Vai tu patiešām esi glābts?

Paul Washer sprediķis draudzē GRACE COMMUNITY CHURCH
Tulkojums no video (angļu valodā, in English):
Are You Truly Saved? Sermon by Paul Washer at Grace Community Church (video publicēts 23.09.2020)

Atvērsim savās Bībelēs Jāņa pirmo vēstuli, piekto nodaļu. Pirms lasīsim šo rakstvietu, gribēju pateikt, ka šonedēļ runāju ar sev tuvu draugu Justin Peters (ar kuru kopā kalpojam), un mēs secinājām, ka būt pie jums vienmēr ir ļoti īpaši. Kad esmu bijis kopā ar vīriem un sievām šeit, atstājot šo vietu, es vienmēr vēlos kļūt par labāku cilvēku, daudz dziļāk studēt Rakstus, būt uzticamāks, būt līdzīgāks Kristum. Vēl es vēlējos piebilst, ka es ikdienā strādāju ar 42 valstīm dažādās vietās pasaulē un katru dienu runāju ar turienes misionāriem un cilvēku grupām. Kad daudzi no viņiem uzzināja, ka es došos uz šejieni sludināt, tad cilvēki no Ķīnas, Parīzes, Krievijas un Baltkrievijas (starp citu, saņēmu no viņiem pirms dažām dienām vēstuli) lūdza man pateikt, ka viņi jūtas stiprināti dzirdot par jums. Viņi jūtas iedrošināti būt vēl uzticamākiem Kristum un būt vēl uzticamākiem Kristus lieciniekiem. Jums tas ir jādzird un jums ir jāturpina iet tajā pašā virzienā ar pazemību, uzticoties Kristum un gataviem dot atbildi katram.

Cerības pamats

Aplūkosim Jāņa pirmo vēstuli, piektās nodaļas 11. – 13. pantu:

11 Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā.
12 Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.
13 To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.

Šodien mēs runāsim par glābšanu un par pierādījumiem, kas apstiprina glābšanu. Kāds no jums jautās: “Brāli, Paul, vai tev ir zudusi saikne ar realitāti? Visa pasaule jūk un brūk!” Bet es šodien nesludinu visai pasaulei, jo man palūdza, lai šovakar sludinu vietējai draudzei. Lai gan mans pamata aicinājums – sludināt – ir plašāks, šovakar manas sludināšanas mērķauditorija esat tieši jūs – visi apmeklētāji un arī tie, kas nesen esat sākuši apmeklēt šo draudzi, un studenti, kuri ir ieradušies šeit mācīties. Mūsdienu evaņģelizācija ir ļoti, ļoti neskaidra, izplūdusi, jo nu jau var dzirdēt tik daudz visa kā, ka nu jau ir pienācis tāds brīdis, kur pat vārdam “evaņģēlisks” vispār vairs nav nekādas nozīmes. Man ir bijusi tā privilēģija no savas draudzes vecajiem saņemt iespēju katru nedēļu mācīt divās universitāšu pilsētiņās, ko ar prieku arī daru. Daudzi studenti, kuri mācās šajās universitātēs, nāk no konservatīvām ģimenēm un viņi uzauga draudzes vidū. Runājot ar viņiem (viņi ir atklāti jaunieši) es esmu absolūti pārsteigts, kad jautājot: “Vai tu esi kristietis?”, viņi man atbild: “Es mēģinu tāds būt! Man tēvs man iedeva Bībeli, es cenšos to lasīt, es cenšos būt vairāk uzticams, es cenšos apmeklēt draudzi, es uzaugu draudzes vidū, es esmu kristīts.” Tad es atskārtu, ka liela daļa cilvēku, kuri pieder pie tā saucamās evaņģēliskās draudzes šodien, nemaz neizprot pamatprincipus glābšanai Kristū. Tāpēc tas, ko šodien es jums mācīšu, ir zināms daudziem no jums, taču dažiem no jums tas nav zināms. Mana vēlme ir, ka jums ir glābšana un ka jūs (pārbaudot Rakstos) to apzināties. Tātad, Jāņa pirmās vēstules 5. nodaļas 13. pantā mēs atrodam:

13 To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.

Ir tik ļoti vērtīgi, ka jūs vairākas reizes pārlasāt kādu no Bībeles grāmatām cenšoties saprast, kāpēc autors ir uzrakstījis šo grāmatu. Un šeit mēs redzam, kāpēc viņš ir sarakstījis šo grāmatu – lai tie, kas apliecina ticību Kristum, ZINĀTU, ka viņiem patiešām ir ticība Kristum un ka viņiem patiešām ir mūžīgā dzīvība. Kāpēc tas bija nepieciešams? Daudzi zinātnieki uzskata, ka tajā laikā izveidojās cilvēku grupa, kas vēlāk bija zināma kā gnostiķi. Viņi bija ļoti ezotēriski, mistiski un viņi mācīja, ka daudzējādos veidos Dievs bija apslēpts, ka Dieva griba bija noslēpums un ka to varēja zināt tikai noteikti cilvēki. Tā nu viņi ienāca draudzē, kas tika apustuliski dibināta, radīja tur apjukumu un cilvēkiem radās šaubas, jo viņi redzēja šos ļoti garīgos cilvēkus darot ļoti garīgas lietas, bet viņiem pašiem bija vienkāršs evaņģēlijs. Draudzē cilvēki prātoja, vai varētu būt tā, ka mums nav mūžīgā dzīvība. Lasiet, ko Jānis raksta 11. un 12. pantā:

11 Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā.
12 Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.

Vai saredzat šeit kopsakarību? Mūsu glābšana ir atrodama tikai vienā vienīgā vietā – Jēzus Kristus personā un Viņa paveiktajā. Lūk, tā ir kristietība. Esmu pavadījis vairāk nekā 30 gadus kalpojot savam Kungam. Esmu pārcietis šausmīgas lietas, esmu pazaudējis daudz, kalnos un ielejās esmu bijis briesmās, džungļos esmu pārcietis slimības, arī malāriju, esmu mīlēts un ienīsts, vajāts un saņēmis aplausus, esmu strādājis sākot ar bāreņu namiem un rūpējies par ielu bērniem un dzīvojis ar bezpajumtniekiem. Un visi šie gadi NEPIELIEK NEKO pie manas glābšanas. Ja es tagad nomirtu, es dotos uz debesīm tikai dēļ viena vienīga iemesla – pirms 2000 gadiem Dieva Dēls izlēja Savas asinis uz Golgātas kalna par grēciniekiem! Tā ir mana vienīgā cerība! Tam zaglim uz krusta un man kopīgs ir viss – ir tikai viens pamats mūsu glābšanai – mūsu aizstāvis, vainas aizstājējs, izpircējs un glābējs Jēzus Kristus, mūsu Kungs. Un līdz tu neesi sapratis un neesi atmetis visu cerību uz sevi, visu cerību uz savu paklausību, visu cerību uz likuma izpildīšanu, visu cerību uz tavu pašu garīgumu un visu tavu pašu misticismu; ja neesi atmetis visu šo, bet metis sevi uz klinti, kas ir Kristus, tu neesi kristietis.

Apskatīsim vēl mazliet Vēstuli Filipiešiem, 3. nodaļu, kurā mēs varam lasīt vienu no visskaistākajiem un spēcīgākajiem aprakstiem par patiesu kristietību. 3.pantā rakstīts:

3 jo apgraizīšana esam mēs, kas kalpo Dievam garā, lepojas ar Kristu Jēzu un neuzticas miesai.

Ar ko lielās reliģisks cilvēks? – Es esmu labs, taisnīgs, esmu kalpojis. Viņš padara Dievu par parādnieku būtībā apgalvojot – Tu esi man parādā! Viņš uzticas miesai. Taču caur Svētā Gara darbu, nesagrozītiem Rakstiem, kristietis nonāk pie atziņas, ka nav nekā tāda, ar ko viņš varētu lepoties. Ja glābšana būtu 99,99 procenti Jēzus un 0,01 procenti mēs, mēs visi būtu nolādēti. Ja jūs no visas savas dzīves paņemtu tikai tos labākos dievbijības mirkļus, labākos pašuzupurēšanās mirkļus, labākos pielūgsmes mirkļus un noliktu to visu uz svariem, tas viss jums būtu nopelnījis tik daudz, lai dotos uz elli. Mums ir tikai viena lepošanās iespēja, un ar to mums ir jālepojas – tā ir Jēzus Kristus, mūsu Kungs.

Es vēlos pienācīgi izklāstīt šo domu aplūkojot vēstuli romiešiem, kur mēs aplūkosim pirmās trīs nodaļas apmēram 60 sekundēs… (:  Ko Pāvils saka pirmajā un otrajā nodaļā, un trešās nodaļas pirmajā daļā? Pāvila pamatplāns ir nolikt visu pasauli zem nosodīšanas, pilnīgi bezcerīgai nosodīšanai bez iespējas izsprukt. No 18. panta sākot līdz pirmās nodaļas beigām, līdz 32. pantam Pāvils mums izklāsta tikai par pagāniem – par barbariem, kas patiesībā jau pārstāja ievērot pat dabiskos likumus, pat vairs netaisījās pakļaut sevi dabas gaitai un bija pat kļuvuši sliktāki par dzīvniekiem. Un kad Pāvils to izklāsta, vai ziniet, kas notiek? Pagānu filozofi un morālisti pieceļas un aplaudē saucot: “Jā, Pāvil, tu pareizi dari nosodot tos barbarus!” Bet Pāvils pagriežas un saka: “Bēdas tev, ētikas un morāles speciālist, filozof, jo tu saki vienu, bet dari ko citu, tādēļ arī tu esi sodāms!” Kad reliģisks jūds to dzird, viņš pielec kājās un uzsauc: “Labi teikts, Pāvil, tu esi patiess farizejs un esi viņus nosodījis un viņi ir jānosoda!” Taču Pāvils pagriežas un saka: “Bēdas esi tu! Jo likumu, par kuru tu pats tik ļoti lepojies, pats neturi!”

Vai saprotat, ka šodien varu teikt to pašu? Ir cilvēki, kas soļo pa ielām pieprasot taisnību, bet viņi paši nav taisnīgi vai godprātīgi. Ir cilvēki, kas ir sapulcējušies politiski konservatīvās apvienībās un sapulcēs meklējot konservatīvas atbildes uz ikvienu mūsu problēmu, bet arī viņi ir vainīgi. Visa pasaule ir vainīga. Šķiet, ka es šovakar šeit neiegūšu draugus, bet – visi ir nosodāmi! Pāvils trešajā nodaļā turpina, 10. pantā sakot:

10 Gluži, kā ir rakstīts: nav neviena taisna, it neviena.

Pāvils apzinoties cilvēka dabu saka, ka nav neviena taisna, neviena. Jo kāds dzirdēs, ka nav neviena taisna, viņš piecelsies un aplaudēs domājot, ka viņš pats ir izņēmums, taču Pāvils saka, ka nav izņēmuma (11. un 12. pantā):

11 Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu.
12 Visi ir novirzījušies, visi kopā kļuvuši nelietīgi. Nav neviena, kas dara labu, it neviena.

Ikreiz, kad es uz ielām sludinu vai liecinu, visbiežākā atbilde, ko dzirdu, ir – es esmu labs, es došos uz debesīm, jo esmu labs. Ja tavs salīdzināšanas standarts būtu Hitlers, tad tu varētu lepoties ar to kāds esi, taču – ja salīdzināšanas standarts ir Svētais Dievs (un Viņš ir), tava lepošanās izčab. Lūk, ko Pāvils saka 19. pantā:

19 Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā.

Tas ir Pāvils, lielais sludinātājs un apustulis, kurš no visa spēka cenšas uzbūvēt sienu grēciniekam priekšā, lai apturētu viņu pašu savā paštaisnīgumā. Tad grēcinieks pagriežas uz sāniem un Pāvils uzceļ sienu arī tur, tad atkal grēcinieks pagriežas un Pāvils uzceļ sienu arī tur, tad atkal pagriežas un atkal uzceļ sienu. Tad grēcinieks cenšas izrakties pa zemi cauri sienām, bet Pāvils uzlej betona grīdu. Un nu grēciniekam ir atlikusi tikai viena iespēja – skatīties uz augšu. Tikai uz augšu un raudzīties pēc Dieva žēlastības. Šeit arī atrodas lielā problēma – cilvēka paštaisnīgums. Tātad, pirmkārt, vislabākais pierādījums tam, ka kāds ir patiess kristietis, ir tas, ka viņš ir atmetis visu cerību uz sevi, visu cerību uz viņa paša taisnīgumu. Ja tev un Jēzum katram ir savs ceļš ejams, tad tu ej nepareizā virzienā – bez Jēzus. Jo šis viss nav par tevi un Jēzu, bet šis ir tikai par Jēzus Kristus padarīto savu ļaužu dēļ.

Ir kāda jauna dāma, kuru es pazīstu, un viņa nes daudz ticības augļu, taču viņa cīnās ar pārliecību. Es viņai saku: “Mīļā māsa, klausies mani, tu esi aizmirsusi to, ko esmu tev teicis – tev ir piedots, bet šajā stāstā ir tikai viens varonis un viņš ir Jēzus Kristus, mūsu vecākais brālis, kuram ir uzvaras visā, kur mēs esam izgāzušies.” Tas ir kristieša vēstījums. Tā nav ētika vai morāle. Kristietība primāri nav morāla vai ētiska reliģija. Tai ir morāle un ētika, kas ir augstākās no augstākajām, bet tas nav tas, par ko ir runa – tā ir izpirkšanas reliģija. Mēs esam izglābti ne jau dēļ mūsu darbiem Dieva labā, bet dēļ Dieva darba mūsu labā. Un pat vispieticīgākā lepošanās ar paštaisnīgumu un piederību kristietībai, ir zaimošana un evaņģēlija izkropļojums. Un kā tas viss izskatās attiecībā uz tevi? Vai tev šodien Dieva priekšā ir pārliecība par sevi – jo tu esi labs cilvēks, uzaudzis kristiešu ģimenē, kā arī nedari tās sliktās lietas, ko citi cilvēki dara? Ja tā, tad tu nepazīsti Kristu. Ja tu pieietu pie patiesa kristieša un aplaudētu viņam sakot: “Ja nu kāds tiks debesīs, tas būsi tu, jo tu esi darījis šo un to, visu ko un tu esi tik labs cilvēks.” Ziniet, kā šis kristietis reaģēs? – Viņam kļūs tik slikti, it kā tūlīt būtu jāvemj, un viņš sauktu: “Pietiek, ej prom no manis, pārtrauc šo zaimošanu un nesaisti to kopā ar manu vārdu, jo man ir tikai viena cerība – Jēzus Kristus mira dēļ grēciniekiem un es esmu sevi metis uz Viņu.” Tā ir kristietība!

Ir vēl viena lieta, ko vēlos, lai jūs saprastu. Dosimies atpakaļ uz pirmo Jāņa vēstuli, kur Jānis mums saka, ka viņš uzrakstīja šo vēstuli, lai mēs varam salīdzināt savas dzīves nevis ar citiem ticīgajiem, vai citiem profesoriem, bet ar nekļūdīgajiem Rakstiem. Svētais Gars, darbojoties caur šiem Rakstiem, var dot mums pārliecību, ka mēs patiesi esam iepazinuši Kristu, vai arī uzrādīt, ka mums ir maldīga pārliecība par Kristus iepazīšanu, jo mūsu dzīve (saskaņā ar Rakstiem) ir pretrunā ar mūsu paša ticības apliecību.

Jauns dzīves stils un tieksmes

Ir noteiktas kristieša rakstura iezīmes. Jautāsiet – kā es varu būt par to tik pārliecināts? Tad man ir jāiedziļinās jau citā doktrīnā, kuru sauc par atjaunošanās doktrīnu. Atjaunošanās doktrīna ir viena no visskaistākajām doktrīnām Bībelē. Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā tā nosaukta par jaunpiedzimšanu jeb piedzimšanu no augšienes. Taču mūsdienu evaņģelizācija to ir nonivelējusi līdz cilvēka lēmumam un lūgšanas noskaitīšanai. Tas, kas tev ir jāsaprot – cilvēks, kurš tic Kristum, tic Kristum tāpēc, ka Dievs ir izdarījis viņā brīnumainu darbu. Tā nav hiperbola, tā nav metafora un tā nav dzeja, bet tā ir realitāte un biblisks fakts – viņš ir kļuvis jauns radījums. Vecajā Derībā tas ir aprakstīts sekojoši – pirms Svētā Gara darba jeb pirms atjaunošanas tev bija akmens sirds, tā bija mirusi Dievam, bet dzīva pret ikvienu ļaunu pamudinājumu. Ar Svētā Gara darbu tā akmens sirds ir pārvērsta par dzīvās miesas sirdi, kas nu var atsaukties un tā arī turpinās atsaukties Dievam – tā ir atjaunota. Reiz es piedalījos diskusijā ar kādiem teologiem un viņi runāja par absolūtu un bezgalīgu Dieva varenības atspoguļojumu visuma radīšanā. Protams, es piekrītu, bet es arī ko pateicu: “Es zinu Dieva varenības izpausmi, kas ir lielāka pat par visuma radīšanu ex nihilo jeb no nekā. Grēkā kritušas cilvēces masveida atjaunošana ar pārdabisku dzīvā Dieva Gara spēku!” Pāvils saka, ja kāds ir Kristū, viņš ir jauns radījums. Tur (angļu valodā) gan ir pielikti klāt daži vārdi, bet patiesībā tur ir teikts – ja kāds ir Kristū jauns radījums. Jā, tas nozīmē, ka – ja Svētais Gars ir atjaunojis tavu sirdi, tu patiešām (ontoloģiski) esi jauns radījums. Tu vairs neesi tā pati persona, kas reiz biji, tu esi jauns radījums atjaunots taisnībā. Tu esi jauns radījums un jauns radījums dzīvos citādi.

Došu jums kādu ilustrāciju (dzirdēju arī, ka Spurgeon to lietoja, bet es esmu to gan pielāgojis sev). Es esmu uzaudzis laukos, kur audzējām liellopus un kvarterzirgus (kādi no jums šo nesapratīs, bet kādi sapratīs). Pieņemsim, ka es uz šo vietu būtu atvedis sev līdzi mājas cūku, kas atrastos šīs telpas aizmugurē. Šeit priekšā vienā pusē man būtu visizsmalcinātākais ēdiens no Parīzes, bet otrajā pusē – atkritumu spainis. Es paskatītos uz vīriem, kas šo cūku tur, un teiktu, lai viņi to palaiž vaļā. Kur cūka dosies? Pie atkritumiem. Kāpēc? Jo tā ir cūka un cūka tā dara, jo tām dabiski garšo atkritumi. Saprotat, dabiski! Kad Luters runāja par gribas verdzību, viņš teica, ka tava griba ir paverdzināta tavai sabojātajai dabai. Tev ir brīvība darīt, bet kad tu ko dari, tas vienmēr notiks saskaņā ar to dabu, kas ir tev un kas ir kritusi grēkā. Tātad, kad palaidīs vaļā cūku, tā atnāks uz šejieni un ēdīs atkritumus, būs laimīga un norīs to visu nemaz nekaunēdamās. Bet, ja man būtu tāda spēja, ka es šo cūku vienā mirklī pārvērstu par cilvēku, kā jums liekas, kas notiktu? Cilvēks izcels savu galvu ārā no spaiņa un izvems visus tos atkritumus, ko bija norijis. Kāpēc viņš izvems? Jo cilvēks nevar to ēst. Tam ir jauna daba. Un viņš ne tikai izvems, bet arī apgriežoties ieraudzīs jūs un nokaunēsies par to pašu lietu, par kuru pirms laika tik ļoti sajūsminājās. Ja esat pārveidots, tad es tikai aprakstīju jūsu pārvēršanu. Taču, ja jūties aizskarts, tad pēc tam pienāc pie manis un aprunāsim vajadzību būt pārveidotam… (:

Jauns radījums rada jaunas vēlmes, jaunu rīcību. Tādēļ Jānis šo var rakstīt un viņš vienkārši apspēlē to, ko viņa Skolotājs teica – jūs pazīsiet viņu pēc viņa augļiem. Tā nu Jānis, Svētā Gara iedvesmots, lielā gudrībā izklāsta šo patiesību, lai palīdzētu mums atšķirt – vai mēs patiešām esam iepazinuši Kristu. Mēs esam izglābti tikai ar ticību, taču kā lai mēs zinām, ka patiesi ticam? Kas ir pārveidošanas pierādījums? Apskatīsimies un sāksim ar Jāņa 1. vēstules 1. nodaļu, 5-7. pantu:

5 Šī ir tā vēsts, ko esam no Viņa dzirdējuši un pasludinām jums, ka Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.
6 Ja mēs sakām, ka mums ir sadraudzība ar Viņu un dzīvojam tumsībā, tad melojam un nedarām patiesību.
7 Bet, ja mēs dzīvojam gaismā, kā Viņš ir gaismā, tad mums ir sadraudzība savā starpā un Viņa Dēla Jēzus asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.

Kad mēs lasām Bībelē vārdu “gaisma”, mums tā ir jāattiecina uz svētumu un taisnīgumu. Tā būtu pareizi un tas šeit tā arī ir aprakstīts. Taču, manuprāt, ka šeit notiek kas cits. Vai atceraties, kas uzbruka šai draudzei? Tā bija cilvēku grupa, kas vēlāk kļuva zināma kā gnostiķi, un viena no viņu doktrīnām bija, ka Dievs ir ezotērisks, tumšs, paslēpies, mistisks – tu Viņu nevari iepazīt, ja vien neesi pievienojies viņu grupai. Tā nu visi šie vienkāršie ticīgie tur stāvēja un uzdeva sev jautājumu – vai mēs maz esam glābti, jo mums tā visa nav? Jānis (es ticu, ka) saka, ka tie ir meli, jo Dievs ir gaisma. Lieliskas rakstvietas par gaismu ir arī Jāņa evaņģēlijā un Atklāsmes grāmatā. Es ticu, ka Jānis saka – nē, nē, Dievs nav tumsa, nav ezotērisks, nav paslēpies. Dievs caur apustulisko mācību ir tev atklājis, kas Viņš ir un ko Viņš no jums prasa. Šajā sakarā Jānis saka – Dievs ir atklājis, kas Viņš ir (Viņa raksturu) un Dievs ir parādījis mums savu gribu. Tātad, ikviens, kurš saka, ka ir kristietis, taču staigā tā, ka tas ir pretrunā ar to, ko Dievs ir atklājis Rakstos par Viņa dabu un par Viņa specifisko gribu, nevar būt pārliecināts, ka ir iepazinis Kristu.

Mums ir jāapskata vārds “staigā”, jo tas ir ļoti svarīgi. Vārds staigā ir tagadnes formā, būtībā tas nozīmē – dzīves stils. Kādi no jums iebildīs sakot: “Dažreiz es nedzīvoju, es nestaigāju atbilstoši tam, ko es zinu par Dievu un par Viņa gribu. Es joprojām grēkoju!” Tas, kas jums šeit ir jāsaprot, Jānis šeit nerunā par perfekciju, bet par dzīves stilu, par dzīves tieksmi. Pirms es biju ticīgs, man nerūpēja iepazīt Dieva dabu un gribu, un tad, kad es atklāju, ka es kaut ko darīju pretēji Dieva dabai un gribai, man tas nebija nekas īpašs. Bet, kad es kļuvu par kristieti, es sāku vēlēties iepazīt, kas ir Dievs. Man parādījās vēlme Rakstos iepazīt, ko Viņš no manis prasa, un tad arī manas dzīves tieksmes sāka virzīties šajā virzienā. Es gribēju, ka mana dzīve atbilst tam, ko Raksti saka par Dieva īpašībām un Dieva gribu. Savukārt, kad mana dzīve tam neatbilda, tas atstāja mani nemierīgu, ar salauztas sirds izjūtu, sērās, nožēlā un vēlmē mēģināt atkal.

Pieņemsim, ka es jums it nemaz nepatīku (nezinu, kā tas būtu vispār iespējams (:, bet nu pieņemsim) un jūs gribētu visiem pierādīt, ka es neesmu kristietis. Jūs noslēptos pie manas mājas ar fotokameru. Tajā dienā ir jau vēls, es kavēju darbu, snieg sniegs, esmu maz gulējis tajā naktī un noguris. Tāds nu es izeju ārā un vissliktākais, kas vispār var tajā brīdī notikt – tur atrodas kaķis. Man nepatīk kaķi. Un es iesperu kaķim. Tajā brīdī tu uztaisi bildi un nopublicē internetā apgalvojot, ka Paul Washer nav glābts. Kādi no jums, teologiem, debatēs, ka viņš jau iespēra kaķim, nevis sunim, tādēļ ir tomēr kāda iespēja, ka viņš ir glābts. Taču tas nav manas dzīves apraksts, jo viena bilde, viena epizode nepasaka to, vai es esmu vai neesmu kristietis. Taču, ja tu dzīvosi pie manis mājās vienu gadu un nepārtraukti filmēsi notiekošo ar videokameru, tā tu redzēsi ne tikai vienu brīdi mana dzīvē, bet manu dzīves stilu – meklējot atbilstību Dieva dabai un Dieva gribai, un sērojot, nožēlojot, ja man neizdodas. Tu redzēsi citu cilvēku un noliekot blakus neticīgajam, tu redzēsi atšķirību. Nevis perfekciju, nepavisam nē, vēl daudz ir kā svētojama, – bet tu redzēsi, ka kaut kas ir noticis ar šo cilvēku, jo viņa dzīves tieksmes ir mainījušās un tas ir acīmredzami. Turpināsim lasīt:

8 Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos.
9 Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.
10 Ja sakām, ka neesam grēkojuši, tad darām Viņu par meli, un Viņa vārdi nemājo mūsos.

Jaunas attiecības ar grēku

Kas ir viens no labākajiem pierādījumiem, ka kāds ir kristietis? Nevis tas, ka viņš ir bez grēka, bet tas, ka viņam ir jaunas attiecības ar grēku. Ja pirms tam neticīgais un grēks iet roku rokā vienā virzienā, tad pārveidošanās brīdī notiek izmaiņa. Viņi ik pa laikam var sadoties rokās, bet virzieni ir pretēji – tā ir ķepurošanās, tā ir cīņa. Tātad labs pierādījums ir, ka ir jaunas attiecības ar grēku un vienlaicīgi arī jauns rezultāts tam, kas notiek, kad atklājam, ka esam grēkā. Mūsu reakcija, kad Svētais Gars mums atklāj, ka esam grēkā, ir viens no labākajiem pierādījumiem tam, ka esam vai neesam pārveidoti.

Atšķirībā no citiem, patiess ticīgais jeb patiess kristietis apzinās, ka nav paštaisns, jo viņš redz savu grēku. Un ne tikai redz, bet arī atzīst to. Atzīšanās nenozīmē, ka vakarā pirms aizmigšanas lūdzat – Dievs, ja es esmu grēkojis, piedod man! Tā nav atzīšanās. Atzīšanās (homologeo) nozīmē “pateikt to pašu, ko” esi izdarījis. Tātad, ja tu esi ticīgais un, lasot Vārdu vai arī kāds brālis vai māsa Kristū konfrontē tevi, tu ieraugi savu grēku. Jo vairāk tu tuvojies Kristum, jo vairāk gaismas, kas ir Rakstos, apspīd tevi un tu arvien vairāk ieraugi savu patieso es.

Došu jums kādu piemēru. Kādu dienu es pārnāku mājās un pie manis pieskrien mana trīspadsmit gadus vecā meita un sāk mani tincināt: ”Tēti, darīsim to un šo! Un vai varam aiziet tur, un vai aizvedīsi mani tur!” Un es asi atbildu: “Vai tu nesaproti, es esmu tikko izrāvies no darba, esmu tik noguris! Kāpēc tu man nedod mirkli miera?” Kas notiks? Tu taču grēko, vai ne? Nepacietība, pašcentriskums, patmīlība. Kas ir atzīšanās? Tas nav – “ja es esmu grēkojis”. Tas nozīmē teikt tieši to, ko esi izdarījis. Un tad Dieva Vārds, Dieva Gars saka – tu biji nepacietīgs, tu sāpināji savu meitu. Atzīšanās ir teikt to pašu jeb kas šajā brīdī par mani ir patiesība – “Kungs, esmu grēkojis – es biju nepacietīgs pret savu meitu, piedod man!” Un tad ej pie savas meitas. Starp citu, vecāki, kad ejat pie saviem bērniem un sakāt, ka esat bijuši nepacietīgi, un bērns paskatās uz jums un saka: “Neuztraucies par to, tēti.” Tad pārtrauciet viņu un sakiet: “Nē, nē, piedošana ir atlaišana. Esmu pret tevi grēkojis, lūdzu piedod man.” Māci to tā savai meitai un meita paskatīsies uz tevi un teiks: “Jā, tēti, tu biji nepacietīgs pret mani un tu grēkoji. Bet es tev to piedodu. Un es mīlu tevi.” Es to nopietni jums saku! Sakiet to, ko esat izdarījuši.

Svētīgi tie, kas sēro, jo tie tiks mierināti. Marka evaņģēlijā ir aprakstīta kristieša dzīve. Tur ir teikts – Dieva valstība ir tuvu, nožēlojiet grēkus, atgriežaties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam. Abi šie aicinājumi ir pavēles izteiksme tagadnes formā. Būtībā tas nozīmē, ka pavadi savu atlikušo dzīvi nožēlojot, atgriežoties un ticot. Kristieša dzīve ir tāds kā apbrīnojams paradokss, to ir grūti aprakstīt. Kad uzsākat savu kristieša dzīvi, tad šī dzīve pamatā sastāv no nožēlas, atgriešanās un ticības, kas visu laiku turpinās atkal un atkal. Tātad, kad jūs ejat un pieaugat briedumā, jūs redzat arvien vairāk Dievu un arvien vairāk sevi, kas noved pie arvien dziļākas nožēlas, ciešanām un sērām, taču šīs sēras neieved izmisumā. Kāpēc? Jo vairāk Dieva gaismas tu ieraugi, un jo vairāk tu ieraugi savu grēku, jo arvien vairāk tu ieraugi Dieva žēlastību un Kristus personu – un tu līksmojies. Apbrīnojami, ka ir pārmaiņa, kurā tu vairs nelīksmojies par to, cik labi tev izdevās, bet tu līksmojies, cik patiesībā lieliska ir Viņa glābšana. Svētīti ir tie, kas sēro.

Dažreiz man sludinot kādās draudzēs (pat tajās, kuras nav sevišķi bibliskas), sprediķa vidū kādi cilvēki sāk raudāt un viņi nāk uz priekšu, kamēr es vēl sludinu. Un ziniet, ir kāda ļoti apbrīnojama lieta, ko es savos 30 sludinātāja gados esmu iemācījies (un es arī parasti to pārjautāju mācītājam) – visdievbijīgākie cilvēki tajā draudzē parasti ir tie, kuri raudādami nāk priekšā. Savukārt, tie, kuri ir akmensauksti, miesīgi, sēž savās vietās tā, it kā viņiem nebūtu neviena grēka. Un ko mēs redzam avju un āžu nošķiršanā?…

Gudrība šeit ir apbrīnojama, sakot ka viens no patiesas kristietības un pārveidošanas pierādījumiem ir tas, ka staigājat gaismā un tad no otras puses sakot – jā, bet mēs nestaigājam perfekcijā. Viens no pierādījumiem ir tas, ka atpazīstat grēku un dzīvojat grēka nožēlas un atzīšanas dzīvi, jo jūsu būtība ir mainīta. Došu jums vēl kādu ilustrāciju. Starp citu, šīs ilustrācijas notikumi nekad nenorisinās manās mājās; tas lai jūs zinātu. Ir kāds vīrs, kurš nav ticīgs. Tad nu šis cilvēks jau kavē darbu, ārā snieg. Dokumenti krīt ārā no viņa portfeļa. Viņš jau grasās doties ārā pa durvīm, sieva nāk lejā pa trepēm, viņai ir lielas mīkstās čības, viņas mati izskatās kā medūza un viņa uzkliedz – iznes atkritumus! Kā jau teicu, es šeit neaprakstu notikumus savās mājās – es vairs negribu šādu (tulkotāja piezīme – Pauls norāda uz zilumu zem savas acs). Tad nu šis vīrs apgriežas un sabrēc pretī sakot, ka viņas čības ir pretīgas, izskatās pati pēc medūzas. Un tad izbrāžas ārā un pats savā apziņā sevi attaisno sev apgalvojot, ka neko nepareizu neizdarīja. Pēc sešiem mēnešiem, viņš ir patiesi pārveidots un pavadījis māceklībā vēl kādus sešus mēnešus. Un tā nu atkal snieg, šis vīrs kavē darbu, dokumenti krīt ārā no portfeļa, pārdzīvo par prezentāciju, kas viņam jāvada darbā un viss tas stress ir radījis lielu spriedzi. Nāk pa trepēm viņa sieva, kura nav diez ko tālu tikusi svēttapšanas procesā, vēl joprojām ar tām pašām pūkainajām čībām un sniega cilvēka izskatu bļaujot – iznes ārā atkritumus! Viņš apgriežas un uzbļauj pretī – pati iznes, kas tev kaiš, tu mani padari traku ar savām čībām un frizūru. Jautāsiet, kur ir atšķirība? Pēc tam, kad viņš to izdara, izdarītais kā nazis iziet cauri viņa sirdij. Viņš apzinās, ka viņš ir grēkā. Viņš to zina! Tad nu viņš apģērbjas, izbrāžas ārā, iesēžas mašīnā un sajūtas nožēlojami. Viņš dodas uz darbu un piespiež sevi ieiet sapulcē, un tur kādu laiku izliekas, ka viss ir kārtībā. Līdz beidzot paskatās uz savu priekšnieku un saka, ka viņam ir jāiziet uz brīdi. Tad viņš piezvana sievai un saka: “Sieva, piedod man!” Kāpēc? Jo viņš ir jauns radījums. Varbūt, ka sākumā tik ātri tas nenotiek, bet Dievs vienmēr uzvar šo cīņu ar Viņa bērniem. Jūs prasīsiet, vai tad nepaliks labāk? Jā, paliks labāk, bet es jums cenšos pateikt, ka tas ir pa īstam, Viņš ir greizsirdīgs Dievs un Viņš pārņem kontroli pār mūsu dzīvi.

Aplūkosim vēl rakstvietu Jāņa pirmās vēstules otrajā nodaļā, 3.-6. pants:

3 No tā mēs noprotam, ka esam Viņu atzinuši, ja turam Viņa baušļus.
4 Kas saka: es esmu Viņu atzinis, bet netur Viņa baušļus, ir melis, un viņā nav patiesības.
5 Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestība ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā.

Vēlme zināt un paklausīt Dieva noteikumiem

Tātad 4. pantā lasām, ka būtībā – ja kāds apgalvo: “Es esmu Viņu iepazinis, es esmu patiešām Viņu iepazinis!”, tad Jānis tā kā atbild turpinot domu: Bet ja tu neturi Viņa baušļus, tu esi melis”. Šis ir tas pats mīļotais Jānis, kurš saka, ka tu esi melis. Uzsvēršu, ka mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem – mums ir jāsaprot, ko šī rakstvieta mums saka. Redziet, ķirurgs var paņemt skalpeli un izglābt dzīvību, bet muļķis var paņemt to pašu skalpeli un nogalināt kādu. Tāpat ir ar šo rakstvietu, jo to lasot mēs apzināmies savu nepaklausību un mums šī apziņa ir sāpīga. Pat dievbijīgākajiem no mums ir sāpīgi apzināties savas cīņas. Bet par ko Jānis šeit runā? Viņš runā par jaunām attiecībām, par jaunu dzīves veidu, par jaunām tieksmēm. Pirms es kļuvu par kristieti, man nebija svarīgi zināt Dieva baušļus, es nepieliku pūles, lai paklausītu Dieva baušļiem. Un kad es pārkāpu Dieva baušļus, mani tas nesalauza, es pat lepojos ar savu spēju pārkāpt vairāk baušļus nekā to varēja izdarīt citi. Bet kad es kļuvu par kristieti, kas tad notika? Es vēlējos zināt Dieva baušļus, patiešām vēlējos. Es tos vēlējos turēt, un kad es tos pārkāpu, tas sāpēja – bija bēdas, pazuda prieks, bija kauns – taču nožēla nenoveda līdz izmisumam vai nāvei, jo mēs atkal vēršamies pēc Dieva žēlastības un žēlsirdības Kristū.

Es nevēlos jums uzkraut lielāku nastu nekā vajadzīgs, bet es savu domu vēlos pateikt precīzi. Es vēlos jūs turēt pēc iespējas tālāk no domas par perfekciju. Viņš vēlas zināt Dieva baušļus, paklausīt Dieva baušļiem un viņš arī pārdzīvo, ka tikai tik maz vēlas zināt Dieva baušļus un ka pieliek tik maz pūļu, lai paklausītu. Man liekas, ka ar šo es raksturoju kādu no jums, vai ne? Jūs taču pārdzīvojat, ka nepietiekami meklējat Dieva pavēles. Bet cik daudzi neticīgo pārdzīvo to, ka viņi nemeklē Dieva pavēles? Ar jums kaut kas notika un jūs kļuvāt jauns radījums. Vai es raksturoju jūs? Lasīsim tālāk 6.pantā:

6 Kas teicas paliekam Viņā, tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.

Kam tu vēlies līdzināties?

Ja kāds pienāk pie manis un saka, ka viņam ir jaunas attiecības ar Dievu, tad balstoties uz pirmo nodaļu, es uzdodu viņam jautājumu: “Vai tev ir jaunas attiecības ar grēku?” Jo, ja tev nav jaunas attiecības ar grēku, tev nav jaunas attiecības ar Dievu. Ja tavas attiecības ar grēku nav mainījušās, tad tavas attiecības ar Dievu arī nav mainījušās. Ja tev nav jaunas attiecības ar Dieva baušļiem, ir ļoti grūti teikt, ka tev ir jaunas attiecības ar Dievu. Šķiet, ka sestajā pantā mums tiek uzdots jautājums – kam tu gribi līdzināties? Tur teikts: “..tam pienākas arī pašam tā dzīvot, kā Viņš ir dzīvojis.” Iespējams, teiksiet, ka tādā gadījumā nu gan mēs esam pagalam, jo kurš gan staigā un ir kā Jēzus!? Bet padomājiet par to – kas ir mūsu dzīves tieksmes, mūsu sirds vēlmes un vai varam redzēt īstu, neviltotu progresu, ko sauc par svēttapšanu. Viens no attaisnošanas pierādījumiem ir svēttapšana.

Došu jums kādu piemēru. Man, kā jau daudziem maziem zēniem, tēvs bija īsts vīrs. Viņš man bija ļoti nozīmīgs, un viņš pats bija liels un stiprs. Tur, kur dzīvojām, bija daudz sniega un mums nācās lauzt ledu, lai ar ūdeni padzirdītu lopus. Kad salauzām ledu, mēs ar lieliem spaiņiem devāmies uz to vietu, smēlām tajos ūdeni un nesām lopiem padzerties. Mana tēva pasaulē bija tā, ka – ja tu esi tik vecs, lai staigātu, tad tu esi tik vecs, lai strādātu. Mans tēvs katru reizi, kad vēl pirms rītausmas viņš ienāca manā guļamistabā, teica: “Celies, Paul, nekādas atpūtas ļaunajiem!” Nu tā viņš man teica katru rītu. Un bija tā, ka labāk bija piecelties uzreiz, pirms viņš ir ticis līdz nākamajam teikumam, jo citādi sekoja disciplīna. Viņš turēja rokās šos milzīgos spaiņus, viņš salauza ledu, iegremdēja spaiņus iesmeļot ūdeni, izvilka ārā un devās atpakaļ pa šo pusmetru dziļo sniegu, atstājot aiz sevis milzīgos pēdu nospiedumus. Savukārt es, tikai nedaudz lielāks par šiem spaiņiem, ļoti vēlējos būt kā tēvs un gremdēju spaiņus ūdenī, iekritu tur, tad izrāpoju, paņēmu spaiņus un es centos iet, liekot savas pēdas sava tēva pēdu nospiedumos. Taču viņa solis bija tik ļoti garš, savukārt mans – tik īss. Es izskatījos kā piedzēries zirneklis, kurš staigā pa sniegu. Ja kāds mani būtu redzējis no attāluma, iespējams, smietos par manu neprasmi, par manu izgāšanos. Taču viens gan viņiem būtu jāsaka – lai arī puikam galīgi nesanāk, ir acīmredzams, ka šis puika vēlas būt kā viņa tēvs. Kad cilvēki skatās uz tevi un mani, skaidrs, ka viņi neredz perfekciju manī, pat ne tuvu tam, bet vienu gan viņi teiks – šis cilvēks vēlas būt līdzīgs Jēzum. Un reizēs, kad viņš tāds nav, viņš to atzīst. Un pat ja neticīgais redzēs, ka esat izgāzies, un tu atzīsi savu izgāšanos, tas atstās iespaidu uz viņu.

Vēlos aplūkot vēl vienu rakstvietu, jo tā ir ļoti svarīga šīs tēmas sastāvdaļa. Jāņa 1. vēstules otrās nodaļas 7. un 8. pants:

7 Mīļie, ne jaunu bausli es jums rakstu, bet vecu bausli, kas bija no sākuma. Šis vecais bauslis ir tas vārds, ko esat dzirdējuši.
8 Tomēr jaunu bausli es jums rakstu, un tas ir patiess Viņā un jūsos, jo tumsība zūd, un īstā gaisma jau spīd.

Tu vēlies būt kopā ar citiem ticīgajiem

Jāni, ko tu dari!? Jānis saka, ka raksta jaunu, ne vecu bausli, bet tad atkal saka, ka raksta vecu bausli, ne jaunu bausli – kā tad tur galu galā ir? Šis ir ļoti sarežģīts teksts, taču, ja to aplūko kontekstā ar iemiesošanos – Jēzus Kristus personu un krusta notikumu, – tad, iespējams, tālākais varētu palīdzēt. Kā to brālis Grauman ir mācījis, Dievs vienmēr ir bijis mīlestība. Un jau no paša pirmsākuma pastāvēja mīlestības bauslis, pat bauslībā 5.Mozus grāmatā. Mīlestība nav jauns bauslis, tas ir vecs bauslis. Taču dievišķas mīlestības atklāsme caur iemiesošanos un Jēzus paveiktā pie krusta tik ļoti paceļ iepriekšējās atklāsmes, kad tā šķietami kļūst par jaunu bausli. Mīlestība kristietībā nav kaut kas atsevišķs, tā ir viss. Tev būs to Kungu, savu Dievu mīlēt no visas sirds, dvēseles, prāta un spēka un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu – tā ir mīlestība. Jānis tālāk šajā rakstvietā runā par mūsu brāļu mīlēšanu. Mums ir jāmīl visi vīrieši un sievietes, bērni, jo esam radīti Dieva līdzībā. Taču šeit viņš nerunā par visiem vīriešiem un sievietēm, bet tieši par ticīgajiem, jo viens no vislabākajiem pierādījumiem, ka tu patiesi esi kristietis (esi pārveidots un sirds ir tev pārjaunota), ir tas, ka tu vēlies būt kopā ar citiem ticīgajiem. Atceros, ka reiz man kāds teica: “Brāli, man nav problēmas ar Kristu, bet man, nudien, ir problēmas ar draudzi. Es nevēlos neko, kas saistīts ar draudzi!” Piedod, bet tā tas nestrādā. Šajā jautājumā Amerikā ir problēma, jo tas, kas ir nosaukts par draudzi, nav draudze, un tas, kas tiek saukts par kristietību, nav kristietība. Un pat patiesā draudzē būs cilvēki, kas aiziet no ticības un būs arī krāpnieki, kuri pieviļ. Tādā nozīmē arī šeit nav slavināmas perfekcijas. Bet tad, kad cilvēks ir patiesi pārveidots, šādas sarežģītas konstrukcijas nenodarbina viņa prātu. Es atceros sevi, kad izsmēju ticīgos, un es atceros sevi, kad tiku pārveidots. Viss, ko es vēlējos, bija doties uz draudzi un pēc dievkalpojumiem satikties un sarunāties ar cilvēkiem par Kristu, kā arī būt kopā ar cilvēkiem, kas bija iepazinuši Kristu.

Uzdošu tev, jaunais cilvēk, jautājumu – kādi ir tavi draugi? Ja tavi draugi mīl pasauli, uzvedas kā pasaule un viņiem nav nekāda sakara ar Kristu, un šādi cilvēki tevi piesaista, tad tev viņi piesaista, jo tu esi tāds pats kā viņi. Nepievilies! Man arī ir draugi, kas nav ticīgi, bet es vēlos, lai tu saprastu, ka mana sirds dedzība ir Dieva ļaudis un es vēlos iepazīt Dieva ļaudis, būt ar Dieva ļaudīm un satikties ar Dieva ļaudīm. Un tā nav tikai dabiska pieķeršanās, tas ir arī Svētā Gara darbs. Atceros, kad (es tad biju pārveidots) mūsu draudzei bija kaut kāda kampaņa pa visu pilsētu un man bija tā privilēģija sakārtot krēslus un veikt vēl kādus darbiņus. Neko tādu iepriekš es nebiju piedzīvojis, bet kārtojot tos krēslus, es kādā brīdī aizgāju aiz skatuves kaut ko paņemt, tur bija tumšs un uzskrēju virsū kādam vīram. Pēc viņa akcenta nopratu, ka viņš bija no Āfrikas. Mēs kopā mācījāmies vienā universitātē, esam vienaudži, tagad palīdzējām iekārtot pasākuma vietu un nu es uzskrienu viņam virsū. Mēs parunājām vien pāris minūtes, bet tā sajūta bija, ka es būtu miris par viņu. Un tad es atskārtu – nudien, tas ir pa īstam!

Šodien visi cīnās par saviem cilvēkiem. Es nu jau 35 gadus cīnos par savējiem. Lielāko sava mūža daļu esmu strādājis kopā ar citiem, lai veidotu draudzes visā Āfrikā, jo viņi ir mani ļaudis. Arī ar kubiešiem, peruāņiem, jo arī viņi ir mani ļaudis. Mēs esam sūtījuši cilvēkus uz tādām bīstamām vietām kā Papua Jaungvineja, Vjetnama, Kambodža un Ziemeļkoreja; un tie cilvēki, kas tur pūst cietumos – tie ir arī mani ļaudis. Ķīniešu mācītāji, mani draugi, vēl tikai pirms dažām nedēļām iznāca no cietuma – tie ir mani ļaudis. Esmu ar viņiem tik ļoti saistīts, cik vien cilvēki var būt saistīti – viņi ir mani ļaudis! Tas ir pierādījums, tas ir būtisks pierādījums, ka es esmu kristietis. Mani ļaudis, viņi ir tik forši! Ir tik īpaši būt kopā ar aguaduniešiem džungļu vidū sitot bungas un dziedot himnas Kristum, mūsu atpestītājam. Vai būt kopā ar krieviem, apklāti ar sniegu, dzirdot viņus dziedot atpestītājam Kristum. Esot ar bembas cilvēkiem Zambijā vai losi cilvēkiem rietumos, blakus zambiešiem. Tie ir mani ļaudis. Lai arī cik ļoti pasaule nopūlētos to paveikt politiski vai sociāli, tā nevar radīt šo saikni, jo tas ir Svētā Gara darbs. Tu un es, ja vien mēs esam kristieši, mēs dzīvosim viņiem un mirsim par viņiem, jo viņi ir mūsu ļaudis. Mēs mīlēsim visus cilvēkus, kuri lūdzot piesauc Jēzus Kristus vārdu ar neviltotu ticību – viņi ir mūsu ļaudis. Iztēlojaties to dienu, kad atskanēs bazūne un visi Dieva cilvēki sanāks kopā – cik gan skaists dārzs tas būs! Tā dēļ mēs dzīvojam. Paskaidrošu jums to ar piemēru un tad arī beigsim. Mateja evaņģēlija 25. nodaļas 31.-40. panti:

31 Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla.
32 Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem,
33 un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.
34 Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.
35 Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.
36 Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.
37 Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?
38 Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?
39 Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?
40 Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.

Tālāk jūs jau zināt, ka rakstvietā tiek runāts par pretējo, kur citi to, savukārt, nedarīja. Šī rakstvieta, iespējams, ir visbiežāk pārprastā un nepareizi interpretētākā rakstvieta Bībelē, kuru kļūdaini izmanto sociālās kalpošanas pamatošanai, lai paēdinātu visus nabagos pasaulē, dotos cietuma vizītēs un veiktu vēl citas tamlīdzīgas aktivitātes. Es esmu bijis cietuma vizītēs un ēdinājis nabadzīgos, mums tas ir jādara, bet doma šai rakstvietai ir pavisam cita. Rakstvietā netiek teikts – tu gāji uz cietumu, lai evaņģelizētu slepkavai. Lai arī mums to vajadzētu darīt, šajā rakstvietā ir cita doma. Ko tad Viņš saka? Viņš saka, ka šie ir mani brāļi.

Izstāstīšu jums piemēru. Iztēlosimies, ka esam Romā, ir pirmā gadsimta beigas un mēs esam bariņš kristiešu, kurus vajā. Mēs tiekamies ārpus Romas pilsētas robežām, kādā mežā un mums tur ir dievkalpojums līdz tumsai, lai varētu pēc tam nemanīti atgriezties pa dažādiem ceļiem atpakaļ pilsētā līdz savām mājām. Pēc kārtējā dievkalpojuma esi atgriezies mājās, dodies gulēt un ap četriem no rīta tevi pamodina nervozi klaudzieni pie ārdurvīm. Tu atver durvis un tur stāv diakons. Tu viņam jautā: “Brāli, kas ir noticis?” “Tev ir jāatgriežas mūsu satikšanās vietā, tev tas tūlīt pat jādara!” “Bet kas ir noticis?” “Es tev pateikšu, bet tagad sataisies un ej.” Tu esi aizgājis uz ierasto tikšanās vietu un tur ir atnākuši vairums ticīgo. “Kas ir noticis?” “Divus mūsu brāļus, kad viņi nāca atpakaļ pēc dievkalpojuma uz pilsētu, aizturēja karavīri. Viņus atpazina kā kristiešus un viņi tagad atrodas cietumā.” “Skaidrs. Padomāsim, ko varam darīt. Lūgsim.” Maza piebilde – visā pasaulē daudzos cietumos ir tā, ka ja tev no ārpuses nepalīdz, tu nomirsti, jo tev tur nedod ēst un dzert. Un tā nu divi mūsu brāļi ir piekauti, kaili un ieslodzīti. Tad pēkšņi kāds jauneklis, pilns dedzības, kristietis vien pāris gadus, pielec kājās un saka: “Es iešu! Darīšu, kas ir jādara!” Tad divi padzīvojuši vīri pieceļas un saka: “Nē, nē, apsēdies un nomierinies. Ja kāds no mums ies, arī mēs visticamāk tiksim atpazīti. Mēs paši riskējam ar nāvi vai ieslodzījumu.” Vecie vīri saskatījās, tad paskatījās uz jaunekli un teica: “Jaunais cilvēk, tev priekšā vēl daudzi gadi, bet mēs esam ilgi dzīvojuši, mēs iesim.” Tad pārējie sāka plānot, ko kurš darīs, kurš mājās paņems ūdeni, pārsējus, ēdienu, uztaisīs maizi un vēl citas lietas. Tā nu viņi tur runā un plāno, ko darīs šo brāļu labā riskējot ar savām dzīvībām. Un tad pēkšņi pieceļas 12 cilvēku grupa un saka: “Tas ir smieklīgi! Mēs uz šo neparakstījāmies! Mēs ticam Jēzum, tāpat kā jūs, bet tas ir vājprāts, mēs neriskēsim ar savām dzīvībām un nepakļausim sevi briesmām! Viņus pieķēra, tā ir viņu problēma!” To pasakot, viņi aiziet uz mājām. Ko mēs tikko redzējām? Avju un āžu nošķiršanu!

Cik ļoti tu mīli Dieva ļaudis?…

Ļaujiet man jums ko līdzdalīt, draudze. Jūsu draudzei ir bijusi ietekme visā pasaulē, bet tas nebūt nenozīmē, ka tu kā indivīds, tam esi pilnībā nodevies. Daudzi jūsu draudzē ir nodevušies, bet vai tieši tu esi tam nodevies? Vai tu dzīvo savu dzīvi Dieva ļaudīm – lūdzot par viņiem (ne tikai par tiem, kas esat šeit klātesoši, lai gan tas arī ir ļoti svarīgi), sākot domāt par ieslodzītajiem Ziemeļkorejā, sākot runāt par evaņģēlistiem Somālijā un sākot darīt visu, ar ko vari palīdzēt. Tas viss ved jūs tuvāk realitātei – es dzīvoju Dieva ļaudīm. Tas ir kā Ziemassvētku labās gribas laiks, bet katru dienu! Meklēt iespējas, ko vēl varētu darīt, jo, iespējams, laiks mums ir atlicis pavisam maz.

Mans šīsdienas mērķis bija jums likt aizdomāties – vai jūs identificējat sevi ar visu, ko es jums teicu? Vai tā ir tavas dzīves realitāte? Tik daudzi cilvēki domā, ka viņi ir kristieši, jo noskaitīja vienu lūgšanu un aicināja Jēzu Kristu savās sirdīs. Un tad mācītājs, kuram gan vajadzēja zināt vairāk, no kancelejas pasludināja viņus par kristiešiem, jo viņi atkārtoja lūgšanu. Tā nav kristietība. Kristietība nav arī darbi, to jau mēs izrunājām, bet kristietība ir pārdabisks Dieva darbs, kuru tas, kurš to iesāka, arī pabeigs. Viņš sāk mainīt un pārveidot tevi, mīlēt un pērt, disciplinēt un iedrošināt – Viņš nelaidīs tevi vaļā! Vai es raksturoju tavu dzīvi? Ja nē, tad ej pie draudzes vadītājiem un vecajiem un saki, ka esi šeit jauniņais un neesi te bieži bijis un diez cik daudz dzirdējis, par ko runāja tas sludinātājs. Lūdzu, sazinies ar kādu no draudzes.

Ļaujiet man lūgt par jums… Tēvs, lūdzu, palīdzi saviem ļaudīm. Jēzus vārdā, āmen.

Tulkoja Mārcis Rožkalns

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s