Ellerslie Mission Society piedāvā:

 

Eric Ludy – Netikumīga vienaldzība (Depraved Indifference)

Avots (video): http://www.youtube.com/watch?v=UWHJ6-YhSYQ&feature=related

 

Psalmi 82:3 (Aizstāviet nabadzīgos un bāreņus…)

Mateja 25:45 „..ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.”

 

 

Redziet, debesīs ir tāda kā kastu sistēma, taču tā ir pilnīgi pretēja tai kastu sistēmai, ko, patiesībā, rada šī pasaule. Pasaules lielās straumes plūst kopā ar tiem, kas ir veseli, kam ir vara, privilēģijas un talanti. Taču Dieva sistēma tā nedarbojas. Jēzus atnāca un pierādīja to. Viņš izvēlējās zemāko punktu, lai gan Viņš bija Dievs. Jo lielāks tu kļūsti Debesu Valstībā, jo zemāku stāvokli tu ieņem.

 

Dieva Valstībā īpašie ir tie, kas ir vāji – kuri nespēj pastāvēt un cīnīties par sevi. Kuri nespēj aizstāvēt sevi, kuriem nav kāda, kurš viņus paēdinātu. Kuriem nav kāds, kurš viņus pasargās. Jēzus teica: „Viņi ir jāslavē, ar viņiem ir jāizturas ar godu. Galu galā, kā tu izturies pret viņiem, tu izturēsies pret Mani.” Ko tu darīsi pie šiem, tā tu izturies pret savu Dievu. Kristietība nozīmē paņemt to, kas bija atpirkts pie krusta – debesu cienīga izturēšanās un Jēzus Kristus būtība, kas ir ielikta vīriešu un sieviešu sirdīs šeit uz zemes. Lai tie neizturētos kā šī pasaule, bet kā Debesis. Un kad pasaule skatās uz viņiem, pasaule redz, ka viņi ir atšķirīgi. Viņos ir kaut kas neparasts. Viņi nāk it kā no citas pasaules, viņi ir cēli, drosmīgi, iedrošinoši, pašaizliedzīgi, ar vēlmi ziedot sevi vājajiem.

 

Reiz es sāku izzināt Libēriju. Ja vēlies justies neomulīgi, sāc pētīt Libēriju. Šis četrgadīgais zēns sēdēja ceļa malā, neviens nenāca un nepaņēma viņu, neviens nedalīja pajumti ar viņu, viņam nebija ko ēst. Viņam nebija nekā! Tās nakts vidū es piecēlos un bija tā, ka šķiet Dievs nolika jautājumu, kurš satiks mani brīdī, kad piecelšos pulksten divos naktī. Redzēju tādu kā attēlu ar šo libērieša zēnu, kurš sēdēja man pretī. Un Dievs uzdeva man šo jautājumu: „Ja nu šīs zēns būtu tavs dēls, tavs četrgadīgais dēls?”

Ar tēva sirdi nav joki. Ja tas būtu mans dēls? – kurš sēž ceļa malā pretējā pasaules pusē un pārdzīvo pilnīgu vientulību nesaprotot, kas notiek. Viņš nav pietiekami vecs, lai zinātu, kas jādara. Viņš ir pamests. Nav neviena, kas cīnītos un risinātu viņa problēmas. Neviena, kurš pamācītu viņu kā rīkoties šādos apstākļos. Viņš ir izsalcis, neviens viņu nepaēdina. Viņš vai mirst no bada. Ja mans dēls būtu šādā situācijā, es izlauztos cauri betona sienai vai ar paša rokām izraktu eju zem tās. Šis taču ir mans dēls, par kuru mēs runājam! Ja es tur nevarētu nokļūt, es sauktu palīgā ikvienu savu draugu, un teiktu: „Mans dēls atrodas Libērijā un ja tu sevi sauc par manu draugu, tad sēdies lidmašīnā un dodies pie viņa. Es pateikšu tev, kurš viņš atrodas, es darīšu visu, bet tev ir jātiek pie mana dēla. Un esi viņam tēvs.”

Dieva atbilde: „Tas ir mans rūpju bērns. Tas ir mans rūpju bērns!” Viņš raugās uz mums. Viņš saka: „Es saucu ikvienu, kuru es pazīstu; ikvienu no mana saraksta, kas atsaucas uz Manu Vārdu un sauc sevi par Dieva draugu. Tiem es saku, mans dēls ir Libērijā. Vai tu vēlies iekāpt lidmašīnā un doties uz Libēriju pie viņa?”

 

Mums ir iemesls, bet mēs nevēlamies to redzēt. Un kad mēs beidzot atzīstam faktu, ka kaut kas ar mums nav kārtībā, nevis pasauli, kas ir tur ārā. Tad mēs sākam ar sevi. Un mums jāsaka: „Dievs, Tev ir jāsalabo tas – es ciešu no netikumīgas vienaldzības!” Vai mums rūp? Tas nenozīmē, ka stāsts par šo mazo Libērijas zēnu mūs neaizkustinātu līdz kaut kādam līmenim. Mums rūp, bet mēs varam aiziet mājās un mierīgi aizmigt un gulēt. Kāpēc tas tā ir? Tāpēc, ka mums ir vienaldzīga tā dzīve. Tas mūsos ir iedzimts. Tā dzīve mūs neietekmē, jo neatrodas mūsu pagalmā un nav ar mums saistīta. Tā ir kāda cita problēma. Patiesībā mēs sākam citēt Bībeli, kur rakstīts, ka Dievs ir Tēvs, kuriem nav tēva. Un mēs pasakāmies Dievam, ka Viņš ir Tēvs šim bērnam.

 

Viņš jautā: „Atceries, ka tu sauc sevi par Manu miesu? Es neesmu tur, vienīgi caur tevi esmu tur. Tavas rokas ir Manas rokas. Tavas kājas ir Manas kājas. Tava sirds ir Mana sirds un ja tā nepukst, tad tur nepukst vairs arī Mana sirds. Es darbojos caur Savu miesu, esmu Tēvs tiem, kuriem tā nav, caur Savu miesu. Es glābju vājos, kas godājami, caur tevi! Un ja tu to nedari, tad neviens to nedara!”

 

Mūsu slimībai, ko saucam par grēku, ir risinājums – Jēzus Kristus. Šiem mirstošajiem bērniem ir risinājums – Jēzus Kristus. Tas ir tik vienkārši! Tas ir risinājums! Jo Jēzus Kristus izmainīs tādu cilvēku kā mani, par tādu cilvēku, kurš jutīs to pašu, ko jūt Jēzus Kristus. Un viņš vairs neļaus man palikt iestrēgušam Amerikas Savienotajās Valstīs neko nedarot.

 

Varoņi rodas tādēļ, ka viņi tiek aizkustināti. Ne viņu prātos, bet sirdīs. Ir jābūt aizkustinātam līdz tādam līmenim, kad varēsi izliet savas asinis. Jēzus Kristus tika aizkustināts, jo Dievs tik ļoti mīlēja pasauli, ka Viņš deva. Un tas Dēls, kas tika dots, cieta un nomira. Kādēļ? Tā iemesla dēļ, kas šodien ir nolikts mums priekšā. Tā nebija apzināšanās ar prātu, ka šī slimība ir pārņēmusi šo pasauli. Tā bija atteikšanās no dzīves par labu tiem, kuri mira, par mūžīgajām dvēselēm, kuras ir ap mums. Vai mums rūp? Vai mums rūp tādā līmenī, kā tas rūp Dievam? Vai mēs nesam šo nastu tā, ka aizejot mājās domāsim un nespēsim izmest no galvas to, ka šie bērni ir Dieva bērni? Un viņš ilgojas, ka tu piecelsies kājās un teiksi: „Es vēlos Dievs cīnīties par to, kas pieder Tev. Es vēlos Dievs, uzliec man šo nastu!” Vai tu zini, kāpēc Jēzus bija šeit – uz šīs zemes? Dzīvības dēļ. Viņam tika uzlikta visa nasta dzīvības dēļ un Viņš vēlējās paciest visu izlejot savas asinis. Un mēs, vai mēs vēlamies?

 

Mūsu Kunga dēļ un Viņa godam mēs glābsim šos mazākos!