Mums ir jāapzinās, ka mēs kā sabiedrība (šeit ASV, un droši vien Kanādā ir līdzīgi) ienīstam bērnus – manā valstī katru dienu tiek abortēti 4000 bērnu, visur uzsāk būvēt restorānus, kūrortus un daudzdzīvokļu mājas, kas ir “brīvi no bērniem”. Un mēs kā sabiedrība ienīstam arī sievietes. Es šeit nedomāju vīriešus šovinistus, bet pašas sievietes – feministes – visvairāk ienīst sievietes, jo viņas vēlas, lai sievietes būtu vīrieši, nevis lai sievietes būtu sievietes. Ikviena sievietes, kura saka: “Es ticu, ka tā ir mana vēlme – būt savās mājās, audzināt dievbijīgus bērnus un atbalstīt savu vīru viņa pūliņos, lai gādātu par savu ģimeni”, tiek uzskatīta par neveiksmīgu. Mūsu sabiedrībā uz viņu skatās no augšas. Es to zinu, jo esmu personīgi to pieredzējis, redzot kā mana sieva no tā ir cietusi. Cilvēki viņai ir jautājuši, kādēļ viņa nepalīdz savam vīram; uz ko viņa atbilda, ka palīdzot gan. Pēc tam šie cilvēki jautā, kādēļ viņa nedabū darbu, jo kalpošanā neko daudz nemaksā un viņa varētu nodrošināt ko vairāk… Kā lūdzu!? Apskatīsim kādas ļoti svarīgas tēmas. Sāksim ar:

1.Mozus 1:27 
Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.

Šeit lasām, ka vīrietis un sieviete ir radīti Dieva līdzībā un abiem Dieva priekšā ir vienāds stāvoklis. Lomām, kuras tie īsteno laulībā, nav nekāda saistība ar vienādības jeb vienlīdzības trūkumu. Mēs vēl līdz tam nonāksim, bet ir rakstīts, ka vīrietis ir savas ģimenes jeb mājas galva un sieva dzīvo paklausībā savam vīram – tas nenozīmē, ka sieva ir mazsvarīgāka par vīru. Ja tu domā, ka to tas arī nozīmē, tad zini – tu esi iznīcinājis Trīsvienību. Vai tad Dēls nepakļāvās Savam Tēvam? Vai tad tas padarīja Dēlu mazsvarīgāku par Tēvu? Ja saki, ka jā, tad tu tikko pastrādāji ķecerību. Pašā Trīsvienībā Dēls pakļāvās Savam Tēvam un tomēr Bībele saka, Dēls un Tēvs ir Viens un Viņi ir vienlīdzīgi. Es un mana sieva esam viens un esam vienlīdzīgi, taču īstenojam atšķirīgas lomas. Šodien tiek apgalvots, ka lai panāktu vienlīdzību, ir jāvienādo lomas, citādi tu neesi vienlīdzīgs. Feministes izdara spiedienu (taisnību sakot, viņas šajā cīņā ir uzvarējušas), ka sievietēm ir jācīnās frontes līnijās. Sievietēm ir jādara viss, ko dara vīrieši un ja tu aizliedz sievietei to darīt, tad tu neizturies vienlīdzīgi. Patiesībā šādā veidā tiek noliegts, ka Dievs Radītājs ir veidojis vīrieti un sievieti atšķirīgus. Mēs esam atšķirīgi un esam veidoti atšķirīgām lomām, taču esam vienlīdzīgi – izveidoti Dieva līdzībā.

1.Mozus 1:28
Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi."

Zemes pakļaušana ir nodota arī sievietei, taču loma, ar kuru tiek pakļauta zeme, ir atšķirīga no vīrieša lomas. Pirms mēs sākam tēmu par sievas pakļaušanos vīram, es vēlos, lai jūs ko apdomātu (vīri, šis ir domāts arī jums). Iztēlosimies – ir sieva, kura uzlūko biblisko pavēli pakļauties savam vīram un tad paskatās uz savu vīru, kurš visu laiku strādā. Bet ne jau vienmēr viņš to dara, lai gādātu par savu ģimeni. Viņš arī pavada daudz laika ar saviem draugiem, iegādā visādas lietas saviem hobijiem un faktiski dara tikai sev tīkamas lietas. Darot visas šīs sev tīkamās lietas, viņš būtībā atstāj novārtā savu sievu un bērnus. Un sieva to visu apsverot, pie sevis nosaka: “Vai man ir jāpakļaujas kam tādam – patmīlīgam zēnam, kurš pamatā dzīvo tikai sev?” Šāda situācija tiešām var sarūgtināt sievieti.

Taču sieva, skatoties uz savu vīru, uz kuras sejas būtībā ir rakstīts “Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība un lai notiek Tava griba!”, vienalga var būt sarūgtināta. Kāpēc? Tāpēc, ka vīrs, lai arī sakot to, kas rakstīts uz sejas, patiesībā pateiks – man ir jāatstāj tevi un mūsu bērni novārtā, jo es esmu pilnībā iesaistījies Debesu Valstībā. Cik daudz mācītāju sievas ir sarūgtinātas, jo vīri mācītāji ir atstājuši savas ģimenes novārtā Jēzus dēļ? Tas ir pārsteidzoši, jo vēstulē Romiešiem 12:2 ir teikts, ka Dieva griba ir perfekta, kas nozīmē, ka tu nevari nepakļauties vienam likumam, lai ievērotu citu. Nav tā, ka tu nedrīksti pakļauties kādām Dieva pavēlēm, lai varētu pakļauties citām. Tu nevari nepakļauties tam, ko Dievs tevi ir pavēlējis attiecībā uz sievu un bērniem, lai pakļautos tām pavēlēm, ko Dievs ir devis ar kalpošanu.

Ja sieva redz savu vīru ar uzrakstu uz sejas “Svētīts lai top Tavs Vārds, lai nāk Tava Valstība un lai notiek Tava griba!”, un kurš to izdzīvo savās tuvākajās attiecībās, proti, viņš cenšas, lai “nāk Valstība” viņa sievai prieka pilnībā un lai “nāk Valstība” viņa bērnos; kā arī ja sieva redz, ka viņš ir upurējis savus draugus, hobijus un visu citu, lai svētītu savu ģimeni, tad viņa ar mirdzumu acīs saka – Jā! Es sekošu tādam vīram, kurš pašaizliedzīgi ir nodevis visu savas ģimenes dēļ. Redziet, vīri, šeit jau atkal parādās līderības atbildība. Iespējams, teiksiet: “Tu atkal par mums runā. Mēs tā gribējām, lai tu pakliedz arī uz mūsu sievām!” Kādiem no jums ir amats, kuram pakļaujas citi cilvēki un ja viņi izdara ko sliktu, jūsu priekšnieks taču neiet skaidroties pie viņiem, vai ne? Viņš runā ar jums. Jūsu cilvēki sataisīja nepatikšanas, viņi pakļaujas tavai autoritātei. Tas ir tāpat arī par šo tēmu.

1.Mozus 2:23
Tad cilvēks sacīja: "Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Un viņa sauksies par sievu, jo tā ir no vīra ņemta.

Lai arī es ticu, ka bērni kaut kādā mērā ir no mūsu miesas, taču, ja mēs vēlamies būt tīri savā bibliskajā valodā, mums ir jāapzinās, ka vīrietis un sieviete, vīrs un sieva, ir viena miesa. Kā jau šeit bija rakstīts, es neesmu viena miesa ar saviem bērniem, bet es esmu viena miesa ar savu sievu. Var jau uzskatīt, ka sieva ir bijusi brīnišķīga māte, lai gan ir bijusi neveiksmīga sieva, taču tā nav patiesība. Ja esi bijusi neveiksmīga sieva, esi bijusi arī neveiksmīga māte. Mans draugs, kurš dzīvo Peru, ir ļoti drosmīgs, jo viņš šo sludināja Mātes dienā… (viņš teica, ka esot drosmīgs, bet es teicu, ka viņš ir traks). Bet vislabākais, ko mana sieva var darīt savu bērnu labā, ir mīlēt un cienīt savu vīru. Kādēļ lai bērni cienītu savu tēvu, ja viņi redz, ka māte to nedara? Mēs esam viena miesa – tās ir visaugstākās un visnozīmīgākās attiecības. Es neesmu labs tēvs, ja nododu sevi bērniem, bet atstāju novārtā savu sievu – un tas ir ļoti viegli izdarāms.

Vīri, ir vēl viena ļoti svarīga lieta, kas mums piemīt – mēs parasti esam visai patstāvīgi un kāds no mums ir pat ļoti patstāvīgs. Savā patstāvībā mēs domājam: “Es kopju savu garīgo dzīvi, esmu pieaudzis. Arī manai sievai vajadzētu kopt pašai savu garīgo dzīvi.” Viņa var būt pat ļoti garīga, bet viņa nav tam radīta. Viņa ir sieviete, kura var pati par sevi pieaugt Dieva priekšā bez mums. Tā ir patiesība. Bet viņa ir radīta, lai augtu kopā ar mums, ar mūsu vadību un piemēru. Ja mēs to atstājam novārtā, mēs atstājam novārtā ko ļoti, ļoti svarīgu – faktu, ka Dievs radīja vīriešus un sievietes dažādus. Kādēļ Viņš mūs radīja dažādus? Jo laulība kā tāda nav tikai par vīrieša un sievietes savienību, laulība galu galā reprezentē attiecības starp Kristu un draudzi.  Vai draudze patstāvīgi var augt bez Kristus? Nē! Sievietes bija radītas, lai augtu kopā ar saviem vīriem, saņemtu no viņiem palīdzību un būt viņu aizbildnībā. Tas nenozīmē, ka viņš valda pār viņu vai ka viņš zina vairāk par viņu. Atstājot viņu vienu domājot, ka viņa ir stipra un pati var tikt galā (kas bieži vien ir tavs grēks), tu sabojāsi visu, ko Dievs vēlas darīt.

Vēstule Efeziešiem 5:21-22
21 Un esiet paklausīgi cits citam Kristus bijībā.
22 Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam.

Daudzi, aplūkojot šo rakstvietu, apgalvo, ka Pāvils šeit domāja abpusēju paklausību. Patiesībā šāds apgalvojums atceļ visu paklausību. Ja ir abpusēja paklausība, tad ko darīt, ja ir domstarpības? Kā var būt vadība un līderība pie abpusējas pakļaušanās? Jums ir jāsaprot, ka Pāvils šeit izklāsta mums ko ļoti svarīgu. 21.pantā viņš runā par ticīgajiem, kur vajadzētu būt abpusējās paklausības sajūtai. Piemēram, ja es pienāku pie tevis un Rakstos parādu, kur tev kaut kas ir nepareizi tavā dzīvē, tev tam ir jāpaklausa. Un pēc trim nedēļām tu atnāc pie manis un tādā pat veidā uzrādi ko tādu, kas ir manā dzīvē. Vai es varu teikt, ka esmu draudzes vecajs un man tev nav jāpakļaujas? Nē. Šī ir abpusēja paklausība. Dzelzs trin dzelzi, vīrs vīru un māsa māsu, un tas ir ļoti svarīgi.

Tad Pāvils nonāk pie laulības un saka, ka sievām ir jābūt paklausīgām vīriem. Un tad viņš 6.nodaļas 1.pantā nonāk līdz bērniem un saka – Bērni, klausiet saviem vecākiem, jo tā pienākas. Un ejot tālāk Pāvils nonāk līdz vergiem, kas mūsu terminoloģijā nozīmētu darbinieki, un saka – pakļaujieties saviem darba devējiem. Šādā veidā viņš mums stāsta, kā funkcionēt sabiedrībā. Kristus miesā mums ir savstarpēji jāpakļaujas. Kad lasām Pētera pirmo vēstuli, tur varam mācīties, ka mums vajadzētu pakļauties mūsu vecajiem, kad tie pilda savas funkcijas saskaņā ar Rakstiem, uzrādot mūsu pārkāpumus ar Rakstiem. No 13.nodaļas vēstulē Romiešiem mēs mācāmies, ka mums ir jāpakļaujas valdībai, jāmaksā nodokļi un jāievēro citas prasības. Tad nu lūk ģimenes kontekstā, Pāvils māca, ka sievām ir jāpakļaujas saviem vīriem kā tam Kungam. Jūs to darāt tā Kunga dēļ.

Pastāstīšu praktisku veidu, kā tas strādā. Pieņemsim, ka mums ģimenē ir jāpieņem kāds ļoti svarīgs lēmums. Es tā vienkārši nepieņemu šo lēmumu sakot, ka esmu šefs. Nē. Vajadzētu būt tā, ka mana sieva ir mans uzticamais padomdevējs ģimenes lēmumu jautājumos.  Es eju pie viņas un runāju ar viņu, klausos, kas viņai ir sakāms un ja mums ir vienprātība – aiziet, lēmums pieņemts. Ja mums nav vienprātība, tas nenozīmē, ka man nav jāpieņem lēmums. Ja sieva, kura ir mans uzticamais padomdevējs, man nepiekrīt, tad tas ir indikators nopietnām problēmām. Ja viņa man nepiekrīt, es centīšos šī lēmuma pieņemšanu atlikt, lai mēs ar sievu par to varam lūgt un par to kārtīgi izrunāt, līdz mēs nonāksim līdz vienprātībai. Kad būsim nonākuši līdz vienprātībai, es izdarīšu lēmumu. Taču, ja lēmums ir jāpieņem un mēs vairs nevaram ilgāk gaidīt, tad kā savas ģimenes galvai mans darbs ir pieņemt šo lēmumu. Ja būšu pieņēmis pareizu lēmumu un mana sieva būs kļūdījusies, es “nebāzīšu to viņai acīs”. Bet, ja viņai būs bijusi taisnība un es būšu kļūdījies, tad viņa “nebāzīs to man acīs”, dārgās dāmas! Dārgās māsas, jums ir jāapzinās viena lieta – tavs vīrs tiks tiesāts daudz smagāk par tevi. Ja viņš kļūdījās, tev nav tas viņam “jābāž acīs”, tev vajadzētu būt satriektai, jo viņš tiks saukts pie atbildības par nepareizi pieņemtu lēmumu. Tev vajadzētu lūgt par viņu! Tas ir ļoti biedējošs darbs. Pat tad, ja viņš to neapzinās un pieņem nežēlīgus lēmumus, jo nav iemācījies bijību Tā Kunga priekšā, tev ir jālūdz par viņu. Un ja viņš pieņem nepareizu lēmumu, tev ir jābūt par svētību viņam. Tas ir ļoti grūti un bīstami, jo kam daudz dots, no tā daudz atprasīs.

22. pantā ir teikts – Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Tālāk, 33. pantā, savukārt ir teikts – Bet arī katram no jums būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet sieva lai jūt bijību pret savu vīru. Interesanti, ka šeit nav teikts, ka sievām būtu jāmīl savi vīri. Te ir teikts, ka sievām ir jāpaklausa un jāciena savi vīri. Savukārt, šeit nav teikts, ka vīriem ir jāpaklausa un jāciena savas sievas, bet ir jāmīl tās. Tas nebūt nenozīmē, ka vīriem nebūtu jāciena savas sievas un ka sievām nebūtu jāmīl savi vīri. Taču šajos pantos rakstītais mums pasaka kaut ko ļoti interesantu. Man nav nepieciešams, lai sieva man trīs reizes dienā teiktu “Es tevi mīlu, dārgais!”, ka viņa man sūtītu ziedus ar zīmīti “Es tevi mīlu!” Es atvainojos, nevēlos būt rupjš, bet man tas tiešām nav vajadzīgs! Kas tad man ir nepieciešams? Man ir nepieciešams, lai sieva mani ciena. Kā vīrietis, esmu veidots citādi, un man ir nepieciešams, lai sieva mani cienītu. Ja no rīta pamostos un liekas ka visa pasaule ir pret mani, ka viss mans pagalms ir pilns ar cilvēkiem, kas tur plakātus “Nost ar Paulu!”, “Pauls ir viltus pravietis”, “Paulam jāmirst” (es ko tādu saņemu regulāri), tas man neietekmē. Mani ietekmē tas, ja jūtu, ka sieva mani neciena. Tas nogalina mani, izsūc visu spēku no manis. Vēlies, lai tavs vīrs būtu stiprs? Tad cieni un godā viņu!

Ir vēl kāda interesanta lieta. Šeit ir teikts, ka vīram ir jāmīl sava sieva. Kas sievai ir nepieciešams? Pastāvīgi atgādinājumi, ka viņa ir mīlēta. Iespējams, tu teiksi, ka neesi tāds čalis, kas saka šādas lietas. Es zinu, ka neesi. Nožēlo un atgriezies! Lūk, šeit parādās problēma, kas mums (un man) ir raksturīga. Mēs domājam, ka sievas ir tādas pašas kā mēs – “Man nevajag, lai visu laiku man to saka un apliecina mīlestību dažādos veidos.” Šī iemesla dēļ mēs to nedodam sievām. Un tas nav obligāti tāpēc, ka esam slikti vīri, vienkārši mēs esam uzaugusī kultūrā, kas saka, ka mēs esam vienādi. Taču mēs neesam. Skaidrs, ka manai un tavai sievai cieņa ir nepieciešama, bet īpaši šodien viņām primāri ir nepieciešami apliecinājumi, ka ir mīlētas. Es ar to domāju – sieviete mūsdienu kultūrā nemaz nav tā vērta, lai viņu mīlētu, ja vien viņa nav vismaz 180 centimetrus gara un sver ne vairāk par 7 kilogramiem; mīlestība ir domāta tikai kādām ļoti īpašām sievietēm. Un jūs jau saprotiet, ko es ar to domāju. Jūsu sievas pastāvīgi skatās žurnālos uz sievietēm, kuras pat nav īstas, un nosaka – es pēc viņas neizskatos. Zināma modele, Sindija Krauforda, kādā intervijā pateica ko ļoti vērtīgu un patiesu. Atbildot uz kādu no jautājumiem, viņa teica, ka Sindija Krauforda neizskatās kā Sindija Krauforda. Redzot neizpratni žurnālista sejā, viņa paskaidroja– “Vai Jūs patiešām domājat, ka manas kājas ir tik garas? Ar datoru ir iespējams ļoti daudz. Kad noguļos uz sāniem un kļūst redzams tauku izcilnis uz vidukļa, viņi to ar datora palīdzību var noņemt nost.” Tad nu lūk kas notiek – normālas sievietes tiek salīdzinātas (viņas pat pašas salīdzina sevi) ar šiem attēliem, kas nav īsti, pie tam pašas supermodeles tā neizskatās. Tad nu viņas izmisumā staigā apkārt domādamas: “Kā gan vīrs var mani mīlēt!” Un tad vēl ieiet viesistabā, kur vīrs skatās TV šovu, kurā sievietes izskatās gluži tāpat kā šo žurnāla attēlos… Vīri, nedomājiet, ka tas jūsu sievas neietekmē negatīvi un ka viņa sev neuzdod jautājumu: “Vai es esmu mīlēta?” Mums ir nepieciešamas atšķirīgas pieejas. Interesanti, ka šajā rakstvietā ir rakstīts, ka sievietei ir jābūt vien paklausīgai un jāciena savs vīrs, bet visa nodaļa būtībā ir par vīriem un kā viņiem ir jānomirst sev un jāmīl savas sievas kā Kristus ir mīlējis savu draudzi. Tad – kura pusē mēs redzam lielāku atbildību? Tā ir vīru pusē!

1.Timotejam 2:8,9.
8 Tāpēc es vēlos, lai vīri lūdz Dievu visur bez dusmām un naida, paceldami savas tīrās rokas.
Vīriem ir nosliece uz niknumu, nepacietību, dusmām, lepnumu, strīdiem un citām tamlīdzīgām izpausmēm. Pāvils saka, ka “lai paceļam svētas rokas. Es vēlos, lai jūs izdzīvotu lūgšanu dzīvi, lai jūs būtu vienoti savās lūgšanās.” Un tālāk viņš turpina:
9 Tāpat sievietes pieklājīgā tērpā, kaunīgi un tikumīgi lai greznojas nevis matu pīnēm un zeltu, un pērlēm, un dārgās drēbēs,

Par šo jautājumu es būšu ar jums ļoti godīgs. Es un mana sieva esam ļoti cīnījušies ar šo jautājumu. Ne tāpēc, ka mēs nevēlētos tam paklausīt, bet mēs ļoti vēlējāmies saprast, ko tas nozīmē. Šajā teikumā ir dažādi jēdzieni, kuriem ir vajadzīgi paskaidrojumi. Mums pat gribētos tādu kā noteikumu sarakstu, lai mēs vienkārši varētu tos izpildīt. Es vēlos, lai jūs pamanāt kādas patiesības, un vispirms apskatīsim – “lai viņas greznojas”. Pāvils vēlas, lai sievietes rotājas, bet 10., 11. un 12.pantā mēs redzēsim, ka šī rota ir “labie darbi, dievbijība, kluss un pazemīgs gars”.

Turpināsim ar rakstīto “sievietes pieklājīgā tērpā”. Man tas pasaka, ka ir apģērbs, kas nepiedien kristietei. Nu tas ir tikai loģiski. Pāvils saka, ka apģērbam ir jābūt pieticīgam. Pieticīgi, ir ļoti svarīgs nosacījums un oriģinālajā tekstā burtiski ir teikts “atbilstošs apģērbs ar pieticību”. Manai sievai ir labs veids, kā to noteikt. Viņa saka, ka – ja tavs apģērbs ir kā rāmis tavai sejai, uz kuru Dieva godībai spīdēt un uz kuru tiek vērsta uzmanība, tad tas ir atbilstošs. Ja tavs apģērbs pievērš uzmanību tavam ķermenim, lai to izceltu un padarītu pamanāmu, tad tas ir juteklisks un tas ir nepareizi.

Mazai atkāpei. Sievietes, jums ir kas jāsaprot – vīrieši nav tik stulbi, cik domājat. Mums ar sievu ir kāds ģimenes draugs – ļoti skaista dāma. Ja viņa tagad ienāktu tur pa tām durvīm, ikviens vīrietis paskatītos uz to pusi un ieraugot viņu nodomātu, ka viņa nudien ir skaista un eleganta dāma. Bet, dāmas, ir arī sievietes, kuras ne uz pusi nav tik skaistas kā šī manis raksturotā sieviete, ne attiecībā uz seju vai augumu. Un ja šāda sieviete ienāktu pa durvīm, vīrieši pagrieztos un ieraudzītu viņu, tad dievbijīgie vīri uzreiz novērstos pagriežot galvu uz otru pusi. Jo tas nav skaistums, bet jutekliskums. Pat ja mēs šos noteikumus nevaram uzrakstīt uz lapas, jūs ieraudzīsiet sievieti un zināsiet, par ko šeit ir runa. Starp skaistumu un jutekliskumu ir atšķirība un Dievs nav pret skaistumu, bet ir pret jutekliskumu.

Vēstulē Filipiešiem mums tiek mācīts domāt par lietām, kas ir izcilas, cēlas, taisnīgas un patiesas. Veidam, kādā sievietei būtu jāpasniedz sevi un kā jāģērbjas, jābūt raksturotam ar vārdiem – pieticība, diskrētums, gudrība, skaistums, elegance, izsmalcinātība. Taču šim veidam nevajadzētu raksturoties ar tādiem vārdiem kā – juteklisks, greznība, ekstravagance. Ekstravagance ir tad, kad vīrs vēlas, lai jūs noņemtu savus auskarus un viņš varētu uztaisīt no tiem vizuli, ar kuru varētu doties spiningot. Dāmas, es jūsu vīriem jau esmu devis vairākus uzdevumus, došu jums arī vienu. Meklējiet šī teksta nozīmi un ejiet, kur vien Dievs jūs ar to ved. Nav nekā pievilcīgāka par sievieti, kuras izskats atspoguļo gudrību, diskrētumu, cēlumu un vienkāršību. Vienkāršība. Viņā ir vienkāršs skaistums.

Pirms diviem gadiem kādā no Rumānijas universitātēm es pasniedzu lekcijas. Auditorijā bija sanākuši daudzi jaunieši, kas vairāk atgādināja tehno mūzikas pankus. Pirmajās rindās sēdēja jaunas meitenes ar rozā matiem, pīrsingiem un citām tamlīdzīgām izskata izpausmēm. Es uz viņām skatoties nepaliku dusmīgs, bet šis skats patiešām ļoti skumdināja mani. Skatoties uz šīm mazajām meitenēm man bija skumji, teicu: “Kungs, kur gan ir viņu tēvi! Kas notika!?” Tad es uzdevu viņām jautājumu – kura no jums ir redzējusi filmu “Lepnums un aizspriedumi” (Pride & Prejudice) vai Prāts un jūtīgums (Sense and Sensibility)? Daudzas no viņām pacēla rokas. Es turpināju jautājot: “Vai pēc šo filmu noskatīšanās jūs kļuvāt bēdīgas?” Vairums no viņām piekrita, ka kļuva skumji pēc filmas noskatīšanās. “Vai gribat zināt, kādēļ?” es jautāju. Protams. Vairums no tā, ko jūs redzējāt filmā, jūsos ir nogalināts. Bija laiks, kad cilvēki ģērbās, lai izskatītos skaisti, taču tagad ģērbjas, lai izskatītos iekārojami. Kādreiz bija izsmalcinātība, tagad ir neķītrība. Lai arī filmā tieši tas nebija, filma jums iedeva šo sajūtu – 19 gadus jauna meitene sniedzas pēc grāmatas un tajā pašā brīdī puisis arī sniedzas pēc šīs grāmatas un viņu rokas nejauši saskaras, meitenei aizraujas elpa, nosarkst un nokaunējusies izskrien no telpas. Paskatieties, kas ar jums ir izdarīts! Kā jūs esat apzagtas un jūs ļāvāt tam notikt! Arī jauneklim sirds kā negudra sitas un viņš no satraukuma bezmaz izlec ārā pa logu. Visas šīs daudzās spēcīgās emocijas, kuras grasās eksplodēt, maigums un nevainīgums, kas ir šai jaunajai meitenei, ir jums atņemts, dārgās jaunkundzes! Tas viss ir nogalināts. Grēks izraisa nāvi, un tas notiek vienmēr! Tas nogalina visu, tas nogalina skaistumu, dzeju, izsmalcinātību! Es jūs izaicinu grūtam uzdevumam – meklējiet Rakstos patiesību. Iespējams, jautāsiet par vīrišķību, piemēram – vai es nedrīkstēšu vilkt bikses? Šis un tamlīdzīgi jautājumi ir sarežģīti un jums vajadzēs daudz žēlastības, jo kur Raksti nenorāda specifisku rīcību, jums nevajadzētu savus specifiskos noteikumus uzspiest citiem cilvēkiem. Ar šo esiet ļoti uzmanīgi!

Mana sieva arī ir šeit. Viņa neģērbjas kā, piemēram, puritāne, bet tajā pašā laikā varu teikt, ka mēs ar viņu esam pārejas posmā, jo mēs meklējam atbildes uz to, kas Dievam ir tīkams. Ir ļoti svarīgi saprast, kā izskatās sievišķīga, skaista, diskrēta, gudra un cēla sieviete. Tajā pašā laikā sievieti var apģērbt svārkos, kas stiepjas līdz pat papēžiem, bet joprojām viņa izskatīties jutekliska un bezdievīga, jo nekas nevar apslēpt ļaunu sirdi. Bet kā tad Dieva meitām ģērbties? Kādi cilvēki ir aizgājuši, pēc manām domām, pārāk tālu iekrītot otrā galējībā – velkot, piemēram, tikai džinsu svārkus un baltas kedas, frizūra vienveidīga un mājmācības māmiņa. Es nedomāju, ka Raksti mums māca ko tādu. Bet es jums pateikšu šo – ņemiet vienkāršību, pieticību, atturību, ielieciet tajā skaistumu un eleganci. Atmetiet visu juteklisko, greznību un ekstravaganci un meklējiet, ko šajā jautājumā Dievs vēlas no jums. Kā vīrietis es varu pateikt, ka sieviete, par kuru daudzi saka, ka viņas seja vai augums nav diez ko pievilcīgi, ir pievilcīga un patīkama, ja viņas apģērbā un būtībā kā tādā var redzēt cēlumu, diskrētumu un gudrību. Tā tas patiešām ir. Sievietes cēlums, tikumība ietekmē to, kā viņa ģērbjas un pasniedz sevi, pat ja viņa to neapzinās. Jaunās dāmas, kas esat šeit – zēniem nevajadzētu jūs aizvainot un darīt pāri, viņi – jūs esat ļoti īpašas un jums pienākas cieņa. Neļaujiet pasaulei diktēt to, kā jums ģērbties, jo tā vēlas jūs padarīt juteklisku. Neklausieties, ko citi jums saka par to, kā zēniem būtu pret jums jāizturas. Ļaujiet to pateikt Dievam un no zēniem to arī pieprasiet.

Tēvi, ir vēl kas – ja jūs ļoti slikti izturaties pret jūsu meitu mātēm, tad neceriet, ka jūsu meita sev izvēlēsies ko labāku par jums. Vajadzētu būt tā, ka viņa skatās uz jums un tad uz visiem tiem divdesmitgadīgajiem zēniem, kuriem Dievs nav iedevis pat zoss smadzenes, un neizpratnē prasītu viņiem – ko tu dari? Zēns teiktu: “Es tevi mīlu!” “Ko? Tu mani mīli? Tu pat nevari pareizi izrunāt šo vārdu! Ej paskaties uz manu tēvu, turies viņa tuvumā pāris gadus un viņš tev parādīs, ko nozīmē mīlestība.” Vai saprotat? Brāļi, mēs visi apdalām savas meitas, kad izturamies pret viņu mātēm nevērīgi vai prasti. Tad nu nepalieciet dusmīgi, kad kādu dienu parādīsies kāds čalis un izturēsies pret jūsu meitu prasti.

Atgriežoties par rakstvietas – “nevis matu pīnēm un zeltu, un pērlēm, un dārgās drēbēs”. Vai tas nozīmē, ka sieviete nedrīkst pīt matus? Ja ieskatīsieties sengrieķu pasaulē, tad jūs tur ieraudzīsiet kārtīgu matu pīšanu – kas patiešām izskatījās biedējoši. Sieviete izskatījās pēc medūzas. Es nejokoju! Viņas pavadīja vairākas dienas, lai uzpītu sev vēlamo frizūru, kas izskatījās it kā čūskas līstu ārā no galvas uz visām pusēm. Tas ir tas, ko Sātans vienmēr darīs ar kultūru. Šeit nav tik daudz par to, ka tu nevari pīt matus, bet šeit ir runa par vienkāršību, nevis ekstravaganci. Tad vēl paliek “zeltu, un pērlēm, un dārgās drēbēs”. Ko tas nozīmē? Es to izprotu līdzīgi kā notikumā, kur Ābrahāma kalps iedeva Īzaka līgavai dārgas rokassprādzes. To neuzskatīja par bezdievību, tādēļ es domāju, ka šeit runa ir par ekstravaganci. Sievietēm nevajadzētu būt pārņemtām ar dārgu drēbju pirkšanu. Gudra un cēla sieviete var paņemt mazliet no kaut kā un likt tam izskatīties apbrīnojami. Vai atceraties sievieti, par kuru rakstīts Sālamana Pamacību 31.nodaļā? Viņa ne tikai apģērba savu mājsaimniecību, bet viņa pati ģērbās purpurā. Taču tā bija taupība un vienkāršība. Kad mums bija medusmēnesis, es savai sievai vēlējos izdarīt ko īpašu – es viņai vēlējos kaut ko nopirkt. Mēs iegājām veikalā un tur bija gari svārki (vai kleita, es tiešām nesaprotu atšķirību), kas izskatījās ļoti skaisti. Es piedāvāju nopirkt, bet viņa apskatījās uz cenu un teica: “Tie maksā 85 dolārus, nevēlos pirkt tik dārgus svārkus!” Es nopriecājos, jo es patiešām nezināju, ka tie tik dārgi maksā. Taču pēc dažām nedēļām kādā nocenoto preču veikalā viņa atrada tieši tādus svārkus, tikai citā krāsā un uz cenas zīmes rakstīts – 5 dolāri. Slavēts tas Kungs! “Ņem, sieva, desmit dolāri, neiztērē tos visus vienā veikalā!”… Ir tik pārsteidzoši, ko gudra sieviete var dabūt gatavu ar mazumiņu un ko sieviete bez gudrības nevar izdarīt ar neierobežotiem līdzekļiem.

Man pastāvīgi uzdod jautājumu, vai tas ir grēks, ja sieviete lieto kosmētiku. Es parasti jokojot atbildu, ka tas patiešām ir grēks, ja kādas sievietes nenēsā kosmētiku… Kāds vecs sludinātājs reiz teica: “Nekad nenāk par sliktu, ja uz vecas klēts uzklāj mazliet krāsas.” Ja nopietni, tad šeit jau atkal nonākam pie diskrētuma. Ir sievietes, kas to dara atturīgi un ir sievietes, kas izskatās pēc zaudētājām peintbola cīņā. Ir nepieciešama žēlastība, lai izlemtu. Atceros, ka pirms ilgāka laika sludināju Rumānijā un Dievs tur aizskāra un izglāba daudzus cilvēkus, un mani uzaicināja vēlreiz. Nākamajā gadā es atgriezos kopā ar savu sievu. Manai sievai bija mazi auskari un pie mums pienāca kāda rumāņu sieviete (apmēram kādus 25-30 gadus jauna) un teica: “Brāli, Paul, tu sludini Dieva varenību savā dzīvē, bet kā gan tu vari dzīvot laulībā ar tādu sievu?”  Es sapratu, ka tūlīt sāksies kauja, tādēļ mazliet pakāpos atpakaļ. Taču mana sieva rīkojās ļoti gudri, viņa saķēra viņu ar elkoņa tvērienu un dauzīja viņu – nē, nē, es tikai jokoju… Šīs sievietes sejā (lai arī viņa bija pievilcīga) bija nīgrums. Mana sieva teica: “Vai Jums ir Jūsu bilde?” “Jā, pirms es tiku atjaunota Kristū” “Vai varu to redzēt?” Sieva apskatījās uz bildi, kurā bija atraktīva, jauna sieviete, kura smaidīja un izskatījās laimīga. Mana sieva atdeva viņai atpakaļ bildi sakot: “Man Jūs patikāt labāk, kad bijāt zudusi… Vai tas ir tas, ko Jēzus izdara ar cilvēku – nogalina viņā prieku, nomāc viņu garastāvokli?” Jūs varat nenēsāt auskarus un kosmētiku, bet jūs varat izskatīties pēc (sieva to neteica, bet redzēju, ka viņa to pie sevis nodomāja) zombija. Redziet, patiesībā šī sieviete bija paverdzināta. Viņa izlēma, ka viņai ir jāvalkā garākas kleitas un jābūt uzmanīgākai (es domāju, ka tas ir brīnišķīgi). Bet skatiet, kas viņai nebija – viņai nebija labie darbi, kas ir pienācīgi sievietei, kura apgalvo, ka ir dievbijīga. Viņa nepareizi izprata norādījumus un nebija paklausīga un viņai nebija kluss gars. Viņā vispār neredzēja prieku, tur nebija Svētā Gara auglis. Jūs varat caurskatīt jūsu garderobi un izlemt, kas ir un kas nav pieklājīgi, bet ja jūsu sirds nav pareiza, tu nevari piesegt grēku.

1.Pētera 3:1 
1 Tāpat arī, sievas, paklausiet saviem vīriem, lai arī tie, kas netic vārdam, pateicoties sievas dzīvei, tiktu iegūti bez sludināšanas, (tulkotāja piezīme: angļu valodā Pauls lieto versiju, kur panta pēdējais vārds ir nevis bez sludināšanas, bet “bez vārda”)

Šis man liek smieties. Jums liekas, ka Dievs nav gudrības pilnība? Pievērsiet uzmanību “lai arī tie, kas netic vārdam, pateicoties sievas dzīvei, tiktu iegūti bez vārda”. Sievas var iegūt vīrus Dievam bez vārda. Kā gan sievas tik nenoņemas meklējot veidus kā izmanīt vīrus ar savu mēli, vārdiem! Esmu redzējis gadījumus, kur sieva iecērt ar kāju grīdā un pavēloši vīram saka: “Tu būsi šī nama līderis! Celies un vadi! Un es tev pateikšu kā to izdarīt!” Un viņas pastāvīgi plēšas ar saviem vīriem. Tu neizmainīsi savu vīru ar mēli! Tu viņu izmainīsi ar savu uzvedību. Došu jums kādu piemēru. Es atgriežos mājās no darba un man ir bijusi nu ļoti slikta diena. Un es domāju tikai par vienu – MANI. Esmu to nopelnījis, jo visu dienu esmu smagi pūlējies strādājot misijās, cīnoties ar sātanu un elli un visu ko citu. Kad es pārnāku mājās, tad visam ir jābūt kārtībā. Taču esmu pārnācis un nav nekas kārtībā! Parasti mana māja ir tīra un mani sagaida ēdiens, taču šajā konkrētajā dienā nekā no tā visa nav. Pat ļaunāk, izskatās, ka dinozaurs ir izgājis cauri manai mājai. “Dārgā, kur problēma? Es te visu dienu cīnos ar velnu, un man būtu jāpārnāk mājās, kur viss ir kārtībā!” Tad viņa pagriežas un paskatās uz mani ar tik ugunīgām acīm, kas ikvienam pieaugušam vīrietim liktu skriet atpakaļ pie viņa mammas. Un tad nu viņa sāk: “Ko tu iedomājies! Tu nezini, ar ko man te bija jātiek šodien galā! Jā, tu visu dienu strādāji, bet tev bija pusdienas. Es te esmu iesprūdusi, taisu mājmācību.” Zinu, ka nevienam no jums tā noteikti nav bijis. Un tad sākas cīņa, kur katra puse paliek pie savas taisnības. Un neviena no pusēm nenokaunas par savu neziņu, muļķību un bezdievīgo rīcību. Izspēlēsim šo pašu situāciju citādi. Es pārnāku mājās un joprojām domāju tikai par sevi – Karalis Es. Māja ir nekārtībā, ēdiena nav, bērns kliedz un vēl daudz kas nav tā kā vajag. Tad nu es saku: “Esmu visu dienu prom, sludinu evaņģēliju un strādāju. Vai es pārnākot mājās, varētu vismaz baudīt mieru?” (Es šo visu izdomāju, jo es neko tādu nedarītu…) Mana sieva pagriežas un saka: “Paul, piedod, man ir ļoti žēl. Kāda māsa no draudzes piezvanīja un mēs gandrīz visu dienu mēģinājām meklēt atrisinājumu viņas problēmai. Dēls ir slims. Man vienkārši pārējām lietām nepietika laika. Piedod man, dod man mazliet laika un es visu sakārtošu.” Tad, kad viņa tā izdara, lūk, ko es daru – es apklustu, nokaru galvu, izeju laukā un aizeju līdz savai darbnīcai, atrodu tur piemērotu koka gabalu (valriekstoks ir labs kokmateriāls šādam pielietojumam), paņemu to rokā un sāku belzt sev pa pieri, pēc tam ietuntuļoju atpakaļ mājās un lūdzu piedošanu. Redziet, ko viņa ar mani izdarīja! Viņa nevarēja mani sist ar vārdiem, bet viņa sita mani ar savu uzvedību – viņa ar savu dievbijību bēra karstas ogles uz manas galvas.

Ir kāds cilvēks, kuru es ļoti cienu un vēlētos, lai viņš mums kādu reizi mācītu par laulību. Viņu sauc Norm Wakefield un kādā reizē viņš mani pamācīja, ka atgriežoties mājās pēc tam, kad esmu sludinājis un Dievs būs darījis kādas lielas lietas, lai es sagatavojos. Lai es sagatavojos tam, ka nenotiks tas, kas parasti notiek, kad atgriežos mājās. Parasti es ceru, ka sieva mani sagaidīs pie durvīm, bet es apzinos, ka pēc intensīvām garīgām cīņām vairumā gadījumu tā tas nebūs. Vari, protams, teikt, ka pie vainas ir velns, kurš čakarē manai ģimenei noskaņojumu un ka sieva, atverot durvis, stāstīs par savam problēmām, ignorēs manas vajadzības. Bet tas nav velns! Tikpat labi tas ir Dievs, kurš ļauj velnam visu čakarēt mājās, lai sieva satiekot mani neizrādītu laipnību un nejustu līdzi man par manām cīņām, lai tādā veidā man dotu iespēju būt kā Jēzum – lai mīlētu kā Jēzus to darīja! Saprotiet, tas strādā abos virzienos.

Došu jums vēl vienu piemēru. Ja esat Eiropā, jums noteikti ir jāapskata pilis. Ir kāda neparasta lieta runājot par pilīm. Galvenā ieeja pilī ir ļoti liela, tā ir milzīga, 25 veči varētu nostāties viens otram blakus un ieiet pa šiem vārtiem. Taču ejot uz otro stāvu, kāpnes nav pat metru platas un durvis kāpņu galā nav pat pusotru metru augstas. Ja vien tā nebija neuzmanība arhitekta darbā, tad kādēļ tas tā ir uzbūvēts? Iemesls tam ir šāds. Pieņemsim, ka pilī ir bariņš cilvēku, viņi ir ieslēgušies, jo pilij uzbrūk daudz lielāks karapulks. Šis karapulks iztriecas cauri šiem lielajiem vārtiem un iedrāžas pils pirmajā stāvā. Pilī ir, teiksim kādi desmit cilvēki, bet iebrucēju ir kādi 300. Šie desmit pils iemītnieki uzskrien pa šīm šaurajām kāpnēm. Šīs kāpnes ir tik šauras, lai pietiktu tikai ar vienu cilvēku kāpņu galā, kurš ar arbaletu varētu noturēt neieņemtas kāpnes, jo visi 300 neuzskries reizē pa šīm kāpnēm, bet tikai pa vienam. Es tikko aprakstīju jūsu laulību. Sievas, jūsu vīrs sēž savā pilī un viņš lieliski pavada savu laiku sēžot savā slinkā puiša krēslā skatoties futbolu vai radījumu par medībām. Un jums nu ir diezgan, jūs ieņemat pils galveno ieeju. Ko dara vīrs? Viņš dara to, ko ikviens vīrietis dara – bēg! Dzirdēju kādu joku par trim vīriem, kas savā starpā lielījās, kurš vairāk ir pakļāvis sievu. Divi no viņiem saka viens otram, ka viņa ir viņam paklausīga, tad trešais nievājoši nosaka – jūs esat nekam nederīgi vīri, mana sieva sarunājoties ar mani ir nometusies ne tikai uz ceļiem, bet arī plaukstas ir uz grīdas. “Tiešām? Kā tas notiek?” jautā abi trešajam. Mana sieva ir nometusies uz ceļiem un plaukstas viņai ir uz grīdas, kad viņa skatās uz mani pagultē, kur esmu noslēpies, un kliedz: “Lien ārā un cīnies kā vīrietis!” Kad vīrietis redz to abpusgriezīgo zobenu, kas nāk no jūsu mutes, viņš skrien uz otro stāvu pa šīm šaurajām kāpnēm un sagatavo savu arbaletu. Viņš redz kā jūs skrienat augšā pa kāpnēm vicinot savu ieroci, savu mēli kā trimmeri, stāstot visu tā, kā tam būtu jābūt. Un kamēr tu viņam māci dzīvot, tu arī lūdz – Dievs, kāpēc Tu man nepalīdzi ar šo vīrieti, kāpēc Tu viņu nemaini, kā Tu nesaproti? Un katru reizi, kad jūs sakāt Dievam – kāpēc Tu man nepalīdzi?, Viņš atbild – paej malā! “Nē, es nekur neiešu!” un jūs turpināt cīnīties atkal saucot: “Nu bet kāpēc Tu nepalīdzi?” Dievs atbild: “Te ir vietas tikai vienam! Paej malā!” Jūs labāk vicinātu mēli nekā paietu malā. Es joprojām domāju sarakstīt grāmatu sievietēm – “Kā man rīkoties, lai Dievs nogalinātu manu vīru”. Baidos gan, ka tā būs vispārdotākā grāmata un daudz vīru mirs… Atceraties, ko Dievs saka vēstulē Romiešiem 12. nodaļā – atstājiet vietu Dieva dusmām. Paejiet malā, necīnies ar ienaidniekiem, neatbildi ugunij ar uguni un ja kāds jums dara ļaunu, neatmaksā ar ļaunu. Vienkārši paej malā. Dievs sievietei saka: turpini dievbijībā, klusībā, cieni viņu, cik vien tu to spēj un sauc pēc Manis un Es būšu tev palīgs nedienās. Dievs maina cilvēkus un tas attiecas arī uz vīriem. Attiecībā uz vīriem ir pat kas vairāk – sievām nav jābūt par piemēriem saviem vīriem, taču vīriem ir jābūt par piemēru savām sievām. Ja vēlies mainīt sievu – esi piemērs! Brāļi, man ļoti nepatīk šo mācīt, jo tas izceļ mana paša kļūdas. Taču es to nemācu, jo pats dzīvoju tajā nevainojami. Es to mācu, jo tā ir patiesība un tev un man tas ir jādzird katru dienu. Sievas, arī jums tas ir jādzird.

1.Pētera 3:1-3
1 Tāpat arī, sievas, paklausiet saviem vīriem, lai arī tie, kas netic vārdam, pateicoties sievas dzīvei, tiktu iegūti bez sludināšanas,
2 Kad redzēs jūsu dievbijīgi skaidro dzīvi.
3 Jūsu greznums lai nav ārējais matu pinums, zelta rotas vai grezni apģērbi,

Šo varētu arī raksturot Sālamana Pamācību vārdiem – sieviete bez atturības ir kā zelta gredzens uz cūkas purna. Jaunieši, klausieties – ja esat salaulājušies ar meitenei dēl viņas jutekliskuma, tad viss beigsies ar to, ka jūs sevi ienīdīsiet. Bet, ja dēļ tikumības, inteliģences, dievbijības – jūs būsiet atraduši dzīvesbiedru uz mūžu.

1.Pētera 3:1-3
4 Bet apslēptais sirds cilvēks, neiznīcīgs savā klusajā un maigajā garā, kas Dievam dārgs!

Esmu redzējis sievietes, kuras uzvedas kā agresīvi ielu cīnītāji, bet tā tam nevajadzētu būt. “Kluss un maigs gars” visvairāk atbruņos jūsu vīru. Ņemiet vērā, ka es šeit runāju par normālām laulībām ar tās normālajām problēmām. Es nesaku, ka sievietei, kurai ir vardarbīgs vīrs, ir jāpakļauj sava dzīvība briesmām paliekot pie viņa kā dauzāmajam maisam. Nepavisam nē! Mācītājiem un vecajiem nevajadzētu vienkārši noskatīties un teikt, lai viņa iet atpakaļ pie vīra. Viņiem ir jāaizstāv šī sieviete kā sava meita, jo viņa ir Dieva meita. Ja draudzē ir kāda sieviete, kuru vardarbīgi iespaido viņas vīrs, tad mācītājiem ir jānostājas starpā, pat ja tas nozīmē, ka viņi paši dabūs sitienu. To mācītāji dara, vismaz viņiem tas būtu jādara. Mani pārsteidz, cik daudz mācītāji sūtītu sievietes atpakaļ pie vardarbīgajām attiecībām sakot, lai dara Dieva gribu, taču paši nedarīs neko, lai viņas aizstāvētu. Jēzus nekad nemācīja mums veikt tik absurdu rīcību. Tātad, tas attiecas uz normālām attiecībām normālā laulībā – nu tad, kad mēs sadusmojamies par niekiem. Ir tik daudz, ko mācīt par šo tēmu, mēs varētu septiņas dienas no vietas runāt par to, ko Bībele māca par sievieti. Bet pabeidzot apskatīsim Sālamana augsto dziesmu, kas pamatā attiecas uz jaunām sievietēm, taču pēc būtības arī uz visiem citiem. Vīri, jūs izdarīsiet sev un man lielu pakalpojumu, ja kārtīgi izlasīsiet Sālamana augsto dziesmu. Šajā grāmatā ir rakstīti skaisti vārdi, lai arī kādiem no jums tie šķiet muļķīgi. Tie šķiet muļķīgi, jo vīri ir ļoti nocietinājušies.

Sālamana augstā dziesma 4:1, 7
1 Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi! [..]
7 Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!

Es savai sievai neteicu to, kas šeit ir rakstīts. Jo kā jau teicu, es iedomājos, ka sieva ir tāda kā es.

Sālamana augstā dziesma 4:9
Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!

Bija laiks, kad šeit rakstītais bija patiesība – bija laiks, puiši, kad jūs uzvedāties kā pāvi, lai tikai iegūtu viņas skatienu. Kad viņa paskatījās uz tevi, tu gandrīz nokriti uz dibena. Tāpat ir ar To Kungu, vai ne? Kad mēs pirmo reizi satikāmies ar Kungu un Viņš mums atklāja kaut ko Savā Vārdā, mēs bijām satraukuma pilni un nezinājām ko ar to darīt. Tagad Viņš mums rāda lietas, par kurām mēs neko negribam dzirdēt. Kad attiecības kļūst prastas, tad atrasties tajās ir briesmīgi. Gribu, lai pamanāt, ka 9.pantā ir vārdi “ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju”. Noteikti jautāsiet, kas tas ir. Paskatīsimies uz to kā uz Kristu un ticīgo. Viņš saka: “Tu esi pavisam skaista, mana mīļā!” Kāpēc? Jo Viņš izlēja Savas asinis par viņu un darīja viņu tīru. Vai ievērojāt, ka Viņš nenomira par perfektu līgavu? Viņš nomira par netīru un Viņš padarīja to par perfektu. Vīri, vai domājat, ka jūsu sievas nemīl jūs kā vajadzētu? Vai zini – tā ir tava vaina. Jautāsiet, kāpēc tā ir mana vaina? Klausieties, ko Bībele saka – mēs mīlam Viņu, jo Viņš mīlēja mūs. Bībele nesaka, ka mēs Viņu mīlējām, tādēļ Viņš mūs mīl. Viņš mīlēja mūs, tādēļ tagad mēs mīlam Viņu. Un tā tas ir arī attiecībās starp vīru un sievu, starp vīru un viņa līgavu. Draudze mīl Kristu, jo Kristus vispirms mīlēja draudzi un draudze tika iegūta ar šo mīlestību. Vai nav apbrīnojami?

Sālamana augstā dziesma 4:9
Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!

Ir kāda problēma – šī meitene ir gane, un ganēm nav kaklarotas. Jēzus skatās uz savu līgavu un saka: “Tu esi skaista! Un tā kaklarota, kas ir tev, ir skaista! Un apģērbs tavs ir skaists!” Taču viss, ko viņa bija uzvilkusi, bija no Viņa. Viņš iedeva viņai tās skaistumu. Tāpat arī mēs dodam savām sievām viņu skaistumu. Tāpēc vēstulē Efeziešiem 5. nodaļas 26.pantā viņš runā par to, ka tev jāmazgā sava sieva caur Vārdu un ka Jēzus mazgā Savu līgavu caur Vārdu sagatavodams to bez traipa. Ja vīrs nav apmierināts ar savu sievu, tā ir viņa vaina, jo viņam ir jāmazgā sieva caur Vārdu, lai viņa kļūta tīra bez traipiem un jo tīkamāka viņam. Ja mēs gandrīz neko neieguldām savās sievās, tad mums nevajadzētu neko daudz arī sagaidīt.

Vai esat dzirdējuši stāstu par astoņu govju sievu? Man ļoti patīk šis stāsts. Stāsts ir par kādu puisi Āfrikā, kur viņam par līgavu ir jāsamaksā – jāiedod viņas tēvam govis, vistas. Šī tēva meita nebija diez ko skaista un tēvs pat necerēja par viņu dabūt vienu vistu. Tad kādu dienu uzrodas šis puisis un saka: “Es vēlos precēt Jūsu meitu!” “Nesapratu! Tu taču joko, vai ne?” “Nē, es tiešām vēlos apprecēt Jūsu meitu.” Tēvs pie sevis jau sāka gandrīz domāt, cik tad nu viņam būs jāmaksā šim puisim, lai tas viņu paņemtu prom, bet tad bikli uzjautāja puisim: “Ko tu dosi par manu meitu?” Augstākā cena, ko varēja iedot, bija astoņas govis. Un puisis atbildēja: “Astoņas govis.” “Ko? Vai tu maz esi redzējis manu meitu!?” “Es vēlos dot astoņas govis!” Un tā arī notika un par to runāja visā pilsētā, jo nekas tāds nebija dzirdēts. Vēlāk viņa kļuva zināma visā zemē kā astoņu govju sieva un viņa kļuva cienīta visās apkārtnes ciltīs. Kāds novērtēja viņu un viņa šo vērtību uzņēma sevī.

Tulkoja: Mārcis Rožkalns
Avots: Recovering Biblical Womanhood – Paul Washer
https://www.youtube.com/watch?v=2O6JqqQCJQ8