Iespēja būt kopā ar jums man ir liela privilēģija un arī liela atbildība, kad mācu par lūgšanu. Mēs visi dažkārt izskatāmies atšķirīgi no tā, kādi mēs patiesībā esam – mums varbūt ir varenības fasāde, kad patiesība tā ir tikai un vienīgi fasāde. Manā paša dzīvē lūgšanai ir ļoti nozīmīga loma, taču, attiecībā uz lūgšanu, pats sevi es redzu kā visai vāju tās praktizētāju.

Es vienmēr atgādinu sev – šajā stāstā ir tikai viens varonis un šis varonis ir Jēzus Kristus. Nav tādi vareni Dieva cilvēki, ne vareni Dieva lūdzēji, bet ir sīki, vāji un neticīgi cilvēki varenam un žēlsirdīgam Dievam, kurš ir piešķīris viņiem žēlastību – lūdzu, vienmēr atceraties to! Ir tikai viens varonis šajā stāstā – Jēzus Kristus.

Pirms es lasīšu no Lūkas evaņģēlija, nolasīšu jums fragmentu no kalpu dziesmām, kuras mums atklāj tik daudz par Jēzus Kristus personu un Viņa darbiem.

1 Redzi, tas ir Mans kalps, kuru Es atbalstu; (..)
Jesajas 42:1 (tulkojums no King James versijas angļu valodā)

Jēzus ir iemiesojies Dievs – Dievs, kurš kļuva par cilvēku. Kļūstot par cilvēku, Viņš atlika malā ļoti daudz Viņa dievišķībai piemītošo privilēģiju un priekšrocību. Viņš patiesi bija cilvēks un Viņš kā cilvēks Svētā Gara spēkā pildīja savu misiju. Viņam bija jābūt pēdējam Ādamam, un savu ļaužu dēļ Viņam (kā šim pēdējam Ādamam) bija jācīnās un jāuzvar. Un Viņam bija jāuzvar nonākot ķermenī, kas ir līdzīgs grēcīgai miesai. Ne tādā ķermenī kā pirms Ādama grēkā krišanas, bet tādā, kurš, lai arī netika sabojāts, tomēr cieta grēkā krišanas sekas – vājumu, sāpes, ciešanas, bēdas, kārdinājumus. Rakstvieta saka, ka Dievs Viņu atbalstīja. Bieži mēs baidāmies šādi domāt, jo ir tik daudz uzbrukumu Viņa dievišķumam. Taču mēs redzam, ka Viņš bija cilvēks un Dievs Viņu atbalstīja, ņēma Viņu aiz rokas, Gars spēcināja Viņu. Mums ir Ādams, tēvs, kurš krita grēkā, taču mums vajadzēja brāli, kurš cīnītos kā patiess cilvēks un tas bija Jēzus Kristus. Mums tas ir jāpatur prātā, kad iedziļināmies evaņģēlijos apskatot Viņa lūgšanu dzīvi. Viņš nelūdza tāpēc, ka bija garīgs vai vēlējās parādīt nodošanos. Viņš lūdza, jo Viņam bija vajadzīga lūgšana – tādēļ, ka Viņam, kā pēdējam Ādamam, kā miesai no mūsu miesas un kaulam no mūsu kaula, bija jāuzvar ienaidnieks izmantojot tikai sava Tēva spēku – Svētā Gara spēku. Tādējādi Viņš rāda mums piemēru.

Problēma nav tajā, ka tu esi pārāk vājš. Patiesībā tas, ko Dievs dara mūsu dzīvē no jaunpiedzimšanas brīža līdz miršanai, ir vājuma radīšana mūsos. Problēma ir tajā, ka mēs neapzināmies, cik mēs esam vāji, jo šis vājums mūs aizvedīs līdz lūgšanai, kā tas aizveda mūsu Glābēju (esot patiesi iemiesojies miesā) līdz lūgšanai.

1 Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.”
Lūkas evaņģēlijs 11:1

Man šķiet, ka tas ir tik apbrīnojami, ka nevienā brīdī mācekļi negāja pie Kunga un neprasīja, lai iemāca viņiem izdzīt dēmonus, sludināt vai staigāt pa ūdens virsu. Taču vienu reizi gan viņi ko lūdza – viņi lūdza, lai iemāca viņiem lūgt. Man ir jātic un konteksts uz to arī norāda, ka Viņš lūdza kā neviens cits un ko tādu mācekļi nebija dzirdējuši. Ja iemiesojies Dievs – šis pilnīgais cilvēks – mūsu atpestīšanas darbu veica Svētā Gara spēkā, izmantojot Tēva spēku, cik gan daudz vairāk tas ir nepieciešams mums! Šajā reizē es neiedziļināšos doktrīnās par lūgšanu, taču izstāstīšu jums ilustrāciju, kas, cerams, palīdzēs arī jums. Šī ilustrācija ir visai labi zināma, mazliet smieklīga, taču es jums to pastāstīšu, jo šī ilustrācija man ir prātā no brīža, kad domāju par to, ko teikšu jums.

Es daudzus gadus dzīvoju Peru. Peru ir lieli viļņi un reiz mani pārliecināja, ka man ir jāiemācas sērfot. Es atbildēju, ja vien vari atrast pludmali, kur cilvēkiem ir drēbes, es pamēģināšu. Es pamēģināju, taču tas nebija veiksmīgi. Es būtu bijis pateicīgs, ja kāds man pateiktu, ka izliktais sarkanais karogs nozīmē, ka nedrīkst iet ūdenī, jo tas ir bīstami. Es jau dažas dienas biju pamēģinājis sērfot, tādēļ ar zināmu pārliecību, ka nenomiršu, devos ūdenī. Kad biju ūdenī, es sapratu, ka man ir ļoti lielas nepatikšanas, jo straume aizvilka mani prom no krasta un es ļoti lūdzu, lai straume mani neaiznestu no Dienvidamerikas līdz Japānai. Es biju ļoti pārbijies. Kādā brīdī es dzirdēju aiz sevis troksni, kas man atgādināja jūras lauvas rīstīšanos, kad tā ir dusmīga. Tajā apkaimē ir ļoti daudz jūras lauvu un šī apziņa mani vel vairāk pārbiedēja. Taču, kad pagriezos, ieraudzīju, ka tā nav jūras lauva, bet jauneklis (apmēram 20 gadus vecs, maza auguma), kurš bija pieķēries pie sērfošanas dēļa. Es šī jaunekļa sejā redzēju šausmas. Viņš vairākas reizes bija nokritis no dēļa un uzrāpies atpakaļ, bet bija skaidrs, ka viņš noslīks. Viņš bija pārbijies. Iedomājos, ka es varētu ar savu dēli pietuvoties viņam un sagrābt viņu, taču kaut kas mani apturēja, un es atskārtu, ka esmu dzirdējis tik daudz stāstu par to, kā slīcējs parauj glābēju līdzi un noslīgst abi. Lai arī biju divreiz lielāks par šo jaunekli, apzinājos, ka sagrābjot mani, viņš mani nogalinātu noslīcinot mūs abus. Es izkļuvu krastā un pieskrēju pie dažiem ļoti pieredzējušiem sērfotājiem, kuri zina, ko dara, un lūdzu viņiem palīdzību – izglābt šo jaunekli. Un es redzēju viņu sejas, kad viņi pietuvojās jauneklim – viņu acīs bija bailes. Viņi bija pieredzējuši, atlētiski, taču bija izbijušies. Pagāja kādas 20 vai 30 minūtes, līdz viņi dabūja jaunekli krastā.

Kādēļ es stāstu šo stāstu? Es, iespējams, biju četras vai piecas reizes spēcīgāks par šo jaunekli un šie pieredzējušie sērfotāji noteikti bija vēl daudz spēcīgāki. Pat ja trīs no šiem vīriem bez īpašas piesardzības un gudrības lektu pie viņa un censtos sagrābt, jauneklis viņus visus saķertu un viņi visi noslīktu. Kā gan jauneklis, kurš ir uz pusi mazāks par mani, var noslīcināt trīs citus vīrus? Vai tā ir šī jaunekļa disciplīna? Nē! Drosme? Nē! Vai tas bija gribasspēks, kas deva viņam tādu spēku, lai sagrābtu un noturētu par viņu daudz lielākus vīrus? Kas tas bija? Viņa BAILES! No kurienes ir šīs bailes? Nožēlojama bezpalīdzība! Šis jauneklis apzinājās, ka viņam nav nekādu iespēju saglābt savu dzīvību un viņš noslīks. Tādēļ viņš sagrābtu un turētos pie ikviena, kurs viņam pietuvotos, un neviens nevarētu pat ar lauzni viņu dabūt nost. Tas nebija viņa spēks, disciplīna vai nodošanās, tā bija viņa vajadzība. Viņš ieraudzīja savu bezpalīdzību un nāves briesmas, kuras īstenotos, ja vien kāds viņam nepalīdzētu – nerīkotos viņa vietā. Tas bija vājums. Viņš atklāja savu vājumu – absolūta vajadzība.

Man tiešām ļoti nepatīk, kā mēs šodien runājam par Dieva cilvēkiem – viņš ir liels Dieva vīrs vai sieva. Man patiešām paliek slikta dūša no tā. Es tam vienkārši neticu. Bet, kādēļ dažiem cilvēkiem ir neparastas lūgšanu dzīves? Parasti saka, ka tā ir šī cilvēka stiprā griba, disciplīna, nodošanās, dievbijība. Nē, nē un vēlreiz nē! Beidziet paaugstināt cilvēkus, es tam neticu! Es ticu, ka patiesībā bija šādi – viņi ieraudzīja savu vajadzību, savu vājumu un nespēcību un ka viņiem pašiem nav nekā, it nekā! Viņi saprata, ka ja Dievs nedarbosies viņu vietā, tas būs bezcerīgi. Lūk, kas viņu lūgšanu dzīves padarīja neierastas! Tādēļ es negribu, ka mēs skatītos uz kādu un domātu, ka viņi ir ļoti garīgi un visādi citādi dievbijīgi. Ja viņi sevi par tādiem uzskata, tad viņi nav tādi, par kādiem jūs viņus turat. Mana vajadzība, vājums un apziņa, ka viss, ko pats esmu mēģinājis darīt, ir izgāzies. Taču Viņš nekad nav kļūdījies! Es neko nevaru, pat izkāpt no gultas ārā nevaru, taču Viņš var visu un es varu visu, ja tas ir kontekstā ar Viņa gribu, un ja Viņš virza notiekošo. Tas ir tas, ko es vēlos, lai jūs saprastu. Dievs neskatoties uz mūsu priekštatiem, ko Viņam vajadzētu darīt, pavada desmitgades kultivējot un radot vājumu vīriešos un sievietēs, liekot viņiem ceļā kalnus, kurus viņi nespēj pārcelt, lai mūs pārliecinātu par vienu – tu nevari pārvietot to kalnu, pat ne mazu uzkalniņu, bet Viņš var. Atcerieties, ka Dievs lieto vājāko. Tu grasies uzvarēt midianītus un tu atrodi zēnu, kurš ir paslēpies vīna mucā. Mazākā ciema mazākās ģimenes mazākais dēls sapulcina armiju, kas ir diezgan liela, bet niecīga salīdzinot ar to, ar kuru viņiem jācīnās. Dievs saka, ka tā ir par lielu un tad, kad visbeidzot ir palikuši 300 vīri, Dievs saka, lai tie noliek malā zobenus un paņemt tikai māla krūzes ar uguni tajā. Vai stāstā par Goliāta nogalināšanu, ko paveica zēns ar oli. Ceru, ka jūs apskatīsieties uz savu dzīvi un ieraudzīsiet visas tās vietas, kur Dievs nepārtraukti ir strādājis, lai padarītu tevi vāju. James Innell Packer ir grāmata par vājumu. Grāmatas reklāmas video ir šis vecais vīrs J.I.Packer, kurš iet augšā pa pakāpieniem un viņš ir tik vājš, ka ar grūtībām tiek līdz augšai. Un esot augšā viņš pieiet pie rakstāmmašīnas un uzdrukā vārdu – VĀJUMS… un tādēļ mēs lūdzam!

Avots:
God Is Creating Weakness In Your Life
Paul Washer (HeartCry Missionary Society)
Fellowship Conference 2021 (Illbehonest.com)

Tekstā pieminēta J.I. Tacker grāmatas ievadfilma: https://www.youtube.com/watch?v=seBsfKi-v2w

Tulkoja: Mārcis Rožkalns