Category: Evaņģēlijs = kristietība

Mīlestība brāļu starpā

Mīlestība brāļu starpā
Autors: Paul Washer

Tulkojums no video materiāla: https://www.youtube.com/watch?v=6OItTZ-KMoA (Paul Washer|Love and Ambition| Paul Washer Sermons 2015)

 

Izlasīsim rakstvietu no 1.Tesaloniķiešiem 4:9-12:

9 Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.
10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.
11 Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu un strādāt savām rokām, kā mēs jums to esam piekodinājuši,
12 lai jūsu dzīve būtu nevainojama arī pret tiem, kas ir ārpusē, un jums ne pie viena nebūtu jāgriežas savās vajadzībās.

Lūgsim. Tēvs, paldies Tev, par Tavu Vārdu! Esmu Tavā priekšā, Tavas gudrības, taisnīguma, patiesības un morālās izcilības apspīdēts. Tu esi pilnīgs it visā. Un apzinoties, Kungs, ka tas ir standarts, pēc kura tiks tiesāts cilvēks, kļūst biedējoši. Un tajā pašā laikā caur Kristu mēs redzam atpestīšanu un glābšanu, kas ir lielākais atvieglojums un prieks. Kungs, pat tagad, vislabākais starp mums Tavā priekšā ietu bojā, bet mums ir pārliecība, ka Kristus ir mūsu Augstais priesteris. Un ikvienā jomā, kur esam izgāzušies, it īpaši mīlestībā – Viņš nav izgāzies un Viņš mīlēja Tevi ar pilnīgu mīlestību kā sevi pašu līdz pat pašam galam. Kungs, paldies par Kristu! Šī rakstvieta iznīcinātu jebkuru cerību uz glābšanu, ja vien nebūtu Kristus. Kungs, atver mums mūsu sirdis un prātus, lai saprastu lielo pavēli, Tavu lielāko vēlmi – ka mēs mīlam. Kungs, palīdzi mums! Jēzus vārdā – āmen.

Ir tik daudz tēmu, par kurām es varētu mācīt un justies kaut cik kompetents. Man tā ir kā liela nasta – sludināt par mīlestību, jo šis teksts man liek paskatīties spogulī – savā dzīvē, un ieraudzīt, cik maz un nepastāvīgi manā dzīvē ir ieraugāma mīlestība. Mans draugs man reiz stāstīja, ka reiz sēdējis baznīcā solā, kas ir bijis aiz sola, uz kura sēdēja divas kundzes gados. Mācītājs uzkāpa kancelē un teica, ka šodien mācīs par ticību. Kundzes pagriezās viena pret otru un viena teica: “Ha, ticība! Mēs jau par to zinām.” Nē, tā nav. Ja tu mācītos par ticību 100 gadus, tu vienalga būsi bērna izpratnes līmenī attiecībā uz ticību. Tāpat ir mani, kad es stāvu jūsu priekšā un saku, ka mums ir jāmīl. Šis vārds ir tik ļoti romantizēts ne tikai sekulārajā mūzikā, bet arī kristiešu mūzikā, piemēram – “Es esmu iemīlējies Jēzū!” Par mīlestību mēs domājam kā par emocijām, sajūtām, bet nesaprotam, ka tā ir visdziļākā, vispilnīgākā un visizcilākā kristiešu vērtība. Un tā ir pāri stāvoša jebkura ticīga vīrieša un sievietes izpratnei, ja vien tas nav Svētā Gara pārveidošanas darbs un Dieva žēlsirdība, kas darbojas mūsu dzīvē. Es justos daudz ērtāk un kompetentāk, ja man būtu jāstāsta par astrofiziku, nevis par Dieva mīlestību. Man nebūtu kauns mācīt par drosmi, nodošanos vai gribasspēku, taču man ir kauns jums mācīt par mīlestību, jo man tās ir ļoti maz. Bet nedomājiet, ka es cenšos būt pareizs un pazemīgs. Jebkurš, kurš nedēļu studēs Bībeli par mīlestību, beigās aizies prom apzinoties, ka viņa vienīgā cerība ir Jēzū Kristū. Jaunajā Derībā mīlestība nav kāda no tēmām, bet tā ir galvenā tēma – galvenā vērtība. Jēzus savos vārdos saka – kurš mīl Dievu un savu tuvāko, ir piepildījis Viņa pavēles. Tāpēc nedomājiet, ka šovakar te būs tēlaina dzeja. Tā ir tēma, kas no jums prasa visvairāk. Šeit ir daudzi, kuri nabagos apdāvinās ar visu, kas viņiem ir. Un šeit ir cilvēki, kas nodos savas miesas sadedzināšanai. Es jūs pazīstu, es zinu jūsu jauneklīgo dedzību, kas ir patiesa dedzība, bibliska dedzība. Bet tad, ka nonākam līdz mīlestībai, neskatoties ne uz ko, tu esi bērns, pat zīdainis; tāpat kā es.

Šī sprediķa tēma ir “Mīlestība un ambīcijas”. Parasti šīs tēmas neiet roku rokā, vai ne? Taču šoreiz šīs lietas, katra atsevišķi, ir sava puse vienai un tai pašai monētai. Mums ir pavēlēts mīlēt. Un tajā pašā laikā mums ir jābūt spēcīgai ambīcijai dzīvot tā, ka mēs esam par svētību Dieva cilvēkiem un tā, ka demonstrējam evaņģēliju neticīgajai pasaulei. Tā ir vareni liela prasība, kas mums ir izvirzīta. Un kā gan mēs to izdarīsim bez Dieva žēlsirdības, Svētā Gara darba mūsos un bez dzīvošanas saskaņā ar Dieva Vārdu? Šodien mēs apskatīsim šai monētai tikai vienu pusi – mīlestību uz brāļiem. Un nākamajā nedēļā mēs apskatīsim tēmu par ambīcijām – dzīvot klusu dzīvi. Es zinu, ka tas izklausās jocīgi, jo mums taču vajadzētu būt kareivjiem, kas maina pasauli. Taču beigās jūs sapratīsiet, ka, lai gan ir vairāki fanātiķi un krāšņas aktivitātes, Dievs vēlas, lai vīri un sievas dara vienkāršas lietas, ko Viņš ir pavēlējis – vienkāršās dzīves spēks.

Aplūkosim mīlestību uz brāļiem 4.nodaļas 9.pantā.

Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.

Pāvils vēstulē pāriet no mācības par šķisto morāli un pievēršas vēl vienai tēmai – mīlestība brāļu starpā. Taču atcerieties, ka tas ir jāskata svēttapšanas kontekstā. Kā mēs parādām pieaugšanu patiesā un bibliskā briedumā; un paliekot neaptraipīti, it īpaši tas attiecas uz seksualitāti? Nē – mēs nestaigājam apkārt noslēgušies vai kā tādi, kas nedara noteiktas lietas, jo tā nedrīkst; mums ir jābūt aktivizētiem, mums ir jānododas un jādarbojas ar visu spēku un mīlestību uz brāļiem. Patiesa bibliska mīlestība brāļu starpā ir, manuprāt, vislielākais pierādījums tam, ka cilvēks ir patiesi pārveidots un ka mēs pieaugam Kristus līdzībā. Jaunais cilvēk, jaunās dāmas un tie, kuri ir vecāki par mani – iespējams, ka jūs sākat kristieša ceļu un vēlaties saprast, uz kurieni jums virzīties kā kristietim. Es jums saku, skatieties uz mērķi – mīli, kā Kristus ir mīlējis. Ja esat vecāki par mani un pat ja ir notikušas daudz labu lietu jūsu dzīvē un jums liekas, ka jums ir vajadzīga virziena maiņa savā kristieša dzīvē, – es jums saku  – vērsiet savu skatienu uz “mīli kā Kristus ir mīlējis”. Es domāju, ka būtu daudz vieglāk panest to, ka stāvu Kristus tiesas priekšā apzinoties, ka esmu izgāzies vienai vai otrā jomā, nekā apzinoties, ka esmu izgāzies mīlestībā. Nolasīšu jums dažas pantus (Jāņa evaņģēlijs 13:35):

No tā visi pazīs, ka jūs esat mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.

Vai tas nav apbrīnojami – Viņš neteica neko par brīnumiem, daiļrunīgu vai spēcīgu sludināšanu. Bet Viņš teica, ka viņi PAZĪS jūs kā manus mācekļus pēc mīlestības, kas ir jūsu starpā.  Cilvēkiem būtu jābūt pārsteigtiem par šo draudzi. Esmu sapratis un jūs arī vēlāk sapratīsiet, kāpēc Pāvils saka – nepalieciet apmierināti, ejiet tālāk. Jānis savā vēstulē raksta (1. Jāņa 4:7-8)

7 Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.
8 Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība.

Vai uzmanīgi izlasījāt? – tas, kurš nemīl, nepazīst Dievu. Kad mēs kā kristieši uzsākam savu ceļu (jā, mēs esam katrs uzsākam savā garīgajā līmenī), katram no mums ir lielāka vai mazāka pieredze, pagātnes bagāžas un vājības. Tāpat kā man, arī tev sākuma punkts bija ļoti zems. Ja tu vēlies pārbaudīt, vai tu esi no jauna atdzimis, uzdod sev jautājumu – vai tu esi audzis mīlestībā uz brāļiem? Vīrs, vārdā Tertullian, otrajā gadsimtā ir teicis (viņš citē pagānus): “Tie sarunājās pārsteiguma pilni – skatiet, kā šie kristieši mīl viens otru.” Pagāni, kuri nogalināja, sodīja ar nāvi, sūdzēja tiesā un negodīgi apsūdzēja, nevarēja noliegt vienu – šie kristieši ļoti mīl viens otru. Un ko mēs šodien visvairāk dzirdam attiecībā pret evaņģelizāciju draudzē? Liekulība, nevis mīlestība; nav mīlestības, vienaldzīga uzvedība. Protams, daudzi no apgalvojumiem ir netaisni, bet tas lielā mērā ir, ka mēs sludinām un iegūstam pilnu baznīcu ar cilvēkiem, kuri nav atdzimuši no jauna. Lai nu kā, tas mums ir brīdinājums, ka mums ir jāmīl.

Vārdi “mīlestība brāļu starpā” šajā tekstā nāk no grieķu vārda fileodelfia. Fileo – mīlēt, Delfos – brālis. Mīlēt brāli. Šis grieķu vārds tika lietots attiecībā uz dabisko ģimeni – bioloģiskajiem brāļiem un māsām. Taču Jaunajā Derībā šis vārds tiek lietots uz mūsu garīgo ģimeni – draudzi – brāļiem un māsām Kristū. Lai arī tā ir patiesība, vēlos uztaisīt mazu atkāpi un pārliecināties, ka mēs saprotam, kas šeit tiek pateikts.

Es izlasīšu Hiebert (tulkotāja piezīme: Paul G. Hiebert – amerikāņu misiologs) citātu: “Nav tā, ka kristieša mīlestība novērtē par zemu vai atstāj bez īpašas ievērības dabiskās ģimenes saiknes, gluži pretēji – tā uzsver tās nozīmību un nosoda tos, kuriem nav dabiskas pieķeršanās.”

Ko viņš ar to domā? Pamatā viņš norāda uz pārgarīgumu – ar to domājot, ka – tie, kuri tagad ir kristieši, tie pieder kādai noteiktai baznīcai, kas varbūt ir ekskluzīva; tādēļ šiem kristiešiem vairs nav nekādas cieņas pret dabiskajām attiecibām šajā pasaulē – tas ir, viņi uzreiz vai arī vēlāk noliedz savas dabiskās ģimenes un norobežojas no neticīgās pasaules. Tad, kad mēs runājam par mīlestību starp brāļiem un māsām Kristū, mēs šajā draudzē neatzīstam šādu attieksmi. Es vēlos skaidri norādīt iemeslus. Nesenā pagātnē mēs draudzē esam sastapušies ar kādām dīvainām cilvēku grupām, kurās tiek mācītas dīvainas lietas. Mēs esam palīdzējuši šīm grupām un pamācījuši tās. Taču ir kulti, kas nepareizi lieto rakstvietas no Bībeles, lai savu domu pamatotu un izolētu savus biedrus no savām dabiskajām ģimenēm. Izlasīsim rakstvietu Lūkas 14:26

26 Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis

Redzat, kā dažādi kulti un grupas var lietot šo tekstu, lai izolētu cilvēkus no savām ģimenēm un neticīgās pasaules. Jēzus nekādā veidā un nepavisam neveicina ienaidu dabiskajā ģimenē. Jēzus neveicina ienīšanu vai izolāciju no neticīgās pasaules. Pāvils pats ir teicis, ka mēs neesam no šīs pasaules, bet esam šajā pasaulē. Jēzus nemāca izolētību, jo, ja Viņš to darītu, Viņš nonāktu pretrunā ar Dieva likumu, par kuru, savukārt, pats Jēzus teica, ka neviena rakstu zīmīte nepazudīs. Bet tad ko Jēzus šeit vēlas pateikt? Jēzus izsaka hiperbolu – pārspīlētus apgalvojumus, lai skaidrāk izteiktu mums būtību. Un būtība ir tajā, ka visaugstākā lojalitāte ir pret Viņu, lai arī ko tas dažreiz arī maksātu mūsu savstarpējās cilvēciskajās attiecībās. Taču Viņš runā arī par fundamentu, kas ir Viņš un, ko nozīmē būt kristietim. Viņš nerunā par tiem, kas ievilks citus cilvēkus savā draudzē, jo viņu draudze ir vienīgā pareizā uz šīs planētas un norobežos tos no visiem citiem. Ar to vēlos teikt, ka ikreiz, kad tas ir iespējams un ciktāl tas ir nozīmīgi, tu un es (kad tas ir iespējams), mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai uzturētu vislabākās iespējamās attiecības ar tiem, kas ir ārpus draudzes, it īpaši ar mūsu pašu ģimeni – mūsu tēvu un māti, brāļiem un māsām. Un mums būtu jāmeklē veidi uzturēt pēc iespējas labākas attiecības ar cilvēkiem neticīgajā pasaulē. Taču es vēlos piebilst, ka šajās attiecībās mums ir jāsludina Jēzus Kristus evaņģēlijs tiklīdz rodas tāda izdevība – kad Dievs atver durvis. Un mums ir jādzīvo tāda kristieša dzīve, kas neiet kompromisā ar neticīgo pasauli, bet tajā pašā laikā Dievs tevi nav iecēlis par ētikas policistu. Viņš nav aicinājis tevi staigāt apkārt un koriģēt visu neticīgo pasauli. Tavi noteikumi nepalīdzēs viņiem, it īpaši tie, kas ir tavi secinājumi un kas nav no Rakstiem. Viņiem nav vajadzīgs treniņš ētikā, viņiem ir vajadzīgs Jēzus Kristus evaņģēlijs un viņiem tas ir jāredz tavā dzīvē, mans draugs. Ko tas nozīmē? Jā, patiesība ir jāsaka, bet ne jau katru reizi ar nosodošu balsi tev jāuzsāk saruna ar neticīgo pasauli. Nebaksti viņiem katru reizi, kad redzi viņus darām ko nepareizi. Bet izrādi līdzjūtību, mīlestību, žēlastību, labestību, mīlestību, kas apklāj grēku kaudzes un  – jā, pat tu savā svētumā esot, palīdzi viņiem nest viņa grēku. Kad viņi tavā priekšā runā netaisnību, ne vienmēr tev viņi ir jālabo, panes to; jā, es zinu, ka tas sāp, bet tā ir līdzjūtība, laipnība un evaņģēlijs, evaņģēlijs un vēlreiz evaņģēlijs. Mums ir jāevaņģelizē mūsu ģimenes un citi cilvēki.

Pāriesim pie trim patiesībām par mīlestību. Tās ir ļoti svarīgas un mēs aplūkosim mīlestības izcelsmi, pielietojumu un pieaugumu. Sāksim ar mīlestības izcelsmi, ko patiesībā var apzīmēt ar vienu vārdu – Dievs. Dievs ir brāļu savstarpējās mīlestības avots un šo mīlestību var atrast ikviena ticīgā sirdī. 1.Tesaloniķiešiem 4:9

Par brāļu mīlestību man nav vajadzīgs jums rakstīt, jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.

Pretēji tam, ko Pāvils tesaloniķiešiem teica par seksuālo amoralitāti, viņiem nebija vajadzīgs īpašs aicinājums un instrukcija par mīlestību. Kāpēc? Es šeit citēšu Ž.Kalvinu: “viņiem nevajadzēja daudz pamācību par mīlestību, jo mīlestība bija iegravēta viņu sirdīs, tādēļ nebija vajadzīgi uzrakstīti vārdi uz papīra.” Šis ir spēcīgi un tas nāk no Rakstiem, par kuriem tūlīt turpināsim, bet vispirms es vēlos, lai jūs saprotat, ka – tad, kad mēs tikām pārveidoti, mums ne tikai teica, lai mīlam; bet viens no vislielākajiem atdzimšanas augļiem ir, ka mēs tikām pārveidoti, lai mīlētu – mīlestība kļuva kā daļa no mums. Šajā pantā Pāvils saka: “[..] jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.” Frāze “Dievs jūs mācījis” nāk no viena grieķu valodas vārda “theodidaktos” – “theo” nozīmē – Dievs, “didaktos” nozīmē – mācīt. Pāvils vienā vārdā uzrakstīja, ka pats Dievs jūs mācīja tā darīt. Es jums pateikšu, ko viņš nesaka. Viņš nenorāda uz kādu mācību, ko viņi ir saņēmuši pagātnē, Jēzus vārdiem, Pāvila sludināšanu vai kādiem citiem cilvēcīgiem instrumentiem. Kad viņš saka, ka Dievs jūs ir mācījis, viņš to nesaka saistībā ar kāda cilvēka mācību vai sludināšanu, bet pasaka, ka tas ir pārdabisks pārveidošanas darbs – kad Dievs ieraksta savus likumus jūsu sirdīs. Tas ir kas daudz vairāk nekā – Dievs tev teica mīlēt; Dievs pārveidoja tevi, lai tu mīlētu. Un šis ir lielais apsolījums par Jauno Derību, ko redzam Jeremijas grāmatā (31:33-34):

33 Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.
34 Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!”

Tā ir derība, kas turpina to derību, kuru Viņš noslēdza ar Israēlu Sinajas kalnā. Kas notika ar cilvēkiem Sinajas kalnā? – cilvēki netika izmainīti jeb pārveidoti. Viņi saņēma akmens plāksnes – taisnīgu un regulējošu likumu, bet iedots “no ārpuses” – taču viņi uz to paskatījās, bet nespēja to ievērot. Dievs saka: “[..] Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta”. Viņš veic darbu no iekšienes, kas apstiprina to, ka jūs būsiet Viņa tauta un jūs parādīsiet, ka jūs esat Viņa tauta, dzīvojot paklausībā Viņa likumam. Un šis likums skan tā, kā to ir apkopojis mūsu Kungs Jēzus Kristus (Lūkas 10:27):

Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu un savu tuvāko kā sevi pašu.

Un tas, kurš to dara, ir piepildījis Dieva likumu. Savā apsolījumā Dievs arī turpina: “Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, [..]!” Pamatā tā doma, ko redzam praviešu grāmatās attiecībā uz Israēlu, ir – nicinoša nezināšana cilvēku starpā iznīcina viņus pašus, jo trūkst zināšanu. Taču Dievs teica, ka Viņš to izārstēs un nedarīs to sūtot skolotājus (kas arī ir nepieciešams) pie visiem Viņa cilvēkiem, bet izdarīs to daudz pamatīgāk un dziļāk. Dievs saka, ka Viņš pats viņus mācīs. Un Viņš to izdarīs jaunpiedzimšanas procesā Viņš ierakstīs Savus likumus mūsu sirdīs. Tālāk Viņš saka: “jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs,[..]” Redziet, cilvēks var tapt pārveidots un sākumā viņš pat īsti nesaprot, kā viņš ir ticis pārveidots – viņš vienkārši tic Jēzum. Šis cilvēks var pārprast daudzas lietas par kristieša ticību. Taču es nekad neesmu saticis nevienu pārveidotu cilvēku, kurš ir atbildējis, ka viņiem nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa, ja saku – Dievs ir pavēlējis tev mīlēt draudzi. Visi šie cilvēki to zināja. Patiesībā, kad es un jūs (esmu dzirdējis jūsu liecības) tikām pārveidoti, mēs apzinājāmies, ka – lai arī pirms tam bijā nemīloši, egocentriski – mēs uzreiz sapratām, ka mums ir vajadzīga mīlestība un ja neizrādījām mīlestību, mums to vajadzēja nožēlot. Dievs mums to māca.

Tāpēc mīlestība brāļu starpā ir viens no lielākajiem pierādījumiem par patiesu pārveidošanu. Kad vien ir pārveidošana sirdī, mīlestību mēs ieraudzīsim darbībā. Ja kāds patiesi tiks pārveidots, mēs redzēsim viņu praktizējam mīlestību. Es nevēlos, lai jūs pārprastu un nepareizi nosodītu, – mēs visi cīnāmies, visi varam paiet divus soļus uz priekšu un piecus atpakaļ, mums visiem var būt dienas, kad Dieva žēlastība nav redzama mūsu dzīvē, taču, ja esam patiesi pārveidoti, tad, paskatoties uz mūsu dzīvi ilgtermiņā, mēs pieaugam mīlestībā un uztveram mīlestību nopietni. 1.Jāņa 2:9-10:

9 Kas teicas esot gaismā un ienīst savu brāli, ir vēl aizvien tumsībā.
10 Kas mīl savu brāli, paliek gaismā, un piedauzības nav viņā;

Esmu pārsteigts par to, cik ļoti šis pants sasaucas ar to, ko Pāvils saka no devītā līdz divpadsmitajam pantam (1.Tesaloniķiešiem 4), kurā viņš runā par mīlestību brāļu starpā un pēc tam par mūsu ambīciju dzīvot tā, lai mēs nebūtu aizvainojoši. Ja mēs patiešām mīlam savus brāļus, mēs dzīvosim tā, ka nebūsim klupšanas akmens viņiem vai pazudušai pasaulei. Jānis savā vēstulē saka tieši to pašu. Redziet, tavu ētiku visvairāk ietekmēs patiesa bibliska mīlestība. Ja tev trūkst mīlestības, tad vienalga, cik pantus tu atceries no galvas vai cik ļoti tu saņemies, lai dzīvotu paklausībā tajā dienā, nekas nenotiks. Patiesa ētika plūst no mīlestības.

Devītajā pantā Pāvils saka: “[..] jo pats Dievs jūs mācījis turēt savā starpā mīlestību.” Darbības vārds “mīlēt” (tulkotāja piezīme – autora rīcībā esošais tulkojums: jo Dievs jūs ir mācījis mīlēt vienam otru) šeit ir tagadnes formā un esmu jau teicis neskaitāmas reizes studējot pirmo vēstuli tesaloniķiešiem, ka tagadnes forma norāda uz darbību, kas turpinās, uz kādu ieradumu un kas tiek praktizēts. Tas ir pretējs kaut kam, kas ir izkaisīts un pretējs tam, kā es to mēdzu teikt – mīlēt, jo apstākļi tam ir labvēlīgi vai arī esam labā garastāvoklī. Tā ir pastāvīga, tā nav balstīta uz kādiem faktoriem apkārtējos apstākļos, bet ir balstīta uz to, ka esam Kristū, uz to darbu, ko mūsos ir veicis Svētais Gars un tas, ko mēs apzināmies kā patiesību. Frāze “vienam otru” ir ļoti nozīmīga un es vēlos izcelt to, ko bieži palaiž garām neievērotu. Frāze apzīmē mīlestību, kas ir abpusēja un apmainīties spējīga. Lai būtu abpusēja mīlestība brāļu starpā Kristus miesā, Dievam ir mūs jāmāca ne tikai kā mīlestību dot, bet arī kā mīlestību saņemt. Tev nav jābūt vienmēr tikai vienā no šī kategorijām. Ja mīlestība ir apmainīties spējīga, tu to dosi un reizē būsi tik pazemīgs, ka spēsi to pieņemt.

Šeit ir kādi, kas vienmēr dod. Draudzē vienmēr tā ir bijis, kamēr es visus šo 30 gadus tur esmu. Vienmēr ir kādi, kuri mīlestību tikai dod un dod. Tajā pašā laikā šiem cilvēkiem ir ļoti grūti saņemt mīlestību, ja kāds to izrāda viņiem kalpojot. Viņiem tas ir ļoti grūti, un tas var būt arī ne tikai tāpēc, ka viņi ir kaut ko pārpratuši, bet tas var būt arī lepnums. Tā bija arī Pēterim, kurš Jēzum teica, ka viņš jau nu Jēzum neļaus mazgāt savas kājas. Taču Jēzus atbildēja, ka – ja Es nemazgāšu tavas kājas, tu iesi uz elli; uz ko Pēteris atbildēja, lai Kungs viņam mazgā visu – kājas, galvu un pārējo ķermeni. Izprotot biblisku mīlestību, jūs sapratīsiet, ka tā ir ne tikai jādod, bet ir arī jāsaņem. Es reiz pazinu kādu vīru, kurš uzticīgi vadīja draudzi un arī uzticīgi kalpoja draudzē, bet viņš nekad nevēlējās būt tajā pašā līmenī, kurā bija pārējā draudze. Vai nu augstāk – kā līderis, vai nu zemāk – kā kalpotājs, bet nevēlējās būt normāls draudzes loceklis, kurš ne tikai dod, bet arī saņem no citiem. Ir vēl kāda kategorija – tie kas tikai saņem. Vienmēr būs tā, ka Kristus miesā (draudzē) būs cilvēki, kuriem ir liela vajadzība, kuri tajā brīdī ir vāji un mums ir viņiem jāpalīdz un jāmīl, bet mēs viņiem nedarām labu, ja mēs atļaujam viņiem palikt šajā stāvoklī. Esmu redzējis draudzē cilvēkus, kas ir burtiski kā sūkļi – viņi pastāvīgi ir vajadzībās, viņi vienmēr saņem palīdzību, mīlestību no citiem cilvēkiem un regulāri gaužas, ka nav saņēmuši pietiekami mīlestības. Es jums stāstu par šīm abām kategorijām, jo es nevēlos, lai jūs iekrītat kādā no tām. Katram no mums ir jādod mīlestība un katram no mums ir jāsaņem mīlestība. Brīžos, kad mēs jūtamies stipri un mums ir ko dot, tad dosim. Taču tad, ka ir vajadzība, nekaunieties saņemt labestību un mīlestību no citiem.

Hiebert saka: “Jūs esat Dieva skolēni ar mērķi mīlēt vienam otru.” Kādēļ Dievs tevi ir saucis Viņa skolā? Kādēļ Viņš tevi ir mācījis un turpina mācīt caur Svēto Garu un Savu klātnību? Viņš ir ielicis tevi mācību stundā, lai tu mācītos mīlēt. Paskatieties uz to visu sarežģītību teoloģijā, ētikā. Dažreiz pat galva griežas no šīs informācijas daudzuma – kā gan es to visu varu ievērot un darīt, es pat nezinu, ko daudzas lietas nozīmē? Noreducēsim to visu, lai būtu vienkāršāk uztvert – Dievs tevi māca mīlēt tā, kā Kristus ir mīlējis. Ja tu to darīsi, viss pārējais sakārtosies pats no sevis. Un es ar to nedomāju, ka tava dzīve būs viegla un plaukstoša. Es ar to domāju, ka tu tad atradīsies tieši pa vidu Dieva gribai un darīsi to, ko Dievs ir tev pavēlējis darīt. Es nevaru atcerēties no savas dzīves neko, kas nebūtu rezultāts mīlestībai vai mīlestības trūkumam. Kādēļ es nelūdzu tik daudz, cik vajadzētu? Vai tas varētu būt saistīts ar mīlestības trūkumu pret Dievu vai saviem brāļiem un māsām Kristū, kuriem ir lielas vajadzības un kuriem ir nepieciešamas manas lūgšanas? Kādēļ ir tā, ka es nevēlos pārvarēt savu miesu un cītīgi studēt sludināšanu? Kādēļ ir tā, ka es vēlos aizslēgt durvis, vispār vairs negribu redzēt nevienu un pārvākties uz Sibīriju? Kādēļ tā notiek? Es varu to visu saistīt tikai ar vienu – mīlestības trūkums. Ja es kurnu par apstākļiem – tas ir mīlestības trūkums. Mēs esam Dieva skolā, kurā mācāmies mīlēt un, ja mēs šo vienu lietu darīsim, pārējais nokārtosies pats no sevis. Vēls nolasīt jums kādu rakstvietu, kas ir ļoti atbilstoša šai tēmai – Vēstule romiešiem 5:5

bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs – vai tas mums nav ļoti labs piemērs? Tāpat kā Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs, arī mums būtu jālej sava mīlestība citu sirdīs. Cik Svētais Gars ir bijis devīgs ar Dieva mīlestību, tik devīgiem mums ir jābūt dodot Dieva mīlestību citiem. Pēdējā frāze par devīgumu pret citiem, Dieva mīlestību… dažreiz es jūtos tik nožēlojami, ka gribas lūgt savam draugam, lai paņem pistoli un nogalina mani, jo tas ir tik grūti stāvēt šeit priekšā un saprast, ka kādi no jums domā – oho, vai dzirdēji, ko viņš teica par mīlestību, viņš laikam to visu saprot.  Nē, es nesaprotu! Ir sāpīgi runāt par šo tēmu, un es ceru, ka tas, ko esmu teicis, caur Svēto Garu ir sāpinājis arī jūs. Ne jau tāpēc, lai jūs sāpinātu, bet lai jūs atskārtu – ak, esmu to palaidis garām! Visai manai runai, visam, kas man ir un kas esmu un visiem manas kristietības kompleksiem būtu jābūt tādiem, ka es esmu devīgs dodot jums mīlestību. Taču uzklausiet, vīri, vēl vienu lietu, par kuru vēlos jūs brīdināt – ir daudz vieglāk mīlēt cilvēkus, kurus jūs nepazīstat, nevis tos, kuri jums ir vistuvāk. Piemēram, jūsu sieva, jūsu bērni. Taču neskatoties uz to, cik daudz jūs kalpojat sabiedrībā vai draudzē, bet neesat devīgs mīlestībā pret tiem, kas ir jūsu tuvākie, es varu jums teikt vienīgi to, ka jūs neesat devīgs mīlestībā. Jā, jūs iespējams esat kalpošanā, bet es neesmu drošs, ka jūs esat devīgs mīlestībā.

Esam daudz runājuši par mīlestības izcelsmi, tagad pievērsīsimies mīlestības praktizēšanai. 1.Tesaloniķiešiem 4. nodaļas 10.pants:

10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.

Vēlos izcelt divas lielas patiesības, kas minētas šajā pantā. Pirmā – mīlestība ir jāpraktizē, otrā – mīlestībai ir jābūt neizvēlīgai. Par praktizēšanu – vārds praktizēt nāk no grieķu vārda, kas nozīmē “darīt” vai “strādāt”. Jums jāsaprot, ka mēs šeit nerunājam par jūtām. Lai gan jūtas ir daļa no tā, mēs runājam par darbību un aktivitāti, kad kaut kas tiek izdarīts. Iekšējās sajūtas nenozīmē neko, ja tās nerodas no ārējas darbības. Subjektīvas mīlestības sajūtas nenozīmē neko, ja tās nerezultējas objektīvos darbos, aktivitātēs. Un arī neredzama mīlestība neko nenozīmē, ja tā nenoved līdz redzamiem labajiem darbiem. Vienu lietu gan jūs negribētu teikt, proti – “es zinu, kā tas izskatās, mācītāj, bet tu nevari ieskatīties manā sirdī.” Es zinu, ka draudzē nav neviena vadītāja, kas tam piekritīs. Es gan zinu, kas ir tavā sirdī un arī ikviens cits to zina. Un ne jau tāpēc, ka esam vadītāji, pārākā pakāpē garīgi vai apķērīgi, bet tāpēc, ka tas, kas ir tavā sirdī, nāk ārā caur tavu muti, rokām, kājām – tas viss atspoguļojas tavos darbos. Mīlestībai ir jābūt saistītai ar darīšanu. Ieklausieties 1. Jāņa vēstulē 3. nodaļas 16.-18. pantam:

16 No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.

Kā mēs zinām, ka Kristus mūs ir mīlējis? Vai tāpēc, ka sarakstīja mums poēmu? Nē, viņš par mums ir atdevis Savu dzīvību. Un mums ir jāatdod dzīve par mūsu brāļiem. Ja jūs staigājat apkārt sakot – ak, kā gan es mīlu draudzi!, – tad esi gatavs nomirt sev un kalpot. Teiksiet – ak, kā gan es mīlu savu sievu!, – un viņa šad un tad saņem kādu poēmu vai ziedu no tevis (kas ir labi), bet ieskrūvē beidzot to spuldzīti ledusskapī. Viņa negrib dzirdēt vārdus, patiesībā neviens vairs to nevēlas, jo tā vien liekas, ka ar katru paaudzi vārdi kļūst arvien nenozīmīgāki. Mēs vēlamies redzēt, ko tu dari.

Tālāk rakstvietā Jānis saka:

17 Bet kam ir laicīga manta un viņš redz savu brāli ciešam trūkumu un aizslēdz viņam savu sirdi, kā gan Dieva mīlestība paliktu viņā?
18 Bērniņi, nemīlēsim vārdiem, nedz ar mēli, bet ar darbiem un ar patiesību!

Viņš viņus sauc par bērniņiem. Kā jums tas patiktu, ka kāds pie jums pienāktu un teiktu – mazais bērns, klausies mani? Nē, es taču neesmu mazs bērns. Klausieties – kad sākam runāt par mīlestību, jā, tu esi mazs bērns! Ikreiz, kad es dzirdu, ka kāds vīrs lielās ar savu nobriedušo mīlestību, es zinu, ka viņš ir akls. Reiz man kāds draugs atstāstīja, ka viņam kāds esot teicis, ka reiz viņš esot cīnījies ar lepnumu, bet nu jau vairs nē. Draugs viņam jautāja – vai tu ar to tagad lepojies? Vēlos jums pateikt, ka nonākot līdz mīlestībai, mēs esam mazi bērni. Vārds praktizēt ir īstenības izteiksmē, kas norāda uz darbību, kas turpinās. Jēdziens praktizēt ir ļoti svarīgs visā Jaunajā Derībā, ne tikai Jānim viņa vēstulēs.

Mēs esam tie, ko mēs praktizējam. Mēs atklājam sevi caur to, ko praktizējam un darām, nevis caur atsevišķiem uzplaiksnījumiem.  Tādēļ es dažkārt saku, ka kristieša dzīvei dažkārt ir darba zirga mentalitāte,  nevis sacīkšu zirga mentalitāte. Dodiet tikai spēcīgu šķirnes zirgu, kurš spers soli pēc soļa un izies cauri klēts sienai, ja vajadzēs. Savā ziņā mums monotoni jāsper soli pa solim, tā mums būtu jāpraktizē mīlestība.

Mīlestībai ir jābūt neizvēlīgai, jo rakstvietā ir skaidri norādīts – visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Uz mirkli aplūkosim pirmā gadsimta draudzi. Kolosiešiem 3:11 teikts:

11 Tur vairs nav ne grieķa, ne jūda, ne apgraizīšanas, ne neapgraizīšanas, ne barbara, ne skita, ne verga, ne brīvā, bet viss un visos – Kristus.

Pirmā gadsimta draudzes spēks neslēpās tajā, ka viņi vienkārši mīlēja viens otru, bet – mīlestībā, kas manifestējās Kristus miesā – mīlestība bija starp locekļiem, kas ārpus draudzes un pirms pārveidošanās par jaunu radījumu, vai nu nebija viens ar otru nekādās attiecībās vai arī savā starpā bija niknākie ienaidnieki. Šis fakts bija visapbrīnojamākais. Lūk, kādēļ ir nepareizi, ja kāds sāk jaunu draudzi aizsniedzot noteiktu demogrāfisko grupu, kā piemēram, jauniešus, studentus vai padzīvojušus cilvēkus (starp citu, vairs neviens nevēlas aizsniegt viņus). Tas ir nepareizi! Tas izkropļo draudzi, neparāda spēku. Ja kāds no malas ienāktu, tad viņam būtu skaidrs, kāpēc viņi kopā tusējas. Viņiem visiem ir kopīgi hobiji, vecums un pasaules uztvere un viedokļi daudzos jautājumos. Jēzus taču teica, ka var mīlēt muitniekus, grēciniekus un nodokļu iekasētājus. Vai tad neteica? Vai tas nav apbrīnojami, ka visi šie dažādie cilvēki sanāk kopā, un tu ieej iekšā un saki – nu vecīt, es šo nespēju saprast! Šiem cilvēkiem nav nekā kopēja, taču skatiet, kā viņi viens otru mīl. Un vai ziniet, kas mūsu draudzei ir visbīstamākais? Neviens nav imūns pret to – pret mazajiem klikšķiem. Ziniet no kurienes tie rodas, pat cilvēkiem, kuri patiešām mīl Kungu? Tie rodas, kad tu Kristus miesā uzlūko tos, ar kuriem tev ir daudz kā kopīga – patīk vai nepatīk tās pašas lietas, kas tev patīk vai nepatīk, tie paši hobiji, vecums. Šīs lietas pievelk cilvēkus vienam pie otra. Nav tā, ka tas ir tikai nepareizi, bet esiet ļoti, ļoti uzmanīgi, kas jūs satuvina. Tas nav tas pats vecums, hobijs, bet mūs satuvina Jēzus Kristus.

Hiebert saka sekojošo: “Viņi neatļāva savai personiskai izvēlei padarīt viņu mīlestību selektīvu. Būdami patiesi pret iekšējiem mīlestības pamudinājumiem, viņi izpauda savu mīlestību ne tikai pret viņu pašu locekļiem, bet arī pret visiem kristiešiem visā Maķedonijā. Izpausme iekļāva sevī kristiešu apzināšanu, kuri bija tuvākajā apkaimē, un dzīvu komunikāciju ar viņiem.”

Man tik ļoti patīk svētdienas rīta dievkalpojumos, ka brālis Entonijs aizlūdz par citām draudzēm un mācītājiem mūsu apkaimē. Es vēlos, lai jūs saprastu, ka šīs draudzes nav tādas pašas, kā mūsu. Jā, pašos ticības pamatos, attiecībā uz Kristus būtību un mīlestību uz Viņu mēs esam vienisprātis, taču tajā pat laikā atšķirīgas. Ir svarīgi arī izprast līdzsvaru, piemēram, mums ir stingri jāturas pie tā, kam mēs ticam (doktrīna). Taču tajā pašā laikā mēs nedrīkstam pieļaut, ka doktrinārās atšķirības nebūtiskos jautājumos izolē mūs no citiem cilvēkiem, arī par kuriem Kristus nomira. Jā, es turēšos pie savām doktrinārām vadlīnijām, es par tām mācīšu, ja man prasīs, bet es neizolēšu sevi no tiem cilvēkiem, par kuriem Kristus nomira un kuri patiesi mīl Kristu. Vēl es vēlētos jūs brīdināt par ko tādu, ko gan es vēl neesmu redzējis, bet es nevēlos, ka jūs ar lepnumu uzlūkojat vai izsmejat kādu draudzi šeit vai citur, kura patiesi tic ticības pamatlietām un tajā ir cilvēki, kas patiesi mīl Jēzu, bet nav pie tādas pašas pārliecības, kāda ir mums. Tava piederība pie mājapmācības, dievkalpojuma vienkāršības, veida kā tu audzini savus bērnus vai pat pārliecības par suverēnu žēlastību nedrīkst novest tevi pie tā, ka tu nicini kādu, kurš patiesi mīl Jēzu Kristu. To mēs nedrīkstam atļauties, mēs tā nedrīkstam darīt, jo tas nav kristīgi.

Tagad aplūkosim mīlestības pieaugumu. Aplūkosim vēlreiz 4.nodaļas 10.pantu:

10 Un to jūs arī darāt ar visiem brāļiem pa visu Maķedoniju. Bet mēs jums, brāļi, liekam pie sirds: topiet šai ziņā vēl pilnīgāki.

Lai gan Pāvils apzinājās viņu mīlestību – to, ka viņi patiesi mīlēja (es gribētu, ka Pāvils to pašu saka arī par mums visiem), Pāvils nebija apmierināts ar to kvalitāti un pakāpi, kādā viņi mīlēja. Un viņš neatļāva būt apmierinātiem arī viņiem. Tas ir tāpēc, ka ja tu pasaki kādam, ka viņš ir sasniedzis galējo mīlestības kvalitāti un pakāpi, tas nozīmē, ka tu apgalvo, ka viņš ir pilnībā pārveidots Kristus līdzībā, bet tā nav patiesība. Tā vietā, lai atļautu viņiem atvilkt elpu tur, kur viņi bija, viņš iedrošināja un skubināja viņus turpināt pieaugt mīlestībā. Šī skubināšana un mudinājums ir īstenības izteiksmē un to Pāvils parasti arī darīja. Kad vien Pāvils bija starp ticības brāļiem, viņš pastāvīgi viņiem teica, lai tie pieaug mīlestībā.

Mēs parasti meklējam kādu draudzē un aizradām, ka – tev jāvalkā garāki svārki, platāks krekls, tev nevajadzētu skatīties to TV pārraidi, vajadzētu to, nevajadzētu šo. Iespējams, ka mūsu aizrādījumiem arī ir kāda vērtība, taču esiet ļoti, ļoti uzmanīgi. Taču – kad bija pēdējā reize, kad jūs piegājāt pie kāda neiznīcinot viņu par ko tādu, ko viņi nav vēl mīlestībā panākuši, bet pasakot jebko, kas veicina mīlestību viņu starpā, kas iedrošina viņus doties tālāk un mīlestībā uz Dievu un cilvēkiem. Kad bija pēdējā reize, kad mēs to darījām? Pāvils to darīja nemitīgi. Padomājiet par to – ievērojams teologs, izcils prāts, izcils kristīgās ticības veidotājs, bet mēs redzam to, ka viņš pastāvīgi lika uzsvaru uz to, ko tik daudzi no mums uzskata par neko citu, kā vien garīgo pienu – MĪLESTĪBA, mīlestība un vēlreiz mīlestība.

Šis ir sludinātāja darbs – pārliecināt, aicināt, iedrošināt, izlūgties – tā tas ir, un nedusmojieties uz mums. Es neesmu šeit, lai jūs informētu, es vēlos, lai jūs mainītos. Man ir tā pieriebies, ka es zinu to, ko es nevaru izdarīt vai nedaru. Es vēlos, lai jūs pieaugtu, tādēļ es drīkstu lietot vārdus kā – izaicināt jūs, mudināt jūs, bakstīt jūs, ieskatīties jūsos, iekustināt jūs, stimulēt jūs, motivēt jūs, skubināt jūs, piespiest jūs un iedvesmot jūs – visus šos vārdus. Varbūt man vienkārši jānopērk elektriskais lopu gana zizlis.

Kad mēs sanākam kopā kā Miesa, mums ir vajadzīgs, ka neskatāmies uz to, ko kāds nav sasniedzis, bet slavējiet Dievu par to, ko viņš ir sasniedzis un tad iedrošiniet viņus doties uz priekšu. Ja sludinātājs ir tik vērtīgs kā sāls (un Pāvils noteikti tāds bija), viņš atradīs pietiekami daudz motivācijas, lai virzītu sevi tuvāk uz balvu – Jēzus Kristus evaņģēliju. Viņam būs svēta neapmierinātība ar savu dzīvi, viņš kasīs nost viduvējību no savas dzīves, viņš to ienīdīs, bet tajā pašā laikā viņš tevi iedrošinās darīt to pašu. Taču atcerieties, ka pastāv pareizs biblisks līdzsvars, kur no vienas puses ir virzīšanās uz priekšu neskatoties atpakaļ, viduvējības atmešana, neapmierinātība ar sasniegto, taču no otras puses ir atpūta Kristū. Jums abas šīs lietas ir jānotur brīnišķīgā bibliskā saķerē un vienīgais veids, kā jūs to varat izdarīt, ir nevis vienkārša Dieva Vārda studēšana, bet jums pastāvīgi jāatjauno savs prāts Dievā Vārdā, visā Dieva dotajā padomā.

Vārdi “topiet vēl pilnīgāki” jeb “pieaudziet” ir pārtulkots no grieķu vārda (perisseuō), kura nozīme ir “doties tālāk, tikt pāri, pārplūst”. Kristietībā nav nekā nabadzīga vai skopa. Kādi no jums to atcerēsies, kādi nē, bet, kad biju vēl mazs puika, bija tāda matu kopšanas līdzekļa – tonika reklāma, kur mazs triepiens visu izdarīs. Nav jāieziež visa galva, tas mazais triepiens izlabos tavu frizūru. Kristietībā tādi mazi triepieni nestrādā. Visa kristietība ir par nesavtību, pāri plūstošu, pārspēšanu, sprādziena spēku, par uzplaukšanu sevī. Un tas viss ir tāpēc, ka mēs kalpojam Dievam, kuram ir neierobežotas iespējas mūs apveltīt ar uzlabojumiem, žēlastību un spēku. Saprotiet, mums būtu jābūt cilvēkiem, kas dāsni dod – ne glaimus vai melus, bet kaut ko, kas laužas no pārveidotas sirds – dāsnu mīlestību. Un teikšu atkal – šis teikums priekš manis ir tik sāpīgs, it kā kāds paņemtu vaļu medību laivu un iztriektos cauri manai sirdij. Un šī frāze “topiet vēl pilnīgāki” ir tagadnes formā, pastāvīgi ir pārspēšanas stāvoklī. Pāvils pastāvīgi iedrošina viņus kļūt vēl pilnīgākiem pārspējot savu esošo stāvokli. Lūdzu, tikai no šī visa teiktā nepaņemiet sev līdzi pārmetumu sev, ka – “Es pastāvīgi netopu pilnīgāks, kas gan ar mani nav kārtībā? Es netopu pilnīgāks, es nedaru lietas labā, kas nepieciešamas. Lai slavēts Dievs par Jēzu Kristus upuri uz krusta, man ir cerība un liels Dieva apsolījums un tādēļ es eju uz priekšu un cenšos, es atstāju aiz muguras to, kas bijis un dodos uz mērķi.” Pārstājiet visu šo biblisko grūtsirdību, nododiet to visu Kristum, atkāpieties un turpiniet iet, jo Viņa žēlastība ir laba un uzticama.

Hiebert saka: “Mīlestības pielietojumā ticīgie nekad nevarēs atgulties un just, ka viņi ir izdarījuši pietiekami. Mīlestībai vienmēr ir jāizplešas pietuvojoties aptuvenai vērtībai – dievišķajam mīlestības standartam, kas ir Kristū.”

Redziet, no vienas puses mums tiek iedots uzdevums, kurā mēs vienmēr izgāzīsimies, jo šis standarts ir tik augsts. Taču neskatieties uz neveiksmi, jo Viņš parūpējās par šo neveiksmi pie krusta, bet skatieties uz progresu. Skatieties uz progresu! Reiz kāds man teica, ka es pēc trīsdesmit gadiem neesmu tāds, kādam man būtu jābūt. Taču es atbildēju, ja tu būtu mani pazinis pirms es tiku pārveidots, tad tu kristu ceļos un celtu rokas slavējot Dievu par to spēku, ko Viņš ir parādījis manā dzīvē. Es nesaku, ka tagad esmu ļoti labs, bet – es tobrīd biju tik slikts.

Nolasīšu paralēlo rakstvietu, kuru es tik ļoti mīlu, un ar to mēs arī beigsim. 1.Jāņa vēstule 2.nodaļa 7.-8.pants:

7 Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši.
8 Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd.

Nu tad tā, Jāni, kā tad tur īsti ir, tu mani mazliet biedē. Tas nav jauns bauslis, kas ir tā kā vecais bauslis, bet tomēr tas ir jauns bauslis… Jāni, ko tu man mēģini pateikt? Viņš mums cenšas pateikt visapbrīnojamāko – mīlestība ir vecais bauslis jau no paša sākuma. Mīlestības likums ir atrodams Trešajā Mozus grāmatā, Vecajā Derībā, bauslībā. Dievs vienmēr ir bijis mīlestības Dievs, nemainīgs un mūžīgs mīlestības Dievs un Viņš vienmēr no mums ir prasījis mīlestību. Mīlestība ir vecs bauslis, bet kas tad ir ar jauno bausli. Tas ir jauns bauslis, jo kad Jēzus Kristus nonāca uz šīs zemes, dzīvoja un nomira pie krusta dodot mums tik ļoti radikālāku, bezgala spēcinošāku un izcilāku mīlestības definīciju, kādu vien varētu dot cits likums. Viņa mīlestības izpausme bija tik varena, lai gan tā netika dota pirms tam. Viņa mīlestība bija tik izcila, lai gan neviens pirms tam par mīlestību neko nezināja. Līdz Viņš atnāca. Viņa mīlestība aptumšoja ikvienu vārdu par mīlestību, ikvienu mīlestības piemēru. Un vai ziniet ko – jūs arī esat aicināti to darīt! Nevis tikai jūsu desmito tiesu un pienākumu izpildi. Nē, tas ir pavisam kas jauns, tas tālu pārspēj ikvienas prasības, kuras mēs redzam Vecajā Derībā. Jūs esat aicināti dzīvot savu dzīvi kā Kristus dzīvoja savu dzīvi, kas ir kā salda upura smarža Kungam. Nomirstiet sev kā Kristus nomira sev, atdeva sevi citiem. Tikai nedomājiet, ka tā ir kāda vergošana klosterī. Vai tad nav tā, ka katru reizi, kad kalpojat sev un esat skopi ar savu dzīvi, jūs sākat vergot; un kad esat dāsni devuši mīlestību kādam citam neatkarīgi no tā, cik dārgi jums šī mīlestība ir maksājusi, vai nav bijis tā, ka jūs aiz laimes lidojat – tik pilni prieka, apmierinājuma un miera. Viņš mūs nemāca sevis aizliegšanu un nesaka mums vienkārši atdot no sevis visu mīlestību, lai mēs varētu pildīt savu pienākumu, bet tas ir dzīvesveids un tāpēc tu esi radīts, un tāpēc Viņš tevi māca mīlēt.

Man kādi jaunieši ir teikuši, ka es par šo tēmu  nevaru sludināt, jo es būšu liekulis, ja es par šo tēmu sludināšu. Taču es jums varu Dieva priekšā apliecināt, ka es vēlos to darīt – es vēlos būt godīgs vīrs un es vēlos mīlēt tā, kā Jēzus to darīja. Un jau atkal teikšu, ka es neesmu liekulis sludinot par šo tēmu, es tiecos uz mērķi, lai gan vēl neesmu pat tuvu tam un es jau par to esmu teicis iepriekš. Redziet, mums dažkārt ir jāsludina par standartu, kurā mēs paši esam izgāzušies. Tā nav liekulība, tas ir pienākums. Liekulība ir tad, ja mēs izliekamies, kas esam sasnieguši noteiktu līmeni, bet patiesībā neesam.

Daži vārdi par sludināšanu. Ja patiesība nāk no manis kā no tās autora un es jums saku, kas jums ir jādara bez jebkādām raizēm par manis paša pienākumu pret sacīto, tā būtu liekulība. Taču, ja es sludinu tā, ka es jums jautāju – vai jūs dzirdat (un vai es dzirdu), ko Viņš teica? Sakiet man, vai jūs dzirdējāt, ko Dievs jums un man šodien teica? Vai lūgsiet par mani un vai es varu lūgt par jums, lai mēs izprotam, cik nozīmīga ir šī tēma. Jūs, jaunie cilvēki – brāļi un māsas, kas mājās strīdaties un plēšaties – klausieties, ko Vārds jums šodien ir teicis.  Vīri un sievas – zinot, kā jūs dažkārt izturaties viens pret otru – klausieties Vārdā, kas šodien ir izteikts. Brāļi un māsas Kristū, ne gluži nesatiekot savā starpā, bet esot nevērīgiem vienam pret otru – ieklausieties Vārdā, kas šodien izteikts. Un mana lielākā lūgšana ir, ka jūs izciešat šo rakstvietu tā, kā esmu to izcietis pēdējās dienās, jo tas man ir darījis labu. Ciešanām no drauga ir lielāka vērtība, nekā glāsti un skūpsti no kāda, kurš nav tik drosmīgs, lai pateiktu tev patiesību.

Lūgsim.

 

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Kā palikt Kristū?

Kā palikt Kristū?

Autors: Paul Washer
Avots: video (angļu valodā; 1st., 44min, 18sek) http://www.youtube.com/watch?v=-K44Zbqr7f8

Vispirms lasīsim rakstvietu Jāņa evaņģēlijā 15. nodaļā:

1 “ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
4 Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.
5 ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.
6 Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.
7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.
8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.
9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!
10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.
11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.
13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.

Lūgsim. Tēvs, Tava Dēla vārdā mēs nākam Tavā priekšā šajā pēdējā tikšanās reizē (konferences pēdējā tēma – tulkotāja piezīme). Kungs, mums ir vajadzīga Tava palīdzība, lai Tava patiesība var izplatīties un lai tavi ļaudis mācītos. Kungs, vadi visu šajā pēdējā tikšanās reizē, vadi mūsu domas un vārdus, Kungs. Vadi mūs tā, kā Tu vēlies, lai mēs ejam. Lai beigās mēs ne tikai saprastu šo rakstvietu, bet tā piemērošana būtu reāla mūsu dzīvē kā vētraina realitāte. Kungs, mēs zinām tik daudz lietu, taču tik maz tās esam piemērojuši savās dzīvēs. Palīdzi mums nebūt tikai Vārda klausītājiem, bet arī Vārda darītājiem, lai būtu patiesi svētīti. Kungs, pat tie, kuri ir šeit, bet nepazīst Tevi, lai arī viņi šajā rakstvietā ieraudzītu vajadzību pēc Tavas glābšanas. Kungs, to visu es lūdzu Jēzus vārdā, āmen.

Iepriekš mēs runājām par kristieša dzīves neiespējamību. Tā nav klišeja, tā tiešām ir neiespējama, ja tā ir nodalīta no palikšanas Kristū, veidojot garīgu dzīvi un saņemot garīgu spēku no Viņa. Kristieša dzīvē Kristus nav viens no elementiem, Kristus ir vienīgais Elements. Kristus ir viss. Kristietības doktrīna paredz, ka pareizi pasludinot evaņģēliju (kā tam arī būtu jābūt), cilvēki  to noraida, un tad ir jāsaprot, ka viņi nenoraida reliģiju vai kādus noteiktus principus, bet viņi noraida Personu.

Ja tu šodien esi šeit un tu pret kristietību esi vienaldzīgs, taču esi šeit, jo tevi atvilināja, uzpirka, piemānīja; varbūt, ka tā arī vajag, jo galu galā vecākiem pār jums vēl ir kāda teikšana un autoritāte. Tu pakļaujies šiem vecāku noteikumiem, bet tava sirds nu galīgi neatrodas šeit. Tad zini vienu – tu nenoraidi reliģiju, tu nenoraidi noteiktus principus, kas arī pats par sevi ir ļoti bīstami, jo atliekot Dieva baušļus, Mozus bauslību, tu arī tiksi atlikts malā. Bet es vēlos, lai tu zini, ko tu dari. Tu esi vienaldzīgs pret Personu – kuru Dievs mīl visvairāk par visu, pat visu radību kopā – Viņa Dēlu. Kad tu noraidi kristietību, apzinies, ka tu noraidi To, kura dēļ visa pasaule tika radīta. Vēl tev jāapzinās, ka Dievs pret tevi būs skarbs tavas augstprātības dēļ pret Viņa Dēlu. Varbūt savā humānismā, jaunībā, muļķībā tu nocietini savu sirdi pret Dievu un nekas no tā, ko es saku, neliek tev kļūt pazemīgam. Reiz kāds jauneklis teica: „Man nav bail stāvēt Dieva priekšā! Es stāšos viņa priekšā ar savu ticību!” Un vecs garīdznieks atbildēja uz to: „Jaunais cilvēks, tu izkusīsi Dieva priekšā kā maza vaska figūriņa iepretim liesmām.” Tavs spēcīgais lepnums parāda neko citu kā tavu muļķību, visa radība liecina pret tevi. Un tu pats zini, ka Dievs, kuru tu noraidi, ir tas pats, kura priekšā tu stāsies. Es vēlos, lai jūs zinātu, ka (secinot no šīs rakstvietas) šajā auditorijā ir divu veidu cilvēki. Šeit ir cilvēki, kuri mīl Kristu, un viņu lielākās rūpes ir patikt Viņam un pieaugt svētumā. Un šeit ir citi cilvēki, kuriem svētums nerūp, un viņiem svētums nerūp, jo arī Kristus viņiem ir vienaldzīgs. Atrašanās šādā pozīcijā ir ļoti, ļoti bīstama.

Iepriekšējās tikšanās reizēs mēs esam runājuši par dažādām tēmām, taču šodien es vēlos jums līdzdalīt ko ļoti, ļoti svarīgu. Lasot šo rakstvietu, mēs redzam, ka daudzviet šajā īsajā tekstā tiek pieminēts vārds – palikt. Esmu daudzkārt teicis, ka kristietis var būt auglīgs savā kristīgajā dzīvē tikai tad, ja viņš paliek Kristū. Ja esmu jums to pateicis, ir ļoti svarīgi pateikt, ko tas nozīmē. Ir populāri, ka mācītāji sludina, kas ir jādara, bet nesaka, kā to izdarīt. Es atceros, ka reiz kā jauns kristietis es klausījos sprediķi kādas pusotras stundas garumā par staigāšanu Garā. Tas bija ļoti labs sprediķis, un es savā jaunajā kristieša sirdī sapratu, ka man ir jāstaigā Garā, tikai vienīgā problēma bija, ka tā arī sludinātājs nepateica, ko tas nozīmē. Pēc dievkalpojuma, es piegāju pie viņa priecīgs par to, ko dzirdēju un man likās, ka esmu ļoti negarīgs kristietis, jo man nebija ne mazākās nojausmas par to, ko nozīmē staigāt Garā. Es piegāju pie viņa un teicu: „Oho, tas bija brīnišķīgs sprediķis, es arī Rakstos redzu to, man ir jāstaigā Garā! Taču, kungs, es nesaprotu, ko tas nozīmē.” Šis vīrs kļuva ļoti tramīgs un viņš sāka man stāstīt visu ko, taču nepateica, kā to darīt. Tad man bija jāsaka, ka šis vīrs mums mācīja darīt to, ko viņš pats nesaprata, kā darīt; kas nozīmē, ka viņš mums mācīja to, ko pats nepraktizē. Tādēļ mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo, (ja mēs kaut ko stāstām cilvēkiem) mums stāstot kaut ko cilvēkiem, ir jābūt gataviem paskaidrot, ko tas nozīmē.

Ko tad nozīmē – palikt Kristū? Vārds „palikt” grieķu valodā nav tik sarežģīts; tas nozīmē palikt uzticīgam, uzturēties. Metaforā par zaru redzam, ka zaram ir jābūt savienotam pilnībā ar vīna koku, lai tas paliktu dzīvs un nestu augļus. Tātad man un tev ir jābūt kaut kādā veidā pilnībā savienotiem ar Kristu. Šeit ir monētas divas puses (kā tas bieži ir saistīts ar kristietību – lietām ir divas puses). Viena puse ir pozicionāla, otra – mūsu faktiskā pieredze. Vispirms es vēlējos izcelt pozicionālo pusi, jo kā jau iepriekšējā sesijā es teicu – ja tu esi patiess kristietis… Es to saku ļoti nopietni, jo lielākā daļa amerikāņu, kuri sauc sevi par kristiešiem, nav kristieši; un arī kādi no jums, kuri saucat sevi par kristiešiem, iespējams, tādi neesat. Varbūt pateikšu citādi – ja tu sevi sauc par miesīgu kristieti, tu esi pazudis. Vai kristieši grēko? Jā. Vai kristieši var iekrist grēka ielejā? Noteikti. Vai kristieši var pastāvīgi dzīvot miesīgu dzīvi nenesot augļus? Noteikti nē. Tātad, ja tu esi patiess ticīgais, tu esi pilnībā savienots ar Kristu – Viņš ir vīnakoks, tu esi zars, Viņš ir galva, tu esi ķermenis. Daudzas šādas metaforas norāda unikālo pozīciju, kas mums ir ar Kristu. Bībele runā arī par atrašanos kādā sfērā, piemēram, Ādamā, Kristū, nosodīšanā, attaisnošanā, miesā, garā. Tātad, ja tu esi patiess kristietis, tu esi zars pilnībā piestiprināts vīna kokam.

Mums ir jāsaprot viens – mūsu esošā pozīcija Jaunās Derības kontekstā nav pasīva pozīcija, tā vienmēr rada dedzīgu patiesības piemērošanu. Vēlme, lai šī patiesība būtu dzīva un manifestējoša mūsu dzīvē. Es pat teiktu – piedzīvota (no šī vārda cilvēki parasti baidās), esoša realitāte. Cilvēks, kuram ir bijusi un ir visbūtiskākā loma manā māceklības dzīvē, vienmēr lieto šo vārdu (kas aizved mani atpakaļ pie galvenā) – Jā, Paul, bet vai tā ir realitāte tavā dzīvē? Kad viņš klausās sprediķi, viņš saka – tur bija realitāte. Un par to jau ir runa, nevis tikai teoloģiskā, aizvietojošā vai prepozicionālā patiesība, bet vai tā ir pieaugoša realitāte, vai tā ir tavas dzīves pieredze? Vai tu izdzīvo augļu nešanu? Vai tu izdzīvo vienotību ar Kristu? Es varu citēt visus savus mīļākos kredo, bet tā nav garantija, ka tu izdzīvo to patiesību, kas tur ir minēta.

Kā kristieši, mēs esam vienoti Kristū, taču svēttapšana kristieša dzīvē ir progresīva, pieņemu, ka visi tam piekrītat. Ļaujiet man izskaidrot, ko tas nozīmē. Kad tu domā par progresīvu svēttapšanu, tu apsver domu, ka kļūsti arvien svētāks un svētāks (tā tas ir), taču ir vēl lietas, kuras mēs no šīs formulas izslēdzam, piemēram, grēka nožēla. Vai zinājāt, ka grēka nožēla ir daļa no svēttapšanas? Ir grēks, kuru es nožēloju glābšanas brīdī, taču es pieaugu grēka nožēlā. Vai to jūs zinājāt? Es pieaugu glābjošā grēku nožēlā, es tagad grēku nožēloju vairāk, es grēku redzu daudz vairāk. Es pieaugu ticībā, kas ir svēttapšanas sastāvdaļa. Bija laiks, kad es paļāvos uz pestīšanu, taču pēdējo trīsdesmit gadu laikā šī ticība ir kļuvusi par daļu no manas svēttapšanas un tā ir kļuvusi daudz dziļāka un stiprāka. Jauns ticīgais uzreiz sāk nest augļus. Tā tas ir, un pirmajos ticības mēnešos mēs redzam kaudzi ar augļiem mūsu dzīvē, tomēr mums būtu jāpieaug augļu nešanā. Brīdī, kad ticīgais sāk ticēt, ieiet Kristus kopienā un izdzīvo to – Dieva mīlestība tiek izlieta viņa sirdī. Pieaugot Kristū, sākotnējai Dieva mīlestības pieredzei, būšanai Garā būtu jāpieaug, būtu jākļūst nobriedušākai. Tas nenozīmē, ka būtu jāiet no pieredzes uz pieredzi – no lielākas manifestācijas līdz vēl lielākai manifestācijai – bet tai ir jāsasaucas ar realitāti. Visas šīs lietām, ko piedzīvojam glābšanas laikā, kļūst par dziļāku realitāti. Un šīs lietas mūsu dzīvēs manifestē arvien vairāk.

Es jums nolasīšu D.A.Carson definīciju (šo autoru citēšu arī vēlāk savā uzrunā). Šī autora darbi ir apbrīnojami, viņš ir labi zināms Jaunās Derības pētnieks, un viņa darbi ir bijuši lieliski palīgi tiem kalpotājiem, kuriem rūp Dieva Vārds. Viņš palikšanu definē šādi: „vīna koka ilustrācija tiek mazliet izstiepta tad, kad zari ir izpildījuši savu pienākumu palikt vīna kokā.” Ievērojiet, Viņš teica – Es esmu vīna koks, jūs zari – un tad pēc šīs metaforas Viņš mums pasaka kādas lietas, kuras mums ir jādara, lai turpinātu palikt Viņā. Zari tā kā ieguļas kokā, vai ne? Taču mums ir arī kaut kas jādara – pamatā mums ir jāveicina šīs attiecības. Autors turpina: „Ir skaidrs, nepārtraukta atkarība no vīna koka, pastāvīga uzticēšanās Viņam, ilgstoša garīgā uzsūkšanās (ko nozīmē uzsūkšanās? Tas nozīmē dzert, absorbēt). Nepārtraukta, pastāvīga, ilgstoša un garīga uzsūkšanās ar Viņa dzīvi. Šīs darbības, nosacījumi un garīgās dzīves sastāvdaļas ir nepieciešamas un būtiskas auglībai.” Vai sapratāt, ko es līdz šim brīdim centos izdarīt? Es centos jums parādīt, ka tu neko nevari izdarīt, ja esi ārpus Kristus dzīves un spēka.

Esmu arī daudz runājis par Dieva providenci (gādību), kā Dievs savā gādībā sūta mums pārbaudījumus, sarežģījumus, lietas, kuras mēs nevaram pārvarēt, apstākļus, ko mēs paši nevaram ietekmēt. Kādēļ Viņš to dara, vai Viņš mūs ienīst? Pilnīgi un noteikti nē, šīs visas smagās uzvaras ir veidotas tā, lai pārliecinātu tevi un mani, ka mēs vienkārši to nespējam. Kristiešu manifestā, kas, protams, ir ņemts no kalna svētrunas, pirmā dotā vērtība ir – svētīgi garā nabagi jeb svētīgi tie, kuri dzīvo pilnīgā atkarībā no Dieva. Kas ir tas, ko varam darīt, lai visvairāk pagodinātu Dievu? Dzīvot pilnīgā atkarībā no Dieva. Kas ir tas, ko varam darīt, lai nepagodinātu Dievu (ko faktiski Israēls visu laiku darīja)? Neatkarība, vai tad nē? Visnepagodinošākā lieta, ko Israēls īstenoja Vecajā Derībā, bija neatkarība – „Mums Tu neesi vajadzīgs, mēs varam to paši!” Vai zināt, ka gandrīz neviena Dieva glābšanas aktivitāte nesākas pirms Dievs iztukšo cilvēku, atņem cerību viņam izglābties ar paša spēkiem? Vai nu tas ir Israēls Ēģiptē, vai Jāzeps cietumā. Ko Viņš dara? Viņš pastāvīgi iztukšo mūs no mums pašiem, no mūsu pašpārliecinātības, pašpaļāvības. Bet kādēļ? Lai mēs dzīvotu pilnīgā atkarībā no Viņa. Vai saprotat, cik tas ir būtiski? Varbūt kāds no jums nodomā: „Labi, Paul, ej uz nākamo tēmu, es sapratu!” Nē, es nevaru. Līdzīgi kā es teicu pirms divām dienām – bija nepieciešams, ka vispirms Pēterim vajadzēja krist. Kādēļ? Tāpēc, ka viņš bija pašpaļāvīgs, neatkarīgs cilvēka tips, paziņodams Pashā vakariņu laikā, ka visi nodos Jēzu, bet tikai ne viņš. Pēterim vajadzēja krist, tas bija nepieciešams, ka sātans kārdināja viņu un viņš krita. Kāpēc? Lai atbrīvotu viņu no tā. „Es Tevi nenoliegšu!”, apskatieties tikai – varenais Pēteris – klints noliedz Kristu kalpones priekšā. Kāds mācītājs ir teicis, ka Jēzus trīs gadus strādāja ar mācekļiem iztukšojot viņus, lai acumirklī viņus piepildītu Vasarsvētkos. Dievs var piepildīt jūs vienā acumirklī, taču iztukšošanas sadaļa ir problemātiska. Viņš pastāvīgi sūta mūsu ceļā pārbaudījumus, lai iztukšotu mūs. Taču tas liek mums tuvoties Viņam.

Atceraties, ka mums ir jātuvojas Kristum, mums ir jānoliek malā pašpaļāvība, neatkarība un jātuvojas Kristum. Ja domājat līdzi, teiksiet: „Labi! Bet kā es to varu izdarīt?” Palikšanai ir trīs aspekti. Es ņemšu daļu no D.A.Carson definīcijas un lietošu to visos šajos trīs aspektos.

Pirmkārt, palikšana Kristū notiek caur nepārtrauktu atkarību no Viņa Vārda, pastāvīgu pakļaušanos Viņa Vārdam, ilgstošu garīgu uzsūkšanos ar Viņa Vārdu. Apskatiet Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 7.pantu: „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos (..)”; 10. pantu: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” Vai zināt to veco dziesmu „Tici un paklausi, jo nav citu ceļu būt laimīgam Jēzū, kā vien ticēt un paklausīt”? Tas varētu izklausīties prasti, bet es vēlos teikt, ka tici un paklausi, jo nav cita ceļa būt laimīgam Jēzū. Jūs dzīvojat kultūrā, kur varat ieiet jebkurā kristīgā grāmatnīcā un nopirkt tūkstoš grāmatu par tēmu „Desmit soļi, lai kaut ko izdarītu”. Piedodiet, bet ātra pielabošana šur un tur, mikroviļņu krāsns kristietība – tūlītēja visa kā iegūšana u.t.t. Nē, mans draugs, tev ir iedota Grāmata, kuru (es uzdrošinos tā teikt) vairums no mums nicina. Teiksiet, ka nenicināt? Jautāšu tev – vai esat bijis ielu sludinātājs? Ir kas vēl briesmīgāks par cilvēka pūli, kurš ir kļuvis nikns uz tevi – vēl briesmīgāk ir, ja viņi visi tevi neievēro. Tu tur stāvi un stundām ilgi sludini, bet visi iet garām, it kā tu nemaz tur nebūtu. Manā dzīvē bija posms, kad es domāju, ka esmu neredzams. Vissliktākais, ko tu vari izdarīt man, lai nicinātu mani, ir ignorēt mani – es pat neesmu tā vērts, lai strīdētos ar mani. Vai nu saprotat, kas ir Dieva Vārda ignorēšana?

Mēs bieži brīnāmies – kur palicis spēks? Tu redzi kādu vīru vai sievu, kura ir spēka un dedzības pilna, nes augļus, un tu vēlies noskaidrot viņu noslēpumu. Noslēpuma nav, viņi tev atbildēs, bet tev šī atbilde nepatiks. Kāda ir atbilde? Man nav nekādas gudrības vai sapratnes par mani pašu, es nezinu kā aiziet no guļamistabas līdz vannas istabai bez Dieva Vārda. Šī pasaule ir mīnu lauks, pilna bīstamību un man nav telepātisku spēju noteikt, kur ir paslēptas mīnas. Taču man ir karte. Es nezinu, kā saskatīt Dieva lietas, taču man ir dota patiesība Rakstos. Piedod, draugs, ja vēlējies uzzināt ko pilnīgi jaunu par to, ko nozīmē palikt Kristū, bet šis ir vispirms – Viņš tev ir devis Savu Vārdu. Kāds vīrs ir teicis: „Ja pārgriezīsiet manas vēnas, no tām iztecēs Bībele.” Sens stāsts, ko stāsta dažādi, ir par akmens seju, par iedomātu vīru, kurš viesosies pilsētā un būs tai par svētību. Šī vīra seja būs tāda, kādu to daba ir iegrebusi akmenī. Visi gaidīja šo cilvēku. Tad piedzima kāds mazs puika un viņš klausījās šo stāstu, ka kādu dienu viņu pilsētā viesosies cilvēks, kurš izglābs pilsētu. Viņš turpināja skatīties uz akmeni, to darīja atkal un atkal līdz dzīves beigās viņš saprata, ka viņš ir kļuvis par šo seju un palīdzējis pilsētai. Tāpat ir ar mums – mēs ieejam dziļāk Vārdā, ejam un ejam, pat negaidot, ka Vārds mūs pārveidos, bet apzinoties Vārda svarīgumu un dzīvojot Vārdā. Un visbeidzot, mums neapzinoties, mēs sākam uzņemt Viņa raksturu. Vai jūs to saprotat?

Došu banālu piemēru. Tu atnāc pie manis un tev uz pieres ir asins pleķis. Un tu man saki: „Paul, esmu bijis pie visiem zināmiem ārstiem un neviens man nevar pateikt, kādēļ man ir tāds pleķis uz pieres. Vai tu lūgsi Kungu, lai dotu tev gudrību pateikt, kādēļ man ir tāds pleķis uz pieres.” „Labi, es neesmu dakteris, bet es par to lūgšu.” Taču kādā brīdī esmu izlēmis būt praktiskāks un sekot tev 24 stundas diennaktī. Un es pamanītu, ka vienos naktī iezvanās pulkstenis, tu piecelies no gultas, vienu reizi iesit ar pieri pa ķieģeļa sienu un tad liecies atpakaļ gulēt. Un tad ir pulksten divi, tu piecelies precīzi divos, iesit divreiz ar pieri ķieģeļa sienā un liecies atpakaļ gulēt. Un tā pavadot dienu tu ik pa stundai iesit ar pieri pa sienu. Pēc 24 stundām es pienāku pie tevis un saku: „Klau, es neesmu ārsts, bet es šķiet izdomāju, kas ir tava problēma. Ja beigsi sist pieri pret ķieģeļa sienu ikreiz, kad pulkstenis „nosit stundu”, man šķiet, tava piere sadzīs.” Tu teiksi, ka tas ir absurds, bet, piedod, tur jau ir tā tava problēma – tu nicini Rakstus.

Vai zināt, kas ar evaņģelizāciju ir noticis Amerikā? Tā ir pārveidojusies tā, lai atbilstu tavai miesai. Esmu tūkstošiem reižu dzirdējis, ka kristīgie skolotāji, mācītāji un pašpasludinātie kristīgās izglītības darbinieki saka: „Mēs dzīvojam kultūrā, kur cilvēki vairs nespēj koncentrēties ilgāk par piecām minūtēm, tādēļ mums viņiem par kristietību ir jārāda mazi fragmenti.” Vai saprotat, ko esam izdarījuši? Mēs esam pirmā kristiešu grupa, kuri tic Bībelei, bet vairs (pirmo reizi vēsturē) netic, ka mūsu kultūrai ir jāpārveidojas pēc Bībeles. Tagad mēs cenšamies kristietību pārveidot, lai tā atbilstu kultūrai. Es teiktu – ja mūsu kultūra ir kļuvusi tik stulba, ka nespēj lasīt pusotru stundu, tad mums – kā baznīcai – nevajadzētu tam pakļauties, bet mums būtu jāmāca cilvēkiem kā vispār domāt, lasīt, pārdomāt, izslēgt televizoru, pārtraukt tukšas sarunas un pievērsties Bībelei.

Ļaujiet man ko teikt par rietumu kultūru. Es centīšos būt piesardzīgs, bet es vēlos līdzdalīt kādus novērojumus, kas jums var noderēt, lai jūs saprastu sevi. Ziniet, daudzreiz tiek teikts – rietumu kultūra šāda un tāda – taču mums nevajadzētu piemērot to kādai citai kultūrai. Ja mēs runājam par rietumu kultūru, tad tas nozīmē Ameriku un Rietumeiropu. Pirms kristietības uzplaukuma, rietumu kultūra nozīmēja, ka bijām bariņš ieziemiešu Ziemeļeiropā, kuri skraida apkārt pliki nokrāsojušies zilā krāsā un ēdām viens otru. Tā ir rietumu kultūra, bet kas tad izmainīja to? Kristietības uzplaukums? Jā! Dēļ kristietības mēs pārstājām pielūgt puļķus, cirvjus un ragus. Mēs sākām izprast dzīvo Dievu, Viņa radību un radīto dzīvību, un kultūra sāka izmainīties. Literatūras, mākslas un mūzikas sasniegumi tiek saistīti ar kristietības uzplaukumu, kas ir ienākusi kultūrā, kurā ir bariņš zili nokrāsojušies barbari. To izdarīja kristietība. Taču tagad, kad esam noraidījuši kristietību un kristietības Dievu, mēs jau atkal kļūstam par barbariskiem kanibāliem. O, jā – mēs varam izdarīt daudz dažādu lietu ar datoriem un tehnoloģijām, mēs esam spīdoši informācijas tehnoloģijās, bet mēs kļūstam par amorāliem zvēriem. Es cenšos pateikt, ka tu vēlies kādu ātru korekciju, taču ātra korekcija ir – pavadi dzīvi atjaunojot savu prātu Dieva Vārdā. Tiecies pēc Dieva Vārda tā, it kā tava dzīvība būtu no tā atkarīga, jo varu tev to apliecināt – tava dzīvība ir no tā atkarīga.

D.A.Carson raksta: „‘Ja jūs paliekat manī’ ir ekvivalents visu Jēzus pavēļu pildīšanai. Tādiem vārdiem, kas ir Kristus mācība, būtu tā (un man patīk tālākais) jāiesakņojas mācekļu prātos un sirdīs, ka saskaņa ar Kristu un paklausība Kristum ir visdabiskākā lieta uz pasaules.” Redzi, tu nevari tur nokļūt bez Vārda. Bet kā tas notiek. Atgriezīsimies pie tā, kas man tik ļoti patīk – Dieva mīlestība, Gudrības grāmatas (tulkotāja piezīme – Ījaba, Psalmi, Sālamana pamācības, Sālamana Augstā dziesma, Sālamans Mācītājs, Ecehiēla). Un ko mēs atkal un atkal redzam? Kas ir jādara ķēniņam? Viņam būtu jāizraksta visi šīs bauslības vārdi. Kāpēc? -lai trenētos glītrakstīšanā? Nē, šiem vārdiem bija jābūt stingri iesakņojušiem viņa sirdī un prātā. Interesanti ir lasīt Bībeli un pētīt šīs lietas. Kā studēt Bībeli saskaņā ar Bībeli? Vai zinājāt, ka varēsiet atrast tikai dažas rakstu vietas, kur teikts par studēšanu. Un vai zināt, kas ir teikts daudz vairāk – iegaumēšana un pārdomāšana, kas ir Dieva Vārda ielikšana tavā sirdī. Reiz kāds man ļoti mīļš sludinātājs teica: „Ļaudis, šī nav raķešu ķirurģija!” Šis jēdziens ir izveidots no divām daļām – raķešu zinātne un smadzeņu ķirurģija – lai situāciju apzīmētu kā īpaši sarežģītu. Un viņš turpināja: „Tas ir vienkārši, tu ņem Dieva Vārdu un lasi, lasi, lasi un lasi, pēti. Un ja tu kaut ko nesaproti, tad nebēdā, bet turpini strādāt pie tā un pētīt to, jo tava dzīvība ir atkarīga no tā!” Esmu jau teicis iepriekš tiem, kuri saka par sevi, ka nav nekādi lasītāji – ja firma piedāvātu tev darbu, kurš būtu divtik vai trīs reizes vairāk apmaksāts par tavu esošo, taču tev būtu jāiemācas 600 lapu instrukcija, es garantēju, ka tu paliktu nomodā dienu un nakti, lai tikai to iemācītos. Tava sieva būtu tev līdzās, taisītu kafiju un iedrošinātu tevi, jo viņa vēlas jaunu guļamistabas iekārtojumu. Tavi bērni lēkātu un priecātos iedrošinot tevi – uz priekšu, tēti, urā! Un mēs to darītu par ko tik nožēlojamu kā nauda, lai nopirktu muļķīgas drēbes ar svarīgu dizaineru vārdiem. Cik nožēlojami cilvēki! Un joprojām mēs ļaujam mūžībai izslīdēt caur mūsu rokām, un mēs pat pirkstu nepakustinām lietas labā.

Kā tas izskatās? Es lasīšu jums kādus rakstus, kas man ir palīdzējuši. Taču es vēlos, lai jūs klausītos šajos tekstos it kā jūs to klausītos pirmo reizi. Tas bieži vien ir ļoti noderīgi. Es zinu kādu mācītāju, kurš savu Bībeli maina ik pēc trim gadiem. Šo trīs gadu laikā viņš lasa visu Bībeli un turpat pieraksta piezīmi pēc piezīmes. Pēc tam viņš šo Bībeli ieliek plauktā un nopērk sev jaunu Bībeli, jo viņš vēlas lasīt Dieva Vārdu no jauna – kā kaut ko svaigu, bez viņa piezīmēm. Tātad, klausieties tajos it kā nebūtu tos dzirdējuši, jo, visticamāk, tu pret šiem tekstiem izturies kā pret klišejām – bezjēdzīgu Jaunās Derības literatūras darbu. Lūk, ko Dievs miesā – Jēzus Kristus – saka: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Es domāju, ka šajā pantā ir doma, kurai jūs ticat, un kurai – nē. Viņš saka, ka ikviens tavas dzīves aspekts tiek regulēts, uzpildīts, saskaņots un spēcināts ar Dieva Vārdu. Uzdošu jautājumu tiem, kuri ir precējušies – cik daudz laika esat pavadījuši pētot Rakstus par laulības dzīvi? Galu galā, tās ir vissvarīgākās attiecības, kas jums ir uz šīs zemes. Vai jūs darāt to, kas šeit ir teikts – vai jūs meklējat, kā lai jūsu laulība būtu saskaņā ar Vārdu, kas nāk no Dieva mutes? Laulība jau tāpat ir grūta padarīšana, ja zināt, ko Dieva Vārds par to saka. Cik gan tā ir sarežģīta, ja tu nezini, ko par to saka Dieva Vārds? Dažreiz es, apmeklējot baznīcas ar plašu mūzikas programmu, jautāju mūzikas režisoriem: „Vai esat pielūgsmes vadītājs?” „Jā!” „Vai esat studējis pielūgsmi sākot no 1.Mozus grāmatas līdz pat Jāņa Atklāsmes grāmatai?” „Nē!” „Tad kā tu vari zināt, ka tas ko dari, ir tīkams Dievam?” Skumjākais ir tas, ka nu jau viņi saka, ka tam nav īsti nekādas nozīmes, jo pamatā visu nosaka, kādas ir iekšējās sajūtas par šo jautājumu. Nē, tā tas nenotiek. Pat tas, kā tu ģērbies. Jā, es zinu, ka nu es izklausos kā piecdesmito gadu fundamentāls sludinātājs, bet ļauj man ko vaicāt – Vai esi studējis Bībeli par to, kā tev vajadzētu ģērbties? Kas man būtu jādara? Veids, kā tu runā, veido attiecības. Kur tu piedalies un kur nebūtu jāpiedalās. Viss! Nu klausieties, ko Viņš šeit saka – jūs nedzīvojat no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Es nepiekrītu visam, ko puritāņi māca, jo viņi ir cilvēki, bet vai zināt, kur slēpās puritāņu ģenialitāte? Viņi patiesi vēlējās saskaņot ikvienu viņu dzīves aspektu ar Dieva Vārdu. Kā jebkurš cilvēks, viņi izgāzās kādās jomās, aizgāja par tālu, un kaut kur netika pietiekami tālu, taču viņi bija tikai daži cilvēki uz šīs planētas, kuri teica, ka ikviens dzīves aspekts ir jāsaskaņo ar rakstīto Dieva Vārdu. Taču mēs tam neticam! Patiesībā mēs dzīvojam kultūrā, kurā ir kaut kas no ticības, nenoteikts Jēzus un darām jebko, kas ir pareizs pašu acīs. Nē, draugs, klausies! Tevī nav bijības, un tu uzticies tikai sev, un to tu pierādi katru dienu darot to, kas, tavuprāt, ir pareizi. Nedari to! Palikšana Kristū nozīmē teikt: „Kungs, esmu kritušā pasaulē, esmu pārveidots, taču manī vēl ir kas no vecās miesas un arī prāta. Esmu aiz ienaidnieka frontes, gudrība nav dzimusi kopā ar mani un nemirs kopā ar mani, man ir jālasa šī Grāmata!”

Klausieties arī šo rakstvietu: „Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, (..)” Vai zinājāt, ka vidējais evaņģēlists nezina pietiekami bauslību, lai vispār zinātu, no kā nenovērsties pa labi vai kreisi? Mēs runājām par paklausību, bet pirms paklausības ir zināšanas. Un mēs pat tik ļoti nicinām Dieva Vārdu, ka nezinām – kad mēs staigājam nepaklausībā. Tādēļ mēs varam izdarīt šausmīgas lietas tā saucamās vietējās draudzes kontekstā un neapzināties vainu, jo mēs pat nezinām, kāda ir Dieva griba.

„(..) ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi.” un „visu bauslību” – uz brīdi pieņemsim šo burtiski, nevis „absurdiski”. „Pārdomā dienu un nakti,” uzdošu jautājumu – vai tavs 10 minūšu klusais laiks izpilda šo pavēli? Cilvēki paaugstinās sakot: „Man ir mans klusais laiks.” „Pastāsti, kā tas tev izpaužas?” „Nu, 15 minūtes lasot Vārdu, 15 minūtes lūgšana.” Es aplaudēšu tev par centieniem kaut ko darīt, bet necenties „sevi ielikt somā”. Jozuas 1:8 „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.” Šī rakstvieta nav jāinterpretē kontekstā ar tele- sludinātājiem. Te nav teikts, ka tev izdosies finansiāli, te ir teikts, ka tev izdosies saskaņā ar Dieva gribu, tu būsi noderīgs kalpotājs Viņam – to arī nozīmē auglīgs. Palikt Kristū nozīmē pieņemt Viņa mācības dāvanu un mācīties sekot tai.

Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 12.pantā lasām: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” Es jums pateikšu dažas lietas, vēlos, lai būtu līdzsvars; nevēlos „iemest mazuli ūdenī”, bet izskaidrot. Beigās viss, kam ir saistība ar Dieva pavēlēm, summējas šajā – mīli Savu Dievu ar visu savu dvēseli, sirdi, prātu un spēku, kā arī mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kā es teicu iepriekš, kristietība primāri nav ētiska un morāla reliģija, mums nav tikai jāievēro likumi, bet tā ir intīmas attiecības ar dzīvo Dievu, mīlot Viņu no visas savas sirds, un veidot intīmas attiecības ar cilvēkiem un mīlēt viņus ar visu savu sirdi izrādot to žēlastību, ko Dievs mums ir izrādījis. Un tā ir bauslības piepildīšana. Un tomēr mēs esam cilvēki ļoti izkropļotā kultūrā. Gudrība nav radusies ar tevi dabiskajā piedzimšanā  un es pat teiktu, ka arī ne ar tavu garīgo piedzimšanu. Gudrība ir kaut kas, kas ir apgūstams. Kad esat kļuvis par kristieti, tev ir dotas spējas apgūt gudrību. Gudrība ir nepieciešama. Pēdējos gados, kad es uzstājoties runāju par Dieva mīlestību un bauslību, katru reizi kāds izmaina sejas izteiksmi un kļūst ļoti dusmīgs sakot: „Mēs esam brīvi no bauslības!” Taču, vai kāds vispār zina, ko tas nozīmē? „Mēs esam brīvi no bauslības! Mums ar bauslību nav nekāda sakara, absolūti nekāda. Mēs esam brīvi!” Brīvi no kā? „Mēs varam darīt visu, ko gribam. Mēs dzīvojam Jēzū, varam darīt ko gribam!” Uzgaidi! Pirmkārt, cilvēks, kurš ir nepārveidots (un daudzi šādi cilvēki sauc sevi par kristiešiem) ar mācību – es esmu brīvs, lai darītu, ko vēlos – viņu sirdis nav izmainītas, un viņu sirdis ir pilnas ar pasaulīgu miesas iekāri. Viņi dodas katru svētdienu uz baznīcu un pielūdz Dievu, apmeklē lūgšanu kalpošanu, bet pēc tam pārējā nedēļa dzīvo vienkārši pretīgi.

Tad, kad saka – brīvs no bauslības – kā tu domā, ko tas nozīmē? Vai to, ka mums vairs nav jāpaklausa Dievam? Vai arī tas nozīmē, ka mums tikai jāmīl vienam otru? Šeit parādās liela problēma, jo cilvēkiem bieži vien ir izkropļota izpratne par mīlestību. Par ko mēs šeit runājam? Ja mēs sakām, ka mums vairs nav vajadzīga bauslība, par to vairs nav jādomā, jālasa vai tamlīdzīgi, tad ziniet, kas mums ir jādara – mums burtiski ir jāizgriež Psalmi no Bībeles. Nu padomājiet, Psalmos ir teksti „Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu vārdu.” (119:16), „Tādēļ es turu visas Tavas pavēles par taisnām, es ienīstu ikvienu viltus ceļu.” (119:128). Ko mēs ar šo darīsim? Kāds cilvēks reiz kādā manis organizētā tikšanās reizē, kad runāju par bauslību, teica: „Mēs esam brīvi no likuma! Tu mūs centies palikt zem vergošanas bauslībai, un tas mūs apspiež.” Es teicu: „Oho, ļauj man tev ko jautāt. Ja tu saki, ka bauslība tevi apspiež, ierobežo un paverdzina tevi. Labi, bet iziesim cauri dažiem likumiem un tu man pateiksi, kurš no tiem ierobežo tevi tajā, ko tu vēlies darīt. Tev nebūs turēt citus dievus Manā priekšā – vai tu esi dusmīgs par to? Vai tas tevi ierobežo pielūgt citus dievus? Pamēģināsim vēl vienu – neiekāro sava tuvākā sievu – vai tas tev ir nomācoši? Tev nebūs melot. Es pateicu visus likumus, ko atceros, un beigās es tur tā sēžu un vīrs lēnām sāka ieslīdēt savā krēslā, jo viņš zināja, kas notiek. Es teicu – ja šie brīnišķīgie likumi tev ir nomācoši un attur tevi no tā, ko tu vēlies darīt – kas gan tu esi par ļaunu cilvēku!? Saprotat? Viņa teikums par bauslības verdzību patiesībā nozīmē – visi tie detalizētie likumi par upurēšanu ir piepildīti Kristū. Lielākā daļa likumu saka – dari tā un dzīvo. Es gribētu teikt, ka tas nav slikti, šāds apgalvojums nav grēkpilns. Mēs esam verdzībā, jo mēs nevaram darīt šīs lietas. Tādēļ mēs nevaram dzīvot un tādēļ mums būtu jāmirst, jo esam pārkāpuši visu bauslību. Mēs esam brīvi no šī bauslības lāsta ne jau tāpēc, ka likums ir slikts, bet mēs bijām slikti. Mēs esam brīvi tādēļ, ka Kristus piepildīja bauslību un nomira mūsu vietā. Tātad mēs neesam attaisnoti ar bauslību, tādēļ mums nevajadzētu būt legālistiskiem cilvēkiem, kuri cenšas nogalināt citus cilvēkus ar saviem noteikumiem. Faktiski pēc būtības es esmu iepriecināts bauslībā, es mīlu Salamana pamācības, es pat esmu sajūsmā par Vecās Derības likumu, kas nosaka, ka tev ir jāuzceļ žogs ap savas mājas jumtu. Kāds reiz man jautāja – vai tev ir žogs ap tavas mājas jumtu? Nē! Vai tu nepaklausi šim bauslim? Nē, ir jāsaprot, kas tur ir rakstīts – žogs ap jumtu tiek būvēts, jo šie cilvēki tolaik dzīvoja (īpaši vasarā) uz savas mājas jumta. Un viņi cēla žogu ap mājas jumtu, jo tu mīli savu kaimiņu un nevēlies nokrist no sava jumta. Turklāt, daži šīs valsts likumi par īpašumu un citu labklājība ir balstīta uz šo likumu. Es bauslībā neatrodu neko tādu, kas būtu nepatīkams, es varu tajā priecāties. Gudrība, kas atrodama Salamana pamācībās, un bauslība pati par sevi pasargā manu laulību, parāda kā audzināt savus bērnus. Ja sakāt man – Vašer, nepaliec mani zem bauslības verdzības!; tad man ir jautājums – ko tieši tu vēlies darīt?

Tad kā mēs paliekam Kristū? Palikšana Kristū nav izpildīta, ja tikai paklausam Dieva Vārdam. Jo mūsu attiecības ir kas vairāk par to. Taču palikšana Kristū nav atdalāma no Viņa Vārda, pavēlēm un paklausības Viņam. Par ko tiek teikts Romiešiem 12:2 – atjaunojieties savā prātā ar Dieva Vārdu. Vai nav pārsteidzoši, kādi no jums ieradās šonedēļ un, iespējams, nebijāt bijuši šajā baznīcā un nodomājāt – nu gan, viņi savos dievkalpojumos par daudz lasa Bībeli; tik garlaicīgi sēdēt un klausīties kā tiek lasīta visa nodaļa. Ko šāds teikums pasaka par tevi? Ko tas pasaka par mūsdienu kristietību – kad Raksti netiek lasīti tā, kā teikts 1. vēstulē Timotejam – publiski. Iemesls, kādēļ mēs šodien kristietībā esam tik vāji, ir Dieva Vārda atstāšana novārtā.

Psalmi 1:2-3 „2 bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. 3 Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.”

Augļus nesošs, vai pamanījāt? Ieklausieties – kad Jēzus māca (tas nav plaģiātisms, jo Viņš uzrakstīja Veco Derību), vairums viņa evaņģēlija mācības nāk tieši no Vecās Derības. Viņš par augļu nešanu runā jau ilgu laiku. Katru reizi, kad Viņš runā, tam ir kāda saistība ar Viņa Vārdu – Dieva Vārdu. Jaunie cilvēki, jūs nākat pie manis un sakāt, ka klausāties manu sludināšanu un vēlaties mācīties, pieaugt Dievā Vārdā jautājot: „Kas man jādara?” Es vienmēr saku: „Robert Mary McChain.” Viņi ir neizpratnē un jautā – kas ir šis cilvēks? Jauns cilvēks, kurš nomira 28 gadu vecumā un, iespējams, sasniedzis lielāko progresu svētumā starp šī vecuma cilvēkiem. Viņam bija lasīšanas plāns – viņš izlasīja Jauno Derību divreiz gada laikā un Veco Derību – vienu reizi gada laikā. Dari tu arī tā, izveido lasīšanas plānu un pārlasi rakstus atkal un atkal. Un, ja tu esi pilnīgi jauns ticīgais, es neteikšu, ka tev jālasa tikai mazliet. Ja esi jauns ticīgais, tad ļoti iespējams iededzies – lasi Bībeli stundām ilgi, uzņem to. Tu vēlies, lai Dievs tevi lieto? Pierādi to! Vēlies būt auglīgs? Pierādi! Mans dārgais draugs, mana nožēla par pēdējiem trim gadiem nav tā, ka esmu studējis Bībeli par daudz, bet, ka esmu sevi mīlējis tā, ka esmu aizgājis par tālu no tās.

Palikšana Kristū ir palikšana Viņa Vārdā, savas dzīves piepildīšana ar Viņa Vārdu un meklēt kā paklausīt Viņam. Tā esam nonākuši līdz otrajam aspektam – palikšana Kristū ir nepārtraukta atkarība no lūgšanas, konstanta paļaušanās uz lūgšanu, pastāvīga garīga barošanās no Jēzus Kristus dzīves un spēka caur lūgšanu. Citēšu spēcīgu D.A.Carson teikto – teksts norāda, ka auglis vīnakoka līdzībā reprezentē visu, kas ir produkts efektīvai lūgšanai Jēzus Kristus Vārdā. Apskatīsim vēl septīto pantu – „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” Un vēl 16.pantu – „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.”

Aplūkosim šo tekstu, jo tas ir ļoti svarīgi. Šeit ir daudz noslēpumu, ko es jums nevaru izskaidrot, to neviens nevar. Patiesībā, ja kāds jums saka, ka to prot, tad bēdziet no viņa, jo viņš ir ķeceris. Šajā rakstvietā ir noslēpums, šis ir viens no tiem tekstiem, kur jums vienkārši jāpieņem Dieva Vārds. Ja mēģināsiet to kaut kā ielikt kādā domāšanas sistēmā, jūs nekorekti izskaidrosiet rakstvietu un jūs to nevēlaties. Vai nav apbrīnojami, ka abās rakstvietās Viņš runā par lūgšanu augļu nešanas kontekstā? Lai būtu auglīgs kristietis, lūgšana ir absolūti nepieciešama – lūgšana Jēzus vārdā. Lūgšana ticot, ka Dievs to izdarīs. Taču es arī vēlos, lai jūs ko pamanāt – septītajā pantā Viņš saka: „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, [..].” Ko mēs šeit redzam? Mēs šeit neredzam personu, kura atstāj novārtā Dieva Vārdu, kura prāts it nemaz nav atjaunots un katrā ziņā šeit nav runa par personu, kurai nav Kristus prāts. Šeit nav runa par personu, kas atstāj novārtā Dieva Vārdu un pēc tam prasa Dievam daudz visādu lietu, jo vairumā gadījumu viņi prasa lietas, kas ir miesīgas un nesakritīgas ar Dieva gribu. Mēs šeit runājam par personu, kura paliek Kristū un paliek Kristus Vārdā un Kristus Vārds paliek viņā. Runa ir par personu, kura – caur pastāvīgu palikšanu Dieva Vārdā, Dieva Vārda uzņemšanu un prāta atjaunošanu ar Dieva Vārdu, – sāk sevī attīstīt Kristus prātu. Kā teikts Romiešiem 12:1-2, viņi zina, kas ir Dieva griba – „[..]atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba [..]”.

Kas ir lūgšana? John Piper to sauc par kara rāciju, un es viņam piekrītu. Man, patiesībā, lūgšanu ir grūti skatīt kā kaut ko atrautu no mūsu vietas Debesu Valstībā. Vairums cilvēku lūgšanu izprot pilnīgi nepareizi. Vai tu redzi lūgšanu kā – „man šķiet, ka man ir vajadzība un lūdzu Dievam to piepildīt.” Tas nav lūgšanas konteksts. Kur mums ir parādīts lūgšanu konteksts? Mateja evaņģēlija 6. nodaļā, kur Jēzus māca – lūdziet šādi! Ieklausieties ļoti uzmanīgi, nepadariet to par klišeju!

Aplūkosim to pa daļām:
„Mūsu Tēvs debesīs”: runājot par pilnīgu lūgšanas psiholoģiju, skatieties kā Viņš sauc Dievu – mūsu Tēvs! Oho! Vai tas neparāda intimitāti? Bet tad turpinot, Viņš saka – „debesīs”. Tā nu ir, ka tavs Tēvs ir visuma Dievs, tev vajadzētu pret Viņu tā arī attiekties. Vairums no jums, jaunieši, tikāt audzināti bez jebkāda respekta pret vecumu, autoritāti vai ko citu. Es biju ļoti slavena sludinātāja John McArthur skolā, es pasniedzu lekcijas maģistrantiem šajā koledžā divas dienas un staigājot apkārt es sajūsminājos – oho, šeit ir John McArthur, nez vai man izdosies viņu satikt. Viņam ir 50 gadu, kāda tā būtu privilēģija. Un man garām gāja kāds 17 gadus jauns students un teica: „Ei, Paul, vecīt! Vai esi saticis John?” Es atjautāju: „Ko?” „Nu, John!” „Kādu John?” „John McArthur”. Es uz šo puiku paskatījos un nodomāju: „Es esmu 50 gadus vecs, es caur viņu esmu nācis pie Kristus, esmu cietis Kristus krusta dēļ, no cīņām man ir palikušas tik daudz brūču, es nekad viņu nesaukšu vārdā bez uzvārda.” Nekādas vairs izpratnes par godāšanu, un tad mēs ejam pie Dieva sakot „Aba, Tēvs” ar nozīmi „Tētuks”. Esiet uzmanīgi, šī interpretācija nav gluži pareiza. Vārdi parāda intimitāti, bet ne jau nu – tētuks. Tā nav, piedodiet, ar valodu tā nesanāk, iespējams, ka tā der kādai mūsdienu kristiešu dziesmai, bet tā tas nenotiek un nav bibliski, jo šī interpretācija neatbilst otrajam šī jēdziena aspektam – godbijība, cieņas izrādīšana. Tātad, „mūsu Tēvs debesīs” – šeit ir perfekts līdzsvars starp intimitāti un bijību.

Tālāk viņš saka to, kas ir visas lūgšanas konteksts – „svētīts lai top Tavs Vārds”. Tas ko Viņš šeit saka – lai Tavs Vārds kļūst īpašs, unikāls; pamatā, kā to tas Kungs saka Malehijas grāmatā (1:11) „Bet no saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, [..]”. Te nu tas atkal parādās – Jēzus atsaucas uz Veco Derību, bet tas nekas, jo Viņš jau to sarakstīja. Tā galvenā doma ir, ka visa mana lūgšana, mana lūgšanas dzīve un viss, ko es Tev lūgšu, būs kontekstā ar to, ka mana lielākā vēlme ir, lai Tavs Vārds tiktu celts augstāk par citām lietām – „Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī uz zemes”. Tas ir visas lūgšanas konteksts. Ja tev nav šī konteksta, tu vienkārši nelūdz. Jūs jau zināt, ka gadiem ejot, man ir samainīti gurni, locītava ir veidota no metāla, esmu dzīvojis lielās sāpēs un ir bijis arī vēl daudz kas, bet es vēlos būt ar jums atklāts – es esmu lūdzis Dievam, lai Viņš mani dziedina. Kaut kādā līmenī Viņš to arī ir darījis, Viņš man ir palīdzējis pēdējo trīs gadu laikā. Bet es vēlos, lai jūs pamanāt, ka šīs lūgšanas – Dievs, palīdzi man, jo man tik ļoti sāp – konteksts bija: „Ja caur manu dziedināšanu Tavs Vārds tiks celts augstu un Tava Valstība kļūs lielāka, un ja Tavs Dieva prāts tiks īstenots, tad dziedini manu ķermeni. Bet ja nē, tad ļauj man nomirt šajās sāpēs, kamēr vien Tava Valstība turpina nākt.” Visai mūsu prasīšanai Dievam ir jābūt kontekstā ar mūsu lielāko vēlmi – Viņa slavai un Viņa Valstības labad. Tagad tu lūdz! Tas nav tikai: „Man ir kas, man ir vajadzība, man ir vēlēšanās.” Bet – kas vien Tev darīs slavu. Un mēs sākam lūgt šajā kontekstā, ar Kristus prātu. Ko jūs lūdzat ar lūgšanu „lūdziet Manā Vārdā”? Jūs lūdzat nest augļus, jūs lūdzat pēc lietām, kas ir patiesi augļi. Un kas tad notiek? Tu pats, tavs ego sāk izzust no tavas lūgšanas būtības – Dievs, es esmu instruments, tas nav par mani, bet par Tevi. „Kungs, ja caur šo pārbaudījumu Tava Valstība izpletīsies, atļauj man būt šajā pārbaudījumā. Paņem to nost tikai tad, kad darbs būs pabeigts. Kungs, viss manā dzīvē ir tikai par vienu – Tavas Valstības pieaugšana.” Šādā kontekstā mēs lūdzam. Esmu apmeklējis lūgšanu vakarus baznīcās un būšu atklāts – tas ir pietiekami, lai salauztu sirdi. Tur burtiski skan kā mediķu konvencijā. Es zinu, ka mums ir jālūdz par slimajiem, es to zinu, bet esmu sēdējis Amerikas draudzēs un skatījies, kā notiek lūgšanu vakars, kur 45 minūtes cilvēki pat nelūdza, bet cilvēks pēc cilvēka cēlās kājās un stāstīja citiem par cilvēkiem, kuri ir slimi. Un lielākā daļa bija tikai pļāpas, cilvēki vienkārši par to gribēja parunāt. Un tad es tā domāju – 4 miljardu cilvēku nav dzirdējuši tīru evaņģēliju, mēs esam ticīgie, ko masveidā iznīcina Irānā, visas šīs lietas notiek Valstības labā, taču viss, par ko varam lūgt ir mūsu vajadzības. Kaut kas ir šausmīgi nepareizi. Un tad mēs brīnāmies, kādēļ Dievs mūs neapciemo lūgšanu sanāksmēs. Tu taču nelūdz Valstības dēļ! Ja tu meklēsi Valstību, Viņš parūpēsies par visiem tiem sīkumiem, ar kuriem tu esi tik ļoti pārņemts. Ja tu taisies būt auglīgs, tev ir jālūdz. Tev ir jālasa Vārds un jālūdz – „Dievs, padari mani auglīgu.” Un dari to līdz sapratīsi Dieva gribu. Piemēram, Dieva griba ir, ka ikviena radība zem debess dzird Dieva Vārdu jeb dzird evaņģēliju, tad nu lūdz un gavē līdz vienu dienu tev piezvanīs un uzzināsi, ka vesela valsts ir atvērta tev, lai tu atbalstītu viņu misionārus. Lūk, tā ir lūgšana! Tu lūdz un gavē par savu ģimeni, kura ir nocietinājusies pret evaņģēliju, līdz vienu dienu tev, saskaņā ar Kolosiešiem 4:1-4, tev tiks atvērtas lieliskas durvis. Draudzei ir vajadzība, tā nespēj virzīties uz priekšu, ir kāda problēma – meties zemē un izkliedz to Dievam un gaidi, kad tev atvērsies lieliskas durvis. Tev dzīvē ir grēks, tas ir iegūlies tevī; un tu no tā netiec vaļā – tu uzbrūc tam ar lūgšanu, gavēšanu un Vārda lasīšanu, un tu redzi, ka nāk uzvara! Šāda izskatās lūgšana, mēs par šādu lūgšanu runājam. Nekad nenoniecini vajadzības, taču kad ieklausies, par ko šodien cilvēki lūdz, tad dzirdi lūgšanas tikai par viņiem pašiem, par viņu pašu vajadzībām. Bravenhill reiz izteicās: „Mēs pavadām vairāk laika izlūdzot svētos no debesīm, nekā grēciniekus uz debesīm.”

Es teicu, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām, ja mēs lūdzam Valstības kontekstā, un ka mūsu prāts tiek atjaunots, lai mēs zinātu, kas ir Dieva griba.  Taču es vēlos būt piesardzīgs, jo jūs varat mani pārprast. Pamatā ir tāda ideja (vairāk gan starp reformistiem) – Dievs atbild uz katru lūgšanu saskaņā ar Savu gribu, bet Dieva griba nav kaut ko darīt. Viņi tā nesaka, taču tāda pamatā ir viņu prakse. Viss tiek norakstīts uz Dieva providenci – Dieva providence šeit, Dieva providence tur. „Ak, tā valsts ir bezvērtīga! Tā ir Dieva providence. Ja Dievs kaut ko gribētu, tad Viņš to izdarītu.” Taču tā nav Jaunās Derības valoda. Tā varētu būt kādas precīzas kampaņas vai teoloģijas sistēmas valoda, taču tā nav jaunās Derības valoda un tā arī nav bijusi valoda mūsu senčiem, uz kuriem mēs tik ļoti atsaucamies. Tā nav Edward, Spergeon, William Carry, puritāņu valoda. Vēlos jums ko teikt – lūgšanā ir kāds noslēpums un, to pasakot, man nav bail, ka šī būs pēdējā reformu sapulce manā mūžā, jo, ja jūs tam nepiekrītat, jūs neesat reformēti, bet deformēti. Šis noslēpums ir – Dievs ir visu pasludinājis vēl pirms zemes pamatu likšanas, Viņš zina visu notikumu beigas nevis tāpēc, ka Viņš ir ieskatījies laika koridoros, lai saprastu kā tas viss izvērtīsies. Es pat nezinu, kurš ko tādu izdomāja, bet es labprāt redzētu šos laika koridorus, jo tādu Bībelē nav. Dievs zina visu notikumu beigas – tieši kā viss beigsies, ne jau dēļ laika koridoriem, bet tādēļ, ka Viņš ir vēstures Autors. Viss beigsies tieši tā, kā Viņš to ir paziņojis. Teiksiet, ka tas ir spēcīgs paziņojums? Jā, tā tas ir un es ticu, ka tas ir biblisks. Bet es tāpat ticu, ka tas ko Jēkabs ir teicis (Jēkaba 4:2), ir taisnība – jums nav, jo nelūdzat. Šis ķēniņš iedeva bultu maksti, lai triektu pret grīdu un Pēteris trieca tās pret grīdu, lai izrādītu dedzību pret Jahvi. Būtu noticis kas labāks, bet kas tad notika? Es šīs lietas nespēju savā galvā salikt kopā, bet tas nav ne mans uzdevums un arī ne tavs. Esmu aicināts dzīvot pēc tās patiesības, kāda man ir dota apzinoties, ka – ja tur ārā ir Dievs (un Viņš ir), Viņš ir pār mani bezgalīgi pārāks, arī domāšanā (un Viņš ir), tad kas es tāds esmu, lai izdomātu visu, ko Viņš man ir pateicis? Es zinu šo – Viņš ir suverēns pāri visām lietām un mums nav, jo neesam prasījuši. Es varu jums atklāti un pie pilnas apziņas pateikt, ka lielu daļu laika, ko pavadu kādā valstī vai cilvēku grupā, kuriem nav zināms evaņģēlijs, es kliedzu uz Dievu: „Ko Tu vēlies, lai es daru? Ko lai es daru? Ko Tu vēlies, lai es daru? Es darīšu jebko, tikai pasaki man, ko man darīt.” Tas, kas manu sirdi ir visvairāk pārsteidzis, it īpaši man kļūstot vecākam – prasot Dievam, ko Tu vēlies, lai es daru, man arvien stiprāk rodas pārliecība, ka Dievs jautā man: „Kam tu esi spējīgs noticēt, ko varu darīt? Ko tu vēlies darīt? Cik tālu tu vēlies iet šajā lietā?” Es jau teicu, ka esmu traks vīrs, it kā Dievs man reiz būtu jautājis, vai vēlos darīt neprātīgas lietas. „Ja vēlies to nest tiktāl, ciktāl tas var notikt, Es esmu ar tevi.” Man liekas, ka daudzi reformētie cilvēki domā, ka Dievs nevēlas, lai viņi kaut ko darītu un ja viņi vēlas kaut ko darīt, tad viņiem liekas, ka tajā visā ir jāievelk Dievs. Es tev ko teikšu draugs – Dievs skrien daudz ātrāk par draudzi. Ne jau Viņam tevi ir jānoķer, bet tev ir jānoķer Viņš. Redziet, šeit ir ticības jēga, kas rodas lasot Rakstus, mācoties no veciem vīriem un viņu gaitām. Es atceros, ka reiz biju jauns misionārs, biju atgriezies no kalpošanas un ļoti noguris, mani ielūdza uz vienu draudzi, kur man bijā jārunā; man uzdeva jautājumus no vairākiem mikrofoniem, kas bija dažādās baznīcas ailēs. Un bija kāds sarkanmatains zēns, kuru es nekad neaizmirsīšu. Viņam bija kādi desmit vai divpadsmit gadi, precīzi nezinu, viņš pienāca pie mikrofona, kur bija nogaidījis visu vakaru, un jautāja: „Vašera kungs, ko Jūs darīsiet, kad Peru būsiet visus pievedis Jēzum?” Visi, izņemot zēnu un mani, smējās. „Nu, dēls, tad man būs jādodas uz citu valsti.” Es nekur Bībelē neredzu, ka nevar būt globāla atmoda. Es nekur Bībelē neatrodu, ka vesela cilvēku grupa nevar nākt pie Jēzus. Es nekur neredzu Bībelē, ka man būtu jāmirst nepasakot evaņģēliju tā, lai katrs to dzirdētu vismaz vienu reizi. Aiz visa, ko es esmu ieplānojis, es zinu, ka atrodas Dieva suverenitāte. Dievs neko, ko es reiz biju ieplānojis un par ko lūdzis, nav noracis, jo tas ir bijis par vērienīgu. Jūs varat Viņam ticēt visā, kad attiecīgajā kontekstā tu lūkojies uz Valstības pieaugšanu. Kad atjaunojat savu prātu, jūs varat ticēt visam.

Došu jums piemēru. Organizācija „HeartCry”. Cilvēki man lūdz prezentēt HeartCry darbu. Es vēlos savu darbu šajā organizācijā darīt pa īstam, un tas, ko teikšu, nav vecmodīga instrukcija par to, kā to darīja senāk. Es pat nezinu pateikt, cik reizes Dievs mūs ir vadījis. HeartCry finanšu principi ir balstīti uz George Miller dibinātās bāreņu patversmes principiem – mēs nepiesaistām līdzekļus, mēs nelūdzam naudu, mēs savas vajadzības nedarām zināmas. Ja draudze vēlas, lai mēs ierastos un pastāstītu, ko mēs darām misijas darbā, mēs ieradīsimies un pastāstīsim, ko mēs tieši pašlaik darām, nevis ko mēs darītu, ja mums būtu vairāk naudas. Iepriekšējā pēc-Ziemassvētku laikā, tieši 31. decembrī neviens (izņemot mani, finanšu cilvēku un vienu valdes locekli) nezināja, ka mums bija 150 tūkstoš dolāru iztrūkums; tas nenozīmēja, ka mēs kādam bijām parādā 150 tūkstošus, mēs vienkārši iztērējām par šādu summu vairāk nekā bija paredzēts budžetā, un mums faktiski gandrīz nebija vairs nekā. Neviens nezināja šo faktu. Dievs mums pirms vairākām nedēļām teica, ka mums Āzijā ir jāizdara, kas neprātīgs un mēs to izdarījām – mēs paņēmām papildus ap 45 misionāriem, zinot, ka būs šāds finanšu iznākums. Taču Dievs vēlas aizsniegt Āziju, Viņš vēlas, lai visi Āzijā dzird evaņģēliju. Tas ir bibliski, šie vīri ir piemēroti, un mēs izlēmām to darīt. Neviens nezināja. Kad šajā 31. decembra, kas ir pēdējā gada diena, rītā pulksten 10:00 lasīju Dieva Vārdu un sāku lūgšanā izteikt Dievam savas rūpes par šo situāciju, manā kabinetā ienāk Kevins, kurš atbild par finansēm, un viņam bija asaras acīs. Es viņam jautāju, kas noticis. Es nezinu, kurš to ir darījis, bet kāds mums ir atsūtījis čeku par 60 tūkstošiem dolāru. Tad mēs nometāmies uz ceļiem un pateicāmies Dievam un devāmies darīt katrs savas lietas: es – lasīt Bībeli, viņš- pie datora. Es precīzi ciparus neatceros, taču tie bija milzīgi. Pulksten 12:00 viņš ienāk, acīs atkal asaras. „Kevin, kas ir noticis?” es jautāju. „Kāds tikko atsūtīja 100 tūkstošus dolāru.” „Tu laikam joko.” „Nē, es nejokoju!” „Labi, tad mums ir 60 un 40 tūkstoši?” „Nē, mums ir 60 un 100 tūkstoši, un es nezinu, kurš tos ir atsūtījis.” Pulksten divos viņš ienāk atkal un nu jau pavisam viņš jocīgi izskatās, un es jautāju: „Kevin, kas ir noticis?” „Nu mums ir čeks par 60 tūkstošiem.” „Nu jā, es zinu.” „Nē, nē! Mums ir vēl viens čeks par 60 tūkstošiem dolāru.” Dienas beigās mums ienāca 326 tūkstoši dolāru un nevienam nebija ne mazākās nojausmas, kas notika. Es to varu stāstīt atkal un atkal. Šogad šī situācija notika atkal, tikai tas nenotika vienā dienā, bet vienā mēnesī. Es gribu uzsvērt, ka Dievs izvēlējās pēdējo gada dienu. Kādēļ? Lai parādītu ikvienam, ka Viņam nav vajadzīgas 365 dienas vai pat 24 stundas, lai to izdarītu. Jo vairāk jūs sevi nodalāt no miesas, jo vairāk jūs vēlaties Valstības pieaugumu. Jo vairāk tu dzīvo atkarībā no Viņa, lūdzot Viņu, jūs redzēsiet vairāk brīnumu nekā spējat iztēloties. Šeit ir tik daudz iespēju, izvēlies vienu un ej pēc tās. Nograuj sienu, uzkāp kalnā, taču nedari to miesīgi. Jo vairāk jūs sevi no tā nodalīsiet – no cilvēku palīdzības, jo vairāk jūs saņemsiet palīdzību no Dieva. Jo vairāk jūs izteiksiet cilvēkiem aicinājumus, un viņi apkopos spēkus, lai palīdzētu tev, jo mazāk tu redzēsi Dievu. Nav nekādas galējās robežas, ko Dievs nevarētu pārvarēt. Kāds man tuvs cilvēks teica: „Dievs ir iepriecināts, ieraugot Savu bērnu paļāvību.” Lūgšana, lūgšana ne tikai par kalpošanu, bet arī par savu personīgo dzīvi. Tev ir kāds grēks, no kura tu netiec vaļā, tu cīnies ar to, lūdz padomu no citiem, bet vai tu ej pie Viņa? Vai tu esi pavadījis izmisīgā lūgšanā visu nakti, saucis uz Viņu, gavējis un pieķēries „altāra ragiem” sakot – es Tevi nelaidīšu vaļā, līdz tu mani nesvētīsi. Cik daudzi no jums? Es vienmēr esmu teicis cilvēkiem, ka Jēkabs bija labāks cīnītājs par mani. Kādēļ? Tādēļ, ka viņu satvēra pie viena gurna, man ir nomainīti abi gurni. Es neesmu mācīts cilvēks, kurš stāsta lietas, kuras ir izlasītas grāmatā. Meties ceļos Dieva priekšā tā, it kā metra attālumā tev būtu mežonīgs tornādo. Tas manī ir atstājis pēdas. Cīnies ar Nacarieti un uzzini, cik šī galdnieka roka ir stipra. Kad Viņš sagrābs un noguldīs tevi zemē, tad tu apzināsies Viņa spēku, taču Viņa svētībā Viņš pagriež roku otrādi un cīnās par tevi. Tad tu zināsi Viņa spēku augstākā mērā. To tev labāk ir pieredzēt, nevis tikai izlasīt puritāņu rakstīto, sekojot viņu dzīvēm.

Mums ir jālūdz un mums ir atkal un atkal jālūdz. Kā tas izskatās. 1.Tesaloniķiešiem (5:17) – lūdziet bez mitēšanās; Efeziešiem 6:18 – ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi (šeit nav norāde uz mēlēm, šeit tiek runāts par Dieva Gara doto spēku lūgšanai), tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem; Psalmi 105:4 – Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienmēr meklējiet Viņa vaigu!

Kad satieku cilvēkus un jautāju, vai viņi lūdz, un man parasti atbild: „Es lūdzu ejot.” Es saku: „Tad tu nelūdz viss.” Tu mācies lūgt pastāvīgi tikai lūdzot Dievu vienatnē. Dieva klātnības praktizēšana nav vienkārši staigāt apkārt domājot par Viņu. Esmu atklājis, ka vīri un sievas, kas var visvairāk pavadīt laiku lūdzot Dievu dienas laikā neatkarīgi no aizņemtības, ir cilvēki, kas lielu laiku pavada lūgšanās savā lūgšanu kambarī. No turienes tu sāc attīstīt Dieva klātnības izjūtu. Kad esi beidzis sludināt un dodies uz izeju, tu ieraugi seju, kura uz tevi lūkojas tā, ka tu saproti, ka šim cilvēkam ir nepieciešams padoms; tu nekavējoties lūdz Dievu, lūdzot pēc bibliska padoma, ko uzreiz varēsi šim cilvēkam dot. Tu pamosties no rīta, un tu zini, ka tava sieva ir kā prātu zaudējusi, tu lūdz Dievu, kā rīkoties šādā situācijā kā vīram vai arī sievai. Pastāvīgi sauc pēc Viņa, meklē kopību. Frank Lumbak – vai ziniet, par ko es runāju? Vai esat kādreiz dzirdējuši teicienu – viņš ir tik garīgs, ka nav derīgs zemes dzīvei. Nu daudzi cilvēki ir tik garīgi, ka viņi neder debesīm. Frank Lumbak ir ļoti unikāls cilvēks. Vai zinājāt, kāds bija viņa mērķis? Viņa mērķis bija pavadīt veselu vienu dienu savā mūžā nepārtraukti domājot tikai par Kristu. Tāds bija viņa dzīves lielais mērķis. Droši vien teiksiet – viens no tiem garīgajiem, trakajiem, kuri ir tik garīgi, ka neder zemes dzīvei. Frank Lumbak iemācīja visiem Filipīnas iedzīvotājiem lasīt, lai viņi varētu lasīt Bībeli. Varat doties uz Filipīnām un jautāt cilvēkiem par Frank Lumbak, un viņi atbildēs, ka zina, jo par viņu ir mācījušies vēsturē. Tad nu sanāk, ka viņš ir tik garīgs, ka tomēr der zemes dzīvei, vai ne? Viņš iemācīja visai salai lasīt, lai gan viņa mērķis bija nepārtraukta domāšana, sadraudzība ar Kristu.

Mēs neesam meditējoši vai apcerīgi cilvēki, mēs neesam klusi, sēdoši cilvēki, bet esam trokšņa cilvēki, jo ik pēc 20 minūtēm ir jābūt reklāmai skatoties kaut vai TV pārraidi. Taču Kristū mēs varam atgūt pazaudēto. Es zinu, ka tas skanēs mazliet smieklīgi, taču reiz kāds profesors man teica: „Vašera kungs, es Jūs vēlos aizvest uz vietu, kas ir pa vidu 100 akru platībai un kur Dieva priekšā ir tik kluss, ka dzirdēsiet tārpu lienam pa lapu.” Es zinu, ka tas jums var izklausīties mazliet mistiski, taču, cik daudzi no jums sēž Dieva priekšā klusumā? Vienkārši klusējot. Tu vari dzirdēt jebkuru skaņu no Dieva – vai tu klausies? Tu taču nevari prezidenta priekšā vienkārši runāt, tu klusēsi līdz viņš atļaus tev runāt. Kad vērsies pie Dieva, pirms esi vēl nokritis uz ceļiem, tu jau viņam daudz ko stāsti. Vai esi padomājis par klausīšanos? Pārdomājot Dieva Vārdu klausoties? Jau pirms ļoti ilga laika es dzirdēju ilustrāciju. Kāds vīrs strādāja lielā un ļoti trokšņainā fabrikā, kur dažādi mehānismi griezās, berzās. Šajā rūpnīcā strādājot, kādu dienu viņam pazuda pulkstenis, kas viņam bija ļoti nozīmīgs, jo to dāvāja viņa tēvs. Kā gan šādu lietu var tur atrast, jo rūpnīcā ir daudz cilvēku, mehānismu, trokšņu, dūmu? Nav iespējams atrast šo pulksteni tur. Taču nākamajā dienā viņš kolēģiem parādīja pazaudēto pulksteni. Un viņi brīnīdamies jautāja – kā gan tu atradi pulksteni? „Es gaidīju līdz rūpnīcu slēdz, kad visi mehānismi apstājās un visi cilvēki bija prom. Es nogūlos uz grīdas un klausījos. Tik, tik, tik.. un es atradu savu pulksteni.” Padomājiet par to. Mēs neesam tādi cilvēki. Ja tu ienāktu baznīcā, kur visi 5 minūtes sēdētu klusumā, iespējams, tu domātu, ka tas ir kāds kults. Tu ieej baznīcā, tevi apžilbina mediji, bildes ekrānos, cilvēki runā, viss notiek.. padomājiet par to.

Neesmu pārliecināts, vai atceros precīzi, bet bija dzejolis – atgriezies vājš pēc ceļojuma, kas vilkās dienām ilgi, Viņš bija izsalcis pēc pielūgsmes un vēlējās kopā slavēt, Kristus nāk no tuksneša un ieiet Viņš templī. Taču, cerot sastapt tur klusumu, Viņa šoks sastapās ar dusmām, kas iedegās Viņa sejā, kad iegāja atkritumu pilnā un neauglīgā zemē. Šķiet, templis bija kļuvis par vēl tuksnešaināku vietu nekā pats tuksnesis. Tur tiek teikts, kā Viņš izgatavo virvi, pātagu un cilvēki bēg no sāpēm, ko rada galdnieka stiprā roka. Visbeidzot troksnis un apjukums izlauza ceļu Viņa Vārdam, lai beidzot klusumā Dievs būtu dzirdams. Vai jūs zināt kaut ko par naktssargu? Vai esat bijis nomodā naktī, lai tikai lūgtu un sēdētu vienatnē ar Dievu – naktī, tumsā. Mēs neesam visai garīgi cilvēki, vai ne? Mums ir jālūdz.

Pēdējā lieta, ko vēlos pateikt, un tad mēs beigsim – mums ir jābūt Viņa Vārdā, jābūt lūgšanā un ir vēl viena lieta, kas man ir pati skaistākā, proti, palikšana Kristū ir sinonīms palikšanai Kristus mīlestībā. D.A.Carson raksta: „Nu līdzība ir mainīta, jo lauksaimniecības metaforai ir savas robežas, tajā netiek runāts par mīlestību, kas noliek Viņa mācekļus jaunā intimitātē.” Tev ir jāmīt Kristus mīlestībā. Attiecībā uz šo tēmu, es vēlos uz to paskatīties no pozicionālā un no aktivitātes aspekta. Valodas pielietojums šeit ir ļoti svarīgs. Jāņa 15:9-10 „Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis [..].” Grieķu mācību skolotāji uzsver, ka šeit vārdu lietojums norāda uz pilnību jeb perfekciju. Tas, ko Kristus saka – tā kā Tēvs mani pilnībā ir mīlējis, arī Es pilnībā mīlu jūs.

Nolasīšu vēlreiz iepriekš citēto: „Šī ir monētas viena puse jeb pamats visam – lai būtu auglīgi, mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem par Kristus mīlestību pret mums, un tad mums ir jādzīvo pastāvīgā atkarībā no Kristus mīlestības, pastāvīgā paļāvībā uz Kristus mīlestību un pastāvīgi uzsūcot Kristus mīlestību.” Ko es ar to visu vēlos pateikt? Jūda (Jūdas vēstule 21) teica sekojošo: „Un pasargājiet sevi Dieva mīlestībā [..]” Pāvils teica, ka viņš ir sagūstīts Kristus mīlestībā. Daudziem cilvēkiem ir maldīgs priekšstats par šo aspektu, domājot, ka Pāvils šo saka ar domu, ka viņš ir ļoti sagūstīts mīlestībā, kas viņam ir pret Kristu. Ir arī daudzas dziesmas, kur tiek dziedāts „o, kā es mīlu Jēzu”. Es mazliet samainīšu vārdus – „o, kā Jēzus mīl mani!” Ja es paskatos uz savu mīlestību pret Kristu, es neredzu nekā vērtīga, par ko dziedāt „kā es mīlu Jēzu”; taču es apskatos uz Kristus mīlestību pret mani un redzu daudz vairāk par ko dziedāt. Tikai nedomājiet teikt, ka nav bibliski dziedāt „kā es mīlu Jēzu”, jo psalmists (Psalmi 116:1) ir rakstījis „es mīlu to Kungu!” un mums vajadzētu mīlēt Kungu. Tā doma, ko vēlos jums izskaidrot, ir – Paula Vašera dzīves spēks nav tajā, cik ļoti viņš mīl Jēzu, bet cik daudz Jēzus mīl viņu. Šī mazā izmaiņa mainīs visu.

Pastāstīšu kādu atgadījumu. Kā jau šorīt jums teicu, mans tēvs bija ļoti prasīgs, ja ieguvu 98 punktus, tad man prasīja, kādēļ nav 100; ja ieguvu 20 punktus spēlē, viņš prasīja 30 utt. Es nekad tā īsti nebiju pietiekami labs. Es nebiju viens no topa čaļiem. Kad es tiku izglābts, man likās, ka šī man ir viena iespēja. Es vēlējos būt pietiekami labs Dievam. Es vēlējos, lai Dievs mani mīl tā, kā Viņš mīl kādu no saviem īpaši izredzētajiem. Es zinu, ka tas ir nepareizi, bet tāda bija mana mentalitāte, kas bija pilna ar miesīgumu un lepnumu, taču es jums stāstu faktus. Un es izdomāju, ka šī nu ir tā vieta, kur tu vari izpausties pilnībā, pat ja tu neesi gudrākais, skaistākais un ja tev nav lieli muskuļi; respektīvi, tevi nekas nekavē no šiem aspektiem, ja tev ir dedzība. Nu apmēram – ja tu vēlies būt viens no top čaļiem šajā jomā un patiesi Dieva mīlēts un novērtēts, tad nu šeit tas ir – viss, kas tev ir vajadzīgs, tā ir dedzība. Un dedzība man nudien bija. Es devos uz Peru, strādāju 18 stundas dienā, dzīvoju no nekā, nu vienvārdsakot – neprātīgi. Katru dienu mēs tikām arvien vairāk izsūkti, katru dienu es redzēju, ka pieļaujam arvien vairāk kļūdas. Un tā vairākus gadus, līdz vienu dienu es kā jauns cilvēks pilsētā Miaflores, trešajā stāvā ēkai, kuru īrējām kara laikā baznīcas vajadzībām un palīdzot ielu bērniem, es gulēju satriekts, pilnībā izsūkts gadiem ilgi pilnīgi bezprātīgi un ar pilnu atdevi kalpojot Kristum. Un es tiku satriekts ar visām savām kļūdām, es nokritu tajā vietā un ilgi raudāju sakot Dievam: „Es negribu iet uz elli, jo esmu redzējis mazliet no tā, kā tur varētu būt! Bet es negribu doties arī uz debesīm, jo man ir tik liels kauns par savu veikumu. Es neko no tā visa neesmu spējis izdarīt pareizi. Es zinu, ka Tev ir Tavi kalpotāji, Spourgeon tipa cilvēki un Tev viņi ir tīkami; taču Tu skaties uz manu dzīvi un domā, ka tam ir jābūt kādam jokam. Es vienkārši vēlos kaut kur nolīst, kur varu nomirt, lai man nav jācieš un jālūkojas uz Tevi. Tu esi tik neapmierināts un es nevēlos šo neapmierinātību ieraudzīt.” Es zinu, ka tas ir neprāts, ka teoloģiski tas ir nepareizi, bet tur nu es biju. Un tur nu tas bija, vienā brīdī grēks un pārējās neprātīgās lietas tika darītas man zināmas. Domājat, ka tas man lika vēl vairāk izsīkt? Nē, Dievam vajadzēja mani notriekt zemē par šādu attieksmi. Bet tur nu tas bija – tukšums, tukšums no izpatikšanas Dievam. Es izgāzos ne tikai tajā, ko es grasījos darīt, bet tas, ko es centos darīt, bija ļaunums. Taču vienā brīdī es sāku saprast – es esmu mīlēts. Man nav jāpakustas kaut mazliet uz šo vai to pusi, man nav jāatbilst kādam standartam, jo es esmu mīlēts Kristū. Brīdī, kad Dievam mani visvairāk vajadzēja tiesāt, Viņš parādīja Savu mīlestību. Kas par Dievu! Brāļi, jūs tik ļoti kļūdāties tajā, ko jūs domājat par Dieva cilvēkiem. Cerams, viņi ir patiesi, un pat ja viņi lūdz un vēlas ļoti cieši sekot Kristum, viņi pat savos labākajos brīžos ir pelnījuši elli. Tas, kas jums ir jāsaprot – tas, kas jūs patiešām padarīs stiprus, nav saskatāms jūsu dzīvē un lietās, ko esat darījuši pareizi, bet– jums jābeidz skatīties savā dzīvē meklējot kaut ko, ko darāt pareizi, domādami, ka esat mīlestības vērti. Lūkojieties uz Kristus pabeigto darbu, lūkojieties tikai uz Kristu un visu, ko Viņš ir izdarījis un jūs sapratīsiet, ka Viņš mīl jūs un jums nav kas jāizdara, un nē – tu neesi izglābts, lai kalpotu. Tu pat netiki izglābts, lai mīlētu Dievu; Dievs izglāba tevi, lai Viņš varētu mīlēt tevi. Un tad no šīs lielās mīlestības pret tevi  un Viņa spēcinošo Garu, tu būsi spējīgs dot daļu atdeves no tā. Tu esi mīlēts, tas ir lieliski, jo vai spēj iedomāties, ko tu varētu paveikt nebaidoties no kļūdām, vairs nebaidoties no vilšanās? Pēc sarunas, es tik daudziem ticīgajiem saku: „Es redzu tavu problēmu. Vai tiešām tu domā, ka pirmo reizi paskatoties Kristus sejā, tu redzēsi vilšanos?” Padomājiet par to? Jā, es ticu, ka būs tiesas diena ticīgajiem, un visas šīs doktrīnas; nedomājiet, ka es to nezinu. Bet es tev, dārgais ticīgais, teikšu, Viņš neizlēja Savas asinis uz krusta, lai pirmajā reizē, kad Viņš redzēs tevi, parādītu Savu vilšanos. Tā ir mīlestība no Dieva, ko Dievs caur Kristu mūsu dēļ izdarīja. Tas padara mūs brīvus un dod mums spēku, zinot, ka esam mīlēti un tu esi mīlēts.

Atceros, ka mans dēls Ījans, kurš ir ļoti pašpārliecināts cilvēks, kad vēl bija pavisam mazs un gulēja gultā, es klusi ienācu un viņš man ienākot piecēlās un smaidot uzreiz izpleta rokas. Un viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kas notiks tālāk. Viņš ir mīlēts, un viņa tētis pienāks un sniegs vislabāko apskāvienu pasaulē. Kas par prieku ir zināt, ka esi mīlēts! Tu teiksi, ka esi kļūdījies un izgāzies, bet kā gan tev liekas – kādēļ Viņš nomira? Par ko tad ir šī nāve? Vai Viņš izglāba tevi, piedeva tev lai pēc tam pastāvīgi rādītu, kādēļ Viņam to nevajadzēja darīt? Viņš izglāba tevi, lai to visu paņemtu prom, lai viņam būtu brāļi un nebūtu jākaunas stādīt viņus priekšā draudzei. Tu esi mīlēts neskatoties uz to, cik liela tava kalpošana ir vai nav, tas ko tu dari vai nedari; tu esi mīlēts, ja tu esi Kristū. Tad nu to dzird nepārveidots draudzes loceklis un saka – ok, tad es turpināšu grēkot. Nav jau svarīgi, ko es daru, es turpināšu grēkot. Taču cilvēks, kurš patiesi ir pārveidots ar Dieva Garu, dzirdot, cik ļoti viņš ir mīlēts, vēlas, kaut viņš kļūtu vēl svētāks. Viena no visnožēlojamākajām lietām, kas sludinātājam būtu jādara, būtu teikt ticīgajiem par mīlestību no Dieva. Jo nav iespējams izstāstīt Viņa mīlestības varenību pret Viņa ļaudīm. Kad es biju mācītājs, dažas reizes devos uz kādu draudzi, lai pārņemtu tās vadību uz dažiem mēnešiem nolūkā palīdzēt tām, jo tām negāja visai labi. Visi dzird manu sludināšanu Youtube, no kurienes mani uzskata par visļaunāko cilvēku uz zemes; tad nu visi šie cilvēki atnāk uz vietu, kur esmu aizbraucis palīdzēt kādai draudzei. Ieradās arī kādi jaunieši uz šo draudzi, kas, starp citu, bija galīgi greiza draudze ar ļoti daudz problēmām, grēkiem. Tā nu šie jaunieši regulāri nāca, un pēc vairākām nedēļām klausoties regulāri mani sludinām, piegāja pie viena no maniem draugiem un jautāja: „Mums ir jautājums. Mēs ļoti cienām brāli Paulu, bet vai viņš ir izgājis uz kompromisu?” Mans draugs jautāja: „Ko jūs ar to domājat?” „Nu, daudzi zina, ka šai draudzei ir ļoti daudz problēmu. Un visu, ko viņš ir darījis nedēļām ilgi, ir runājis par Dieva mīlestību. Mēs tā kā gaidījām kaut ko no Youtube materiāla, nu ziniet – sprediķu esence, sprediķi ar dūmiem no viņa ausīm sludinot smagas lietas.”

Jums ir kas jāsaprot. Ja kāds ir patiesi pārveidots, tev nav nepieciešams manipulēt ar viņa bailēm, nav viņi jānolād. Ja viņi ar Svēto Garu ir patiesi pārveidoti, jo vairāk viņi izprot Dieva godību un Kristus tēlu, jo vairāk viņi izprot Dieva mīlestību no viņu puses, viņi tiks vesti arvien tuvāk svētumam. Taču, ja viņi nav pārveidoti, tad viņi nav avis, bet gan āži. Jā, dažreiz kristieši ir jāpamodina un jābaksta, taču, kad es vēršos pie kristiešiem, mana lielākā vēlme ir izskaidrot, cik ļoti viņi ir Dieva mīlēti caur Kristu. Esmu atklājis, ka patiesi pārveidoti kristieši uzzinot, cik ļoti viņi ir mīlēti, šķiet, ka viņi uzzied. Kā Jūda ir teicis, turiet sevi Dieva mīlestībā. Tas nenozīmē, ka tev jādzīvo noteiktā veidā, lai Dievs tevi mīlētu, bet gan gozējies Viņa mīlestībā.

Ja tu mani uzaicini pie sevis mājās, jo vēlies saprast, kādēļ viens no taviem augiem neaug, tas vīst un lēnām mirst. Tu jautāsi, kādēļ tā notiek, Paul? „Parādi, kur tas atrodas.” Tu aizved mani līdz skapim, kurā tu šo augu sešus mēnešus esi turējis. „Es gan neesmu eksperts augkopībā, taču, ja tu šo augu noliksi saulē, tas varētu atkopties. Velns pastāvīgi cenšas pārliecināt ticīgo, ka Dieva mīlestība nav tāda, kādu to raksturo Bībele, un, ja mēs tam sākam ticēt, tad mēs vīstam un mirstam. Turi sevi ticībā par patiesu Dieva mīlestību un tas liks tev uzplaukt, augt un nest augļus, jo Dieva mīlestības gaišums spīdēs uz tevi.

Vakar vakarā pie manis pienāca kāds jaunietis un teica: „Dažreiz es jūtos ļoti slikti, taču Jūs man liekaties tik dedzīgs, jo redzēju, kā Jūs runājāt par Kristu. Taču dažreiz mana sirds ir mirusi.” Es atbildēju: „Jaunais cilvēk, arī mana sirds dažreiz ir mirusi. Dažreiz mana dedzība ir nekāda. Pat vakar tās asaras, kas man lija, nebija no tā, cik ļoti es mīlu Jēzu, bet es nevarēju saprast, kā Dievs var mani mīlēt par spīti tam, ka man ir tik auksta sirds.” Redziet, runa nav par mūsu mīlestību pret Dievu, kas notur mūs līdzsvarā, bet gan Dieva pastāvīga mīlestība pret mums.

Reiz pie manis pienāca jaunietis, kurš bija ļoti dievbijīgs vīrs, kurš dzinās pēc Kristus. Viņš man atsūtīja e-pastu, kurā rakstīja: „Brāli, Paul! Es esmu tik netaisns un bezdievīgs, tik ļoti neņemu vērā Dievu.” Es viņam aizrakstīju atpakaļ: „Dārgo, brāli! Tu esi vēl daudz netaisnāks, bezdievīgāks un vēl vairāk ignorē Dievu, nekā tu tagad apzinies.” (Man ir iedrošināšanas dāvana). Pēc tam viņš man piezvanīja un teica: „Paldies! Bet kādēļ tu tā rakstīji?” Atbildēju: „Es vēlējos tev ko parādīt, dēls. Esmu vērojis tavu dzīvi, tu cītīgi seko Kristum. Kad lūkojos uz tevi, daudzējādā nozīmē es atcerējos, kā es pazaudēju pirmo mīlestību. Man šķiet, ka tu seko daudz cītīgāk Kristum, nekā to daru es, taču izskatās, ka esmu daudz laimīgāks par tevi.” Viņš jautāja: „Kā tas var būt?” „Es esmu pārstājis censties nopelnīt savu palikšanu Debesu Valstībā. Kad tu piecelies no rīta, un tev ir tava piecu stundu rīta lūgšana, lasi Vārdu 25 stundas tajā pašā rītā, tu izej laukā un liecini visiem pēc kārtas, tu esi jauks pat pret kaķiem, tu liecini par Kristu, tu vienkārši staigā Garā – kā tu jūties pēc tam vakarā, kad esi pārnācis pēc šādas dienas?” „Nu es jūtos ļoti labi.” „Nu un kā ar nākamo rītu, kad tu piecelies, esi aizgulējies un nokavējis laiku ar Kungu, esi iespēris kaķim, tev ir bijusi iespēja liecināt, bet neesi to darījis un tā tālāk. Kā tu pēc tam jūties?” „Briesmīgi!” Vēlos būt ļoti uzmanīgs izskaidrojot šo stātu, lai pēc sprediķa mani nesaplosītu gabalos. Kaut kādā ziņā šeit ir grēks, lai mani nepārprastu, šajā stāstā bija grēks, taču es šim jauneklim pārmetu par elkdievību. Viņš jautāja: „Kāpēc elkdievība?” „Tavs veikums ir avots tavam priekam. Dēls, ja tu būtu piecēlies un tev būtu bijis 25 stundu klusais laiks un būtu izdarījis vēl visu ko, vienalga tu būtu nopelnījis tik daudz, kā atrast vēsāko vietu ellē. Cilvēks visā savā labākajā sniegumā nav nopelnījis Dieva mīlestību. Tavs prieks mājo tavā paša veikumā, bet mans prieks veikumā, ko paveicis Kristus. Un tā ir atšķirība starp mani un tevi.”

Kāda tad izskatās ir kristieša dzīve? Tā sākas ar atklāsmi, sabrukumu un prieku. Ko es ar to domāju? Cilvēks dzīvo un nepazīst Kristu, viņš ir nepārveidots; kādā dienā viņš dzird sludinām evaņģēliju un Dieva Gars atjauno viņa sirdi. Šī ir pirmā reize dzīvē, kad viņš pavisam nedaudz ierauga kāds Dievs patiesībā ir. Un to redzot, viņš ierauga mazliet no sevis, sava grēka – kāds viņš pats ir. Tas salauž viņu, un viņš nožēlo, taču viņš netiek atstāts vājumā, jo šajā atklāsmē viņš redz arī Dieva godību un Kristus tēlu, un tiek piepildīts ar prieku ticībā. Tad viņš pieceļas nākamajā dienā un kāda tad izskatās viņa kristieša dzīve? Viņš turpina dzīvot un ierauga vēl lielāku atklāsmi par to, kāds ir Dievs un kāds ir Dieva svētums. Tas savukārt salauž viņu vēl vairāk nekā iepriekšējā dienā, viņa nožēla arī paliek dziļāka, jo viņš sevi ierauga vēl lielākā gaismā, saredzot nepieciešamību salūšanai un nožēlai. Taču viņš nav atstāts vājumā, jo lūkojoties uz Dieva godību un Kristus tēlu, viņa prieks ir lielāks nekā iepriekšējā dienā. Un tā tu staigā visu savu kristieša dzīvi līdz tu sasniedz 90 gadu vecumu, un savos 90 gados tu redzi Dieva godību un savas dvēseles tumsību kā vēl nekad agrāk esi spējis to iztēloties. Tu esi vēl vairāk salauzts nekā esi jebkad spējis iedomāties, bet par spīti tam, tavs prieks ir daudz lielāks nekā jebkad esi spējis iztēloties. Ir notikusi pārveidošanās svētumā. Sākumā tavs prieks nāca no tā, kas tu esi un ko tu vari izdarīt, bet savos deviņdesmit no tā vairs nav palicis pāri nekas un prieks nāk vienīgi no Kristus. Un tādā veidā tam vajadzētu būt, ka visa mūsu cerība, prieks un viss pārējais ir Kristū. Esi svētīts tajā, ko Dievs Kristū ir izdarījis tevis dēļ, priecājies! Lūkojies pēc Viņa, uz Viņu! Skats uz sevi ir nepieciešams, taču cieša skatīšanās tikai uz sevi, ved nāvē. Lūkojies uz Kristu! Jo Viņš ir daudz lielāks par ikvienu tavu kļūdu, vājumu un grēku. „Es dziedu, jo esmu laimīgs. Es dziedu, jo esmu brīvs!” Viss tika pabeigts Golgātā, viss tika tur pabeigts. Lūgsim!

Dievs, paldies par Tavu Vārdu. Un es lūdzu, ka ar visu šo teikto Taviem ļaudīm būs palīdzēts. Jēzus vārdā, āmen!

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Kā es varu atgriezties no grēkiem?

Kā es varu atgriezties no grēkiem?

Autors: Tim Conway
Video (angļu valodā): http://illbehonest.com/How-do-I-Repent-Tim-Conway

 

Šo vēstuli atsūtīja Brendons, kurā viņš raksta:

„Man ir vajadzīga palīdzība! Tikai vakar vakarā es sapratu, ko nozīmē patiesa kristietība, proti, dzīvot ar ticību jeb dzīvot un meklēt dzīvo Dievu it visā un nedzīvot personīgā grēkā. Man arī teica, ka grēcinieku lūgšana ir ceļš uz Debesīm, bet tā nepavisam nav taisnība. Pašlaik es dzīvoju personīgā grēkā un es vēlos zināt, kā atgriezties no grēka. Es gribu zināt, kā es sevi varu atbrīvot no sevis paša. Es patiesi ticu Dievam un Viņa Dēlam, un es patiešām ienīstu grēku, bet tas ir pārāk spēcīgi iesakņojies manī un man ir nepieciešams Kristus manā dzīvē. Kā es varu būt izglābts? Un kā es varu sasniegt tādu brīdi, kad varu pilnībā atlaist vaļā grēku?”

Es vēlos šo tēmu pacelt, jo es nešaubos, ka arī šodien šeit ir kādi, kuriem ir tas pats jautājums – kā es varu atgriezties no grēkiem?

Zināt, kas ir pārsteidzoši? Kad atnāca Jēzus Kristus, viņš to neizskaidroja. Viņš teica: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība tuvu klāt pienākusi.” (Mateja evaņģēlijs 4:17).

Atgriešanās. Lūkas evaņģēlija 13. nodaļā no pirmā līdz piektajam pantam Kristus teica, ka neatgriežoties no grēkiem jūs iesiet bojā.

Lūkas evaņģēlijs 13:1-5 „1 Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. 2 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc ka tie to cietuši? 3 Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. 4 Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, uz kuriem krita Ziloas tornis un tos nosita, bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? 5 Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsities no grēkiem, jūs visi ņemsit tādu pašu galu.”

Kristus teiktais attiecas uz ikvienu šajā telpā. Ja jūs neatgriežaties no grēkiem, jūs iesiet bojā. Tad nu, lūk, atgriešanās ir kas tāds, kas tev ir obligāti jāveic. Kad nāca Jānis Kristītājs, arī viņš teica: „Atgriezieties no grēkiem, jo Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi.” (Mateja evaņģēlijs 3:2) Tālāk viņš saka: „Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus.” (Mateja evaņģēlijs 3:8) Tas ir, nesiet darbus, kas ir saskaņā ar atgriešanos. Darbi, kas ir derīgi priekš atgriešanās, kuru saturs ir saistīts ar atgriešanos.  Un tā nu pie viņa pienāca kādi un teica: „Mēs esam kareivji, kas mums ir jādara? Mēs esam muitnieki, kas mums ir jādara? Mēs esam parasti ļaudis, kas mums ir jādara?” Un viņš neteica, lai viņi neko nedara, vai arī, ka viņi tur tāpat neko nevar izdarīt. Viņš teica, lai viņi novēršas no grēka, lai atstāj to, lai iet no tā prom.

Brendons vēstulē raksta, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, viņš vēlas zināt, ko lai viņš dara, lai atgrieztos no grēkiem. Es tev, Brendon, saku – atgriezies! Mēs kaut kā esam palaiduši garām šī vārda nozīmi. Ko tad nozīmē atgriešanās? Bībele (2.Korintiešiem 7:10) saka, ka dievišķas skumjas ved pie atgriešanās. Vai jums, mīļie, ir skumji, ka grēkojat? Ja jūs neskumstat, ka grēkojat, tad jūs esat visai ļauni, visai paštaisni un jums ir visai netikla sirds, ja jūs nespējat nožēlot, ka grēkojat. Ja jums nav žēl, ka grēkojat, tad vispār nav nekādas jēgas runāt par atgriešanos. Ja tu mīli savu grēku, tad ej pa savu dzīvi un mīli savu grēku. Jā, un beigās dabūsi elli, ko būsi nopelnījis ar savu grēku. Grēka tosti ir pieejami visu laiku, ej un izdzer tos, ja tu tā vēlies un tava sirds ir tā uzstādīta, tad ej. Taču es kā evaņģēlija sludinātājs Jēzus Kristus vārdā esmu aicināts teikt – atgriezieties! Kā tas izskatās un kā es tam varu sagatavoties? Tev nav jāsagatavojas, tev ir jāatgriežas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē novērsties no grēka. Tā ir aizgriešanās. Tu teiksi, ka to nespēj? Bībele nekad nav teikusi, ka tu to vari. Bībele saka – dari to! Un Bībele nedod precīzu šī termina skaidrojumu, un vai zini, ko tas nozīmē? Ļaujiet man to izskaidrot.

Šeit viss ir saistīts ar uzticēšanos Kristum. Domājiet par tiem dažādiem notikumiem, kur Kristus cilvēkiem lika darīt kaut ko, kas viņiem pašiem nebija pa spēkam. Vai tad tas nav tas, ko viņš visu laiku vīriešiem un sievietēm lika darīt – darīt kaut ko, kas viņiem pašiem nebija iespējams? Piemēram, celies un staigā (Jāņa evaņģēlijs 5:8)! To viņš teica triekas ķertajam. Un ko viņš darīja? Viņš cēlās un staigāja. Jūs teiksiet, ka tas ir neiespējami. Tas noteikti ir neiespējami! Un ir neiespējami novērsties no grēkiem tavai sirdij, ja tā tos mīl. Bet tas, ko es tev saku – dari to! Vai saprotat, ko tas vīrs izdarīja – viņš dzirdēja, ka to viņam teica Kristus. Un tad viņš teica: „Labi, es ticu, ka Jēzus Kristus izdarīs kaut ko man, dēļ kā es varēšu to paveikt.” Un es to pašu saku tev. Viņš teica atgriezies, un es saku tev, lai uzticies Viņam, ka Viņš tev izdarīs kaut ko, lai tev būtu iespējams to izdarīt. Kas ir atgriešanās? Tā ir novēršanās no grēkiem. Ja tu neatgriezīsies, tu iesi bojā.

Kā tas izskatās praktiski – novēršanās? Jebkāds grēks, kas ir tavā dzīvē – apskaties uz savu dzīvi – vai tajā ir grēks? Novērsies no tā. Ja tev ir seksuāla rakstura kārdinājumi, novērsies no tiem. Ej prom un negrēko vairs – vai tad tas nav tas, ko Kristus teica? Tu teiksi, ka tu nevari, lai gan esi mēģinājis? Nu ja, tu esi mēģinājis paša spēkiem, bet tas ir jādara Kristus spēkā. Un kā tad tas izskatās? Tas izskatās tā – tu pazemīgi saki: „Kungs, es jūtu, ka tuvojas kārdinājums un es nevarēšu tam stāties pretim. Ja Tu man nepalīdzēsi, Kungs, es kritīšu. Es kritīšu!” Tas ir līdzīgi kā Pēteris laivā (Mateja evaņģēlijs 15:25-32) – vai tiešām tu domā, ka Pēterim piemita spēja staigāt pa ūdeni? Vai tad Pēterim bija spējas likt ūdenim tā pārveidoties, lai tas zem viņa kājām kļūtu ciets? Viņam nebija tādu spēju, viņam nebija nekādas kontroles pār ūdeņiem. Daba bija pāri viņa spēkiem. Kristus saka – nāc! Tas ir tas, ko Kristus arī tev saka. Vai tev liekas, ka kristus aicina tevi uz dzīvi, kur grēks ir uzvarēts? Jā, tieši to Viņš vēlas, Viņš sauc, lai tu ej pie Viņa. Pēterim nebija lielākas spējas par tavām attiecībā uz staigāšanu pa ūdens, bet viņš spēja to izdarīt. Taču, tiklīdz viņš novērsa savu skatienu no Viņa, Pēteris sāka grimt.

Mīļie, šis jautājums patiesībā nav sarežģīts. Taču cilvēki bieži uz šī jautājuma „uzkaras” dēļ viena iemesla – viņi meklē veidu, kā uzticēties sev pašiem un izveidot tādu kā atgriešanos un pasniegt to Dievam sakot: „Nāc, Dievs, redzi, ko es esmu izdarījis? Tagad glāb mani!” Taču tas nav pareizi. Pareizi ir darīt to, ko Kristus tev liek un liek darīt to Viņa spēkā.  Tu jautāsi, kā es varu saņemt spēku no Viņa? To sauc par uzticību. Tas ir līdzīgi kā – ja kāds cilvēks taisās lēkt no otrā stāva, kurā ir ugunsgrēks, un lejā stāv liela izmēra ugunsdzēsējs, kurš saka: „Lec un es noķeršu tevi!” Tāda veida uzticība. Ugunsdzēsējs saka, lai tu lec, bet tu saki: „Es nevaru! Kā tu taisies mani noķert?” Bet, kad tu sper soli un lec, viņš noķer tevi un tur tevi. Tāda veida uzticība, es jums to garantēju. Jēzus Kristus nāca šajā pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Tu uzticies Viņam, Viņš neļaus tev nokrist.

Visneaptveramākās alkas un kaislības ir pēc tām lietām, par kurām mēs jau esam runājuši – seksuālās kārības. Teikšu tev tā, aizej tur, kur Viņa Vārds ir spēkā un saki: „Kungs, es grimstu, es grimstu! Ja tu mani nedabūsi laukā no tā visa, es kritīšu šajā grēkā!” Te var būt jebkāds grēks – ja esi atkarīgs no pornogrāfijas, naudas, kārībām savā prātā, ēdiena, narkotikām, zālēm, alkohola, lepnuma, aplausiem un atpazīstamības un vēl kas, lai kāda atkarība tā arī nebūtu; un arī ja tev ir nosliece uz homoseksuālismu. Draugi, es jums saku – lai kas tas arī būtu, atgriešanās ir novēršanās no tā. Kā to izdarīt? Tu aizgriezies. Teiksi, ka nevari? Kristus spēkā tu varēsi! Bet tev ir jāsper solis arī pašam. Līdzīgi kā Mozus situācijā (2.Mozus grāmatas 14:15) – tur nāk faraons un Mozus jautā Kungam, ko lai nu darām, jo mums ir nepatikšanas, un to kliedza visi cilvēki. Taču Dievs teica: „Kamdēļ jūs stāvat tur?”

Līdzīgi kā gadījumā ar priesteri Jordānas upē (Jozua grāmata 3:13-17), Viņš vienkārši neapturēja ūdeni. Viņš teica, ka priesterim ir jānoiet lejā un jāiemērc tajā kājas. Un vēl – romiešu karavīrs (Lūkas evaņģēlijs 3:14), kurš ir grēka varā un nāk pie Jāņa Kristītāja un jautā, ko lai viņš dara. Jānis neteica: „Nedari neko, sēdi un gaidi, kad Dievs kaut ko izdarīs, Dievs ir neatkarīgs.” Dievs ir neatkarīgs, to es necenšos noliegt, bet Jānis teica, lai šis karavīrs vairs neņem vairāk, nekā pienākas. Nedzenies vairs pēc naudas, neizmanto savu pārspēku un ieročus, ņem no cilvēkiem tikai tās lietas, pakalpojumus un naudu, kas jāņem, nevis ko papildus. Muitnieki jeb nodokļu iekasētāji (Lūkas evaņģēlijs 3:12-13) atnāca pie Jāņa un jautāja, ko lai viņi dara. Un Jānis teica ko līdzīgu – esiet godīgi!

Ja šodien esi šeit un tev ir kāds grēks – tu esi slikts cilvēks. Attiecības starp līdzcilvēkiem nav pareizas, tu esi skarbs, greizsirdīgs. Tev ir visas šīs dažādās lietas, kuras kontrolē tevi. Tu ienīsti cilvēkus, tu ienīsti kādu konkrēti. Tu esi ar kaut ko iesprostots. Apstājies! Atgriezies! Novērsies no tā! Nesaki Dievam: „Redzi, Dievs, ko esmu izdarījis, vai tu glābsi mani?” Tas tā nav. Dievs, es to nevaru izdarīt, ja vien Tu to neizdarīsi man. Redziet, tā ir uzticēšanās Kristum. Tā ir novēršanās no pašpaļāvības. Tev ir kaut kas jādara, bet tu to darot paļaujies uz Kristu, nevis sevi. Atgriezies! Novērsies! Ej prom no tā!

Pabeidzot, gribu teikt – cilvēki garāmejot jautā: „Kāpēc man būtu jāatgriežas, ja arī es to spētu?” Ko tu tur saki? Tu saki, ka nevari? Patiesībā tu man saki, ka nevēlies. Es tev varu skaidri un gaiši pateikt, ka ikviens, kurš ir novērsies no saviem grēkiem uzticoties, ka Kristus tos atbrīvos no tiem, ir ticis atbrīvots no tiem. Daudzi cilvēki šajā telpā ir bijuši atbrīvoti. Tu tomēr saki, ka nevari? Interesanti, jo Dievs tev to pavēl darīt. Dievs vēlas, lai tu to dari. Es un daudzi no jums to esam izdarījuši. Ko tu tur saki – nevaru izdarīt! Patiesībā tu saki, ka nevēlies to izdarīt. Vai arī patiesībā tu centies iztīrīt savu dzīvi, lai tā būtu skaista un Dievam būtu sasaistītas rokas un neatliktu nekas cits kā glābt tevi. Taču es jums cenšos pateikt ko citu. Līdzīgi kā triekas ķertais, kuram nebija spēju piecelties un staigāt, vienalga viņš mēģināja un cēlās kājās. Kristus tev saka, ka tev nav spēju uzvarēt grēku un iztīrīt savu dzīvi, bet Viņš tev saka – staigā! Gluži kā tam vīram Viņš to teica fiziskā nozīmē, tev Viņš to saka garīgā nozīmē – staigā! Tu nevari izdarīt vairāk par to vīru, bet šis vīrs izdarīja vairāk; taču ne jau savā spēkā. Vai spējat iztēloties to gadījumu, kad pirmo reizi pasaka – staigā! Tas vīrs taču ir triekas ķerts un nekustīgs! Un tad viņš mēģināja pakustināt kāju – un tā kustējās! Tad viņš tās pielika pie zemes un piecēlās. Kādēļ? Jo tajā brīdī Kristus viņam deva spēku.

Saproti, ka uzticot un paļaujoties uz Viņu, Viņš tev dos spēku darīt to, kas jādara. Tas pats attiecas arī uz masturbāciju, proti, ja tu teiksi: „Dievs, es Tev uzticos un šeit ir runa par Tavu Vārdu. Saki man, lai sekoju Tev un es ticēšu, ka Tu nenodarbojies ar masturbāciju. Es meklēšu to ceļu, kurš vedīs uz nevainojamu tīrību.” Līdzīgi kā Pēteris izkāpjot no laivas, tu uzturi skatu uz Kristu, jo citādi tu sāksi grimt. Tavam skatam ir jābūt tikai uz Kristu, Viņam ir jābūt tam, kuram tu uzticies, no kura tu ņem spēku, kuram tu lūdz un uz kuru tu raudot sauc: „Kungs, tu redzi manu grēku, Tu redzi, ka es grimstu un man nav spēka to uzvarēt, lūdzu, palīdzi man!” Tu sāksi teikt cilvēkiem, ka uzticies Kristum, kurš tev dos uzvaru. Tu saki: „Kungs, es uzticos Tavam Vārdam, es stāstu par Tevi cilvēkiem, es Tev uzticos!” Tā ir atgriešanās.

Atgriezies!

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Tā ir tikai Patiesība

Tā ir tikai Patiesība

Autors: Paul Washer

Video (angļu valodā): http://illbehonest.com/Joel-Osteen-its-just-the-Truth-Paul-Washer

Viltus sludinātāji ir Dieva sods cilvēkiem, kuri nevēlas Dievu, bet reliģijas vārdā plāno iegūt visu, ko viņu miesīgā sirds vēlas. Šī iemesla dēļ ir parādījies Joel Osteen. Cilvēki, kas seko viņam, nav upuri, viņš ir Dieva sods šiem cilvēkiem, jo šie cilvēki vēlas tieši to pašu, ko viņš, taču tas nav Dievs. Un tu vari visus viņus nostādīt rindā kā līdzvainīgus.

2. Timotejam 4:3-4 „Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”

Un tu šeit vari ielikt arī Benny Hinn, kurš to vien vēlas kā pateikt, ka tev būs Mercedes Benz. Šie cilvēki ir upuri, un viņš ir Dieva sods pār viņiem. Viņi vēlas, ko viņš vēlas, un viņi uzņem viņu sevī kopā ar citiem mācītājiem, jo viņi māca to, ko šie cilvēki vēlas. Jūs redzat to!

Jūs atbalstāt faktu, ka Dievam ir bērni, kas skrien pa visu šo valsti, pilni ar miesas kārībām, iežmiegti grēkā darot visu, ko viņi vēlas un, saskaņā ar jūsu sludināšanu, Dievs nedara neko. Taču viņi pēkšņi ir glābti, kad sludināt viņu bērēs. Jūs bērēs iesludināt viņus pa tiešo debesīs. Esmu to redzējis tūkstošiem reižu. Es atceros kādu gadījumu pirms ilgāka laika, kāds vīrs mana paša pilsētā Ilinoisā, kurš bija plaši zināms narkomāns, narkodīleris, krāpnieks; nu jebkas, ko vien var iedomāties. Un viņš ir tur, nomiris guļ savās bērēs. Un mācītājs, no lielas baptistu draudzes tajā apkārtnē, izvada šo personu bērēs un uz bērēm ir atnācis liels ļaužu pūlis. Un tur ir cilvēki, kas vispār labi, ja ir bijuši tajā baznīcā, narkomāni un visādi citādi cilvēki, ko vien varat iztēloties. Visi šie cilvēki ir baznīcā, lai godinātu mirušo draugu, un tad pieceļas mācītājs un saka: „Es pateicos Dievam, ka es pazīstu šo jauno cilvēku. Lai gan viņš ir dzīvojis traku dzīvi, bet – kad viņam bija deviņi gadi, es biju klāt, kad redzēju – viņš lūdza un saņēma Jēzu Kristu kā savu glābēju; un šodien viņš ir debesīs.” Un visi šie pazudušie grēcinieki izgāja uz ielas, attaisnoti savā grēkā dēļ konservatīvas evaņģēliskas baptistu sludināšanas. Un tas ir tipiski gandrīz ikvienā draudzē šajā valstī. Tā ir patiesība. Tā ir patiesība, un tas ir nožēlojami. Tas ir nožēlojami..

Ļauj man tev uzdot jautājumu. Mana mamma pagājušajā gadā nomira, un es atceros, ka pirms trim gadiem es kopā ar viņu aizgāju vizītē pie ārsta, jo viņa juta, ka kaut kas nav kārtībā. Un šis ārsts, kurš bija ļoti pieklājīgs, cēlsirdīgs, paskatījās uz mammu un teica: „Vašeras kundze, Jums ir vēzis.” Turpinot viņš teica: „Tas ir radikāls un izskatās ļoti slikti. Un mums nekavējoties ir jāsāk ārstēšana, lai Jums būtu vēl kādas cerības glābt Jūsu dzīvību.” Šis cilvēks noveda manu māti līdz asarām, viņš sāpināja manu mammu. Viņas diena bija pilnīgi izbojāta, mēs pirms tam bijām plānojoši ieturēt kopīgu maltīti. Viņš izbojāja mammai visu nedēļu. Viņš saplosīja manu mammu gabalu gabalos, bet viņš centās glābt manas mātes dzīvību. Un ja viņš to nebūtu darījis un nebūtu bijis tik patiess, viņai nebūtu nekādas cerības uz glābšanu un jebkādu atveseļošanos. Viņš varētu mierīgi pazaudēt savu ārsta praksi amorālas rīcības dēļ. Un mums vajadzētu izmest vairums mācītāju no savām prakses vietām, jo dēļ sava gļēvuma un pašsaglabāšanās, viņi nesludinās evaņģēliju. Un nekādu citu iemeslu tur nav. Šis darbs nav gļēvuļiem. Varbūt trakiem un muļķiem, bet ne gļēvuļiem. Es tev to saku, jo likmes ir pārāk augstas. Pārāk augstas, lai ļautu tam turpināties. Un būtu pavisam citādi, ja tas notiktu draudzēs, kas noraida Kristus dievišķību vai salīdzināšanos ar Kristu, bet tas notiek un turpinās katru dienu draudzēs, kas turas pie šīm patiesībām. Taču tiklīdz tās vadītāji nokļūst līdz evaņģēlijam, šķiet, ka viņi ir zaudējuši prātu. Šī valsts nav ar evaņģēliju sirdī, tā ir evaņģēliju ignorējoša valsts, jo vairums sludinātāju ignorē evaņģēliju. Tā ir tikai patiesība.

Glābšana nav tikai izmaiņa ikdienas praktizēšanā. Tā nesākas ar jaunas lapas pāršķiršanu vai jaunā gada apņemšanos, tā nav stingra apņemšanās kļūt par citādu cilvēku. Nekas no tā visa nav par to, kas ir glābšana. Glābšana ir pārdabisks Dieva darbs, kurā kāds kļūst par patiesu jaunu radījumu. Un tā nav dzeja! Tā nav dzeja!

2. Korintiešiem 5:17 „Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.”

Tā nav dzeja!

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Jēzus Kristus ir viss!

Jēzus Kristus ir viss!
Autors: Paul Washer

Video (in English): http://www.youtube.com/watch?v=B8JzyaPiayo&feature=g-vrec (Jesus Christ is Everything)
http://illbehonest.com

Viņi nicināja Viņa Vārdu un pat nesaprata to. Tu un es darām to pašu, kad jebkas cits aizpilda mūsu prātu vairāk par Dievu. Viss ir par Viņu. Redziet, problēma, ar kuru mēs šodien saskaramies Amerikas draudzēs, nav dedzības trūkums par misijas kalpošanām, bet gan – dedzības trūkums pēc Dieva un Dieva godības. Ja tu esi dedzīgs par Dieva lietām, ja tu apzinies, kas ir izdarīts – izpirkums par tevi, lai glābtu tevi no tava grēka un Dieva dusmām; ja tu apzinies tā Kunga varenību, kurš sēž tronī un ir radījis šo zemi un kādu dienu tai darīs galu; un, ja tu apzinies, ka pilnīgi viss šajā pagaidu zemeslodē ir putekļi un akmeņi, TAD tevī sāksies dedzība pēc Dieva. Ja tev ir dedzība pēc Dieva, tad tev ir dedzība par misijas kalpošanu.

Man nav jābūt pravietim vai pravieša dēlam, lai zinātu, kurš ir tavs Dievs. Man ir tikai jāpaskatās uz tavu dzīvi. Ja Jēzus Kristus ir kaut kas, ar ko tu uzsāc nedēļu, bet pārējā laikā praktiski esi ateists, tad es zinu, kurš ir tavs Dievs. Un tas nav tas, kurš ir Vienīgais un Patiesais Dievs. Ja tev ir tikai tik daudz kristietības, lai būtu morāls un justos ērti „ar sevi”, tad es zinu, kurš ir tavs Dievs. Ja es varētu ielūkoties tavā prātā un ieraudzīt to, kas ir pārņēmis to, es zināšu, kurš ir tavs Dievs.

Viss, kas tev ir, ir no Dieva. Pat tad, ja tu šodien šeit esi kā visagresīvākais un visļaunākais cilvēks, kurš visvairāk no visiem uz visas planētas ienīst Dievu, un tavā dzīvē tev ir kaut vai mazliet kā laba noticis, tad zini, ka tas nāk no tā paša, kuru tu ienīsti.

Visas tās lietas, kuras tev ir tik ļoti nozīmīgas, jau vien visiem pasaka vienu lietu: „Ak tu, kurš esi aicināts pazīt Viņu, kā tu vari nicināt Viņa Vārdu?” Es to saku nevis, lai sāpinātu tevi, bet es to saku, jo tā ir patiesība. Vai tu esi tikpat sajūsmināts par šo misijas konferenci, cik par vakardienas futbola spēli?

Mēs nekad neteiktu, ka Kungs nav pirmajā vietā un mēs nekad neteiktu ko citu, kas nozīmētu, ka mums kādas lietas ir svarīgākas par Dievu. Mēs nekad to neteiktu. Bet Viņš saka, ka tu to nesaki ar savu muti, bet saki to ar savu dzīvi.

Ko Viņš pieprasa no mums? Visu. Es zinu par tiem vientiesīgajiem evaņģēlistiem, kuri saka: „Dod man savu roku un Jēzum savu sirdi”. Es zinu par tiem vientiesīgajiem sludinātājiem, kuri saka: „Nāciet uz priekšu un lūdziet šo lūgšanu, kas prasa tikai piecas minūtes!” Viņi melo tev. Lūk, ko tas tev maksās – tavu dzīvi! Tavu dzīvi! Jēzus tev ir apsolījis divas lietas: krusts, uz kura nomirt, un mūžīgā dzīvība.

Viņš ir viss vai arī nekas. Visskumjākā vieta uz šīs zemes ir bibliskas patmīlības tuksnesis, kur ikvienam ir pietiekami daudz reliģijas, lai pa taisno tiktu nosūtīts uz elli un lai apmierinātu viņu reliģisko sirdsapziņu un nezinātu, ka viņi nicina Kungu un ka viņiem ir tik daudz elku viņu dzīvēs, ka Kungs vairs nav pirmais vai pat otrais, trešais vai ceturtais. Kungam nav atdots viss. Viss! „Kas man būtu jādara, Kungs? Māci man savus ceļus, ak, Kungs! Kas gan man ir debesīs, ja ne Tu? Kas gan man ir uz zemes, ja ne Tu? Kas gan es esmu, ja ne putekļu pika elpojot Svētā Elpu? Bet patiesi, Tu esi mani pārveidojis!”

Mūsu glābšana ir tik sarežģīta, ka tikai Dievs uz to ir spējīgs. Vai tu tiešām domā, ka Dievs ir gripa? Es varu runāt gandrīz ar ikvienu baptistu par glābšanu un viņi man saka:
„Neuztraucies par mani, esmu to jau izdarījis.”
„Ko tieši tu esi izdarījis?”
„Es par to parūpējos jau pirms ilga laika.”
„Ja tu nerūpējies par to tagad, tad tu neparūpējies arī tad – sen atpakaļ.”
Pierādījums, ka tu vienreiz vai pirms ilga laika nožēlā novērsies no grēkiem, lai glābtos, ir – ka tu joprojām nožēlo grēkus un tava izpratne par to palielinās. Pierādījums, ka tu pirms daudziem gadiem patiesi esi ticējis glābšanai, ir tas, ka tu tai tici arī šodien un pat vēl vairāk nekā iepriekš. Pierādījums, ka Viņš ir mainījis tavu dzīvi, ir tas, ka Viņš to dara joprojām, ja Viņš to nedara, tad Viņš nemaz nebija izdarījis to, lai tas vispār sāktos.

Tev kā faktu vajadzētu apzināties, ka sātans un eņģeļi krita un Dievs pie viņiem nesūtīja glābēju, un viņi dosies uz elli. Mūsu tēvs – Ādams – krita un es vēlos, lai tu zini – ja Dievs nesūtītu mums Glābēju, Viņš visus cilvēkus sūtītu uz elli, bet Viņš joprojām būtu taisnīgs, slavējams un mīlošs.

Samierinies ar faktiem, ka sastopoties ar evaņģēliju, tas no tevis pieprasa VISU; un kad tu sastopies ar to, kas ir Dievs – Viņš nedalās, Viņš paņem visu. Ja tava sirds ir patiesi pārveidota un tu neesi pazudis un miesīgs draudzes loceklis, tu teiksi: „ĀMEN! Lai Viņš ņem visu! Viņš ir cienīgs!” Patiesam kristietim nekad nav bijusi problēma, ka visa slava tiek Dievam.

Kopš brīža, kad Svētajam Garam nav nekādas ietekmes mūsu kalpošanas nozarēs, draudzēs un misijas kalpošanās, mums ir jādara visāda veida profesionālas darbības, lai nodrošinātu, ka mirušas miesas darbojas. Ir labāk būt par sekulāru cilvēku, ateistu, kas neko no Dieva neprasa vai par Dievu neko neapgalvo, nekā prasīt no Dieva vai apgalvot kaut ko par Dievu „pa pusei”. „Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” (Atklāsmes grāmata 3:16)

Vairums cilvēku ir dzīvi, jo gaiss ir par brīvu. Viņi neko nedara ar savu dzīvi. Tu teiksi, ka esi darījis daudz? Bet no tā daudzā, ko esi darījis, cik daudz no tā daudzā ir mūžīgs? Cik daudzi no tā visa sadegs ugunī? Taču, kad mēs šeit tik daudz runājam par Kunga Valstības priekšrocībām, pirmkārt, nedomā nemaz doties misijas braucienā vai ko tamlīdzīgu, kamēr tu netaisies kalpot Dievam šeit.  Ir tikai divas kalpošanas misijas nozarē – vai nu tu esi auksts vai laidies lejā akā, vai arī tu esi auksts vai turi virvi tiem, kas laižas lejā akā. Abos gadījumos tev uz plaukstām būtu jābūt skrambām. Vai nu tu dodies kā misionārs Dieva godam un dēļ lieliskās privilēģijas, ko Viņš tev ir devis, ka tu ej un mirsti misijas laukā, vai arī tu mirsti šeit turot virvi tiem, kas ir devušies lejā. Kur ir tavas skrambas? Ko tas tev ir maksājis – būt par kristieti? Ko tas tev ir maksājis – būt par šīs draudzes locekli? Ko tev ir maksājušas globālas misijas? Atbildi man uz šiem trim jautājumiem, tieši tagad – neaizej.

Cik daudz tev ir maksājis būt par kristieti? Cik daudz iespēju šajā pasaulē tu esi pazaudējis dēļ savas identitātes Kristū? Cik daudz laika, enerģijas un resursu esi izlietojis būdams šīs draudzes loceklis? Un visbeidzot – cik daudz misijas kalpošanas pasaulē tev ir izmaksājušas?

Tu teiksi: „Brāli, Paul, bet es neko neesmu varējis piedāvāt no tīras sirds, es vienmēr esmu cīnījies ar grēku, esmu cīnījies par to, lai būtu kas vairāk. Pat šorīt, kad es slavēju, es cīnījos ar domām, kas nebija saistītas ar Dievu, un slavēt bija tik grūti. Kā tu domā, vai Dievs no manis neko nesaņem?” No tevis Viņš saņem daudz! Jo pēc tava paša teiktā tu apliecini rakstīto, ka – svētīti tie, kas vēlas vairāk, jo tie tiks iepriecināti; svētīgi ir izslāpušie un izsalkušie pēc taisnības, jo tie tiks apmierināti. Ar šiem vārdiem, ko tu teici, un salauztu sirdi tu parādi, ka tu patiešām piederi Viņam, ka tu vēlies būt kas vairāk Viņam. Bet tiem jums, kas esat palikuši kā auksti akmeņi un kuriem ar to nav nekādu problēmu, jūs esat tie, kuriem būtu jābaidās.

Patiesībā tiem, kas ir lasījuši šo, nejūtīgi kā auksti akmeņi, nejūtoties neomulīgi, būtu jābūt tiem, kam būtu jābīstas.

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Vai tu alksti pēc Dieva?

Vai tu alksti pēc Dieva?
Autors: Paul Washer

 

Video (in English): http://illbehonest.com/Do-You-Desire-God-Paul-Washer (Do you desire God?)
http://illbehonest.com

 

Kas ir mīlestība?
Es neticu, ka mīlestība ir vienkārši darīt ko labu. Es neticu, ka mīlestība ir 10 baušļu ievērošana un es neticu, ka mīlestība ir būt pacietīgam, laipnam un… Mīlestība tā izskatās, kad iet un tā runā, bet tā nav mīlestība. Mīlestība ir dedzība.

Ļauj man tev uzdot jautājumu – vai tev ir dedzība pēc Dieva? Vai tu vēlies Viņu? Vai tu ilgojies pēc Viņa? Jā, mums visiem ir kādi brīži, kad mūsu sirds ir trula. Jā, mums visiem ir brīži, kad mums ir vajadzīgs iedrošinājums. Jā, mums visiem ir brīži, kad mūsu acis ir kā nohipnotizētas uz lietām, uz kurām nevajadzētu. Jā, mēs visi ar to cīnāmies. Bet, ja kāds paskatītos uz tavu dzīvi, vai viņš teiktu, ka šim cilvēkam bija dedzība. Nevis uz kalpošanu, nevis misiju, nevis evaņģelizāciju, bet – dedzība pēc Dieva.

 

Vai tu patiešām mīli Dievu?
Zīme par īstu Dieva darbu sirdī ir, ka tu sāc ienīst grēku, ko reiz mīlēji. Un tu sāc mīlēt taisnīgumu, ko kādreiz ignorēji. Jautājums nav: „Vai tu tam piekrīti?” un „Vai tu esi izaicināts?” Jautājums ir, vai tā ir realitāte tavā dzīvē? Vai tā ir? Jaunās dāmas, jaunskungi, vecāki kungi un cienījamās dāmas, pusmūža kungi un dāmas labākajos gados – vai tā ir realitāte jūsu dzīvēs, ka turpināt pieaugt savā ienaidā pret grēku un savā mīlestībā uz taisnīgumu? Tas ir īstais jautājums.

 

Vai tev ir pareizā atbilde?
Tātad jautājums nav par to, vai tu vēlies darīt pareizās lietas, vai kļūt morāli spēcīgs, vai iegūt labāku dzīvi, bet – vai tu vēlies Viņu? Es ienīstu sludināt ko šādu: „Tev ir brīnišķīga dzīve, jaunbagātniek! Tev ir tiešām jauka māja, lielisks darbs, skaista sieva, 1, 2 līdz 5 bērni, trīs mašīnas. Nu tev ir viss, lielisks darbs, lieliska dzīve. Viss lieliski ir nostādīts savās vietās. Tev tikai trūkst vienas lietas. Tev trūkst Jēzus.” Tas ir visriebīgākais, ko tu vari pateikt.

Daudz atbilstošāk būtu teikt: „Kungs, Jūsu dzīve ir nekas. Tai nav nekādas vērtības. Nekādas, jo tā nav ar Jēzu Kristu.” Jēzus nav kāds mazs aksesuārs, ko jaunbagātnieks var pielikt savai dzīvei kā ķirsi uz saldējuma. Tev ir Jēzus un Jēzum esi tu, vai arī tu esi neauglīgs, izniekojis savu dzīvi un pazudis. Tātad jautājums nav par to, vai tu vēlies labāku dzīvi, vai tu vēlies doties uz debesīm, vai tu vēlies saglābt savu laulību un vai vēlies visas tās lietas? Nē! Vai tu vēlies Dievu? Vai tu alksti pēc Viņa?

 

Vai tu patiesi alksti pēc Dieva?
Ikviens zina, ka viņš ir grēcinieks. Tikai ne visi apzinās, cik riebīgi un briesmīgi tas ir. Viņi nevēlas arī atlaist tieši to, ko viņi izvēlas padzerties it kā tas būtu ūdens. Redziet jautājums nav, vai tu apzinies sevi kā grēcinieku, bet – vai runājot uz tevi (vai arī tā ir bijusi ilgstoša māceklība), dalot vēsti un mācot tevi – ko Dievs ir izdarījis tavā sirdī?

Cilvēki nāk pie manis un saka, ka viņiem ir jaunas attiecības ar Dievu. Bet es parasti atjautāju, vai viņiem ir jaunas attiecības ar grēku? Jo, ja tev nav jaunas attiecības ar grēku, tev nav jaunas attiecības ar Dievu. Vai Dievs tavā sirdī caur Svēto Garu ir izdarījis tik pārdabisku darbu, ka viss iepriekšējais – kad ignorēji, ienīdi Dievu – ir mainījies tā, ka tagad tu redzi viņu kā cienīgu pāri visam un visiem? Un tu alksti pēc Viņa vairāk nekā pēc kā cita?

 

Viņam ir jābūt visam vai arī Viņš tev nav nekas
Dievs ir bezgalīgs. Debesis būs bezgalīga dzīšanās un meklēšana pēc Dieva svētībām, bet vairums to nevēlas. Pat daudzi no tiem, kas apmeklē evaņģelizējošas draudzes to īsti nevēlas, un es to varu pierādīt: viņi nevēlas to tagad. Ja tu nevēlies to tagad, tu nevēlēsies to arī tad, jo mūžīgā dzīvība nesākas ar nomiršanu un nokļūšanu debesīs. Kristus teica, ka šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi pazīs Tevi. Pazīs Tevi! Un tad tā sākas brīdī, kad Viņš pārveido tavu sirdi un atklāj tev… šai vietai ir jābūt pretrunai.

Pirmā Baptistu draudze (First Baptist Church) spēcīgi parāda, ka ir jābūt kādai pretrunai ikvienā šī jēdziena nozīmē. Mūsu teoloģijai būtu jābūt augstā līmenī un pat kādā līmenī tai vajadzētu būt nosauktai par akadēmisku. Cilvēkiem būtu jādomā, ka vienīgā lieta, par ko mēs domājam, ir teoloģija un patiesība, taču, kad nu pielūgsmes vadītājs uzkāpj šeit priekšā, ŠAI VIETAI BŪTU JĀKĻŪST NEVALDĀMAI!

 

Vai tu patiesi alksti pēc Dieva?…

 

 

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Kungs, Kungs? Es jūs nekad neesmu pazinis

Kungs, Kungs? Es jūs nekad neesmu pazinis

Autors: Paul Washer

Video (in English): http://www.youtube.com/watch?v=YSD7dvmTtzw&feature=relmfu (Lord Lord? I Never Knew You)

www.illbehonest.com

Vai tu vēlies zināt, cik vērta ir tava apliecināšana par savu ticību uz Jēzu Kristu? Vai arī cik vērta ir tava atzīšanās par ticību Viņam? Atbilde ir – tam nav absolūti nekādas vērtības.

Mateja evaņģēlijs 7:22
„Daudzi uz Mani sacīs tanī dienā: Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošas lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši?”

Šo cilvēku aizstāvība Svētā Kunga priekšā balstījās uz viņu pašu darbiem. Vai tiešām tu uzskati, ka patiess kristietis, kurš ir Svētā Gara apgaismots, zinot savas sirds dziļākās domas un attieksmi, savu aizstāvību balstīs uz saviem darbiem, lai tas Kungs ielaistu viņu Debesīs?

Mateja evaņģēlijs 7:23
„(..) Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis (..)”

Kad Viņš saka par tiem dažiem, kas atradīs mūžīgo dzīvību, Viņš runā par tiem, kas seko Viņa Vārdam. Starp tiem, kas saka – Jēzus Kungs – tikai daži no viņiem atradīs mūžīgo dzīvību. Tas, ko mēs varam atrast, ir, ka ne ikkatrs, kas teiks uz mani – Kungs – ieies Debesu valstībā. Nē!

Mateja evaņģēlijs 7:21
„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, (..)”

Tas, ko Viņš saka, ir – ne visi, kas uzsvērti apgalvos, ka esmu Kungs, ieies Debesu valstībā. Šeit nav nekādas slepenas māceklības, nav nekā apslēpta. Šeit ir domāts cilvēks, kas uzsvērti apgalvos – jā, es esmu kristietis. Viņš saka, ka ne visi, kas šo saka, ieies debesu valstībā, kas ir sinonīms apgalvojumam – ne visi, kas saka šo, ir patiesi kristieši. Nav svarīgi, cik ļoti uzsvērti kāds cenšas sevi apliecināt par kristieti, jo tas nav pārbaudījums par to, vai viņa kristietība ir patiesa. Bet kas ir pārbaudījums? Lasot tālāk, mēs redzam šo:

Mateja evaņģēlijs 7:21
„(..)bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”

Taču Viņš šeit nepavisam nerunā par glābšanas darbiem. Nepavisam nē.  Viņš nemāca, ka cilvēks ieies debesu valstībā pēc viņu spējas īstenot Dieva gribu. Tas nav tas, ko Viņš māca. Ja tu tā uzskati, tad tu karieti noliec priekšā zirgam. Tas, ko Viņš māca, vienkārši ir – ka tie, kuri patiesi ir ticējuši, dara Svētā Garā spēkā, ar kuru tie ir pārveidoti, kļūstot par jauniem radījumiem. Caur šo brīnumaino glābšanas darbu un nepārtrauktu Svētā Gara darbu viņu dzīvēs, viņu dzīves un dzīvesveids ir mainījies. Un tāpēc patiess kristietis ir kristietis, kurš tic Jēzum, bet tu zini, ka viņš tic Jēzum, jo viņa dzīve ir izmainījusies. Un šīs izmaiņas ir apzīmētas ar paļāvību uz Dieva gribu.

Ja kāds kādreiz nesaprot Evaņģēliju un Jauno Derību, tieši pie viņa kājām ir nolikta viņa vaina. Vai tu to saproti, jo tas ir ļoti, ļoti svarīgi? Mēs lasām:

Romiešiem 1:18
„Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.”

Šajā rakstu vietā ir kas ļoti svarīgs – cilvēki apslāpē patiesību. Tie nospiež to, un tie nevēlas to saprast dēļ ienaida pret Dievu un vēlmes dzīvot neatkarīgi no Viņa noteikumiem.  Cilvēks ir atpazīstams kā kristietis pēc viņa augļiem. Un visas vēstures gaitā (nu vismaz kopš reformācijas sākuma noteikti) tika ļoti uzsvērts, ka mums var būt un mums ir jābūt pārliecībai un lielam priekam pārmaiņu brīdī. Bet šī tūlītējā pārliecība var būt neapšaubāma, taču ir arī nepieciešams saskatīt turpmākos augļus ticīgā dzīvē. Jo pierādījums, ka mēs esam Viņa mācekļi (ņemot vērā Jāņa evaņģēlija 8. nodaļu), ir mūsu nepārtrauktā sekošana Viņa Vārdam un paliekošie augļi, ko mēs nesam (ņemot vērā Jāņa evaņģēlija 15. nodaļu).

Tātad nekādā veidā Jēzus mācībā netiek iekļauts, ka glābšana ir rezultāts tam, ka mums ir spēja pieskaņoties Dieva gribai. Tas, ko Viņš māca, vienkārši ir – cilvēks, kurš patiesi ir atgriezies, pārveidots Svētā Gara spēkā, kurš ir jauns radījums un kurš dzīvo citādi. Jūs redzēsiet atgriešanās pierādījumu viņu dzīvē.

Mazliet atgriezīsimies pie kā ļoti, ļoti svarīga. Ticīgā dzīve pēc būtības nav nepārtraukta uzlabošanās bez šķēršļiem tajā. Tā nevirzās tikai pa līkni uz augšu, bet patiesa ticīgā dzīve virzās pa līkni uz augšu ar periodiskiem kritumiem. Mēs cīnāmies ar grēku, mums ir neveiksmes un mēs varam pārdzīvot ļoti trauksmainu laiku. Bet ko Bībele patiesam ticīgam garantē?

Filipiešiem 1:6
„būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”

To, ka Tas, kurš ir uzsācis labo darbu, pabeigs to.

Romiešiem 8:28
„Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.”

To, ka Tēvs konstanti disciplinē tos, ko Viņš mīl.

Vēl mēs varam atklāt, ka glābšana nav tikai Dēla un Svētā Gara darbs, bet arī Tēva darbs, īpaši attiecībā uz svētīšanu.

Jāņa evaņģēlijs 15:1-2
„ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs. Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.”

Tēvs ir tas, kurš rūpējas par vīnakoku. Un kurš noņem zarus? Tēvs to dara. Bet uz kurieni tieši Tēvs tos nes?

Jāņa evaņģēlijs 15:6
„Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.”

Pilnīgi noteikti nav tādas lietas kā – nepārtraukti miesisks kristietis, nepārtraukti neauglīgs kristietis vai vispār neauglīgs kristietis. Tādi neeksistē.

„Es pazīstu Kristu!” Tas ir brīnišķīgi, vai viņš pazīst tevi?

Visi vēlas nokļūt debesīs, bet ne visi vēlas tur sastapt Dievu, kad tur nokļūs. Bet es tev vēlos ko teikt – tu taču nevēlies doties uz to pretīgo veco elli? Vai tu centies glābt sevi pamatojoties uz pašsaglabāšanos?  Kad tu aizdedzini pļavu, ikviena čūska bēgs no uguns, bet vienalga tā joprojām ir čūska. Īstais jautājums nav, vai tu vēlies nokļūt debesīs vai arī izbēgt no elles; bet īstais jautājums ir – vai Dievs tavā sirdī ir tā darbojies, ka tu alksti pēc Viņa?

Vai Dievs caur evaņģēlija vēsti, ko esmu tev teicis, tavā sirdī ir tā darbojies, ka grēku, ko reiz mīlēji, tagad tu ienīsti? Jautājums nav, vai tu vēlies nokļūt debesīs, jo kā jau teicu, visi vēlas nokļūt debesīs. Arī velns vēlētos nokļūt atpakaļ debesīs, ja vien viņam nebūtu jāloka ceļi Dieva priekšā. Vai tu redzi, ka tevī nav nopelna un ka vienīgais ceļš pie Dieva ir caur Jēzus nevainīguma, Viņa nopelna un to, ko Viņš uz krusta izdarīja tevis dēļ? „Jā, es to saprotu!” Bet vai tu vari nodot sevi Viņam? Pametot visu? Nožēlojot pat labos darbus. Tu jautāsi, ko es domāju ar labiem darbiem? Nožēlot, novērsties no uzticēšanās uz paša labajiem darbiem un nodot visu sevi vienīgi Kristum.

Mateja evaņģēlijs 7:21 „Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! (..)” tiks izglābts..

Titam 1:16
„Tie apgalvo, ka pazīstot Dievu, bet darbos to noliedz. Neganti un nepaklausīgi būdami, tie nav derīgi nevienam labam darbam.”

Tulkoja: Mārcis Rožkalns