Category: Pierādīt Dievu?

Alberts Einšteins: Dievs pret Zinātni

Alberts Einšteins: Dievs pret Zinātni

Avots: http://yes-23.com/other/albert-einstein-god-vs-science/

Tulkotāja piezīme: tas, vai students bija Alberts Einšteins (kā to uzskata šī raksta publicētāji), nav skaidri zināms, taču saruna kā tāda ir ļoti interesanta pati par sevi.

 

Profesors: Ļaujiet man izskaidrot, kāda zinātnei ir problēma ar reliģiju.

(Filozofijas profesors, ateists, uz brīdi pārtrauc uzsākto runu, paskatās uz auditoriju un liek vienam no jaunajiem studentiem piecelties.)

Profesors: Vai tik tu, dēls, neesi kristietis?
Students: Jā, kungs!
Profesors: Tātad tu tici DIEVAM?
Students: Protams, jā!
Profesors: Vai DIEVS ir labs?
Students: Protams.
Profesors: Vai DIEVS ir visuvarens? Vai DIEVS var izdarīt visu?
Students: Jā.
Profesors: Vai tu esi labs vai ļauns?
Students: Bībele saka, ka esmu ļauns.

(Profesors uzskatāmi paņirdz.)

Profesors: Aha! Bībele! Lūk, viens uzdevums tev. Pieņemsim, ka šeit ir kāds slims cilvēks un tu viņu varētu izārstēt. Tu to vari izdarīt. Vai tu viņam palīdzēsi? Vai tu mēģināsi palīdzēt?
Students: Jā, kungs, es palīdzētu.
Profesors: Tātad tu esi labs…!
Students: Es tā neteiktu.
Profesors: Bet kādēļ, lai tā neteiktu? Tu palīdzētu slimam cilvēkam, ja varētu. Vairums no mums to darītu, ja varētu. Taču Dievs to nedara.

(Students neatbild.)

Profesors: Mans brālis bija kristietis un viņam bija vēzis. Viņš nomira, lai gan lūdza JĒZU, lai Viņš dziedina viņu. Kā tad JĒZUS var būt labs? Nu, vai vari atbildēt?

(Students turpina klusēt.)

Profesors: Tu nevari atbildēt, vai ne? Sāksim no jauna, jaunais cilvēk! Vai DIEVS ir labs?
Students: Jā.
Profesors: Vai sātans ir labs?
Students: Nē.
Profesors: No kurienes ir sātans?
Students: No… DIEVA …
Profesors: Tieši tā! Saki man, dēls – vai šajā pasaulē ir ļaunums?
Students: Jā.
Profesors: Ļaunums ir visur, vai ne? Un DIEVS taču radīja visu. Pareizi?
Students: Jā.
Profesors: Tātad, kurš radīja ļaunumu? Ja DIEVS radīja visu, tad DIEVS radīja ļaunumu, jo ļaunums pastāv un saskaņā ar principu, kas pēc mūsu darbiem nosaka, kas mēs esam, sanāk, ka Dievs ir ļauns.

(Students atkal neatbildēja.)

Profesors: Vai ir slimības? Netikumība? Naids? Neglītums? Visas šīs šausmīgās lietas pastāv šajā pasaulē, vai ne?
Students: Jā, kungs.
Profesors: Tātad, kurš tās radīja?

(Studentam nebija ko atbildēt.)

Profesors: Saki man, kurš tās radīja?

(Auditorija bija kā hipnotizēta. Profesors pievēršas citam studentam.)

Profesors: Saki man, dēls, vai tu tici Jēzum Kristum?
Students: Jā, kungs!

(Profesors apstājas.)

Profesors: Zinātne saka, ka tev ir 5 maņas, kuras tu lieto, lai identificētu un novērotu apkārtējo pasauli.  Saki man, dēls – vai jebkad esi redzējis JĒZU?
Students: Nē, kungs.
Profesors: Pastāsti mums, vai esi jebkad dzirdējis savu DIEVU?
Students: Nē, kungs.
Profesors: Vai esi kādreiz sajutis savu DIEVU, pagaršojis savu DIEVU, apostījis savu DIEVU? Vai tev vispār ir bijusi kaut kāda maņu uztveres pieredze attiecībā uz DIEVU?
Students: Nē, kungs. Baidos, ka nebūs bijusi gan.
Profesors: Un tomēr tu vēl tici Viņam?
Students: Jā.
Profesors: Saskaņā ar Empīriskuma, Pārbaudāmības un Demonstrējamības noteikumiem zinātne saka, ka tavs DIEVS neeksistē. Ko tu par to teiksi, dēls?
Students: Neko, man ir tikai man ticība.
Profesors: Jā, ticība. Un tā arī ir zinātnes problēma attiecībā uz DIEVU. Nav nekādu pierādīju, tikai TICĪBA.

(Students klusi pieceļas kājās, mazliet paklusē un tad pats uzdod jautājumu.)

Students: Profesor, vai ir tāda lieta kā siltums?
Profesors: Jā.
Students: Un vai ir tāda lieta kā aukstums?
Profesors: Jā.
Students: Nē, kungs. Nav gan.

(Pēc šī notikumu pavērsiena lekciju telpa kļuva pavisam klusa un arī profesors ieinteresēti paskatījās uz studentu. Students turpināja skaidrot.)

Students: Kungs, Jūs varat iegūt daudz siltuma, pat vēl vairāk siltuma, supersiltumu, megasiltumu, mazliet siltuma vai nekādu siltumu. Bet mums nav nekā tāda, ko sauc par aukstumu. Mēs varam sasniegt 272 (Celsija skala) grādus zem nulles, kas savukārt nozīmē, ka nav siltuma, un mēs nevaram iegūt zemāku temperatūru. Nav tādas lietas kā aukstums, citādi mēs varētu iegūt vēl aukstāku aukstumu nekā mīnus 272 grādi.
Ikvienā ķermenī vai objektā var izpētīt, kad tam ir vai arī kad tas pārvada enerģiju. Un siltums ir tas, kas dod ķermenim vai matērijai enerģiju vai arī pārraida to. Absolūtā nulle (-272 C) ir pilnīga siltuma neesamība. Aukstums vienkārši ir vārds, ko mēs lietojam, lai pateiktu, ka nav siltuma. Mēs nevaram izmērīt aukstumu. Siltumu mēs varam izmērīt ar siltuma mērvienībām, jo siltums ir enerģija. Aukstums nav pretējs siltumam, cienītais, bet tikai tā neesamība.
(Ļoti dziļš klusums lekciju zālē. Krītošas pildspalvas troksnis bija pielīdzināms āmura sitienam.)

Students: Profesor, kā ar tumsu? Vai ir tāda lieta kā tumsa?
Profesors: Jā! Kas tad ir nakts, ja nav tumsas?
Students: Kungs, Jūs atkal kļūdāties. Tumsa nav kaut kas, bet kaut kā neesamība. Jums var būt blāva gaisma, normāla gaisma, spoža gaisma un ļoti spoža gaisma. Taču, ja pastāvīgi nav gaismas, tad nav nekā un to sauc par tumsu. Mēs taču ar šo vārdu to tā arī apzīmējam, vai ne? Realitātē tumsas nav. Ja būtu, tad būtu iespējams padarīt tumsu vēl tumšāku, vai tad nē?

(Profesors studenta priekšā sāka smaidīt, nodomājot, ka šis būs interesants semestris.)

Profesors: Jaunais cilvēk, uz ko Jūs tēmējat?
Students: Kungs, es domāju, ka Jūsu filozofiskā premisa ir kļūdaina no paša sākuma un līdz ar to arī slēdzienam ir jābūt kļūdainam.

(Profesora sejā pārsteiguma moments nebija noslēpjams.)

Profesors: Kļūdaina? Vai varat paskaidrot, kā tieši kļūdaina?
Students: Kungs, Jūs darbojaties ar duālisma premisu. Jūs apgalvojat, ka ir dzīvība un pēc tam ir nāve, labs DIEVS un ļauns DIEVS. Jūs aplūkojat DIEVA jēdzienu kā kaut ko ierobežotu, kā ko tādu, ko varam izmērīt. Kungs, zinātne pat nevar izskaidrot, kas ir doma. Zinātne lieto elektrību un magnētismu, taču nekad nav to redzējusi, nav pat daudz maz pilnīgas sapratnes ne par vienu no šīm lietām. Aplūkot nāvi kā ko pretēju dzīvībai nozīmē ignorēt faktu, ka nāve kā materiāla lieta nevar pastāvēt.
Nāve nav kaut kas pretējs dzīvībai: tikai tās neesamība. Pasakiet man, profesor, vai Jūs studentiem mācat, ka viņi ir cēlušies no pērtiķa?

Profesors: Ja Jūs norādāt uz dabisko evolūcijas procesu, tad, protams, jā – es to mācu.
Students: Vai esat kādreiz ar savām paša acīm novērojis evolūciju?

(Profesors, nojaušot, uz kurieni virzās saruna, turpināja smaidīt un pakratīja galvu. Patiešām semestris būs ļoti labs.)

Students: Neviens nekad nav novērojis evolūcijas procesu darbībā un pat nevar pierādīt, ka šis process ir joprojām notiekošs. Vai Jūs, kungs, nemācat savu viedokli? Vai tad nesanāk, ka neesat zinātnieks, bet sludinātājs?

(Auditorijā sākās liela kņada. Students klusēja līdz kņada norima.)

Students: Vai šeit auditorijā ir kāds, kurš jebkad ir redzējis profesora smadzenes?

(Auditorijā pēkšņi pāršalca smieklu vētra.)

Students: Vai šeit ir kāds, kurš jebkad ir dzirdējis profesora smadzenes, sajutis tās, pieskāries vai saodis tās? Izskatās, ka neviens to nav izdarījis. Tātad, saskaņā ar nostiprinātajiem Empīrisma, Stabilitātes, Demonstrējamības protokola noteikumiem, zinātne saka, ka Jums, kungs, nav smadzeņu. Ar visu cieņu, kungs, bet kā mēs varam ticēt Jūsu lekcijām?

(Telpā bija klusums. Profesors ar neaprakstāmu sejas izteiksmi blenza uz studentu.)

Profesors: Man liekas, ka Jums nāksies to pieņemt ticībā.
Students: Tagad Jūs atzīstat, ka ir tāda TICĪBA un, patiesībā, TICĪBA pastāv kopā ar dzīvību. Kungs, vai ir tāda lieta kā ļaunums?

(Nu jau nepārliecināti, tomēr profesors atbild.)

Profesors: Protams, ka ir. Mēs to redzam katru dienu, katra diena ir kā piemērs cilvēku necilvēcībai pret citiem cilvēkiem. Noziedzība ļoti augstā līmenī un vardarbība visā pasaulē. Šīs manifestācijas ir nekas cits, kā ļaunums.
Students: Ļaunums nepastāv, kungs, vai vismaz tas nepastāv pats no sevis. Ļaunums vienkārši ir DIEVA trūkums. Tas ir līdzīgi kā ar tumsu un aukstumu – vārdi, ko cilvēks ir izdomājis, lai aprakstītu DIEVA trūkumu. DIEVS neradīja ļaunumu. Ļaunums ir rezultāts tam, kas notiek, kad cilvēka sirdī vairs nav DIEVA mīlestības. Tas ir līdzīgi kā aukstums, kas nāk, kad nav siltuma; vai tumsa, kas nāk, kad vairs nav gaismas.

(Profesors apsēdās.)

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Morāle.

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Morāle.

Autors: Joshua Joscelyn

Pēdējā zināmā atrašanās vieta: http://www.drdino.com

 

Ateisms ir bankrotējis. Neticīgo uzskats ir pilnīgi bez pamatojuma. Kad kāds nes neticīgā pieprasījumu uz banku, tas tiks noraidīts. Ja kaut kas arī ir sakāms par šo neloģisko uzskatu, tad varētu teikt, ka neticīgie ir bijuši pietiekami apķērīgi, lai sagrozītu faktus tā, ka kristieši tiek uzskatīti par neloģiskiem. Tomēr tas tikai pastiprina tava uzskata dziļākas izzināšanas svarīgumu, tāpat kā to dara neticīgie. Un viena no labākajām vietām, kur to izdarīt, ir tava morāle.

 

Pirms mēs iedziļināmies, man ir jāsaka, ka es katrā ziņā neuzskatu, ka ateisti vai neticīgie vienmēr ir amorāli. To bieži jauc ar patieso domu, par kuru es turpmāk runāšu.

Es drīzāk mēģināšu uzskatāmi parādīt (līdzīgi kā ar loģiku un zinātni), ka neticīgais ir vienkārši pieņēmis morāli bez jebkāda racionāla pamatojuma. Kaut arī viņš varētu uzstāt, ka morāle – labā un ļaunā koncepts – ir tikai evolucionārs pašsaglabāšanās rezultāts, šim paziņojumam ir daži būtiski trūkumi. Neticīgais pauž viedokli, ka morāle ir vienkārši cilvēka izveidota konstrukcija, ko ieviesa kā palīglīdzekli cilvēku evolūcijai. Galu galā, ir tikai pragmatiski izvairīties no kaimiņa apzagšanas vai nogalināšanas, jo tas saglabās labvēlību man pašam un tādējādi manu turpmāko ilgmūžību. Šo ideju dažreiz vispārina, lai pieņemtu, ka morāle ir tas, kam piekrīt sabiedrība. Tas savukārt varētu nozīmēt, ka tāda sabiedrība kā Nacistiskā Vācija (pēc definīcijas) bija laba. Tas nozīmētu, ka darīt pāri kaimiņam, kad neviens to nevar novērtēt kā sliktu darbu, nav nepareizi, bet ir pareizi.

 

Un, kas tad ir „slikti”, galu galā? Kā to definēt? Pēc kādiem standartiem vērtēt, kas ir pareizi un kas nē? Kad neticīgajam uzdod šo jautājumu, viņam nav racionālas atbildes uz to. Pēc viņa domām, ja jēdzieni „pareizi” un „nepareizi” ir balstīti tikai uz cilvēku vienprātību, tad morāle ir pilnīgi subjektīva – tā mainās un nav absolūta. Citiem vārdiem sakot – kas ir pareizi vienai grupai noteiktā laika posmā, tas var būt pilnīgi nepieņemami otrai grupai citā laika posmā. Vai arī, ja „pareizi” un „nepareizi” ir katra paša pieņēmums, kā tad viņus var nosodīt par veiktajām darbībām? Ja atbilde ir evolūcijā un mēs darbojamies tā, kā mums liek mūsu DNS, kā tad mēs varam dusmoties uz tiem, kam  DNS liek nogalināt, izvarot vai melot? Mēs taču nedusmojamies uz akmeni, kas uzkrīt uz mašīnas un savaino pasažierus. Ar ko tad tas atšķiras no tīri naturālistiskā izskaidrojuma, ko neveikli piedāvā neticīgais? Viņi taču tikai reaģē uz saviem gēniem, pareizi? Evolūcija nevar pamatot morāli!

 

Līdz šim evolucionisti un neticīgie galvenokārt ir darbojušies morāles normu robežās. Viņi saka: ”Jums nevajadzētu mācīt kreacionismu maziem bērniem!” vai „Tev nevajadzētu nosodīt citus cilvēkus!” Viņi ar savu sirdsapziņu apliecina Radītāju tik ilgi, kamēr viņi pauž morāles uzstādījumus, lai gan viņu uzstādījumi neatbilst viņu pasaules uzskatam. Fakts, ka neticīgie apelē pie objektīvās morāles (kaut arī bez standarta), tikai pierāda, ka viņi patiesībā tic Dievam! Neticīgie aizņemas no kristiešiem viņu uzskatus, lai tos izmantotu savas morāles ietvaros. Tie ir kristiešu pasaules uzskati, jo kristieša morāle ir vienīgi Dieva dabas atspulgs. Morāle kristietim iesākas no absolūta standarta – Dievs un Viņa Vārds. Morāle ir ielikta katra Dieva radīta cilvēka sirdī, neskatoties uz to, vai cilvēks ievēro savu sirdsapziņu vai nē. Ateisti dziļi sevī apzinās, ka eksistē absolūts morāles standarts, viņi tikai nespēj sevi piespiest atzīt Viņa vārdu. Šādā veidā morāle apliecina Dievu-Radītāju, kurš ir pareizs un labs. Un šo faktu jūs varat nest uz banku!

 

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Zinātne.

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Zinātne.

Autors: Joshua Joscelyn

Pēdējā zināmā atrašanās vieta: http://www.drdino.com

 

„Visiem piecelties!”, skan balss no appelējušas un blāvas tiesas zāles. „Tiesas sēde ir atklāta, Godājamais Tiesnesis Zinātne ir priekšsēdētājs lietā ‘Skeptiķis pret Bībeli’.” Zāles apmeklētāji atgriežas savās vietās, jo lieta sākas ar apsūdzības argumentiem. Skeptiķa advokāts izsaka savas piezīmes, norādot tiesnesim Zinātnei, ka pierādījumi skaidri norāda uz to, ka Bībele ir kļūdaina un nav uzticama. Zvērinātie savās sēdvietās ir satraukušies, gaidot, ko Bībeles advokāts liks pretī šādam satricinošam pierādījumam. Laikā, kad pļāpīgais skeptiķu advokāts ieņem savu sēdvietu, Bībeles stāvoklis liekas nav labs. Saskaņā ar izvirzītajām apsūdzībām, Zinātnei tagad būtu jālemj par sliktu Bībelei. Taču notiek kaut kas neparasts. Zinātne pieceļas un dodas taisni pie Bībeles sēdvietas. Bībele pieceļas. Zinātne kautrīgi nomurmina: „Piedodiet, bet viņš turpina mani saukt par ‘Tiesnesi’. Es esmu apsēdies nepareizā vietā, Tiesnesi Bībele!” Visapkārt tiesas zālē ir dzirdama kopēja elšana. Kad tiesnesis Bībele ir apsēdies Viņa likumīgajā vietā, Viņš paceļ āmuriņu un jautā Zinātnei: „Vai Jūs esat vainīgs šīs tiesas un manu likumu priekšā, vai arī Jūs pastāvat uz savu nevainību?” Visa telpa uzmanīgi klausās brīdī, kad jaunais apsūdzētais pieceļas un smaida: „Es uzstāju uz ‘Bez Sacensības’, Jūsu Augstība. Es rīkošos tikai tā, kā jūs teiksiet!”

 

Debatēs starp skeptiķiem un kristiešiem zinātne bieži vien tiek izmantota kā standarts, pēc kura mēs izvērtējam patiesību. Bieži vien kristieši piekrīt tam, meklējot vislabākos zinātniskos pierādījumus, kādi vien ir iespējami, tādējādi radot vairāk uzmanības zinātnei, ar nolūku – debatēs iegūt labvēlīgu pozīciju. Taču kristiešiem ir jāsaprot, ka tādejādi tie ievieto zinātni tiesneša krēslā. Ja mēs atsakāmies no Bībeles, lai noteiktu, kas ir patiesība, tad mēs nekad neuzvarēsim. Jo Bībele mums saka: „Tavs vārds ir patiesība” (Jāņa ev. 17:17). Mēs to visu esam apgriezuši otrādi, ja domājam, ka, apelējot pie zinātnes, varēsim aizstāvēt Svētos rakstus. Vēl vairāk, mēs paceļam sevi nepiemērotos augstumos, ja domājam, ka varam tiesāt Dieva vārdu. Dieva vārds ir suverēns, un zinātne aizstāv to. Zinātniskie pierādījumi tikai apliecina Bībeles absolūto patiesību. Faktiski, ja mēs turpinām tiesas procesa analoģiju, brīdī, kad Tiesnesis Bībele ir iecelts tronī, prasītājs un aizstāvis apmainās vietām. Tas ir skeptiķis, kurš tagad atrodas neapskaužamā stāvoklī! Dieva Vārds ir standarts, un skeptiķis ir neatbilstošs šim standartam (Romiešiem 3:23), un mēs šeit neredzam nekādas zinātnisko pierādījumu liecības, bet redzam šī apgalvojuma apliecinājumu. Mēs redzam, ka skeptiķu uzskati ir pilnīgi nepareizi un ka zinātnei nav vietas tiesneša krēslā.

 

Tagad palūkosimies dziļāk. Papētīsim skeptiķa vai neticīgā iepriekšpieņēmumus. Viņš cenšas atspēkot Bībeli vairākos veidos, viens no tiem ir zinātne. Taču ar zinātni ir viena fundamentāla problēma. Zinātne ir atkarīga no Dabas Vienveidīguma (Uniformity of Nature). Ja dabas likumi mainītos pēc nejaušības principa, nebūtu iespējas atbilstoši mērīt vai eksperimentēt. Ja gravitācija, piemēram, mainītos katru dienu, kā varētu pastāvēt zinātne? Acīmredzot nevarētu! Līdz šim zinātniskie likumi ir vienveidīgi un nemainīgi, jo Dievs tos tā izveidoja. Viņš izveidoja likumus un pateica mums, ka tie nemainīsies, mēs varam tiem uzticēties (1. Mozus 8:22)! Taču neticīgais atsakās ticēt Dievam, kaut arī saprot dabas vienveidīgumu tāpat kā ticīgie. Bet kādēļ? Tas taču pilnīgi nesaskan ar viņu uzskatiem, kuros viņi uzstāj, ka daba un tās likumi par tādiem, kādi tie ir šodien, attīstījās vienmēr mainīga un nejauša procesa gaitā. Redzat, neticīgajam ir jāaizņemas no kristiešu nemainīgajiem uzskatiem, lai veiktu zinātniskus pētījumus vai apelētu pie zinātniskajiem pierādījumiem. Viņš paņem Dieva eksistenci kā pašsaprotamu, lai mēģinātu apstrīdēt Viņu. Šādi skeptiski vai neticīgi evolucionisti sludina uzskatus, kas atspēko paši sevi.

 

Kristieti, kad tevi iepazīstina ar zinātniskiem „pierādījumiem” pret Bībeles Dievu, atceries divas lietas. Pirmkārt, nekad neapšaubi Bībeli un neļauj zinātnei ieņemt tiesneša vietu. Bībele ir Galīgā Autoritāte. Bībele ir Dieva vārds. Kad jūs izmantojat pierādījumus, izmantojiet tos kā liecību, ka zinātne saskan ar Bībeli. Otrkārt, izmanto zinātni, lai pierādītu, ka neticīgajam nav nekāda pamata, lai pierādītu dabas likumu vienveidīgumu bez Bībeles Dieva, kurš nekad nenonāk pretrunā ar sevi, un kurš radīja likumus, kuriem var uzticēties. Parādi skeptiķim, ja viņš patiešām tic evolūcijas teorijai, ka viņš vispār nekādā veidā nevarētu izmērīt un pārbaudīt savu teoriju. Jo bez Dieva nav nekādu iespēju kaut ko zināt. Dievs izveidoja dabas likumus un, ja tā nebūtu, mēs nevarētu tiem uzticēties. Ja mēs nevaram uzticēties likumiem, mēs nevaram uzticēties arī zinātnei. Bet, paldies Dievam, mēs varam uzticēties dabas un zinātnes nemainīgajiem likumiem, jo mūs varenais Dievs tos izveidoja „uz palikšanu”, kad radīja visu Visumu tikai sešās dienās.

 

 

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Loģika.

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Loģika.

Autors: Joshua Joscelyn

Pēdējā zināmā adrese (Last known address): http://www.drdino.com

Kāpēc mums ir jābūt loģiskiem? No kurienes nāk loģika? Kurš definēs, kas ir un kas nav loģisks? Loģikas īpatnības ir interesanta liecība par Dievu huntās ir ierakstītas pat visdedzīgākā neticīgā sirdī – vai viņam tas patīk vai nepatīk. Un pirms esat iestrēdzis notiekošajā debatē ar neticīgo par Bibliskā Dieva eksistenci, mums ir jāvelta brīdis, lai pārbaudītu viņa loģiku. Nē, es nedomāju pārbaudīt viņa iemaņas, izvairoties no maldiem vai savirknējot priekšnoteikumus pareizā secībā. Tas patiesībā ir daudz vienkāršāk, patiešām. Kad neticīgais argumentē pret Biblisko Dievu, pajautā sev ļoti svarīgu un fundamentālu jautājumu par viņa loģiku: Kāpēc tā pastāv?

Padomā par to. Evolūciju atbalstošam neticīgajam nebūs problēmu argumentēt, izmantojot viņa spiešanas spējas. Viņš debatēs par katru pierādījuma detaļu, kuru tu viņam izklāstīsi, un, kaut arī viņa loģika bieži ir nepilnīga, viņš joprojām mēģinās izmantot to. Bet kāpēc? Galu galā, tas nesaskan ar viņa pasaules uzskatu. Tā nav saskaņā ar viņa uztveres veidu par realitātes elementiem. Piemēram, evolūcijas piekritējs un reizē neticīgais parasti uzskata, ka mēs esam šeit nonākuši nejaušu procesu (nekontrolētu izmaiņu vadītu) rezultātā, un ka visas lietas ir būtiski mainījušās kopš Lielā Sprādziena. Kaut kādā veidā eksplodēja „nekas” un no tā būtiski elementi veidoja citus elementus, kuri izveidoja dzīvību un kuri galu galā radīja visu, ko mēs redzam mums apkārt. Īstenība (saskaņā ar viņa pasaules skatījumu) sāka pastāvēt nejauši, tad attīstīties dažādos veidos un dažādos reģionos, un visbeidzot izveidoja visa Visuma apskaužamāko objektu – neticīgā smadzenes.

Tomēr šajā pasaules uzskatā pastāv fundamentāla problēma. Kā tajā tiek apskatīti tādi koncepti kā nemateriālie, nemainīgie un universālie loģikas likumi? Kā gan enerģija un matērija ir savstarpēji saistīta ar loģikas likumiem, kurus nevar pacelt, uzzīmēt vai saspiest? Fakts ir tāds, ka neticīgais nevar izskaidrot savu loģiku kā tādu, viņš vienkārši to pielieto. Viņš tikai zina, ka lietām jābūt loģiskām. Tu vari dzirdēt kā neticīgais demonstrē to savās prasībās pēc pierādījumiem, argumentiem un zinātni. Bet vai tas varētu būt, ka loģika ir savienojama tikai ar Dievu un Viņa Vārdu? Galu galā, tāpat kā loģika, Dievs ir nemateriāls, nemainīgs un universāls. Viņš ir tas pats kas vakar, ir šodien un būs mūžīgi. Viņu nevar pacelt, uzzīmēt un saspiest. Patiesībā, kristieši ir vienīgie, kuriem ir pamatots iemesls lietot loģiku. Loģikas likumu pārkāpšana noved pie viltus liecības un Dievs to nepārprotami ir aizliedzis. Kristieši tic Bībelei, kura saka, ka Dievs radīja visu, ieskaitot tādas abstrakcijas, kā dabas likumus, morāli un loģiku.

Acīmredzot neticīgajam nav izskaidrojuma viņa loģikas (kas atbilst viņa pasaules skatījumam) pielietojumam. Patiesībā, viņam ir jārīkojas kristiešu pasaules skatījuma ietvaros, lai vispār varētu diskutēt par jebko! Šeit var lietot analoģiju ar cilvēku, kurš mēģina argumentēt pret gaisa eksistenci. Viņam vajag ieelpot to, lai argumentētu pret to! Tādejādi neticīgais nolaižas līdz muļķībai, cenšoties argumentēt pret Dievu, kaut arī lieto Dieva likumus savā argumentācijā. Viņš izliekas par neticīgo, lai gan viņš to dara izmantojot instrumentus, kuri var parādīt tikai nemateriālā, nemainīgā un universālā Dieva eksistenci. Viņš varētu mēģināt argumentēt par pagātni, ka loģiku ir izveidojis cilvēks, bet tas nozīmētu, ka cilvēks varētu mainīt loģiku. Cilvēks var noteikt, ka divi plus divi ir pieci. Taču mēs instinktīvi zinām, ka tas ir pretēji loģikai un tādējādi tas nevarētu darboties.

Dieva Likums ir ierakstīts mūsu sirdīs, kā apliecinājums, ka Dievs ir. Varētu iesaistīties debatēs ar neticīgo izceļot vēl citus Dieva eksistēšanas pierādījumus. Tie liecina (lai gan viņš to varētu arī neatzīt), ka pat neticīgais darbojas pamatojoties uz zināšanām par Dievu, neatkarīgi no tā, cik dedzīgi viņš apspiež šīs zināšanas. Neticīgais izmanto pamatojumus, kuri nemainās, kuri ir pārāki par matēriju un kuri turklāt visās vietās un laikos ir tie paši. Bet tādā veidā viņš izmaina paša sludināto pasaules uzskatu. Un tā katru reizi, kad neticīgais piesauc loģiku, viņš apliecina Lielo Dievu, kurš nemainās, kurš stāv pāri matērijai un kurš turklāt ir visās vietās un laikos viens un tas pats.

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Pamati.

Kā pierādīt vai Dievs eksistē? Pamati.

 

Autors: Joshua Joscelyn

Pēdējā zināmā adrese (Last known address): http://www.drdino.com

 

Garām aizripo sakaltušas vībotnes kūlis. Vējš uz tukšas ielas saceļ putekļus, iepūšot sakaltušās smiltis divu vientuļu vīru sejās, kuras viena uz otru noraugās. Šķielējot vienam uz otru no savu lielizmēra Stetsona platmaļu apakšām, viņi lēnām iet viens otram pretī, turot gatavībā labās rokas pie savām ieroču makstīm. Viņu sejas izskatās drūmas, bet apņēmīgas. Tajā brīdī, kad izskatās, ka viņi izvilks ieročus – garais, kalsnais kovbojs nokliedzas: „Es turpināšu šo parādi tikai ar vienu noteikumu, partner’!” Otrs parausta savu uzaci ar ziņkārīgu mirdzumu acī: „Kādu, vecīt?” Atbilde seko: „Tu atdod man savu ieroci un tas mēs sacentīsimies.”

Šāds absurds piedāvājums mežonīgajos rietumos nekad netiktu ņemts nopietni, taču tas ir tieši tas, ko kristieši pacieš katru dienu. Izklausās dīvaini? Ļaujiet man paskaidrot. Kad notiek strīds par Dieva eksistenci, neticīgais bieži pieprasa, lai diskusijā netiktu iekļauts jebkas no Svētajiem Rakstiem. Jo, ja mēs vēlamies pierādīt Dieva eksistenci, mēs nedrīkstam izmantot Bībeli (šajā analoģijā  – mūsu seš-patronu revolveri) tāpēc, ka mums ir jāstājas pretī neticīgajam uz neitrālu pamatojumu platformas. Bet tās ir lamatas! Kad mēs nometam savu ieroci un diskutējam ar neticīgo par dažādām tēmām, balstoties tikai uz racionāliem pamatojumiem un izmantojot tikai loģiku un zinātni, neticīgais nepievienojas mums uz šīs „neitrālo argumentu” platformas. Un nedomā, ka šie pamati ir neitrāli. Tieši pretēji, viņš ir vienīgais, kas ir palicis ar ieroci! Viņš izmanto savu racionālo pieeju. Šis ir vienīgais pamats (vai ierocis) neticīgā pasaules uztverei – loģika un racionalitāte.

Kristieši būvē savu pasaules uztveri uz Bībeles pamatiem. Dieva Svētais Vārds ir vienīgā īstā patiesība, uz kuras mēs varam celt savu namu. Visi citi pamati ir plūstošas smiltis. Ar to ir pateikts, ka neticīgā pasaules uzskats arī uz kaut ko ir celts, proti, spēju diskutēt un piesaukt loģiku. Tāpat kā kristieši ceļ savu pasaules uztveri uz fundamentāliem pieņēmumiem (ticību), ka Dieva vārds ir patiess un pilnīgs, tā arī neticīgais, izmantojot empīrisma loģiku, bieži cels visu savu pasaules uzskatu uz pieņēmumu (ticību), ka visām lietām ir jābūt novērojamām, lai tās būtu patiesas. Lai nu kā, kamēr viņš ir korekts norādot, ka mēs pieņemam Dieva vārdu kā patiesību, arī viņš pieņem, ka loģika ir pareiza! Mēs abi sākam ar pamatpatiesību pieņēmumiem. Galu galā, kā viņš tik droši zina, ka redzēt nozīmē ticēt (empīrisms)? Kā būtu, ja tas, ko viņš redz, viņu maldinātu? Kā viņš var uzticēties, ka viņa loģika ir pamatota? Kā būtu, ja visas viņa sajūtas un spējas spriest būtu greizas?

Protams, loģikas likumi ir pamatoti. Kā nekā, tie ir saskaņā ar Dievu un Viņa vārdu. Taču neticīgajam nav jātic Dievam un Viņa Vārdam, tātad sanāk, ka viņam ir jāaizņemas kaut kas no mūsu pamata, lai argumentētu par jebkuru tēmu. Tātad, šeit ir mans viedoklis: ja neticīgais var paturēt savus pamata pieņēmumus (viņa seš-patronu revolveri), kāpēc mēs nevaram? Neticīgais var pieprasīt tev būt neitrālam, bet nepakļaujies maldināšanai – viņš nav neitrāls un tev arī tādam nevajadzētu būt. Dievs ir sākums visām lietām, un mums ir jāpielieto loģika, ko Viņš mums ir devis, tāpat kā Vārds, ko Viņš mums devis, kad diskutējam par dažādām tēmām – vai tā ir zinātne, doktrīna vai pat Dieva eksistence. Viņš ir Alfa un Omega. Ar visu cieņu, Viņš ir labākais seš-patronu revolveris, kuru vajadzētu kovbojam. Nemet prom savu ieroci, kristieti. Neatsakies no saviem pamatiem.