Mīlestība brāļu starpā
Autors: Paul Washer

Tulkojums no video materiāla: https://www.youtube.com/watch?v=6OItTZ-KMoA (Paul Washer|Love and Ambition| Paul Washer Sermons 2015)

 

Izlasīsim rakstvietu no 1.Tesaloniķiešiem 4:9-12:

9 Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.
10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.
11 Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši,
12 lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.

Lūgsim. Tēvs, paldies Tev, par Tavu Vārdu! Esmu Tavā priekšā, Tavas gudrības, taisnīguma, patiesības un morālās izcilības apspīdēts. Tu esi pilnīgs it visā. Un apzinoties, Kungs, ka tas ir standarts, pēc kura tiks tiesāts cilvēks, kļūst biedējoši. Un tajā pašā laikā caur Kristu mēs redzam atpestīšanu un glābšanu, kas ir lielākais atvieglojums un prieks. Kungs, pat tagad, vislabākais starp mums Tavā priekšā ietu bojā, bet mums ir pārliecība, ka Kristus ir mūsu Augstais priesteris. Un ikvienā jomā, kur esam izgāzušies, it īpaši mīlestībā – Viņš nav izgāzies un Viņš mīlēja Tevi ar pilnīgu mīlestību kā sevi pašu līdz pat pašam galam. Kungs, paldies par Kristu! Šī rakstvieta iznīcinātu jebkuru cerību uz glābšanu, ja vien nebūtu Kristus. Kungs, atver mums mūsu sirdis un prātus, lai saprastu lielo pavēli, Tavu lielāko vēlmi – ka mēs mīlam. Kungs, palīdzi mums! Jēzus vārdā – āmen.

Ir tik daudz tēmu, par kurām es varētu mācīt un justies kaut cik kompetents. Man tā ir kā liela nasta – sludināt par mīlestību, jo šis teksts man liek paskatīties spogulī – savā dzīvē, un ieraudzīt, cik maz un nepastāvīgi manā dzīvē ir ieraugāma mīlestība. Mans draugs man reiz stāstīja, ka reiz sēdējis baznīcā solā, kas ir bijis aiz sola, uz kura sēdēja divas kundzes gados. Mācītājs uzkāpa kancelē un teica, ka šodien mācīs par ticību. Kundzes pagriezās viena pret otru un viena teica: “Ha, ticība! Mēs jau par to zinām.” Nē, tā nav. Ja tu mācītos par ticību 100 gadus, tu vienalga būsi bērna izpratnes līmenī attiecībā uz ticību. Tāpat ir mani, kad es stāvu jūsu priekšā un saku, ka mums ir jāmīl. Šis vārds ir tik ļoti romantizēts ne tikai sekulārajā mūzikā, bet arī kristiešu mūzikā, piemēram – “Es esmu iemīlējies Jēzū!” Par mīlestību mēs domājam kā par emocijām, sajūtām, bet nesaprotam, ka tā ir visdziļākā, vispilnīgākā un visizcilākā kristiešu vērtība. Un tā ir pāri stāvoša jebkura ticīga vīrieša un sievietes izpratnei, ja vien tas nav Svētā Gara pārveidošanas darbs un Dieva žēlsirdība, kas darbojas mūsu dzīvē. Es justos daudz ērtāk un kompetentāk, ja man būtu jāstāsta par astrofiziku, nevis par Dieva mīlestību. Man nebūtu kauns mācīt par drosmi, nodošanos vai gribasspēku, taču man ir kauns jums mācīt par mīlestību, jo man tās ir ļoti maz. Bet nedomājiet, ka es cenšos būt pareizs un pazemīgs. Jebkurš, kurš nedēļu studēs Bībeli par mīlestību, beigās aizies prom apzinoties, ka viņa vienīgā cerība ir Jēzū Kristū. Jaunajā Derībā mīlestība nav kāda no tēmām, bet tā ir galvenā tēma – galvenā vērtība. Jēzus savos vārdos saka – kurš mīl Dievu un savu tuvāko, ir piepildījis Viņa pavēles. Tāpēc nedomājiet, ka šovakar te būs tēlaina dzeja. Tā ir tēma, kas no jums prasa visvairāk. Šeit ir daudzi, kuri nabagos apdāvinās ar visu, kas viņiem ir. Un šeit ir cilvēki, kas nodos savas miesas sadedzināšanai. Es jūs pazīstu, es zinu jūsu jauneklīgo dedzību, kas ir patiesa dedzība, bibliska dedzība. Bet tad, ka nonākam līdz mīlestībai, neskatoties ne uz ko, tu esi bērns, pat zīdainis; tāpat kā es.

Šī sprediķa tēma ir “Mīlestība un ambīcijas”. Parasti šīs tēmas neiet roku rokā, vai ne? Taču šoreiz šīs lietas, katra atsevišķi, ir sava puse vienai un tai pašai monētai. Mums ir pavēlēts mīlēt. Un tajā pašā laikā mums ir jābūt spēcīgai ambīcijai dzīvot tā, ka mēs esam par svētību Dieva cilvēkiem un tā, ka demonstrējam evaņģēliju neticīgajai pasaulei. Tā ir vareni liela prasība, kas mums ir izvirzīta. Un kā gan mēs to izdarīsim bez Dieva žēlsirdības, Svētā Gara darba mūsos un bez dzīvošanas saskaņā ar Dieva Vārdu? Šodien mēs apskatīsim šai monētai tikai vienu pusi – mīlestību uz brāļiem. Un nākamajā nedēļā mēs apskatīsim tēmu par ambīcijām – dzīvot klusu dzīvi. Es zinu, ka tas izklausās jocīgi, jo mums taču vajadzētu būt kareivjiem, kas maina pasauli. Taču beigās jūs sapratīsiet, ka, lai gan ir vairāki fanātiķi un krāšņas aktivitātes, Dievs vēlas, lai vīri un sievas dara vienkāršas lietas, ko Viņš ir pavēlējis – vienkāršās dzīves spēks.

Aplūkosim mīlestību uz brāļiem 4.nodaļas 9.pantā.

Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.

Pāvils vēstulē pāriet no mācības par šķisto morāli un pievēršas vēl vienai tēmai – mīlestība brāļu starpā. Taču atcerieties, ka tas ir jāskata svēttapšanas kontekstā. Kā mēs parādām pieaugšanu patiesā un bibliskā briedumā; un paliekot neaptraipīti, it īpaši tas attiecas uz seksualitāti? Nē – mēs nestaigājam apkārt noslēgušies vai kā tādi, kas nedara noteiktas lietas, jo tā nedrīkst; mums ir jābūt aktivizētiem, mums ir jānododas un jādarbojas ar visu spēku un mīlestību uz brāļiem. Patiesa bibliska mīlestība brāļu starpā ir, manuprāt, vislielākais pierādījums tam, ka cilvēks ir patiesi pārveidots un ka mēs pieaugam Kristus līdzībā. Jaunais cilvēk, jaunās dāmas un tie, kuri ir vecāki par mani – iespējams, ka jūs sākat kristieša ceļu un vēlaties saprast, uz kurieni jums virzīties kā kristietim. Es jums saku, skatieties uz mērķi – mīli, kā Kristus ir mīlējis. Ja esat vecāki par mani un pat ja ir notikušas daudz labu lietu jūsu dzīvē un jums liekas, ka jums ir vajadzīga virziena maiņa savā kristieša dzīvē, – es jums saku  – vērsiet savu skatienu uz “mīli kā Kristus ir mīlējis”. Es domāju, ka būtu daudz vieglāk panest to, ka stāvu Kristus tiesas priekšā apzinoties, ka esmu izgāzies vienai vai otrā jomā, nekā apzinoties, ka esmu izgāzies mīlestībā. Nolasīšu jums dažas pantus (Jāņa evaņģēlijs 13:35):

No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.

Vai tas nav apbrīnojami – Viņš neteica neko par brīnumiem, daiļrunīgu vai spēcīgu sludināšanu. Bet Viņš teica, ka viņi PAZĪS jūs kā manus mācekļus pēc mīlestības, kas ir jūsu starpā.  Cilvēkiem būtu jābūt pārsteigtiem par šo draudzi. Esmu sapratis un jūs arī vēlāk sapratīsiet, kāpēc Pāvils saka – nepalieciet apmierināti, ejiet tālāk. Jānis savā vēstulē raksta (1. Jāņa 4:7-8)

7 Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.
8 Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.

Vai uzmanīgi izlasījāt? – tas, kurš nemīl, nepazīst Dievu. Kad mēs kā kristieši uzsākam savu ceļu (jā, mēs esam katrs uzsākam savā garīgajā līmenī), katram no mums ir lielāka vai mazāka pieredze, pagātnes bagāžas un vājības. Tāpat kā man, arī tev sākuma punkts bija ļoti zems. Ja tu vēlies pārbaudīt, vai tu esi no jauna atdzimis, uzdod sev jautājumu – vai tu esi audzis mīlestībā uz brāļiem? Vīrs, vārdā Tertullian, otrajā gadsimtā ir teicis (viņš citē pagānus): “Tie sarunājās pārsteiguma pilni – skatiet, kā šie kristieši mīl viens otru.” Pagāni, kuri nogalināja, sodīja ar nāvi, sūdzēja tiesā un negodīgi apsūdzēja, nevarēja noliegt vienu – šie kristieši ļoti mīl viens otru. Un ko mēs šodien visvairāk dzirdam attiecībā pret evaņģelizāciju draudzē? Liekulība, nevis mīlestība; nav mīlestības, vienaldzīga uzvedība. Protams, daudzi no apgalvojumiem ir netaisni, bet tas lielā mērā ir, ka mēs sludinām un iegūstam pilnu baznīcu ar cilvēkiem, kuri nav atdzimuši no jauna. Lai nu kā, tas mums ir brīdinājums, ka mums ir jāmīl.

Vārdi “mīlestība brāļu starpā” šajā tekstā nāk no grieķu vārda fileodelfia. Fileo – mīlēt, Delfos – brālis. Mīlēt brāli. Šis grieķu vārds tika lietots attiecībā uz dabisko ģimeni – bioloģiskajiem brāļiem un māsām. Taču Jaunajā Derībā šis vārds tiek lietots uz mūsu garīgo ģimeni – draudzi – brāļiem un māsām Kristū. Lai arī tā ir patiesība, vēlos uztaisīt mazu atkāpi un pārliecināties, ka mēs saprotam, kas šeit tiek pateikts.

Es izlasīšu Hiebert (tulkotāja piezīme: Paul G. Hiebert – amerikāņu misiologs) citātu: “Nav tā, ka kristieša mīlestība novērtē par zemu vai atstāj bez īpašas ievērības dabiskās ģimenes saiknes, gluži pretēji – tā uzsver tās nozīmību un nosoda tos, kuriem nav dabiskas pieķeršanās.”

Ko viņš ar to domā? Pamatā viņš norāda uz pārgarīgumu – ar to domājot, ka – tie, kuri tagad ir kristieši, tie pieder kādai noteiktai baznīcai, kas varbūt ir ekskluzīva; tādēļ šiem kristiešiem vairs nav nekādas cieņas pret dabiskajām attiecibām šajā pasaulē – tas ir, viņi uzreiz vai arī vēlāk noliedz savas dabiskās ģimenes un norobežojas no neticīgās pasaules. Tad, kad mēs runājam par mīlestību starp brāļiem un māsām Kristū, mēs šajā draudzē neatzīstam šādu attieksmi. Es vēlos skaidri norādīt iemeslus. Nesenā pagātnē mēs draudzē esam sastapušies ar kādām dīvainām cilvēku grupām, kurās tiek mācītas dīvainas lietas. Mēs esam palīdzējuši šīm grupām un pamācījuši tās. Taču ir kulti, kas nepareizi lieto rakstvietas no Bībeles, lai savu domu pamatotu un izolētu savus biedrus no savām dabiskajām ģimenēm. Izlasīsim rakstvietu Lūkas 14:26

26 Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis

Redzat, kā dažādi kulti un grupas var lietot šo tekstu, lai izolētu cilvēkus no savām ģimenēm un neticīgās pasaules. Jēzus nekādā veidā un nepavisam neveicina ienaidu dabiskajā ģimenē. Jēzus neveicina ienīšanu vai izolāciju no neticīgās pasaules. Pāvils pats ir teicis, ka mēs neesam no šīs pasaules, bet esam šajā pasaulē. Jēzus nemāca izolētību, jo, ja Viņš to darītu, Viņš nonāktu pretrunā ar Dieva likumu, par kuru, savukārt, pats Jēzus teica, ka neviena rakstu zīmīte nepazudīs. Bet tad ko Jēzus šeit vēlas pateikt? Jēzus izsaka hiperbolu – pārspīlētus apgalvojumus, lai skaidrāk izteiktu mums būtību. Un būtība ir tajā, ka visaugstākā lojalitāte ir pret Viņu, lai arī ko tas dažreiz arī maksātu mūsu savstarpējās cilvēciskajās attiecībās. Taču Viņš runā arī par fundamentu, kas ir Viņš un, ko nozīmē būt kristietim. Viņš nerunā par tiem, kas ievilks citus cilvēkus savā draudzē, jo viņu draudze ir vienīgā pareizā uz šīs planētas un norobežos tos no visiem citiem. Ar to vēlos teikt, ka ikreiz, kad tas ir iespējams un ciktāl tas ir nozīmīgi, tu un es (kad tas ir iespējams), mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai uzturētu vislabākās iespējamās attiecības ar tiem, kas ir ārpus draudzes, it īpaši ar mūsu pašu ģimeni – mūsu tēvu un māti, brāļiem un māsām. Un mums būtu jāmeklē veidi uzturēt pēc iespējas labākas attiecības ar cilvēkiem neticīgajā pasaulē. Taču es vēlos piebilst, ka šajās attiecībās mums ir jāsludina Jēzus Kristus evaņģēlijs tiklīdz rodas tāda izdevība – kad Dievs atver durvis. Un mums ir jādzīvo tāda kristieša dzīve, kas neiet kompromisā ar neticīgo pasauli, bet tajā pašā laikā Dievs tevi nav iecēlis par ētikas policistu. Viņš nav aicinājis tevi staigāt apkārt un koriģēt visu neticīgo pasauli. Tavi noteikumi nepalīdzēs viņiem, it īpaši tie, kas ir tavi secinājumi un kas nav no Rakstiem. Viņiem nav vajadzīgs treniņš ētikā, viņiem ir vajadzīgs Jēzus Kristus evaņģēlijs un viņiem tas ir jāredz tavā dzīvē, mans draugs. Ko tas nozīmē? Jā, patiesība ir jāsaka, bet ne jau katru reizi ar nosodošu balsi tev jāuzsāk saruna ar neticīgo pasauli. Nebaksti viņiem katru reizi, kad redzi viņus darām ko nepareizi. Bet izrādi līdzjūtību, mīlestību, žēlastību, labestību, mīlestību, kas apklāj grēku kaudzes un  – jā, pat tu savā svētumā esot, palīdzi viņiem nest viņa grēku. Kad viņi tavā priekšā runā netaisnību, ne vienmēr tev viņi ir jālabo, panes to; jā, es zinu, ka tas sāp, bet tā ir līdzjūtība, laipnība un evaņģēlijs, evaņģēlijs un vēlreiz evaņģēlijs. Mums ir jāevaņģelizē mūsu ģimenes un citi cilvēki.

Pāriesim pie trim patiesībām par mīlestību. Tās ir ļoti svarīgas un mēs aplūkosim mīlestības izcelsmi, pielietojumu un pieaugumu. Sāksim ar mīlestības izcelsmi, ko patiesībā var apzīmēt ar vienu vārdu – Dievs. Dievs ir brāļu savstarpējās mīlestības avots un šo mīlestību var atrast ikviena ticīgā sirdī. 1.Tesaloniķiešiem 4:9

Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.

Pretēji tam, ko Pāvils tesaloniķiešiem teica par seksuālo amoralitāti, viņiem nebija vajadzīgs īpašs aicinājums un instrukcija par mīlestību. Kāpēc? Es šeit citēšu Ž.Kalvinu: “viņiem nevajadzēja daudz pamācību par mīlestību, jo mīlestība bija iegravēta viņu sirdīs, tādēļ nebija vajadzīgi uzrakstīti vārdi uz papīra.” Šis ir spēcīgi un tas nāk no Rakstiem, par kuriem tūlīt turpināsim, bet vispirms es vēlos, lai jūs saprotat, ka – tad, kad mēs tikām pārveidoti, mums ne tikai teica, lai mīlam; bet viens no vislielākajiem atdzimšanas augļiem ir, ka mēs tikām pārveidoti, lai mīlētu – mīlestība kļuva kā daļa no mums. Šajā pantā Pāvils saka: “[..] jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.” Frāze “Dievs jūs mācījis” nāk no viena grieķu valodas vārda “theodidaktos” – “theo” nozīmē – Dievs, “didaktos” nozīmē – mācīt. Pāvils vienā vārdā uzrakstīja, ka pats Dievs jūs mācīja tā darīt. Es jums pateikšu, ko viņš nesaka. Viņš nenorāda uz kādu mācību, ko viņi ir saņēmuši pagātnē, Jēzus vārdiem, Pāvila sludināšanu vai kādiem citiem cilvēcīgiem instrumentiem. Kad viņš saka, ka Dievs jūs ir mācījis, viņš to nesaka saistībā ar kāda cilvēka mācību vai sludināšanu, bet pasaka, ka tas ir pārdabisks pārveidošanas darbs – kad Dievs ieraksta savus likumus jūsu sirdīs. Tas ir kas daudz vairāk nekā – Dievs tev teica mīlēt; Dievs pārveidoja tevi, lai tu mīlētu. Un šis ir lielais apsolījums par Jauno Derību, ko redzam Jeremijas grāmatā (31:33-34):

33 Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.
34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”

Tā ir derība, kas turpina to derību, kuru Viņš noslēdza ar Israēlu Sinajas kalnā. Kas notika ar cilvēkiem Sinajas kalnā? – cilvēki netika izmainīti jeb pārveidoti. Viņi saņēma akmens plāksnes – taisnīgu un regulējošu likumu, bet iedots “no ārpuses” – taču viņi uz to paskatījās, bet nespēja to ievērot. Dievs saka: “[..] Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta”. Viņš veic darbu no iekšienes, kas apstiprina to, ka jūs būsiet Viņa tauta un jūs parādīsiet, ka jūs esat Viņa tauta, dzīvojot paklausībā Viņa likumam. Un šis likums skan tā, kā to ir apkopojis mūsu Kungs Jēzus Kristus (Lūkas 10:27):

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Un tas, kurš to dara, ir piepildījis Dieva likumu. Savā apsolījumā Dievs arī turpina: “Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, [..]!” Pamatā tā doma, ko redzam praviešu grāmatās attiecībā uz Israēlu, ir – nicinoša nezināšana cilvēku starpā iznīcina viņus pašus, jo trūkst zināšanu. Taču Dievs teica, ka Viņš to izārstēs un nedarīs to sūtot skolotājus (kas arī ir nepieciešams) pie visiem Viņa cilvēkiem, bet izdarīs to daudz pamatīgāk un dziļāk. Dievs saka, ka Viņš pats viņus mācīs. Un Viņš to izdarīs jaunpiedzimšanas procesā Viņš ierakstīs Savus likumus mūsu sirdīs. Tālāk Viņš saka: “jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs,[..]” Redziet, cilvēks var tapt pārveidots un sākumā viņš pat īsti nesaprot, kā viņš ir ticis pārveidots – viņš vienkārši tic Jēzum. Šis cilvēks var pārprast daudzas lietas par kristieša ticību. Taču es nekad neesmu saticis nevienu pārveidotu cilvēku, kurš ir atbildējis, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa, ja saku – Dievs ir pavēlējis tev mīlēt draudzi. Visi šie cilvēki to zināja. Patiesībā, kad es un jūs (esmu dzirdējis jūsu liecības) tikām pārveidoti, mēs apzinājāmies, ka – lai arī pirms tam bijā nemīloši, egocentriski – mēs uzreiz sapratām, ka mums ir vajadzīga mīlestība un ja neizrādījām mīlestību, mums to vajadzēja nožēlot. Dievs mums to māca.

Tāpēc mīlestība brāļu starpā ir viens no lielākajiem pierādījumiem par patiesu pārveidošanu. Kad vien ir pārveidošana sirdī, mīlestību mēs ieraudzīsim darbībā. Ja kāds patiesi tiks pārveidots, mēs redzēsim viņu praktizējam mīlestību. Es nevēlos, lai jūs pārprastu un nepareizi nosodītu, – mēs visi cīnāmies, visi varam paiet divus soļus uz priekšu un piecus atpakaļ, mums visiem var būt dienas, kad Dieva žēlastība nav redzama mūsu dzīvē, taču, ja esam patiesi pārveidoti, tad, paskatoties uz mūsu dzīvi ilgtermiņā, mēs pieaugam mīlestībā un uztveram mīlestību nopietni. 1.Jāņa 2:9-10:

9 Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā.
10 Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā;

Esmu pārsteigts par to, cik ļoti šis pants sasaucas ar to, ko Pāvils saka no devītā līdz divpadsmitajam pantam (1.Tesaloniķiešiem 4), kurā viņš runā par mīlestību brāļu starpā un pēc tam par mūsu ambīciju dzīvot tā, lai mēs nebūtu aizvainojoši. Ja mēs patiešām mīlam savus brāļus, mēs dzīvosim tā, ka nebūsim klupšanas akmens viņiem vai pazudušai pasaulei. Jānis savā vēstulē saka tieši to pašu. Redziet, tavu ētiku visvairāk ietekmēs patiesa bibliska mīlestība. Ja tev trūkst mīlestības, tad vienalga, cik pantus tu atceries no galvas vai cik ļoti tu saņemies, lai dzīvotu paklausībā tajā dienā, nekas nenotiks. Patiesa ētika plūst no mīlestības.

Devītajā pantā Pāvils saka: “[..] jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.” Darbības vārds “mīlēt” (tulkotāja piezīme – autora rīcībā esošais tulkojums: jo Dievs jūs ir mācījis mīlēt vienam otru) šeit ir tagadnes formā un esmu jau teicis neskaitāmas reizes studējot pirmo vēstuli tesaloniķiešiem, ka tagadnes forma norāda uz darbību, kas turpinās, uz kādu ieradumu un kas tiek praktizēts. Tas ir pretējs kaut kam, kas ir izkaisīts un pretējs tam, kā es to mēdzu teikt – mīlēt, jo apstākļi tam ir labvēlīgi vai arī esam labā garastāvoklī. Tā ir pastāvīga, tā nav balstīta uz kādiem faktoriem apkārtējos apstākļos, bet ir balstīta uz to, ka esam Kristū, uz to darbu, ko mūsos ir veicis Svētais Gars un tas, ko mēs apzināmies kā patiesību. Frāze “vienam otru” ir ļoti nozīmīga un es vēlos izcelt to, ko bieži palaiž garām neievērotu. Frāze apzīmē mīlestību, kas ir abpusēja un apmainīties spējīga. Lai būtu abpusēja mīlestība brāļu starpā Kristus miesā, Dievam ir mūs jāmāca ne tikai kā mīlestību dot, bet arī kā mīlestību saņemt. Tev nav jābūt vienmēr tikai vienā no šī kategorijām. Ja mīlestība ir apmainīties spējīga, tu to dosi un reizē būsi tik pazemīgs, ka spēsi to pieņemt.

Šeit ir kādi, kas vienmēr dod. Draudzē vienmēr tā ir bijis, kamēr es visus šo 30 gadus tur esmu. Vienmēr ir kādi, kuri mīlestību tikai dod un dod. Tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir ļoti grūti saņemt mīlestību, ja kāds to izrāda viņiem kalpojot. Viņiem tas ir ļoti grūti, un tas var būt arī ne tikai tāpēc, ka viņi ir kaut ko pārpratuši, bet tas var būt arī lepnums. Tā bija arī Pēterim, kurš Jēzum teica, ka viņš jau nu Jēzum neļaus mazgāt savas kājas. Taču Jēzus atbildēja, ka – ja Es nemazgāšu tavas kājas, tu iesi uz elli; uz ko Pēteris atbildēja, lai Kungs viņam mazgā visu – kājas, galvu un pārējo ķermeni. Izprotot biblisku mīlestību, jūs sapratīsiet, ka tā ir ne tikai jādod, bet ir arī jāsaņem. Es reiz pazinu kādu vīru, kurš uzticīgi vadīja draudzi un arī uzticīgi kalpoja draudzē, bet viņš nekad nevēlējās būt tajā pašā līmenī, kurā bija pārējā draudze. Vai nu augstāk – kā līderis, vai nu zemāk – kā kalpotājs, bet nevēlējās būt normāls draudzes loceklis, kurš ne tikai dod, bet arī saņem no citiem. Ir vēl kāda kategorija – tie kas tikai saņem. Vienmēr būs tā, ka Kristus miesā (draudzē) būs cilvēki, kuriem ir liela vajadzība, kuri tajā brīdī ir vāji un mums ir viņiem jāpalīdz un jāmīl, bet mēs viņiem nedarām labu, ja mēs atļaujam viņiem palikt šajā stāvoklī. Esmu redzējis draudzē cilvēkus, kas ir burtiski kā sūkļi – viņi pastāvīgi ir vajadzībās, viņi vienmēr saņem palīdzību, mīlestību no citiem cilvēkiem un regulāri gaužas, ka nav saņēmuši pietiekami mīlestības. Es jums stāstu par šīm abām kategorijām, jo es nevēlos, lai jūs iekrītat kādā no tām. Katram no mums ir jādod mīlestība un katram no mums ir jāsaņem mīlestība. Brīžos, kad mēs jūtamies stipri un mums ir ko dot, tad dosim. Taču tad, ka ir vajadzība, nekaunieties saņemt labestību un mīlestību no citiem.

Hiebert saka: “Jūs esat Dieva skolēni ar mērķi mīlēt vienam otru.” Kādēļ Dievs tevi ir saucis Viņa skolā? Kādēļ Viņš tevi ir mācījis un turpina mācīt caur Svēto Garu un Savu klātnību? Viņš ir ielicis tevi mācību stundā, lai tu mācītos mīlēt. Paskatieties uz to visu sarežģītību teoloģijā, ētikā. Dažreiz pat galva griežas no šīs informācijas daudzuma – kā gan es to visu varu ievērot un darīt, es pat nezinu, ko daudzas lietas nozīmē? Noreducēsim to visu, lai būtu vienkāršāk uztvert – Dievs tevi māca mīlēt tā, kā Kristus ir mīlējis. Ja tu to darīsi, viss pārējais sakārtosies pats no sevis. Un es ar to nedomāju, ka tava dzīve būs viegla un plaukstoša. Es ar to domāju, ka tu tad atradīsies tieši pa vidu Dieva gribai un darīsi to, ko Dievs ir tev pavēlējis darīt. Es nevaru atcerēties no savas dzīves neko, kas nebūtu rezultāts mīlestībai vai mīlestības trūkumam. Kādēļ es nelūdzu tik daudz, cik vajadzētu? Vai tas varētu būt saistīts ar mīlestības trūkumu pret Dievu vai saviem brāļiem un māsām Kristū, kuriem ir lielas vajadzības un kuriem ir nepieciešamas manas lūgšanas? Kādēļ ir tā, ka es nevēlos pārvarēt savu miesu un cītīgi studēt sludināšanu? Kādēļ ir tā, ka es vēlos aizslēgt durvis, vispār vairs negribu redzēt nevienu un pārvākties uz Sibīriju? Kādēļ tā notiek? Es varu to visu saistīt tikai ar vienu – mīlestības trūkums. Ja es kurnu par apstākļiem – tas ir mīlestības trūkums. Mēs esam Dieva skolā, kurā mācāmies mīlēt un, ja mēs šo vienu lietu darīsim, pārējais nokārtosies pats no sevis. Vēls nolasīt jums kādu rakstvietu, kas ir ļoti atbilstoša šai tēmai – Vēstule romiešiem 5:5

bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs – vai tas mums nav ļoti labs piemērs? Tāpat kā Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs, arī mums būtu jālej sava mīlestība citu sirdīs. Cik Svētais Gars ir bijis devīgs ar Dieva mīlestību, tik devīgiem mums ir jābūt dodot Dieva mīlestību citiem. Pēdējā frāze par devīgumu pret citiem, Dieva mīlestību… dažreiz es jūtos tik nožēlojami, ka gribas lūgt savam draugam, lai paņem pistoli un nogalina mani, jo tas ir tik grūti stāvēt šeit priekšā un saprast, ka kādi no jums domā – oho, vai dzirdēji, ko viņš teica par mīlestību, viņš laikam to visu saprot.  Nē, es nesaprotu! Ir sāpīgi runāt par šo tēmu, un es ceru, ka tas, ko esmu teicis, caur Svēto Garu ir sāpinājis arī jūs. Ne jau tāpēc, lai jūs sāpinātu, bet lai jūs atskārtu – ak, esmu to palaidis garām! Visai manai runai, visam, kas man ir un kas esmu un visiem manas kristietības kompleksiem būtu jābūt tādiem, ka es esmu devīgs dodot jums mīlestību. Taču uzklausiet, vīri, vēl vienu lietu, par kuru vēlos jūs brīdināt – ir daudz vieglāk mīlēt cilvēkus, kurus jūs nepazīstat, nevis tos, kuri jums ir vistuvāk. Piemēram, jūsu sieva, jūsu bērni. Taču neskatoties uz to, cik daudz jūs kalpojat sabiedrībā vai draudzē, bet neesat devīgs mīlestībā pret tiem, kas ir jūsu tuvākie, es varu jums teikt vienīgi to, ka jūs neesat devīgs mīlestībā. Jā, jūs iespējams esat kalpošanā, bet es neesmu drošs, ka jūs esat devīgs mīlestībā.

Esam daudz runājuši par mīlestības izcelsmi, tagad pievērsīsimies mīlestības praktizēšanai. 1.Tesaloniķiešiem 4. nodaļas 10.pants:

10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.

Vēlos izcelt divas lielas patiesības, kas minētas šajā pantā. Pirmā – mīlestība ir jāpraktizē, otrā – mīlestībai ir jābūt neizvēlīgai. Par praktizēšanu – vārds praktizēt nāk no grieķu vārda, kas nozīmē “darīt” vai “strādāt”. Jums jāsaprot, ka mēs šeit nerunājam par jūtām. Lai gan jūtas ir daļa no tā, mēs runājam par darbību un aktivitāti, kad kaut kas tiek izdarīts. Iekšējās sajūtas nenozīmē neko, ja tās nerodas no ārējas darbības. Subjektīvas mīlestības sajūtas nenozīmē neko, ja tās nerezultējas objektīvos darbos, aktivitātēs. Un arī neredzama mīlestība neko nenozīmē, ja tā nenoved līdz redzamiem labajiem darbiem. Vienu lietu gan jūs negribētu teikt, proti – “es zinu, kā tas izskatās, mācītāj, bet tu nevari ieskatīties manā sirdī.” Es zinu, ka draudzē nav neviena vadītāja, kas tam piekritīs. Es gan zinu, kas ir tavā sirdī un arī ikviens cits to zina. Un ne jau tāpēc, ka esam vadītāji, pārākā pakāpē garīgi vai apķērīgi, bet tāpēc, ka tas, kas ir tavā sirdī, nāk ārā caur tavu muti, rokām, kājām – tas viss atspoguļojas tavos darbos. Mīlestībai ir jābūt saistītai ar darīšanu. Ieklausieties 1. Jāņa vēstulē 3. nodaļas 16.-18. pantam:

16 No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.

Kā mēs zinām, ka Kristus mūs ir mīlējis? Vai tāpēc, ka sarakstīja mums poēmu? Nē, viņš par mums ir atdevis Savu dzīvību. Un mums ir jāatdod dzīve par mūsu brāļiem. Ja jūs staigājat apkārt sakot – ak, kā gan es mīlu draudzi!, – tad esi gatavs nomirt sev un kalpot. Teiksiet – ak, kā gan es mīlu savu sievu!, – un viņa šad un tad saņem kādu poēmu vai ziedu no tevis (kas ir labi), bet ieskrūvē beidzot to spuldzīti ledusskapī. Viņa negrib dzirdēt vārdus, patiesībā neviens vairs to nevēlas, jo tā vien liekas, ka ar katru paaudzi vārdi kļūst arvien nenozīmīgāki. Mēs vēlamies redzēt, ko tu dari.

Tālāk rakstvietā Jānis saka:

17 Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?
18 Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!

Viņš viņus sauc par bērniņiem. Kā jums tas patiktu, ka kāds pie jums pienāktu un teiktu – mazais bērns, klausies mani? Nē, es taču neesmu mazs bērns. Klausieties – kad sākam runāt par mīlestību, jā, tu esi mazs bērns! Ikreiz, kad es dzirdu, ka kāds vīrs lielās ar savu nobriedušo mīlestību, es zinu, ka viņš ir akls. Reiz man kāds draugs atstāstīja, ka viņam kāds esot teicis, ka reiz viņš esot cīnījies ar lepnumu, bet nu jau vairs nē. Draugs viņam jautāja – vai tu ar to tagad lepojies? Vēlos jums pateikt, ka nonākot līdz mīlestībai, mēs esam mazi bērni. Vārds praktizēt ir īstenības izteiksmē, kas norāda uz darbību, kas turpinās. Jēdziens praktizēt ir ļoti svarīgs visā Jaunajā Derībā, ne tikai Jānim viņa vēstulēs.

Mēs esam tie, ko mēs praktizējam. Mēs atklājam sevi caur to, ko praktizējam un darām, nevis caur atsevišķiem uzplaiksnījumiem.  Tādēļ es dažkārt saku, ka kristieša dzīvei dažkārt ir darba zirga mentalitāte,  nevis sacīkšu zirga mentalitāte. Dodiet tikai spēcīgu šķirnes zirgu, kurš spers soli pēc soļa un izies cauri klēts sienai, ja vajadzēs. Savā ziņā mums monotoni jāsper soli pa solim, tā mums būtu jāpraktizē mīlestība.

Mīlestībai ir jābūt neizvēlīgai, jo rakstvietā ir skaidri norādīts – visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Uz mirkli aplūkosim pirmā gadsimta draudzi. Kolosiešiem 3:11 teikts:

11 Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus.

Pirmā gadsimta draudzes spēks neslēpās tajā, ka viņi vienkārši mīlēja viens otru, bet – mīlestībā, kas manifestējās Kristus miesā – mīlestība bija starp locekļiem, kas ārpus draudzes un pirms pārveidošanās par jaunu radījumu, vai nu nebija viens ar otru nekādās attiecībās vai arī savā starpā bija niknākie ienaidnieki. Šis fakts bija visapbrīnojamākais. Lūk, kādēļ ir nepareizi, ja kāds sāk jaunu draudzi aizsniedzot noteiktu demogrāfisko grupu, kā piemēram, jauniešus, studentus vai padzīvojušus cilvēkus (starp citu, vairs neviens nevēlas aizsniegt viņus). Tas ir nepareizi! Tas izkropļo draudzi, neparāda spēku. Ja kāds no malas ienāktu, tad viņam būtu skaidrs, kāpēc viņi kopā tusējas. Viņiem visiem ir kopīgi hobiji, vecums un pasaules uztvere un viedokļi daudzos jautājumos. Jēzus taču teica, ka var mīlēt muitniekus, grēciniekus un nodokļu iekasētājus. Vai tad neteica? Vai tas nav apbrīnojami, ka visi šie dažādie cilvēki sanāk kopā, un tu ieej iekšā un saki – nu vecīt, es šo nespēju saprast! Šiem cilvēkiem nav nekā kopēja, taču skatiet, kā viņi viens otru mīl. Un vai ziniet, kas mūsu draudzei ir visbīstamākais? Neviens nav imūns pret to – pret mazajiem klikšķiem. Ziniet no kurienes tie rodas, pat cilvēkiem, kuri patiešām mīl Kungu? Tie rodas, kad tu Kristus miesā uzlūko tos, ar kuriem tev ir daudz kā kopīga – patīk vai nepatīk tās pašas lietas, kas tev patīk vai nepatīk, tie paši hobiji, vecums. Šīs lietas pievelk cilvēkus vienam pie otra. Nav tā, ka tas ir tikai nepareizi, bet esiet ļoti, ļoti uzmanīgi, kas jūs satuvina. Tas nav tas pats vecums, hobijs, bet mūs satuvina Jēzus Kristus.

Hiebert saka sekojošo: “Viņi neatļāva savai personiskai izvēlei padarīt viņu mīlestību selektīvu. Būdami patiesi pret iekšējiem mīlestības pamudinājumiem, viņi izpauda savu mīlestību ne tikai pret viņu pašu locekļiem, bet arī pret visiem kristiešiem visā Maķedonijā. Izpausme iekļāva sevī kristiešu apzināšanu, kuri bija tuvākajā apkaimē, un dzīvu komunikāciju ar viņiem.”

Man tik ļoti patīk svētdienas rīta dievkalpojumos, ka brālis Entonijs aizlūdz par citām draudzēm un mācītājiem mūsu apkaimē. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka šīs draudzes nav tādas pašas, kā mūsu. Jā, pašos ticības pamatos, attiecībā uz Kristus būtību un mīlestību uz Viņu mēs esam vienisprātis, taču tajā pat laikā atšķirīgas. Ir svarīgi arī izprast līdzsvaru, piemēram, mums ir stingri jāturas pie tā, kam mēs ticam (doktrīna). Taču tajā pašā laikā mēs nedrīkstam pieļaut, ka doktrinārās atšķirības nebūtiskos jautājumos izolē mūs no citiem cilvēkiem, arī par kuriem Kristus nomira. Jā, es turēšos pie savām doktrinārām vadlīnijām, es par tām mācīšu, ja man prasīs, bet es neizolēšu sevi no tiem cilvēkiem, par kuriem Kristus nomira un kuri patiesi mīl Kristu. Vēl es vēlētos jūs brīdināt par ko tādu, ko gan es vēl neesmu redzējis, bet es nevēlos, ka jūs ar lepnumu uzlūkojat vai izsmejat kādu draudzi šeit vai citur, kura patiesi tic ticības pamatlietām un tajā ir cilvēki, kas patiesi mīl Jēzu, bet nav pie tādas pašas pārliecības, kāda ir mums. Tava piederība pie mājapmācības, dievkalpojuma vienkāršības, veida kā tu audzini savus bērnus vai pat pārliecības par suverēnu žēlastību nedrīkst novest tevi pie tā, ka tu nicini kādu, kurš patiesi mīl Jēzu Kristu. To mēs nedrīkstam atļauties, mēs tā nedrīkstam darīt, jo tas nav kristīgi.

Tagad aplūkosim mīlestības pieaugumu. Aplūkosim vēlreiz 4.nodaļas 10.pantu:

10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.

Lai gan Pāvils apzinājās viņu mīlestību – to, ka viņi patiesi mīlēja (es gribētu, ka Pāvils to pašu saka arī par mums visiem), Pāvils nebija apmierināts ar to kvalitāti un pakāpi, kādā viņi mīlēja. Un viņš neatļāva būt apmierinātiem arī viņiem. Tas ir tāpēc, ka ja tu pasaki kādam, ka viņš ir sasniedzis galējo mīlestības kvalitāti un pakāpi, tas nozīmē, ka tu apgalvo, ka viņš ir pilnībā pārveidots Kristus līdzībā, bet tā nav patiesība. Tā vietā, lai atļautu viņiem atvilkt elpu tur, kur viņi bija, viņš iedrošināja un skubināja viņus turpināt pieaugt mīlestībā. Šī skubināšana un mudinājums ir īstenības izteiksmē un to Pāvils parasti arī darīja. Kad vien Pāvils bija starp ticības brāļiem, viņš pastāvīgi viņiem teica, lai tie pieaug mīlestībā.

Mēs parasti meklējam kādu draudzē un aizradām, ka – tev jāvalkā garāki svārki, platāks krekls, tev nevajadzētu skatīties to TV pārraidi, vajadzētu to, nevajadzētu šo. Iespējams, ka mūsu aizrādījumiem arī ir kāda vērtība, taču esiet ļoti, ļoti uzmanīgi. Taču – kad bija pēdējā reize, kad jūs piegājāt pie kāda neiznīcinot viņu par ko tādu, ko viņi nav vēl mīlestībā panākuši, bet pasakot jebko, kas veicina mīlestību viņu starpā, kas iedrošina viņus doties tālāk un mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Kad bija pēdējā reize, kad mēs to darījām? Pāvils to darīja nemitīgi. Padomājiet par to – ievērojams teologs, izcils prāts, izcils kristīgās ticības veidotājs, bet mēs redzam to, ka viņš pastāvīgi lika uzsvaru uz to, ko tik daudzi no mums uzskata par neko citu, kā vien garīgo pienu – MĪLESTĪBA, mīlestība un vēlreiz mīlestība.

Šis ir sludinātāja darbs – pārliecināt, aicināt, iedrošināt, izlūgties – tā tas ir, un nedusmojieties uz mums. Es neesmu šeit, lai jūs informētu, es vēlos, lai jūs mainītos. Man ir tā pieriebies, ka es zinu to, ko es nevaru izdarīt vai nedaru. Es vēlos, lai jūs pieaugtu, tādēļ es drīkstu lietot vārdus kā – izaicināt jūs, mudināt jūs, bakstīt jūs, ieskatīties jūsos, iekustināt jūs, stimulēt jūs, motivēt jūs, skubināt jūs, piespiest jūs un iedvesmot jūs – visus šos vārdus. Varbūt man vienkārši jānopērk elektriskais lopu gana zizlis.

Kad mēs sanākam kopā kā Miesa, mums ir vajadzīgs, ka neskatāmies uz to, ko kāds nav sasniedzis, bet slavējiet Dievu par to, ko viņš ir sasniedzis un tad iedrošiniet viņus doties uz priekšu. Ja sludinātājs ir tik vērtīgs kā sāls (un Pāvils noteikti tāds bija), viņš atradīs pietiekami daudz motivācijas, lai virzītu sevi tuvāk uz balvu – Jēzus Kristus evaņģēliju. Viņam būs svēta neapmierinātība ar savu dzīvi, viņš kasīs nost viduvējību no savas dzīves, viņš to ienīdīs, bet tajā pašā laikā viņš tevi iedrošinās darīt to pašu. Taču atcerieties, ka pastāv pareizs biblisks līdzsvars, kur no vienas puses ir virzīšanās uz priekšu neskatoties atpakaļ, viduvējības atmešana, neapmierinātība ar sasniegto, taču no otras puses ir atpūta Kristū. Jums abas šīs lietas ir jānotur brīnišķīgā bibliskā saķerē un vienīgais veids, kā jūs to varat izdarīt, ir nevis vienkārša Dieva Vārda studēšana, bet jums pastāvīgi jāatjauno savs prāts Dievā Vārdā, visā Dieva dotajā padomā.

Vārdi “topiet vēl pilnīgāki” jeb “pieaudziet” ir pārtulkots no grieķu vārda (perisseuō), kura nozīme ir “doties tālāk, tikt pāri, pārplūst”. Kristietībā nav nekā nabadzīga vai skopa. Kādi no jums to atcerēsies, kādi nē, bet, kad biju vēl mazs puika, bija tāda matu kopšanas līdzekļa – tonika reklāma, kur mazs triepiens visu izdarīs. Nav jāieziež visa galva, tas mazais triepiens izlabos tavu frizūru. Kristietībā tādi mazi triepieni nestrādā. Visa kristietība ir par nesavtību, pāri plūstošu, pārspēšanu, sprādziena spēku, par uzplaukšanu sevī. Un tas viss ir tāpēc, ka mēs kalpojam Dievam, kuram ir neierobežotas iespējas mūs apveltīt ar uzlabojumiem, žēlastību un spēku. Saprotiet, mums būtu jābūt cilvēkiem, kas dāsni dod – ne glaimus vai melus, bet kaut ko, kas laužas no pārveidotas sirds – dāsnu mīlestību. Un teikšu atkal – šis teikums priekš manis ir tik sāpīgs, it kā kāds paņemtu vaļu medību laivu un iztriektos cauri manai sirdij. Un šī frāze “topiet vēl pilnīgāki” ir tagadnes formā, pastāvīgi ir pārspēšanas stāvoklī. Pāvils pastāvīgi iedrošina viņus kļūt vēl pilnīgākiem pārspējot savu esošo stāvokli. Lūdzu, tikai no šī visa teiktā nepaņemiet sev līdzi pārmetumu sev, ka – “Es pastāvīgi netopu pilnīgāks, kas gan ar mani nav kārtībā? Es netopu pilnīgāks, es nedaru lietas labā, kas nepieciešamas. Lai slavēts Dievs par Jēzu Kristus upuri uz krusta, man ir cerība un liels Dieva apsolījums un tādēļ es eju uz priekšu un cenšos, es atstāju aiz muguras to, kas bijis un dodos uz mērķi.” Pārstājiet visu šo biblisko grūtsirdību, nododiet to visu Kristum, atkāpieties un turpiniet iet, jo Viņa žēlastība ir laba un uzticama.

Hiebert saka: “Mīlestības pielietojumā ticīgie nekad nevarēs atgulties un just, ka viņi ir izdarījuši pietiekami. Mīlestībai vienmēr ir jāizplešas pietuvojoties aptuvenai vērtībai – dievišķajam mīlestības standartam, kas ir Kristū.”

Redziet, no vienas puses mums tiek iedots uzdevums, kurā mēs vienmēr izgāzīsimies, jo šis standarts ir tik augsts. Taču neskatieties uz neveiksmi, jo Viņš parūpējās par šo neveiksmi pie krusta, bet skatieties uz progresu. Skatieties uz progresu! Reiz kāds man teica, ka es pēc trīsdesmit gadiem neesmu tāds, kādam man būtu jābūt. Taču es atbildēju, ja tu būtu mani pazinis pirms es tiku pārveidots, tad tu kristu ceļos un celtu rokas slavējot Dievu par to spēku, ko Viņš ir parādījis manā dzīvē. Es nesaku, ka tagad esmu ļoti labs, bet – es tobrīd biju tik slikts.

Nolasīšu paralēlo rakstvietu, kuru es tik ļoti mīlu, un ar to mēs arī beigsim. 1.Jāņa vēstule 2.nodaļa 7.-8.pants:

7 Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši.
8 Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd.

Nu tad tā, Jāni, kā tad tur īsti ir, tu mani mazliet biedē. Tas nav jauns bauslis, kas ir tā kā vecais bauslis, bet tomēr tas ir jauns bauslis… Jāni, ko tu man mēģini pateikt? Viņš mums cenšas pateikt visapbrīnojamāko – mīlestība ir vecais bauslis jau no paša sākuma. Mīlestības likums ir atrodams Trešajā Mozus grāmatā, Vecajā Derībā, bauslībā. Dievs vienmēr ir bijis mīlestības Dievs, nemainīgs un mūžīgs mīlestības Dievs un Viņš vienmēr no mums ir prasījis mīlestību. Mīlestība ir vecs bauslis, bet kas tad ir ar jauno bausli. Tas ir jauns bauslis, jo kad Jēzus Kristus nonāca uz šīs zemes, dzīvoja un nomira pie krusta dodot mums tik ļoti radikālāku, bezgala spēcinošāku un izcilāku mīlestības definīciju, kādu vien varētu dot cits likums. Viņa mīlestības izpausme bija tik varena, lai gan tā netika dota pirms tam. Viņa mīlestība bija tik izcila, lai gan neviens pirms tam par mīlestību neko nezināja. Līdz Viņš atnāca. Viņa mīlestība aptumšoja ikvienu vārdu par mīlestību, ikvienu mīlestības piemēru. Un vai ziniet ko – jūs arī esat aicināti to darīt! Nevis tikai jūsu desmito tiesu un pienākumu izpildi. Nē, tas ir pavisam kas jauns, tas tālu pārspēj ikvienas prasības, kuras mēs redzam Vecajā Derībā. Jūs esat aicināti dzīvot savu dzīvi kā Kristus dzīvoja savu dzīvi, kas ir kā salda upura smarža Kungam. Nomirstiet sev kā Kristus nomira sev, atdeva sevi citiem. Tikai nedomājiet, ka tā ir kāda vergošana klosterī. Vai tad nav tā, ka katru reizi, kad kalpojat sev un esat skopi ar savu dzīvi, jūs sākat vergot; un kad esat dāsni devuši mīlestību kādam citam neatkarīgi no tā, cik dārgi jums šī mīlestība ir maksājusi, vai nav bijis tā, ka jūs aiz laimes lidojat – tik pilni prieka, apmierinājuma un miera. Viņš mūs nemāca sevis aizliegšanu un nesaka mums vienkārši atdot no sevis visu mīlestību, lai mēs varētu pildīt savu pienākumu, bet tas ir dzīvesveids un tāpēc tu esi radīts, un tāpēc Viņš tevi māca mīlēt.

Man kādi jaunieši ir teikuši, ka es par šo tēmu  nevaru sludināt, jo es būšu liekulis, ja es par šo tēmu sludināšu. Taču es jums varu Dieva priekšā apliecināt, ka es vēlos to darīt – es vēlos būt godīgs vīrs un es vēlos mīlēt tā, kā Jēzus to darīja. Un jau atkal teikšu, ka es neesmu liekulis sludinot par šo tēmu, es tiecos uz mērķi, lai gan vēl neesmu pat tuvu tam un es jau par to esmu teicis iepriekš. Redziet, mums dažkārt ir jāsludina par standartu, kurā mēs paši esam izgāzušies. Tā nav liekulība, tas ir pienākums. Liekulība ir tad, ja mēs izliekamies, kas esam sasnieguši noteiktu līmeni, bet patiesībā neesam.

Daži vārdi par sludināšanu. Ja patiesība nāk no manis kā no tās autora un es jums saku, kas jums ir jādara bez jebkādām raizēm par manis paša pienākumu pret sacīto, tā būtu liekulība. Taču, ja es sludinu tā, ka es jums jautāju – vai jūs dzirdat (un vai es dzirdu), ko Viņš teica? Sakiet man, vai jūs dzirdējāt, ko Dievs jums un man šodien teica? Vai lūgsiet par mani un vai es varu lūgt par jums, lai mēs izprotam, cik nozīmīga ir šī tēma. Jūs, jaunie cilvēki – brāļi un māsas, kas mājās strīdaties un plēšaties – klausieties, ko Vārds jums šodien ir teicis.  Vīri un sievas – zinot, kā jūs dažkārt izturaties viens pret otru – klausieties Vārdā, kas šodien ir izteikts. Brāļi un māsas Kristū, ne gluži nesatiekot savā starpā, bet esot nevērīgiem vienam pret otru – ieklausieties Vārdā, kas šodien izteikts. Un mana lielākā lūgšana ir, ka jūs izciešat šo rakstvietu tā, kā esmu to izcietis pēdējās dienās, jo tas man ir darījis labu. Ciešanām no drauga ir lielāka vērtība, nekā glāsti un skūpsti no kāda, kurš nav tik drosmīgs, lai pateiktu tev patiesību.

Lūgsim.

 

Tulkoja: Mārcis Rožkalns