Šī liecība ir par burvestības un sātanisma realitāti, kādu to izstāstīja cilvēks, kuram ir personiska pieredze šajos jautājumos. Mūsu mērķis ir: “Nepiedalaities neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” (Efeziešiem 5:11).

Tulkotāja piezīme: intervijas starplaikos tiek rādīts video, kur John Ramizrez ved intervētājus ekskursijā pa viņa bērnības vietām, stāstot kādus atgadījumus no viņa dzīves. Lasot tikai viņa teikto, bet neredzot rādīto, nevar gūt pilnvērtīgu priekšstatu, līdz ar to šīs video sadaļas šeit netiek tulkotas.

Es uzaugu vietā, kur pirmo reizi savā mūžā biju liecinieks slepkavībai brīdī, kad biju ceļā nopirkt pudeli piena. Slepkavība notika dažus metrus no manis, kur cilvēks tika sašauts septiņas reizes. Savā bērnībā es bieži redzēju slepkavības. Es dzīvoju tādā rajonā, kur, lai izdzīvotu, bija jābūt stipram un gatavam nogalināt, viltīgam, izmanīgam. Ģimenē tēvs nodarbojās ar burvestībām un tādēļ ikdienā mums apkārt bija raganas un burvji, turklāt mums bija vienošanās ar pašu velnu. Kad man bija kādi 8 gadi, atceros, kad dažreiz gāju uz tēva istabu, kur viņš pielūdza velnu un tur es sajutu velna klātbūtni. Man tēvs pielūdza velnu dēmoniskās mēlēs, veica dažādus rituālus, izkārtoja dažādus reliģiskus atribūtus. Jau bērnībā es apmeklēju dēmonu draudzi, kur aktivitātes norisinājās no septiņiem vakarā līdz pieciem no rīta. Man bija apmācības, kur raganas mani iemācīja burvja arodu. Viņas pašas šajā jomā bija darbojušās 20-40 gadus. Man iemācīja komunicēt garā ar ļaunā valstībām dažādās vietās pasaulē, ar pašiem dēmoniem un velnu. Lai komunicētu ar velnu, šādas tiesības bija jānopelna.

Bērnībā bija kāds man nozīmīgs notikums. Kādu dienu, kad mēs ar draugiem spēlējāmies skolas pagalmā, netālu no mums ieradās mācītājs, kopā ar kādu mūzikas grupu un ap viņiem sāka pulcēties cilvēki. Notika kas apbrīnojams, mēs sajutām prieku, tur bija tāda priecīga atmosfēra. Šis mācītājs uz skatuves stāstīja kādu no Bībeles stātiem un cik ļoti Dievs mīl ikvienu cilvēku. Es nāku no salauztas ģimenes un tas viss piesaistīja manu uzmanību. Es nodomāju pie sevis – varbūt, ka Dievs arī mani mīl un vēlas mani, vēlas pieskarties un mainīt manu ģimeni. Es sajutu neaprakstāmu mīlestību. Īsāk sakot, es to gribēju. Pēc runas mācītājs nokāpj no skatuves, uzliek rokas un aizlūdz par cilvēkiem. Kādā brīdī viņš sāka nākt manā virzienā un es domāju, ka nu pienākusi arī mana kārta – viņš pieskarsies man un aizlūgs par mani un Jēzus pieņems mani. Taču mācītājs man pagāja garām… tā arī nepieskaroties man un nelūdzot par mani. Es nodomāju, ka Jēzus mani nemīl un arī mans tēvs mani nemīl, jo es nāku no salauztas ģimenes. Jēzum patīk, ka manu mammu tēvs regulāri sit, ka mēs ar brāli dodamies gulēt izsalkuši, ka mums dzīvoklī nav apkures, ka mūs nepieņēma nevienā skolā, jo neiederējāmies. Tobrīd domāju, ka Jēzus ir tāds pats kā mans tēvs. Tā nu es noskumis pārnācu mājās. Pēc kādas nedēļas vai divām es atkal spēlējos skolas pagalmā un jutu, ka kaut kas nokrita uz zemes. Tā bija krāsaina burvja kaklarota. Es to uzvilku un tā bija mana pirmā vienošanās ar velnu. Pēc tam, kādā citā dienā (man bija 10 gadi), mēs devāmies uz vietu, kur izliek taro kārtis. Sieviete jeb ragana, kas izlika šīs kārtis, vienā brīdī cieši paskatījās uz mani un teica: “Mums šis zēns ir ļoti vajadzīgs. Santerijas (dēmonu pielūgšanas kustība, reliģija) gariem šis zēns ir vajadzīgs. Ja jūs mums viņu nedosiet, viņš pēc 30 dienām zaudēs redzi.” Mana māte krita izmisumā, viņa pārdeva mēbeles, gultu, lai iegūtu 250 dolārus šai ceremonijai. Viņai bija jāguļ uz grīdas, jo gulta bija pārdota. Šī sieviete bija iedvesusi ārprātīgi lielas bailes manā mātē un viņa ļoti baidījās no tā, ka es zaudēšu redzi. Tā nu mana māte ieveda mani tumsas pasaulē, kad man bija 10 gadi. Pirmā sastapšanās ar mīlestību bija tad, ka pats velns atnāca pie manis. Viņš piedāvāja man atdot savu dzīvi viņam uzliekot man kaklā piecas virtenes. Man tika piešķirti pieci varenākie tumsas valstības dēmoni kā mani sargeņģeļi no tā brīža sākot.

Es sāku apmeklēt dēmonu draudzi, kas norisinājās no septiņiem vakarā līdz pieciem rītā, kur pielūdzu dēmonus, mani apmācīja burvestībās, mācīja par tumsības valstībām, tās nosaukumus un kurš valda par kādu noteiktu reģionu, un kā novadīt tur spēku. 13 gadu vecumā es spēju ar astrālo ķermeni pamest savu ķermeni un doties uz dažādiem reģioniem, kuriem es uzliku lāstus – prostitūcijas, narkotiku, homoseksuālītes, slepkavības, pašnāvības garus. Es pratu novadīt šo garus uz vajadzīgajām vietām. 15-16 gadu vecumā es devos uz slimnīcu un uzliku nāves lāstu intensīvās aprūpes nodaļā, jo es vēlējos paaugstinājumu – es vēlējos, lai velns mani ieceļ par viņa lielāko pielūdzēju Ņujorkas pilsētā. Mans tēvs 33 gadu vecumā nomira no sašaušanas sejā kādā naktsklubā, un velns teica, ka noņems veco, lai dotu amatu jaunajam. Velns aizstāja manu tēvu, viņš man kļuva kā tēvs. Es ieguvu paaugstinājumu, kur no dēmonu pielūdzēja es kļuvu par tik augsta līmeņa velna kalpu, ka drīkstēju sēdēt kopā ar velnu tā, kā es to daru pašlaik ar jums – viņš ieņēma cilvēka veidolu un ieradās manā istabā, kur sarunājāmies visas nakts garumā, kur viņš man deva norīkojumus. Es devos naktsklubiem (pat uz pieciem klubiem vienas nakts laikā), kur es vervēju cilvēkus tumsas valstības darbam apsolot bagātību, pareģoju viņu dzīvi, kas ar viņiem notiks, lai arī šie cilvēki nepazina mani. Man bija dēmoniskas spējas, es alku pēc asinīm – es katru nedēļu nogalināju dzīvniekus, lai dzertu viņu asinis, savukārt, ja tas neizdevās, es iegriezu sev un dzēru savas asinis. Šajā dēmoniskajā tumsas valstībā es strādāju kopā ar ārstiem, juristiem, skolu direktoriem, tiesnešiem, policistiem un pat labi zināmiem dziedātājiem, kas arī aktīvi piedalījās šajā valstībā.

Es arī pārvietoju tumsas valstību uz dažādām draudzēm, lai darītu visu iespējamo, lai atturētu tās no izaugsmes, lai cilvēki netiktu izglābti. Dažreiz piedzēries iznācu no naktskluba un ielas vidū saucu uz Dievu: “Nu, gribi tu arī dabūt no manis? Nāc lejā un iedošu tev pa muti un iespļaušu sejā! Nāc un cīnies ar mani!” Kāzas man bija helovīnos, kurās piedalījās daudz dažādu dēmonu no dažādām vietām pasaulē. Neviens cilvēks neatnāca, jo visi baidījās no manis, lai gan biju izsūtījis daudz ielūgumus. Taču dēmoni kristīja manas kāzas. Sieva bija ragana un es biju burvis. Mums piedzima meita un es arī viņu centos apmācīt par raganu.

Atceros gadījumu, kad man bija jāpienes cilvēka upuris. Es biju mašīnā un velns bija aizmugurējā sēdeklī. Viņš jautāja, vai es mīlot viņu. Atbildēju, ka mīlu, protams. Viņš tad teica: “Uz tā jumta ir cilvēks, kurš vēlas tev atņemt naudu un nodarīt tev pāri. Ja tu mani mīli, nogalini viņu.” Kad es uzkāpu uz divpadsmit stāvu ēkas jumta, atceros, ka ieraudzīju vīrieti, kurš slēpās aiz kāpnēm. Viņš bija turpat divus metrus garš, spēcīgas miesas būves. Es jutu, ka tajā brīdī manī ienāca dēmons un sapratu, ka es vairs nebiju es pats. Grasījos viņu aizvest uz savu dzīvokli un nogalināt iedurot viņam kaklā, jo tur man bija liela vanna ar daudzām mačetēm. Taču tanī brīdī, kad grasījos sagrābt viņu, viņš nozuda. Kā olimpisko spēļu atlēts aizmuka. Es par sevi biju ļoti vīlies, jo nespēju nogalināt savu pirmo upuri.

Ja es pateicu kādam, ka viņš nomirs pēc 30 dienām, tā parasti arī notika. Man bija vienalga, kas tu esi un ar ko esi pazīstams, un par ko tu sevi sauci – katoli vai kristieti. Vienīgais izņēmums bija tad, ja tev bija personiskas attiecības ar Kristu. Reiz kāda sieviete atnāca pie manis un teica, ka viņa vīrs viņu krāpj un lūdza, lai es noburu un nogalinu šo sievieti. Viņa man jautāja, cik viņai par to būs jāmaksā. Atteicu, ka man jāparunā ar savu tēvu (velnu) un lai atnāk pie manis pēc dažām dienām. Es jautāju velnam, ko lai daru. Viņš teica, nopērc zārku ar 21 melnu sveču komplektu, ieliec sievietes bildi zārkā, buries un pēc 21 dienas viņa būs mirusi. Kad atnāca šī sieviete, teicu, ka viņai būs jāmaksā 10000 dolāri, lai nogalinātu šo sievieti un viņa piekrita. Pēc tam teicu, ka tā kā es tevi pazīstu un esi bijusi laba pret mani, došu tev atlaidi, maksāsi tikai 7000 dolārus. Ejot prom viņa piebilda: “Starp citu, viņa ir kristiete.” Es atbildēju, ka tādā gadījumā es to izdarīšu bez maksas, man naudu nevajag, jo gribu pārmācīt “tos kristiešus”. Es veicu visas iespējamās burvestības un pēc 21 dienas šī sieviete nebija nomirusi. Pat vēl pēc mēneša viņa nebija nomirusi. Es biju apjucis un mana reputācija bija apdraudēta. Es izsaucu velnu, dēmonus, divkārt pastiprināju burvestības spēku, taču bez rezultātiem. Kādā vakarā pie manis ieradās velns un teica, ka mums ir jāpārtrauc šīs sievietes nogalināšanas plāns. Es biju neizpratnē, jo es esmu burvis, mana reputācija bija apdraudēta, jo nenogalinot šo sievieti visi domās, ka man nav šādu spēju. Velns teica: “Dievs, to neļauj, tāpēc liec viņu mierā.” Es prasīju, kas ir šis Dievs? “Dievs, kuram viņa kalpo,” viņš atbildēja. Es biju nikns, es lūdzu, lai dod man vēl vienu nedēļu, lai nogalinātu, taču viņš man neļāva, jo Dievs, kuram viņa kalpo, to neļauj. Ar to burvestību, ko lietoju, šai sievietei būtu jābūt mirušai pēc 21 dienas.

Video fragments no veikala, kas tirgo reliģiskus atribūtus.
Šī ir [pavedinošās kara dievietes] Jezebeles figūra viņu reliģijā. Izstāstīšu kā tas strādā. Visas šīs statujas pašas par sevi neko nenozīmē, taču aiz tās ir konkrēts dēmons. Lai es identificētos ar šo dēmonu, ir vajadzīga šī cilvēka atveida figūra. Es nevaru identificēties ar garu, jo mums nav nekā kopēja. Es esmu cilvēcīga būtne, gars ir nemirstīgs. Gars ir dēmona gars un tādēļ starp mums ir jānovieto šī figūra cilvēka izskatā, lai mēs identificētos ar to un tad dēmons caur šo figūru var darboties. Pēc tam viņi sev dod vārdus, vecumu un dzimšanas dienas. Šajā veikalā aiz sienas viņi veic burvestības rituālus, lai vilinātu tevi nopirkt šīs figūras, tādā veidā aiznesot uz mājām dēmonu. Redziet, šeit ir grāmata ar lūgšanu izlasi, lai jūs domātu, ka lūdzat Dievu, taču patiesībā šajās lūgšanās nav nekā bibliska un ne vārda par krustu (uz grāmatas vāka ir Jēzus seja ar ērkšķu kroni galvā).
[Intervētājs jautā,] vai šeit mūs novēro gari? Jā, protams, mūs novēro, taču tiem nav varas pār mums, jo mūs sargā Kristus asinis un mēs varam tos no šejienes izdzīt un velns mums neko nespēs izdarīt.
Cilvēki pērk visādas figūriņas, priekšmetus, tērē tam lielu naudu domājot atbrīvoties no nelaimēm, paaudžu lāstiem. Bet Dievs to piedāvā izdarīt bez maksas, taču tas viņiem nav vajadzīgs, viņiem tas ir par sarežģītu. Viņiem liekas, ka vienkāršāk ir atnāk uz šādu veikalu, nolikt 200 dolārus un domāt, ka būs brīvi, bet patiesībā viņi dzīvo verdzībā.

Reiz es dabūju grāmatu un es biju viens no trim, kuru rīcībā bija šāda grāmata. Tajā bija dažādi dēmonu un tumsas valstības simboli, kā arī dažādi burvestības veidi, ar kuriem nogalināt cilvēkus. Nevienam šāda grāmata netika dota, ja pats velns to neatļāva. Es izmantoju šo grāmatu, lietoju tās simbolus burvestībās, lai nolādētu un pieburtu dažādas nelaimes, lai cilvēka sajuktu prātā, saslimtu ar pēkšņām slimībām kā lepra, vēzis. Es piebūru pašnāvības garus, bipolāros traucējumus, abortus, neiznēsāšanu un pat varēju izdarīt tā, ka cilvēki devās uz operācijām, lai gan nevajadzēja operāciju. Es biju tā aizrauts, ka varēju pielūgt un sarunāties ar velnu visu nakti, lai gan virkne kristieši nespēj lūgt pat stundu. Garīgā pasaule ir pat reālāka nekā fiziskā, bet mēs to nespējam saskatīt un ko vien neapsargā Jēzus Kristus, ir viegls mērķis iznīcināšanai. Ir ļoti viegli iznīcināt ateistus, jehovas lieciniekus, mormoņus un cilvēkus, kas apgalvoja, ka netic velnam, jo viņi nemeklē garīgu palīdzību. Atceros gadījumu, kad Nicky Cruz komanda ieradās manā apkaimē un viņiem bija sava muzikālā slavēšanas grupa TRUCE, kura slavēja Dievu. Es vajāju šo grupu, gribēju viņus iznīcināt, jo viņi bija jaunieši 16-20 gadu vecumā un atļāvās manā apkaimē dziedāt kaut kādas stulbas dziesmas. Kad viņi uzstājās, ap viņiem bija ugunsmūris un es viņiem nevarēju neko pieburt, katru reizi, kad mēģināju kaut ko izdarīt, kāds spēks mani atgrūda. Es nodomāju, ka šeit kaut kas nav kā vajag. Es atmetu ar roku viņiem, šo cīņu viņi bija uzvarējuši.

Man bija ļoti daudz naudas, skaistas mašīnas, skaistas sievietes. Apkārtnē cilvēki no manis baidījās, jo zināja, kas es esmu un ja pret mani nekorekti izturētos, tad šis cilvēks vai viņa ģimene varēja nomirt bez ieroča, jo to varēju izdarīt, kamēr viņi gulēja. Mans tēvs deva man varu un pārdabisku spēku, kas lika cilvēkiem, arī policistiem un apsardzes darbiniekiem, baidīties no manis. Cilvēki mani dēvēja par velna dēlu. Es noliku uz ceļiem kristiešus ne lai viņi lūgtu, bet tāpēc, ka viņiem nebija spēka. Nepārprotiet mani, tas nebija tāpēc, ka Dievs nebūtu visvarens. Dievs bija visvarens, bet trauks bija vājš – šiem kristiešiem nebija lūgšanu dzīves, lūgšanai nebija gavēšanas un nebija attiecības ar Dievu. Personai iekšā bija tāda kā vadības forma, bet tai nebija spēka, tā bija vāja. Šim cilvēkam bija Bībele, pareizais apģērbs, bet nekāda saikne ar Jēzu Kristu, šis cilvēks neatradās Viņa gribā, Viņa apsolījumos un Viņa dievišķajā nolūkā. Es viņu salauzu, viņš bija manā varā kā vergs, es veicu burvestības rituālus uz šo cilvēku un tā kristieti pēc kristieša, ģimeni pēc ģimenes, draudzi pēc draudzes. Es vajāju visus, kas pārstāvēja Kristus krustu.

Man bija līgums ar valdību, kas pārvaldīja Haiti, tās vārds bija Kandevo, arī ar valdību, kas vadīja Maiami, arī ar dēmoniem Āfrikā, šeit Ņujorkā, kur vadība notiek ietverot visas pasaules vietas. Man nebija sirdsapziņas, es savu brāli turēju burvestības varā piecus gadus. Cits mans brālis arī bija burvis. Kādā reizē viņš ienāca pie manis mājā, dēmons uzbruka viņam un viņš izmuka no mājas, jo nespēja paciest sāpes vēderā. Mūsu māte to redzēja. Es esmu veicis ļoti daudz rituālu ar savu ķermeni. Bija rituāli, kur nododu savu dvēseli velnam, bet arī tādu, kur man bija jānorij dzīvnieku asinis un šaujampulveris. Es gāju uz dēmonu draudzi un katru gadu mums – varenākajiem burvjiem un raganām – bija slepena sapulce, kur lēmām par to, kuru valstību mēs kontrolēsim. Mēs bijām daudz organizētāki nekā kristīgā draudze. Tumsības draudze bija daudz organizētāka nekā Kristus draudze. Mēs zinājām kā un kas ir jādara, laicīgi gatavojāmies nākamajam gadam. Bet kristieši pat stundu nevar pavadīt lūgšanās. Bija pat tā, ka es paņēmu sabatu uz vienu gadu un velns mani sodīja ar aklumu. Es biju akls veselu gadu un sāku jau mācīties staigāt ar spieķīti un suni pavadoni. Ārsti nespēja izskaidrot kā es pazaudēju redzi. Par mani tajā laikā rūpējās mana māte. Taču, kad nodevu sevi atpakaļ velnam, viņš man atdeva redzi pēc septiņām operācijām. Tas bija sods par to, ka paņēmu vienu gadu brīvu. Tādā pasaulē es dzīvoju – ja tu izturies nevīžīgi pret velnu vai izdari, kas viņam nepatīk, viņš tevi sodīja, pat nogalināja tevi un tavu ģimeni. Tās bija bailes, kas sagrāba tevi, lai tu nevarētu pamest viņa reliģijas. Savukārt, ja kristietis kaut ko neizdara, vienalga viņa mājās ienāk žēlastība. Bija kāds gadījums, kad velns lika sievietei pamest vīrieti, kuru viņa bija iemīlējusi. Viņa atteicās un dēmons iegāja kādā bezpajumtniekā, kurš paņēma āmuru un ar 17 sitieniem galvā nogalināja šo sievieti. Kādā vakarā, kas bija nākamā diena pēc kāda naktskluba apmeklējuma, mājas skatījos Jerry Springer raidījumu. Tas bija traks raidījums, cilvēki kāvās un man tas patika, es smējos par viņiem. Piepeši es dzirdēju balsi sakām – dēls, drīz es nākšu pie tevis, ko tu darīsi ar savu dzīvi? Balss nāca no otras istabas gala. Es skaidri zināju, ka tā nenāca no televizora. Es pazinu velna balsi, jo ar viņu biju sarunājies neskaitāmas reizes nakts garumā, es zināju, kādas ir sajūtas un izmaiņas istabā, kad ienāk velns. Es zināju ikvienu dēmonu, kas vadīja šo reģionu, arī visā Amerikā, Kanādā. Es zināju dēmonus, kas vadīja dažādus kultus, reliģijas kā New Age, budismu, islāmu, santarija, spiritismu. Es zināju viņus visus un man bija kontakti ar visiem. Taču šī balss bija citāda, atšķirīga no pārējām un tā atskanēja no nekurienes, no gaisa. Pēc tam otrā dzīvokļa pusē es ieraudzīju vīziju, kur debesis bija liesmās un cilvēki bēga meklējot patvērumu, taču to nevarēja atrast. Taču es novērsos no tās un tā pazuda. Pēc tam es aizgāju gulēt un es gulēju ļoti dziļā miegā. Sapnī es atrados vilcienā, kurš bija pilns ar cilvēkiem. Vilciens traucās ļoti lielā ātrumā, es nekad neesmu traucies ar neko tik ātru. Ar vilcienu es nokļuvu ellē. Jēzus Kristus mani turp noveda. Vilciens apstājās un atvērās durvis. Durvīm atveroties bija tāds kā skaņas sprādziens un liels karstums ieplūda vilcienā, tas bija neciešams. Es izkļuvu no vilciena. Interesanti, ka cilvēkiem sejas nebija, bet es varēju sajust viņu bailes – bailes no apziņas, ka viņi dodas uz vietu, no kurienes viņi neatgriezīsies. Tā vieta bija pārbāzta ar cilvēkiem. Pie sevis nodomāju, ka šī nav vieta man, es tam neesmu radīts! Es centos atrast kādu eju vai tuneli ārā no elles un kad atradu, es ieskrēju tajā meklēdams kādas durvis, logu vai jebkādu spraugu, pa kuru izkļūt no turienes atpakaļ realitātē. Taču nekā tāda nebija. Jo vairāk es skrēju pa tuneļiem, jo lielākas bailes mani pārņēma, arvien vairāk sadzirdēju ciešanas un likās ka tumsa arvien vairāk nospiež mani, es pat nevarēju saskatīt savu plaukstu, kad pieliku to iepretim sejai. Es nespēju kontrolēt šīs sajūtas, it kā kāds sagrābtu tevi un nelaistu vaļā. Tur bija karstums un smaka – pūstošu iekšu smaka, ko dažreiz var just Ņujorkas ielās, tikai daudz intensīvāk. Kādā vietā, kādā no tuneļiem parādījās velns un dēmoniskās mēlēs sacīja man: “Es biju tavs tēvs, es tev devu visu, ko tev vajadzēja, es rūpējos par tevi, svētīju, aizsargāju tevi un nogalināju cilvēkus tevis dēļ, devu tev varu, statusu tumsības valstībā. Ja cilvēki vērsās pret tevi, es viņus iznīcināju. Tu biji mans trauks, ar kuru es savu valstību izpletu pasaulē. Un tagad tu gribi mani nodot un pamest?” Mēs abi sarunājāmies dēmoniskās mēlēs, kur viņam teicu, ka netaisos neko tādu darīt, es pats nesaprotu, kas šeit notiek. Velns atteica: “Nē, es zinu, ka tu mani nodosi un atklāsi manu reliģiju – tu atklāsi visiem, kas es esmu un kā es darbojos, jo es tev mācīju lietas, kuras neesmu mācījis nevienam citam. Es uzticēju tev šos noslēpumus un paļāvos, ka tu kā vēl neviens tos īstenosi manas valstības celšanai.” Un pirms es attapos, viņš centās mani saķert un iznīcināt, taču tad ellē parādījās JĒZUS KRISTUS KRUSTS. Es nesapratu kā krusts var parādīties ellē. Es paķēru krustu un uzliku to virsū velnam un viņš saļima uz zemes nespēcīgs kā zīdainis. Es turpināju skriet dziļāk elles tuneļos, cerot ka tur būs durvis. Saprotiet, tajā vietā nebija cerības, bija tāda bezcerības sajūta, ka šīs ir beigas un es neizkļūšu no šejienes ārā. Mani pārņēma bailes, kādas man līdz tam nebija bijušas, es biju izmisumā – sajūtas, kas ir pretējas laimei, priekam, mieram, gaismai. Tā bija vieta mocībām. Neviens nezina, ka es esmu šeit, arī mana meita to nezina. Kā viņi mani atradīs? Ejot pa tuneli cerībā ieraudzīt durvis, atkal parādījās velns un teica: “Nu gan es tevi iznīcināšu! Tev likās, ka uzliku uz tavām krūtīm zīmes, lai tev neviens neuzveiktu? Tu, muļķi, tā ir zīme, ka tu man piederi! Tu nepiederi nevienam citam, vienīgi man! Vai nu dzīvosi manis dēļ, vai arī mirsi!” Un arī šoreiz viņš centās mani sagrābt un man jau likās, ka nu tas ir arī viss, taču arī šoreiz parādījās Jēzus Kristus krusts… Nav lielākas mīlestības par krustu – mīlestība, kas nāca pie manis, pie tik liela grēcinieka un uz pašu elli! Kad Dāvids teica – ja es esmu ellē, Viņš zina, ka es esmu tur. Žēlastība un žēlsirdība parādījās ellē, tās abas zina, kur esmu, lai kur es atrastos un tām ir plāns manai dzīvei. Tās atradi mani, kad mani ceļi bija nožēlojami, dēmoniski, patmīlīgi, augstprātīgi un uz sevi centrēti. Jēzus bija pie manis tur ellē un teica, ka mīl mani un ka viņam ir plāns manai dzīvei, par kādu es pat iedomāties nevaru. Kad mans gars atgriezās manā ķermenī, es pamodos un locīju ceļus Jēzum Kristum. Man mājās atradās ļoti dārgi burvestību atribūti, es visu to izmetu. Es izmetu visu, kas bija saistīts ar tumsas valstību. Cilvēki no Haiti, Kubas, Miami un Ņujorkas nolēma mani nogalināt, jo es zina pārāk daudz un es vairs nebija viņu pusē. Viņi darīja visu ko spēja, lai mani nogalinātu – man nācās gulēt pa dienu, jo naktīs 30 dienu garumā pie manis nāca velns ar saviem dēmoniem un mocīja mani, ķērās pie kakla, pacēla virs gultas, citās naktīs es jutu, ka ledusauksta persona guļ man blakus un kad paskatījos, tas bija pats velns, kurš tur gulēja. Tā 30 dienu garumā viņi mani mocīja, centās izraut manu dvēseli un garu no mana ķermeņa. Es kliedzu un saucu: “Jēzu, Jēzu!!”, tad es vēl nemācēju lūgt. Centos draudzēs klausīties, ko un kā cilvēki lūdz, un kā puzli es liku kopā lūgšanas, lai cīnītos par savu dzīvību. Katru reizi, kad biju draudzē un slavēju Dievu, es Viņam jautāju: “Kādēļ Tu to pieļauj?” Kādā no reizēm es dzirdēju Dievu sakām: “Gribu zināt, cik ļoti tu Mani mīli un uzticies Man.” Un kopš tās reizes velns vairs nevienu reizi nav mani mocījis. Es kļuvu par evaņģēlistu, kas kalpo Jēzum Kristum un šo gadu laikā nevienu reizi neesmu juties tā, ka gribētu to manīt. Un es zinu, ka kaut kur Aleluja bulvārī priekš John Ramirez ir mājoklis, uz kura ir rakstīts – esi laipni gaidīts, mans uzticamais kalps. Jēzus Kristus ir man Kungs, mans sākums un manas beigas un mans ierocis pret velnu. Un es miršu tad, kad Jēzus mani sauks mājas, nevis kāda ragana, burvis vai burvestība būs to paveikusi. Nekas mani nevar šķirt no Dieva mīlestības. Esmu atbrīvojies  no burvestības atribūtiem un sātana piederības zīmēm uz ķermeņa. Vienīgā un lielākā zīme ir manā sirdī – Jēzus Kristus mīlestība un krusts. Es biju nolādēts, kļuvu svētīts, jo Viņš, kurš bija svētīts, kļuva nolādēts manis dēļ. Mans Tēvs sēž debesīs un mīlēja mani ar tādu mīlestību, par kādu es pat nesapņoju. Un nu es šo mīlestību varu dot savai meitai – kristietei, kura ir piedzimusi no jauna. Viņa ir absolvējusi psiholoģijas maģistra programmu un zinu, ka Dievs viņu lietos lieliem mērķiem, jo zizlis, kas tagad ir man, īstā laikā nonāks pie viņas un viņa to lietos labāk par savu tēvu. Un pirms es došos uz debesīm, cilvēki zinās, ka John Ramirez ir kalpojis Visuvarenajam Dievam. Āmen.

Pēc tam, kad John nodeva savu dzīvi Kristum, viņš pievienojās Times Square draudzei Ņujorkā. Viņu mācekļoja mācītājs David Wilkerson līdz 2011.gadam, kad mācītājs priekšlaicīgi devās mūzībā. John pašlaik ir Kristus evaņģēlists un ceļo pa pasauli sludinot un atmaskojot sātana darbus.

Avots:

Ex Satan Worshipper John Ramirez Testimony

Video no: Thunder and Light Studios. Escape from hell.

Tulkoja: Mārcis Rožkalns