Tas, ko es vēlētos dzirdēt no draudzes pēc aborta izdarīšanas

Autors: Veronica Sexton
Orģinālraksts: https://newspring.cc/articles/what-i-wish-id-heard-from-the-church-after-having-an-abortion (What I Wish I’d Heard From The Church After Having An Abortion)

“Kā tas ir – justies kā slepkavai?”
Mana draudzene to saka, atstāstot kādu sarunu, kas viņai bija ar sievieti, kura nesen izdarīja abortu.
“Es nebaidos konfrontēt cilvēkus par kļūdām viņu dzīvēs”, piemetināja mana draudzene.

Mans kakls un krūtis savilkās čokurā. Vai šī sieviete, kuru mana draudzene nežēlīgi nosodīja, kādreiz savā dzīvē vispār vēlēsies iepazīt Dieva neaptveramo žēlastību? Dieva žēlastības un mīlestības mērs atkal nokļūst manas uzmanības centrā un esmu piepildīta ar pateicību. Jo arī es esmu veikusi abortu.

Aborts nekad nav Plāns A

Pirms nepilniem 20 gadiem es biju pazudusi. Tādēļ es arī rīkojos kā pazudis cilvēks. Man bija aborts, jo es ticēju, ka man nebija citas izvēles.

Es uzaugu ģimenē, kur mani vecāki bija šķīrušies, un es šajā ģimenē jutos atstāta novārtā. Es meklēju mīlestības uzmanību no zēniem. Kad man bija 15 gadi, mans paziņa mani izvaroja. Es jutos nevērtīga, un, paliekot vecākai, es turpināju meklēt atzinību no vīriešiem.

Kad paliku stāvoklī, mans psihiatrs iedrošināja mani veikt abortu, jo es jau pirms tam sāku cīnīties ar depresiju.

Uzreiz pēc tam, un gadiem ilgi, es – kā kauna mēteli – nesu šī lēmuma (un citu lēmumu) radīto drausmīgi smago nastu. Lai arī kādi bija apstākļi, kas mani noveda līdz aborta veikšanai, es pati izdarīju šo izvēli. Kā gan jelkad es vārētu zināt par piedošanu?

Piedošana ir iespējama

Savā visdrūmākajā brīdī es lūdzos Dievam, lai Viņš izglābj mani, lai piedod man. Un, kā klišeja tas arī izklausās – Viņš manu dvēseli izveda no tumsības, no gluma kapa un ieveda Savā gaismā (Psalms 30:3-4, Psalms 118:5). Tikai un vienīgi caur Dieva žēlastību es nācu pie atziņas par pilnīgu piedošanu. Viņš mani atbrīvoja – no kauna mēteļa un no upura mentalitātes, kuru es vazātu pa visu savu dzīvi.

Ja Viņš to var izdarīt man, tad piedošana, atpestīšana un dziedināšana ir paredzēta visiem un par visu.

Ko vajag sievietei

Tad nu, lūk – neizejot no Dieva žēlastības, man tā vien šķiet, ka – ja pirms 15 gadiem Kristus vēstnieks būtu mani “sveicinājis” tā, kā to izdarīja mana draudzene, es bēgtu tālu prom no draudzes un Jēzus Kristus glābjošās vēsts.

Cik traģiski, ka cilvēks var daudz vieglāk atrast mīlestību un žēlsirdību no pasaules, kas nepazīst Dievu, nevis no tiem, kas saka, ka zina un mīl Viņu.

Rakstvieta no Romiešiem 8:1 mums  saka: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas.” Taču – tā vietā, lai mēs strādātu kā Jēzus rokas un kājas sēžot pie grēciniekiem un izplatot Dieva žēlastību, mīlestību un līdzjūtību, mēs pārāk bieži dzirdam kristiešus bļaujam: “Slepkava, slepkava!”

Daudzi kristieši kliedz pie abortu klīniku galvenajām ieejas durvīm, taču – kur ir mūsu sētas ieejas kalpošana, kas ved grēciniekus pie mīlošā Tēva žēlastības, atpestīšanas un dziedināšanas?

Vai tad tāpēc ir kāds brīnums, ka cilvēki slēpj savu grēku un kaunu slapstoties ēnās, nekā nes to visu uz draudzi, kurai būtu jābūt cerības un dziedināšanas mājai? (Kolosiešiem 1:13-14)

Izplatīt Dieva žēlastību ar mīlestību un žēlsirdību nenozīmē, ka mēs akceptējam grēku; tas nozīmē, ka mēs citiem cilvēkiem norādām uz Glābēju, kurš mums izmisīgi ir nepieciešams katram (Efeziešiem 4:32). Tas nozīmē, ka vispirms mēs izrādām līdzjūtību pret katru cilvēku, tāpat kā to darīja Jēzus. Tas nozīmē, ka mēs nesākam sarunu nosodot sievieti sūtot viņu uz elli. Jēzus parādīja vislabāko piemēru par to, kā to darīt – sākot sarunas ar laulības pārkāpēju un izlaidīgu pagāna sievieti, dodot viņām žēlsirdību un cieņu, ko, savukārt, citi nedeva (Jāņa 4, Jāņa 8:1-30).

Pie tam, mēs nevaram stāstīt Evaņģēliju tiem, kuri no mums bēg prom un tiem, kuri mūs jau ir bloķējuši no savām sociālā tikla laika joslu plūsmām.

Jo patiešām, vai tad mēs visi nejūtam grēku un noslēpumu smagumu, ko mēs nesam? Es jutu.

Tādēļ, tā vietā, lai norādītu ar nosodošu pirkstu, varbūt mums vajadzētu norādīt citiem uz to pusi, kur ir krusta brīvība.

Tulkoja: Mārcis Rožkalns