Category: Kāpēc tieši 6 dienas?

Ko var „cepties” par tiem dinozauriem un miljardiem gadu?

Ko var „cepties” par tiem dinozauriem un miljardiem gadu?

Pārdomu autors: Mārcis Rožkalns

 

„Kāda starpība, cik Zeme ir veca un vai evolūcija bija vai nebija? Galvenais, ka man kā kristietim ir ticība Jēzum Kristum. Vai tad es neesmu kristietis, ja neticu, ka Zeme ir aptuveni 6000 gadus veca? Un vai tad lielais sprādziens un pērtiķis-cilvēks process nevarētu būt, ja to ir darījis Dievs?” Es bieži dzirdu šādus apgalvojumus, kad saruna ievirzās par šo tēmu.

Protams, ka tas nav nosacījums, lai būtu kristietis, bet šī ir ļoti nopietna problēma evaņģēlija vēsts nodošanai tālāk. Jo – ko tu atbildēsi Dieva meklētājiem – draugiem, paziņām, kolēģiem, bērniem vai mazbērniem, kad viņi sāks jautāt skeptiķu jautājumus. Vai tu atbildēsi: „Evolūcija un lielais sprādziens varēja būt, ja vien to ir radījis Dievs. Galvenais – tici Jēzum Kristum!” Galvenais, ka mēs vēl nepapildinām teikto, ka Bībele ne vienmēr ir korekta un precīza.. Manuprāt, ir lieki jautāt, ka šāda atbilde viņus nemaz neapmierinās, un būtu liekulīgi, ja mēs teiktu, ka šādi izaicinoši jautājumi ir nepilnvērtīga garīgā brieduma pazīme.

Miljardiem gadus veca Zeme, lielā sprādziena un evolūcijas teorijas ir pretrunā un grauj Bībeles pamatus, jo notikumi šajās teorijās ir dziļā pretrunā ar 1. Mozus grāmatas pirmajām 12 nodaļām, kas faktiski ir pamats Jaunajai Derībai – Evaņģēlijam. Šīs teorijas apšauba un noraida Dieva klātbūtni radīšanas procesā un mazina (vai pat iznīcina) Bībeles autoritāti. Un mēģinājumi šīs pretrunīgās lietas ievietot Bībelē, manuprāt, ir visai nožēlojami. Kādēļ sabojāt labu grāmatu ar muļķīgām teorijām?

Tā problēma ir tajā, ka kristieši ir sākuši cilvēka idejas, teorijas un uzskatus „ielikt” Bībelē, nevis uzticoties, ka Dievs – kurš visu to ir saplānojis un radījis – varētu pateikt, kā tas viss notika. Pat apgalvojums, ka Bībele ir veca grāmata, norāda, ka evolūcijas filozofija ir labi iesakņojusies mūsu domāšanā, jo ar šādu apgalvojumu mēs faktiski pasakām, ka cilvēki senāk bija „ne tik gudri”. Bet faktiski ir otrādi, pat mūsu fiziskā kapacitāte būt gudriem ir daudz mazāka nekā pirmajiem cilvēkiem.

Ja ir grūti noticēt tam, kas rakstīts Bībelē, tas nenozīmē, ka tas nevarēja notikt. Piemēram, kāpēc ticam, ka Jēzus Kristus augšāmcēlās no miroņiem un jaunava Marija kļuva grūta, ja to zinātniski pierādīt nav izdevies un arī neizdosies pierādīt? Kāpēc to lasām un ticam kā rakstīts (jo tā taču ir Bībele), bet 1. Mozus grāmatu nespējam uztvert burtiski?

Bet, ja viss tas, ko Dieva Vārds saka, ir patiesība, tad kā tajā visā iekļaujas dinozauri, dažādas iežu un fosiliju datēšanas metodes, fosilijas, zvaigznes miljardiem gaismas gadu attālumā, evolūcijas attīstības starpposmi un daudzi citi jautājumi, kas izaicina kristiešu ticību un uzticēšanos Bībelei kā galējai autoritātei? Ja esi kristietis, tad lūdz, lai Dievs tev norāda, kur meklēt palīdzību šaubu brīžos (kas ir normāli) un uzticēšanos Viņa Vārdam.

Jo vairāk es iedziļinos šajā jautājumā, jo vairāk es ieraugu globālo garīgo cīņu starp pasauli un Dievu, kur cīņas lauks esam mēs – cilvēki. Vieni mēs šajā cīņā zaudēsim, tādēļ izlasi Jāņa Atklāsmes grāmatu, kura pasaka, kurš būs uzvarētājs. Tik daudz man prāta pietiek, lai nostātos uzvarētāja pusē un paldies Kristum par šādu iespēju :)

Esmu saņēmis bez maksas Kristus glābšanu un liecību par Dieva Vārda autoritāti, tādēļ uzskatu, ka ar savu kalpošanu man tā bez maksas ir jādod tālāk arī tev. Un to daru ar prieku, jo strādāt pie Priekšnieka, kurš gādā un ir uzvarētājs, ir privilēģija. Ceru un ticu, ka materiāli, kas ir šajā lapā (www.gribuzinat.com), tev palīdzēs pārvarēt šaubas par Dieva Vārda autoritāti.

 

Advertisements

Kristus un pasaules radīšanas laiks

Kristus un pasaules radīšanas laiks

Henry Morris, Ph. D.

Tulkoja: Gatis Brediks un Sintija Blumberga-Bredika

http://www.icr.org/article/781/302/

 

Kristieši, kuri iet līdzi evolucionistu vispārpieņemtajam „veca zeme” modelim, jāsaprot, ka viņi nostājas pret Kunga Jēzus Kristus stingro liecību, jo Viņš nepārprotami apstiprina patiesību par nesenu radīšanu. Jēzus Kristus bija visu lietu Radītājs (skatīt Jāņa 1:1-3, 10; Kolosiešiem 1:16; Efeziešiem 3:9; Ebrejiem 1:2,10 u.c.) un tāpēc zina daudz vairāk par to, kad Viņš radīja pasauli, nekā visi modernie evolucionistu ģeologi un Lielā Sprādziena astronomi kopā. Kristus saka, ka cilvēki uz zemes ir bijuši kopš pasaules iesākuma, un Viņam vajadzētu zināt, jo Viņš tur bija!

 

Piemēram, kad farizeji Viņam jautāja par laulību un šķiršanos, Viņš atbildēja, ka „no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu” (Marka 10:6). Viņš neteica, ka Dievs radīja pirmo vīrieti un sievieti piecpadsmit miljardus gadu pēc radīšanas sākuma, bet gan tieši no radīšanas sākuma. Patiesībā, visa radība bija sagatavota viņiem (pat zvaigznes tika radītas, lai viņiem kalpotu „par zīmēm un gadalaikiem” 1. Mozus 1:14,16), un viņiem tika dota „valdīšana… pār visu zemi” (1. Mozus 1:26). Tāda pārvaldīšanas atbildība būtu anahronisms, ja dzīvnieki un augi būtu jau dzīvojuši un miruši, daudzi pat izmiruši, daudzas paaudzes, pirms tie nodoti kāda cilvēka valdīšanā (skatīt arī Ebrejiem 2:6-8).

 

Drīz pēc šīs sākotnējās valdīšanas mandāta grēks un nāve ienāca pasaulē, un Dievam bija jāsāk savs glābšanas darbs. Viņa dievišķais Jērs bija „izredzēts pirms pasaules radīšanas” un ar nolūku kļuva par „upura Jēru no pasaules sākuma”, ar to vārdiem, kas varētu tikt glābti, „rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma”(1. Pētera 1:20; Atklāsmes 13:8; 17:8). Kāds iespējamais nolūks Dievam varēja būt, iestarpinot dzīvnieku pasaulē miljardu ciešanu un nāves gadus, pirms sava lielā glābšanas plāna īstenošanas zudušiem vīriešiem un sievietēm? Viņš nav ne nežēlīgs, ne arī untumains, un nekad nebūtu vainīgs tādā bezjēdzīgā sadismā. Nākamais jautājums ir – kāpēc tik daudzi evaņģēliskie kristieši, šķiet, ir dedzīgi aizstāvēt tik necienīgu kompromisu!

 

Sākot ar Ābelu (pirmo Dieva pravieti, saskaņā ar Jēzus vārdiem Lūkas 11:51), Dievs sūtīja pravieti pēc pravieša, lai nodotu Viņa vārdu cilvēkiem. Visbiežāk viņu vēstij pretojās, pat līdz asins izliešanai un tā tas turpinās no paša iesākuma. Jēzus norāda uz „visu praviešu asinīm, kas izlietas no pasaules iesākuma” (Lūkas 11:50). Tas ir, pravieši ir sludinājuši un miruši kopš paša pasaules iesākuma, nevis piecus miljardus gadu vēlāk.

 

Šos iebildumus Dieva plānam ir ierosinājis pats Sātans. Jēzus nosauca Sātanu par „meli un melu tēvu” tāpat kā „slepkava no paša sākuma” (Jāņa 8:44). Viņš ne tikai piekrāpa Ievu ar savu humānistisko filozofiju („jūs būsiet kā dievi” 1. Mozus 3:5), bet arī lika Kainam noslepkavot pirmo Dieva pravieti. Tas arī bija „sākumā” , nevis piecus miljardus gadu pēc sākuma. Pat tad, ja dzīvnieki bija miruši miljardu gadu pirms šī notikuma, kā apgalvo teistiskie evolucionisti, viņu nāves nebūtu nosauktas par „slepkavībām”. Ievērojiet arī 1. Jāņa 3:8: „Velns grēko no sākuma”.

 

Vēl tikai nāks Dieva lielās dusmības laiks pār šo neticīgo pasauli. Un atkal tas bija Jēzus, kurš teica: „Jo tanī laikā būs tādas lielas bēdas, kādas nav bijušas no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis, līdz šim”(Marka 13:19). Skaidrs priekšnoteikums šim Kristus pravietojumam bija tas, ka, protams, ir bijušas bēdas un ciešanas „no paša iesākuma, kopš Dievs pasauli radījis” (un tāpēc cilvēki ir bijuši uz zemes visu šo laiku), taču nākamajā ”lielo bēdu” periodā, varētu būt vēl ļaunāk.

 

Jāatzīmē arī tas, ka, saskaņā ar šiem Kristus vārdiem, radīšana bija gan sākums, gan beigas („radīja” ir pagātnes formā, saskaņā ar šī vārda lietošanu visā Bībelē). Pasaule un tās iemītnieki nav nepārtraukti tikuši radīti, kā evolucionisti vai daudzi progresīvie kreacionisti uzskatījuši, radīšana bija pabeigts pagātnes notikums. Skat. arī Ebrejiem 4:3 pēc skaidra apliecinājuma, ka visi Dieva „darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti”.

 

Tādā veidā Kungs Jēzus Kristus, kurš visas lietas iesākumā tika radījis, ir vairākkārt skaidrojis, ka pieņemtie kliedzošas, sāpīgas radīšanas gadu miljardi (sk. Romiešiem 8:22) pirms cilvēka radīšanas un krišanas nekad nav eksistējuši. Dievs radīja vīriešus un sievietes pašā sākumā, un tad, kad Ādams sagrēkoja, nekavējoties sāka īstenot Savu lielo glābšanas plānu. Izglābtajiem Viņš ir apsolījis „Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma” (Mateja 25:34) bez mazākā norādījuma, ka varētu būtpiecpadsmit miljards gadu ievads, pirms Viņš vispār varētu sākt glābšanas programmu.

 

Šo pašu arī tālāk uzsvēra Viņa apustuļi. Pēteris, piemēram, apsolīja drīzu Kristus atgriešanos „kas debesīm jāuzņem līdz tam laikam, kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš pasaules iesākuma runājis ar svēto praviešu muti.” (Apustuļu darbi 3:21)

 

Līdzīgi, kad dzima Jānis Kristītājs, pravietis/priesteris Cakarija uzsvēra, ka Dieva „pestīšanas rags” nāk „kā Viņš ar Savu svēto praviešu, kuri ir bijuši kopš pasaules iesākuma, mutēm ir runājis” (Lūkas 1:70). Tādējādi, tieši pirms un tieši pēc Kristus kalpošanas uz zemes, mēs esam pārliecināti, ka Jēzus runāja skaidri un gaiši, kad Viņš teica, ka Dieva pravieši nodeva Dieva vēsti cilvēkam ne tikai kopš cilvēces vēstures iesākuma, bet arī kopš pasaules iesākuma. Tātad, pasaules un tās iemītnieku – cilvēku iesākums patiesībā ir vienlaicīgs.

 

Jāņem vērā arī apustuļa Pāvila apliecinājums „Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Romiešiem 1:20) Šis spēcīgais pants nepārprotami saka mums, ka Dieva pierādījumi skaidri ir redzami Viņa radītajā pasaulē, ka tas ir nepiedodami cilvēkiem, kas tos neredz. Vēl vairāk, tos redzēja un saprata cilvēki, ne kopš kādas iedomātas attīstītu hominids populācijas, kuri kaut kā ieguvuši dvēseles, bet no „pasaules radīšanas”.

 

Lai neviens neatrunājas par jēdzienu „pasaule”, ievēro, ka iepriekš citētajos fragmentos divi dažādi grieķu vārdi ir tulkoti kā „pasaule”. Mateja 13:35; 25:34; Lūkas 11:50; Ebrejiem 1:10; 4:3; 1. Pētera 1:20; Atklāsmes 13:8; 17:8 un Romiešiem 1:20 grieķu vārds ir kosmos. Mateja 24:21; Marka 13:19 un Apustuļu darbi 3:21 vārds ir aion. Strong’s Jaunās Derības Grieķu Vārdnīca, kosmos nozīmē „sakārtota sistēma” (t.i. visums haosa vietā), Bībeles kontekstā atsaucoties uz faktu, ka debesis, zeme, dzīve, cilvēks un cilvēka sistēma tika dievišķi konstruēta un iekārtota, nevis nejaušu procesu veidota. Aion ir definēts kā „laikmets” un kā „pasaule”, tādējādi uzturot gan laika, gan veidotāja koncepciju. Modema terminoloģijā tas liecina par telpas-laika-veidotāja „nepārtrauktību”, kas veido mūsu fizisko visumu. Tam vai „pasaule” šajā tekstā ir aplūkota kā telpas, laika un veidotāja visums, vai kā visu to sastāvdaļu sakārtota struktūra, nav nekādu būtisku atšķirību, ciktāl tas ir saistīts ar radīšanas laiku. Cilvēki ir bijuši daļa no radītās pasaules kopš laika iesākuma un pasaules dibināšanas.

 

To, protams, arī māca visas Vecās Derības rakstu vietas, kuras apskata šo jautājumu, tāpat citi Jaunās Derības panti, kurus ierobežotās vietas dēļ nevarēsim apskatīt. Manā grāmatā „Bibliskais kreacionisms”Biblical Creationism (Baker, 1993) es esmu izanalizējis visus fragmentus Bībelē, kas jebkādā veidā saistīts ar radīšanas tematu, nonākot pie slēdziena, ka visas Bībeles nepārprotama mācība ir par nesenu visu lietu radīšanu. Nekur Bībelē nav mājienu par ilgiem ģeoloģiskiem vai astronomiskiem laikmetiem pirms cilvēka.

 

Kāpēc tad tik daudz kristiešu neatlaidīgi apgalvo, ka mums vajadzētu ticēt šiem ilgajiem periodiem, kas spiež mūsu Radītāju tik tālu kosmosā un tik tālu pagātnē, cik vien spējam aizstumt? Acīmredzams iemesls ir viņu uzskats, ka ir svarīgāk būt „zinātniskam” (šobrīd noteiktam) nekā „bibliskam” (mūžīgi noteiktam, Psalmi 119:89). Dr. Pattle P. T. Pun, Vītonas koledžas (Wheaton College) bioloģijas profesora paziņojums ir tipisks:

 

Ir acīmredzami, ka visvienkāršākā sapratne par 1. Mozus grāmatas rakstiem, neņemot vērā visus zinātnes ierosinātos hermeneitiskos apsvērumus[uzsverot manējo], ka Dievs radīja debesis un zemi sešās solārajās dienās, … lai nu kā, pēdējā kreacionistu pozīcija… ir noliegta un noniecināta lielā zinātnisko pierādījumu skaita dēļ, kas uzkrāti, lai balstītu dabiskās izlases un senās zemes teoriju (Journal of the American Scientific Affiliation, Marts 1987, 14. lpp.).

 

Kaut arī Dr. Pun neapšaubāmi ir sirsnīgs un laipns kristietis, viņš uzskata, ka tomēr mums ir jābalsta sava bibliskā hermeneitika uz „zinātni” un tāpat, acīmredzot, uzskata lielākā daļa viņa kolēģu Vītonā (Wheaton) un Amerikas Zinātniskajā Apvienībā (American Scientific Affiliation), tāpat kā liels skaits vadošu teologu, zinātnieku un pedagogu visā evaņģēliskajā pasaulē.

 

Lai gan ICR zinātnieki (ar akadēmisko kvalifikāciju vismaz vienā līmenī ar Dr. Pun un viņa kolēģiem) tāpat kā liels skaits daudzu dažādu nozaru zinātnieku – kreacionistu tur lielu cieņu pret patiesu zinātni (zināšanām, nevis naturālistisku ekstrapolāciju). Mēs ticam, ka skaidrajām Jēzus Kristus mācībām, tāpat kā Dieva vārdam kopumā, jādod lielāka prioritāte. Viņa vērtējumam ir lielāka vērtība nekā mūsu profesionālajiem līdziniekiem, ņemot vērā mūžību, un Viņš uzskatīja, ka pasaule ir jauna.

Nāve pirms grēka?

Nāve pirms grēka?

Autors: James Stambaugh, M.DIV.

In English: Death before sin?

http://www.icr.org/index.php?module=articles&action=view&ID=295

 

Vairums cilvēkiem ir zināma radīšanas un evolūcijas būtība, tomēr ne tik daudz cilvēku apzinās nāves nozīmīgumu katrā no šiem uzskatiem. Evolūcijā nāve faktiski ir sava veida radošais spēks. Tiem, kuri tic evolūcijai, ir jātic, ka nāve ir eksistējusi vienmēr. To ir ilustrējis teistiskās evolūcijas piekritējs Dr. Howard Van Till, kurš apgalvo: „Tas ir nepastrīdams zinātnisks fakts, ka pastāvēja ilga, miljardos gadu mērāma dzīvības un nāves vēsture pirms cilvēki (kā tu un es) parādījās uz zemes. Tātad fiziska nāve pirms grēkā krišanas ir jāpieņem kā zinātnes fakts.”1 Cilvēki, kas tic Bībelei, tic, ka nāve ir sods par grēku; nāvei bija jāsāk eksistēt tikai pēc Ādama krišanas. Šī raksta mērķis ir izaicināt Dieva cilvēku domāšanu par nāves nozīmīgumu, kā arī pārbaudīt vairākus Rakstos piefiksētos radīšanas aspektus – gan pirms, gan pēc krišanas. Mēs aplūkosim Dieva sākotnējo radību un Dieva radības nolādēšanas sekas, kā arī izskatīsim jautājumu par mūžības stāvokli – kad vairs nebūs nāves.

 

NOZĪME JĒDZIENAM „LABS”

Kā gan mēs varētu izprast Dieva sākotnējo radību? Šeit mums ir jāaplūko, ko Dievs domāja, kad Viņš 1. Mozus grāmatā 1:31 pasludināja Viņa radību par „ļoti labu”. Ebreju valodā vārdam „labs”, tāpat kā angļu valodā („good”), ir daudz nozīmju. Patiesībā šim vārdam ebreju valodā ir desmit nozīmes.2 Vairums no skaidrojumiem var nozīmēt „skaists” vai „dārgs”. Kad šo vārdu lieto cilvēki, tas bieži sevī ietver morāles līdzdalību. Vārds „labs” šeit ir modificēts ar vārdu „ļoti” („very”). Vārds „ļoti” („very”) Vecajā Derībā parādās 300 reizes un nes sevī nozīmi par pārākumu. 3,4 Kādā citā vietā frāzi „ļoti labs” lieto cilvēki – cilvēki, kurus ietekmēja Ādama krišana. Bet 1. Mozus 1:31 paziņojumu ir izteicis Dievs – Viņš Pats, kurš ir pilnīgs it visā, ko Viņš dara. Nu vismaz var pamanīt Dieva sacīto par Viņa radību, proti, ka Viņš ir devis Savu apstiprinājumu. Dr. John Davis saka, ka paziņojums ir saskaņā ar Dieva nodomu5, atzīmējot, ka sākotnējā radība saskanēja ar Dieva nodomiem. To pašu ir piefiksējis arī Nigel Cameron: „Pasaule, kuru Dievs radīja cilvēkam, lai to apdzīvotu, bija ‘ļoti laba’. Pasaule tika sagatavota, lai saņemtu cilvēku kā savu kroni un apstākļi bija izveidoti tā, lai tie būtu pilnīgi pārbaudei, kurai tika pakļauti Ādams un Ieva. Pasaule netika radīta ar sagaidāmu Krišanu, vēl jo mazāk ar iepriekš izteiktu nolādēšanu.” 6

Nav daudz teikts par cilvēka uzturu un Ēdenes Dārza dzīvniekiem. Neatņemama sastāvdaļa Evolūcijas scenārijā ir uzskats, ka cilvēki un daudzi to priekšteči (dzīvnieki) vienmēr ir bijuši gaļēdāji. Tomēr Dievs ļoti skaidri pateica, ka cilvēkam un dzīvniekiem ir jāēd tikai augi (1. Mozus 1:29). Šo mēs varam uzskatīt kā jēdziena „ļoti labs” sastāvdaļu, un tas Dieva redzējumā ir labākais Viņa radītajam. Mums netiek teikts, kad tieši dzīvnieki kļuva gaļēdāji, tomēr mēs zinām, ka cilvēks neēda gaļu līdz Plūdiem (1. Mozus 9:3).

Evolūcijas piekritējam tas izraisa interesantu problēmu. Viņam ir jātic, ka Dievs paredzēja cilvēku un dzīvniekus kā gaļēdājus, lai gan Dieva Vārds šeit ir ļoti skaidrs (1. Mozus 1:29). Evolūcijas piekritējam patiesībā Dievs ir jāsauc par meli, viņam ir jāsaka, ka Dievs nedomāja to, ko Viņš teica. Ja cilvēki un dzīvnieki bija veģetārieši, tad nāvei sākotnējā radīšanā nav jābūt.

 

AUGI NAV DZĪVI

Iepriekš minētais neizslēdz augu nāvi. Daudzi to uzskata par lielāko traucēkli. Dr. Hugh Ross secina, ka augi mirst. Viņš saka: „Daži ir interpretējuši šo pantu (Romiešiem 5:12) ar nozīmi, ka nebija nekāda veida nāves pirms Ādama grēka un tādēļ varēja pastāvēt tikai dažas dienas starp pirmās dzīvības radīšanu un Ādama grēku. Lai nu kā, nāves neesamība izvirza tikpat lielu problēmu trim 24 stundu dienām kā trim miljardiem gadu. Daudzas dzīvību sugas nespēj izdzīvot pat trīs stundas bez barības, un barības uzņemšana prasa  augu nāvi.”7  Tā, protams, ir patiesība, izņemot to, ka Bībele nekad nepiedēvē augiem „dzīvības” statusu (ne arī „zemākiem” dzīvniekiem, ja šo domu attīsta tālāk).

Bībele ir diezgan saprotama attiecībā uz dzīvības dabu. Saskaņā ar Bībeli, dzīvība mājo „dvēselē” jeb ebreju valodā „nephesh”. Līdzīgi to varētu attiecināt uz saprāta konceptu. Šī kvalitāte ir piedēvēta tikai cilvēkam un dažiem dzīvniekiem, taču ne augiem. Bībele arī skaidri runā par to, kas notiek ar augiem – „tie nokalst un novīst” (Jesajas 40:6-8, Jēkaba 1:10), bet augi nekad nemirst. Tiem ir bioloģiskā dzīvība, bet ne bībeliskā dzīvība. Cilvēki un dzīvnieki varētu apēst auga dzīvību bez nāves, ja to aplūko no bībeliskā skatpunkta.

 

ĀDAMA GRĒKS IENESA NĀVI

Aplūkosim nāvi Dieva sākotnējā plānā. Rakstvietas vairumā gadījumu atsaucas uz šo tēmu; Romiešiem 5:15-21 un 1. Korintiešiem 15:20-26 skaidri ilustrē faktu, ka mūsu nāve ir Ādama grēka rezultāts. Tomēr Bībelei ir kas vairāk sakāms palīdzot mums fokusēties uz šo tēmu.

Vārdu lietojums 1. Mozus 2:17 ir ļoti skaidrs – „bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.” Ko Dievs domāja ar vārdu „mirsi”? Ja mēs apskatām grēkā krišanas notikumus, mēs atklāsim, ka Ādams nenomira fiziski brīdī, kad viņš pirmo reizi ēda augli, kas vilina daudzus teikt, ka Ādams krita tikai garīgā izpratnē. Bet mums ir jāņem vērā divas lietas, kas padara mūs atšķirīgus no Ādama. Pirmkārt, Ādams tika radīts pilnīgs un bezgrēcīgs. Otrkārt, tādēļ, ka viņš tika radīts bezgrēcīgs, viņš sākotnēji nebija nosodīts ar fizisku nāvi. Kad Ādams ēda no tā koka, viņš patiesi mira, gluži kā Dievs bija apsolījis. Tajā momentā viņš mira garīgi, taču arī tika nolādēts ar fiziskās nāves galējo realitāti. Fiziskā nāve ir garīgās nāves rezultāts, un 930 gadu vēlāk Ādama ķermenis visbeidzot „panāca savu garu”.

Ādama grēkam bija milzīgs efekts uz visu pasauli. Par to mēs varam pārliecināties 1. Mozus 3:17,18 un Romiešiem 8:19-21. 1. Mozus grāmatas rakstvieta saka, ka Dievs nolādēja visu radību cilvēka vainas dēļ. Tā šķiet, ka Dievs vēlējās cilvēka rasei dot uzskatāmu mācību. Šķiet, ka mācības būtība ir padarīt ārējo cilvēka pasauli tādu pašu kā iekšējo cilvēka pasauli. Tagad cilvēks ir kritis grēcinieks un Dievs rāda viņam, kāds ir viņa garīgais stāvoklis, brīdī kad viņš skatās uz dabu. Kad cilvēks skatās uz dabu, viņš var redzēt Dieva svētumu, lai gan tas ir aizklāts ar grēka lāstu. Tādai grēka seku parādīšanai būtu jāved cilvēkus atpakaļ pie Dieva – pie Viņa atrisinājuma grēkam un nāvei.

Rakstvieta Romiešiem 8:19-21 apstiprina 1. Mozus grāmatas domu. Patiesībā šie panti ir Pāvila komentāri par 1. Mozus 3:17,18. Šeit Pāvils saka mums, ka visu radību Dievs pakļāva „iznīcībai” cilvēka grēka dēļ. Vārds „iznīcība” atsaucas uz to, kas nespēj sasniegt viņa pamatmērķi. Tas nozīmē, ka „radība (izņemot cilvēku) bija pakļauta neapmierinātībai par nespēju pareizi piepildīt tās eksistences būtību.”8 Visa radība piedzīvoja to pašu likteni, ko piedzīvoja cilvēks krišanas laikā. Tā kā cilvēks ir zemes lāsta iniciators, viņam kaut kādā veidā ir jābūt arī radības atjaunošanas iniciatoram, un tieši par to Pāvils mums cenšas pateikt. Dievs bija slavējams par nevainojamu dabas pastāvēšanu. Kad cilvēks krita, viņa darbība ienesa grēku un nāvi. Tādēļ, ja nāve nepieļauj nevainojamu dabas pastāvēšanu, tad nāvei nebija jābūt Dieva sākotnējā plāna sastāvdaļai.

 

NOŅEMTĀS GRĒKA SEKAS

Raksti daudzviet mums saka, ka Dievs aizvāks prom cilvēka grēka sekas. Tas ir secinājums no Romiešiem 8:19-21, lai gan mēs varam redzēt citas rakstvietas, kuras attēlo Dieva iejaukšanās sekas, piemēram, Jesajas 11:6-9 un Atklāsmes 21, 22.

Jesajas rakstvieta raksturo pavisam atšķirīgu dabas attēlojumu no tā, ko mēs piedzīvojam tagad. Dzīvnieki ēd tikai augus. Jau atkal, šeit vairs nav pieminētas nekādas gaļēdāju aktivitātes. Dzīvnieki (pat indīgas čūskas) var spēlēties ar maziem bērniem. Šī ir pilnīgi atšķirīga nākotne pasaulei, nekā nākotne, ko paredz evolūcija.

Divas nodaļas Atklāsmes grāmatā parāda, ka pēc tam, kad grēks ir uzvarēts, tad arī nāve, sāpes un bēdas būs uzvarētas. Ja šī ir radīšanas atjaunošana un ja mēs ticam evolūcijai, tad mēs esam atstāti ar nomācošu jautājumu par nāvi. Kādēļ nāvei tiks pielikts punkts? Ja Dievs sākotnēji ieviesa nāvi kā neatņemamu daļu Viņa radībā, tad jau Dievam vajadzētu atļaut nāvei turpināties arī mūžībā. Tādējādi mums ir jāsecina, ka nāve ir novirze (ko izraisīja cilvēks) no Dieva plāna.

 

SECINĀJUMI

Iepriekš izklāstītajai diskusijai ir ļoti praktiski aspekti, kas ietekmē ikvienu ticīgo Jēzū Kristū. Šī izpēte piedāvāja cēloņu un seku attiecības starp grēku un nāvi. Turklāt dēļ Dieva žēlastības un žēlsirdības ir vēl cits aspekts šīm attiecībām, Bībele arī rāda attiecības starp grēku, nāvi un izpirkšanu.

Kad cilvēks krita, Dievs viņu nolādēja ar fizisko un garīgo nāvi. Dievs to „paņēma uz” Sevi, lai nodrošinātu grēka izpirkšanu sākotnējam pārim (tulkotāja piezīme – Ādamam un Ievai); Viņš ņēma divus dzīvniekus un izveidoja apģērbu. Lai iegūtu dzīvnieku ādas, dzīvniekus vajadzēja nogalināt. Grēks vienmēr sev līdzi nes nāvi un šī ir pirmā reģistrētā nāve. Šie abi dzīvnieki nodrošināja asins upuri izpērkot Ādama un Ievas grēku. Ebrejiem 9:22 mums ir teikts: „ (..) bez asins izliešanas nav piedošanas.” Tātad, ja ir grēks, tad ir nepieciešams tikai asins upuris. Vecajā Derībā ir līdzīgs upuris grēku izpirkšanai. Ja pirms cilvēka krišanas bija dzīvnieka nāve, tad Dievs un visi tie, kas sekoja Viņa paraugam, veica nevajadzīgas darbības. Ir jāievēro, ka grēku izpirkšanā dzīvnieks zaudē savu dzīvību cilvēka vietā. Ja pastāvēja dzīvnieku nāve pirms krišanas, tad demonstrētā grēka izpirkšanas upura mācība patiesībā bija nežēlīgs joks.

Jaunajā Derībā ir viens upuris grēka izpirkšanai – Jēzus Kristus, kurš tiek saukts par „Dieva Jēru”. Ja mēs ticam, ka nāve ir pastāvējusi vienmēr, tad mēs izsmejam Kristus nāvi. Tas ir tieši tas, ko evolūcija nozīmē. Ateists vismaz ir godīgs par savu nostāju. To mēs varam aplūkot G. Bozarth paziņojumā. Viņš saka: „Kristietība ir cīnījusies, joprojām cīnās un turpinās cīnīties prasmīgi līdz izmisīgai uzvarai pār evolūciju, jo evolūcija pilnīgi un galīgi iznīcina svarīgāko iemeslu nepieciešamajai Jēzus dzīvei uz zemes. Iznīciniet Ādamu, Ievu un sākotnējo grēku, un jūs gruvešos atradīsiet nožēlojamas Dieva Dēla paliekas. Ja Jēzus nebija pestītājs, kurš mira mūsu grēku dēļ (tiešo to arī evolūcija nozīmē), tad kristietība ir pilnīgi nekas.”9 Ja nāve nav grēka sods, tad kristietībai nav nozīmes. Kristus nāve bija nepieciešama cilvēka grēka dēļ. Cilvēka grēks atnesa nāvi, kas, savukārt, atnesa Dieva Dēlu, lai Viņš samaksātu mūsu vietā.

 

ATSAUCES UZ LITERATŪRAS AVOTIEM

1. Van Till, Howard. Audio taped debate held on October 27, 1988.

2. Brown, Driver, Briggs. Hebrew Lexicorn Oxford Press, 1975. pp. 373-375.

3. Theological Wordbook of the Old Testament. Moody Press, 1980. p. 346.

4. Piemēri: 1. Mozus 24:16; 4. Mozus 14:7; Soģu 18:9; 1. Samuēla 25:15; 2. Samuēla 11:2; Jeremijas 24:2,3.

5. Davis, John. Paradise to Prison. Baker Book House, 1975. p. 62.

6. Cameron, Nigel. Evolution and the Authority of the Bible. Paternoster, 1983, p. 66.

7. Ross, Hugh. Biblical Evidence for Long Creation Days. Unpublished paper, n.d., p. 7.

8. Cranfield, C.E.B. Romans. 2 vols. T & T Clark, 1975.I:413.

9. Bozarth, G. Richard. “The Meaning of Evolution” American Atheist 20 (Sept. 1979), p. 30.

 

Stambaugh kungs ir Radīšanas Izpētes Institūta (www.icr.org) bibliotekārs.

Vai Dievs patiešām visu ir radījis sešās dienās?

VAI DIEVS PATIEŠĀM VISU IR RADĪJIS SEŠĀS DIENĀS?

Autors: Ken Ham

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

In English: Could God Really Have Created Everything in Six Days? by Ken Ham

Published: http://www.answersingenesis.org/articles/nab/could-god-have-created-in-six-days, in September 27, 2007

Kādēļ tas ir svarīgi?

Ja radīšanas dienas patiešām ir miljoniem gadu ilgi ģeoloģiskie laikmeti, tad evaņģelizācija vēsts tiek vājināta pašos pamatos, jo nāve, slimības, ērkšķi un ciešanas ir noliktas pirms Krišanas (Ādama un Ievas grēkā krišana – tulkotāja piezīme). Pūles definēt „dienas” kā „ģeoloģiskus laikmetus” rodas no kļūdainas pieejas Rakstiem – pārinterpretējot Dieva Vārdu balstoties uz grēkpilnu cilvēku maldīgām teorijām.

Ļoti labs vingrinājums ir lasīt 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu un censties nolikt malā ārējo ietekmi, kas dod iepriekš pieņemtu domu par to, ko vārds „diena” varētu nozīmēt. Ļaujiet, lai vārdi šajās rakstu vietās runā uz jums.

Apskatot tikai drukāto tekstu, 1. Mozus grāmatas 1. nodaļa nešaubīgi saka, ka Dievs radīja visumu, zemi, sauli, mēnesi, zvaigznes, augus, dzīvniekus un pirmos divus cilvēkus sešu parastu (apmēram 24 stundu ilgu) dienu laikā. Esot patiesi godīgiem, jums būtu jāatdzīst, ka jūs lasot šo raksta vietu nekad nevarētu iedomāties par miljoniem gadu.

Kristiešu vairākums (ieskaitot daudzus kristiešu līderus) Rietumu pasaulē, lai nu kā, taču neuzstāj, ka šīs radīšanas dienas bija parasta garuma dienas, un daudzi no viņiem pieņem un māca (balstoties no ārējās ietekmes), ka „dienām” ir jābūt gariem laika periodiem – pat miljoniem un miljardiem gadu.

Kā Dievs komunicē ar mums?

Dievs komunicē ar valodu. Kad Viņš izveidoja pirmo cilvēku – Ādamu – Viņš jau „ieprogrammēja” viņā valodu, lai būtu komunikācija. Cilvēka valoda sastāv no vārdiem, kuri tiek lietoti specifiskā kontekstā, kas ir saistīts ar visu apkārtējo realitāti.

Tādā veidā Dievs var atklāt cilvēkam kādas lietas un cilvēks var komunicēt ar Dievu, jo vārdiem ir nozīme un tie nodod saprotamu ziņu. Ja tas tā nebūtu, kā gan ikviens no mums savstarpēji vai ar Dievu varētu komunicēt?

Kādēļ „garas dienas”?

Romiešiem 3:4 ir rakstīts: “(..) Jo Dievs ir patiess, bet ikviens cilvēks melkulis (..)”.

Ikvienā gadījumā, kur kādi nav pieņēmuši radīšanas „dienas” kā parastas dienas, nav atļāvuši Rakstu vārdiem runāt uz viņiem kontekstā, kā to prasa valoda komunikācijas nodrošināšanai. Viņus ir ietekmējuši domas no ārpuses, nevis Rakstiem. Tādā veidā viņi ir radījuši precedentu, kas varētu atļaut personas iepriekšizveidotām domām pārinterpretēt jebkuru izlasīto vārdu. Galu galā tas novedīs līdz komunikācijas sabrukumam, jo dažādiem cilvēkiem tie paši vārdi tajā pašā kontekstā pēc nozīmes varētu atšķirties.

Baznīctēvi

Vairums baznīctēvu ir pieņemuši radīšanas dienas kā parastas dienas.1 Tā ir patiesība, ka daži agrīnie baznīctēvi nemācija, ka radīšanas dienas ir parastas dienas – taču daudzus ir ietekmējusi grieķu filozofija, kuras ietekmē viņi interpretēja dienas kā alegoriskas. Viņi sprieda, ka radīšanas dienas bija saistītas ar Dieva aktivitātēm un Dievs atrodoties mūžībā domāja, ka dienas nevarēja būt saistītas ar cilvēka laiku.2 Pretstatā šodienas alegoristiem, viņi nevarēja pieņemt, ka Dievam vajadzēja ne vairāk, ne mazāk kā 6 dienas.

Tādējādi ne burtiski uztveramās dienas veidojās no ekstrabibliskās ietekmes (t.i. ietekme no avota, kas atrodas ārpus Bībeles), nevis no Bībeles vārdiem.

Šī pieeja ir ietekmējusi veidu, kādā cilvēki šodien interpretē Rakstus. Cilvēks, kurš sāka Reformāciju, teica:

„Radīšanas dienas bija parastas dienas garumā. Mums ir jāsaprot, ka šīs dienas bija esošās dienas (veros dies), pretēji Svēto Tēvu viedoklim. Ikreiz mēs novērojam, ka Tēvu viedokļi neatbilst Rakstiem, mēs godbijīgi piekrītam viņiem un atzīstam viņus kā mūsu vecajus. Tomēr, mēs neatkāpjamies no Rakstu autoritātes viņu dēļ.”3

Atkal un atkal, šādi līderi atdzīst, ka 1. Mozus grāmatas 1. nodaļa (ja to lasa tieši tā, kā tur rakstīts) šķiet māca par sešām parastām dienām. Bet tad viņi saka, ka tas tā nevar būt dēļ visuma vecuma vai kāda cita ekstrabibliska iemesla.

Apdomājiet sekojošos citātus no tiem Bībeles zinātniekiem, kuri tiek uzskatīti par konservatīviem, tomēr kuri nepieņem radīšanas dienas kā parasta garuma dienas:

„Virspusēji lasot 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu, varētu rasties iespaids, ka viss radošais process ilga sešās 24-stundu garās dienās. … Šķiet, ka tas nonāk pretrunā ar mūsdienu zinātniskajiem pētījumiem, kas norāda, ka planēta Zeme tika radīta pirms vairākiem miljardiem gadu.”4

„Mēs esam parādījuši iespējamību, ka Dievs veidoja Zemi un tās dzīvību radīšanas dienu laikā, dienām atspoguļojot ilgus laika periodus. Ņemot vērā Zemes vecumu, tas nav ne tikai iespējams, tas ir ticami.”5

Tas ir tāpat, ja šie teologi apskata „dabu” kā „67-to Bībeles grāmatu”, kaut gan piešķirot tai lielāku autoritāti nekā 66 sarakstītām grāmatām. Drīzāk mums būtu jāapskata Charles Haddon (slavenais „sludinātāju princis”) 1877. gadā teiktie vārdi:

„Mēs, brāļi, esam aicināti ar vislielāko nopietnību iet prom no mūsu senču vecmodīgās ticības dēļ iedomātiem zinātnes atklājumiem. Kas ir zinātne? Metāde, ar kuru cilvēks cenšas noklusēt savu nezināšanu. Tam tā nebūtu jābūt, bet tas tā ir. Jums nav jābūt dogmatiskiem teoloģijā, mani brāļi, tas ir ļauni; bet zinātnes vīriem tas ir pareizi. Jūs ļoti pārliecināti neko nedrīkstat apgalvot, taču zinātnieki var droši apgalvot, ko viņi nespēj pierādīt un var pieprasīt daudz vairāk lētticības, nekā jebkuram no mums tā piemīt. Bez šaubām, tev un man ir jāņem Bībeles un jāpieskaņo mūsu ticība vienmēr mainīgajām tā saucamajām zinātnes vīru mācībām. Kas tas ir par neprātu! Kāpēc (kļūdīgi tā sauktais) zinātnes uzvaras gājiens pa visu pasauli var būt izsekojams ar izčabējušiem maldiem un pamestām teorijām. Iepriekšējie pētnieki, kurus reiz apbrīnoja, tagad tiek izsmieti; nepareizu hipotēžu pastāvīga apgāšana ir iemesls vispārējai neslavai. Pēc gruvešiem un ļoti daudzām sasistajām pudelēm, ko atstājuši pieņēmumi un teorijas, jūs varētu noteikt, kur mācīti vīri ir uzcēluši nometni.”6

Tiem, kuri lietotu vēsturisko zinātni (kā to iesaka cilvēki, kuri lielākoties ignorē Dieva rakstīto atklāsmi), lai interpretētu Bībeli un lai mācītu mums par Dievu, būtu atsauces uz citiem resursiem. Tādēļ, ka esam kritušas un grēcīgas radības, mums ir vajadzīgs uzrakstītais Dieva Vārds, ko izgaismojis Svētais Gars, lai pareizi izprastu dabas vēsturi. Respektētais sistemātiskās teoloģijas pārstāvis Berkof kungs ir teicis:

„Tā kā pasaulē ienāca grēks, no tā brīža cilvēks var apkopot patiesas zināšanas par Dievu no Viņa galvenās atklāsmes tikai tad, ja viņš pēta šo atklāsmi Rakstu gaismā, kurā Dieva sākotnējie pašatklāsmes elementi (kurus grēka kaitējums aizklāja un izkropļoja) ir pārpublicēti, izlaboti un interpretēti. … Daži nosliecas par labu runāšanai par Dieva galveno atklāsmi kā sekundāro avotu, bet tas nekādi nav pareizi ņemot vērā faktu, ka dabu (šajā gadījumā) var tikai aplūkot tikai interpretējot to Rakstu gaismā.” 7

Citiem vārdiem, kristiešiem vajadzētu celt savu domāšanu balstoties uz Bībeli, nevis zinātni.

1. Mozus grāmatas 1. nodaļā noteiktās „Dienas”

Ko Bībele mums saka par „dienas” nozīmi 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā? Vārdam, atkarībā no konteksta, var būt vairākas nozīmes. Piemēram, vārdam „diena” („day”) angļu valodā ir iespējamas 14 dažādas nozīmes. Kā piemēru apskatiet šo teikumu: „Kādreiz, mana vecātēva dienās, bija nepieciešamas 12 dienas, lai dienas gaišajā laikā šķērsotu valsti.”

Pirmā „dienas” pieminēšana nozīmē „laiku” vispārīgā nozīmē. Otrā „diena”, kur tiek lietots skaitlis, norāda uz parastu dienu (diennakti) un trešā „diena” norāda uz diennakts gaišo laiku 24 stundu laika posmā. Doma ir tāda, ka vārdiem, atkarībā no konteksta, var būt vairāk nekā viena nozīme.

Lai saprastu „dienas” nozīmi 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā, mums ir nepieciešams noteikt, kā vārds yom(„diena” ebreju valodā) ir lietots Svēto Rakstu kontekstā. Izvērtējiet sekojošo:

  • Tipiska skaidrojošā vārdnīca atainos, ka vārdam yom var būt virkne nozīmju: gaismas periods pretēji naktij, 24 stundu periods, laiks, specifisks laika brīdis vai gads.
  • Klasiskajam, ļoti augsti vērtētam Ebreju-Angļu valodu leksikonam8 (vārdnīcai) ir septiņas galvenās nozīmes un daudzas pakārtotās nozīmes vārdam yom – bet šis vārds (zem galvenās nozīmes „diena kā to definē vakars un rīts”) definē 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas radīšanas dienas kā parastas dienas.
  • Skaitlis un frāze „vakars un rīts” tiek lietots katrā no sešām radīšanas dienām (1. Mozus 1:5, 8, 13, 19, 23, 31).
  • Ārpus 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas, vārds yom 359 reizes tiek lietots kopā ar skaitli un katru reizi tas nozīmē parastu dienu. 9 Vai 1. Mozus grāmata būtu izņēmums?10
  • Ārpus 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas, vārds yom 23 reizes tiek lietots kopā ar vārdu „vakars” vai „rīts” 11. „Vakars” un „rīts” parādās kopā, bet bez yom, 38 reizes. Visas 61 reizes teksts norāda uz parastu dienu. Vai 1. Mozus grāmata būtu izņēmums?12
  • 1. Mozus 1:5 yom parādās kontekstā ar vārdu „nakts”. Ārpus 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas, vārds „nakts” tiek lietots kopā ar yom 53 reizes un katru reizi tas nozīmē parastu dienu. Vai 1. Mozus grāmata būtu izņēmums? Pat vārda „gaisma” lietošana kopā ar yom šajā rakstu vietā nosaka parastas dienas nozīmi. 13
  • Yom daudzskaitlī, kas neparādās 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā, var tikt lietots, lai izteiktu ilgāku laika periodu, piemēram – „tajās dienās”.14 Pievienot šeit skaitli būtu bezjēdzīgi. Skaidri redzams, 2. Mozus 20:11, kur skaitlis ir lietots ar vārdu „dienas”, tas viennozīmīgi norāda uz sešām Zemes rotācijas dienām.
  • Bībelē lietotie ebreju valodas vārdi (tādi kā olam un qedem), kas ļoti labi atbilst izteiksmei par ilgiem laika periodiem vai nenoteiktu laiku, bet neviens no šiem vārdiem netiek lietots 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā.15

Dr. James Barr (Karaliskais Ebreju Profesors Oksfordas Universitātē), kurš pats netic, ka 1. Mozus grāmata ir patiesa vēsture, tomēr atzīst, ka ciktāl runa ir par 1. Mozus grāmatas valodas lietojumu, tad:

„Cik es zinu, nav tādu Ebreju vai Vecās Derības profesoru nevienā pasaules klases universitātē, kuri neticētu, ka 1. Mozus grāmatas 1.-11. nodaļu sarakstītājam(-iem) būtu nolūks nodot lasītājiem domu, ka (a) radīšana notika sešu dienu garumā, kuras ir tādas pašas 24 stundu dienas, kādas mēs šodien piedzīvojam, (b) skaitļi, kas ir 1. Mozus grāmatas ģenealogijās, vienkārši ir pievienoti hronoloģijai – no pasaules sākuma līdz vēlākiem bibliskajiem stāstiem, (c) Noa Plūdi tika saprasti kā vispasaules plūdi un visu cilvēku un dzīvnieku dzīvības (izņemot tos, kas atradās šķirstā) iznīcinātājs.”16

Līdzīgā veidā, deviņpadsmitā gadsimta liberālais profesors Marcus Dods (New College, Edinburga) teica:

„Ja, piemēram, vārds „diena” šajās nodaļās nenozīmē 24 stundu laika periodu, Svēto Rakstu interpretācija ir bezcerīga.” 17

Kopsavilkums par „dienu” 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā.

Ja mēs esam gatavi ļaut valodas vārdiem runāt uz mums saskaņā ar kontekstu un normālām definīcijām, bez ietekmes no ārējām idejām, tad nozīme vārdam „diena” 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā – kas ir kvalificēta ar skaitli, frāzi „vakars un rīts” un (priekš Pirmajās dienas) vārdiem „gaisma un tumsa” – acīmredzot, ir parasta diena (apmēram 24 stundas).

Mārtiņa Lutera laikā daži baznīctēvi teica, ka Dievs radīja visu tikai vienā dienā vai vienā mirklī. Mārtiņš Luters rakstīja:

„Kad Mozus raksta, ka Dievs radīja Debesis un Zemi un visu, kas tur ir iekļauts, sešās dienās, tad – lai šim periodam arī turpmāk būtu sešas dienas, un neuzdrošinieties izgudrot jebkādu piebildi, kas teiktu, ka sešas dienas bija viena diena. Bet, ja jūs nesaprotat, kā šis viss varēja tikt radīts sešās dienās, tad atdodiet Svētajam Garam godu kā daudz zinošākam par jums. Jums ir jārēķinās ar Rakstiem tā, ka jūs ņemat vērā to, ko Pats Dievs saka to, kas ir rakstīts. Bet tā kā Dievs runā un tas tev neder, tu bezjēdzīgi pagriez Viņa Vārdu sev vēlamā virzienā.”18

Džons Kalvins (John Calvin) apgalvoja līdzīgi:

„Lai gan pasaules laiks tuvojas savām galējām beigām, tas vēl nav sasniedzis sešus tūkstošus gadu. … Dieva darbs tika pabeigts nevis vienā mirklī, bet sešās dienās.”19

Luters un Kalvins bija Protestantu Reformācijas mugurkauls, kas aicināja baznīcu atpakaļ pie Rakstiem –Sola Scriptura (no latīņu valodas – tikai pēc Rakstiem). Abi šie vīri bija nelokāmi, ka 1. Mozus grāmatas 1. nodaļa mācīja par radīšanu sešās parastās dienās – tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu.

Kādēļ sešas dienas?

2. Mozus 31:12-13 ir teikts, ka Dievs pavēlēja Mozum sacīt uz Israēla bērniem:

„Sešās dienās padari savu darbu, bet septītā diena ir sabata diena, svēta Tam Kungam; ikvienam, kas šinī dienā dara kādu darbu, tam mirtin jāmirst. Tāpēc Israēla bērni lai svētī sabatu un tur sabatu par mūžīgu derību uz audžu audzēm. Starp Mani un Israēla bērniem tā lai ir zīme mūžīgi; jo sešās dienās Tas Kungs radījis debesis un zemi, bet septītajā dienā Viņš atdusējies un atspirdzinājies.” (2. Mozus 31:15-17).

Tad Dievs deva Mozum divas akmens plāksnes, uz kurām bija uzrakstīti Dieva baušļi, uzrakstīti ar Dieva pirkstu (2. Mozus 31:18).

Tāpēc, ka Dievs ir bezgalīgs savā spēkā un gudrībā, nav šaubu, ka Viņš varētu radīt visumu un tā sastāvu arī bez laika, vai sešās sekundēs, sešās minūtes vai pat sešās stundās – galu galā, ar Dievu nekas nav neiespējams (Lūkas 1:37).

Lai nu kā, jautājums, kas ir jāuzdod: „Kādēļ Dievam vajadzēja tik ilgi to darīt? Kādēļ sešu dienu garumā?” Atbilde ir dota 2. Mozus 20:11, un šī atbilde ir Ceturtā Baušļa pamats:

„Jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas KUNGS svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.”

Pamats septiņu dienu nedēļai nav atrodams ārpus Rakstiem. Šajā Vecās Derības rakstu vietā Dievs pavēl Viņa ļaudīm, Israēlam, strādāt sešas dienas un vienu dienu atpūsties – tādējādi dodot mums pamatu, kādēļ Viņš ar apdomu darbojās sešu dienu laikā, lai radītu visu. Viņš cilvēkam deva piemēru. Mūsu nedēļa ir veidota pēc šī principa. Tātad, ja Viņš radīja visu sešos tūkstošos (vai sešos miljonos) gadu, vēlāk atpūšoties tūkstots vai miljons gadu, tad mums tiešām būtu interesanta nedēļa.

Daži saka, ka 2. Mozus 20:11 ir tikai analoģija ar domu, ka cilvēkam ir jāstrādā un jāatpūšas – nevis, ka tas nozīmētu burtiski sešas parastas dienas, kam sekoja burtiski viena parasta diena. Lai nu kā, Bībeles zinātnieki ir pierādījuši, ka šis bauslis „nelieto analoģiju vai arhetipisku domāšanu, bet tā uzsvars ir ‘izteikts Dieva imitācijā vai dievišķā precedentā, kas ir jāievēro.’”20 Citiem vārdiem, tām bija jābūt burtiski sešām darba dienām, kurām sekoja burtiski viena atpūtas diena, tāpat kā Dievs strādāja burtiski sešas dienas un atpūtās vienu.

Daži ir apgalvojuši, ka „debesis un zeme” ir tikai zeme, iespējams arī Saules sistēma, taču ne viss visums. Lai nu kā, pants skaidri saka, ka Dievs visu radīja sešās dienās – sešas – viena otrai sekojošas – dienas, gluži kā iepriekšējā pantā pavēle strādāt sešas – viena otrai sekojošas – dienas.

Rakstos esošā frāze „debes(is) un zeme” ir izteiksmes veida piemērs, ko sauc par merismu (merism), kur divi pretstati ir apvienoti vienā visaptverošā konceptā, šajā gadījumā radīšanas kopumu. Vārdu „debes(is) un zeme” lingvistikas analīze Rakstots parāda, ka šie vārdi atsaucas uz visu kopējo radīšanu (ebrejiem nebija vārds – visums, universs). Piemēram, 1. Mozus 14:19 Dievs tiek saukts kā „debess un zemes Radītājs”. Jeremijas 23:24 Dievs par Sevi runā kā par „debess un zemes” piepildītāju. Izlasiet arī 1. Mozus 14:23; 2. Ķēniņu 19:15; 2. Laiku 2:11; Psalmi 115:15, 121:2, 124:8, 134:3, 146:6; un Jesajas 37:16.

Tāpēc Svētajos Rakstos nav pamatojuma, lai ierobežotu 2. Mozus 20:11 tikai ar Zemes, tās atmosfēras vai Saules sistēmas radīšanu Tā 2. Mozus 20:11 parāda, ka viss visums tika radīts sešās parastās dienās.

Ietekme

Tā kā radīšanas dienas ir parastas dienas to ilgumā, tad pievienojot Rakstiem gadus (pieņemot, ka ģeonoloģijā nav pārrāvumu21), visuma vecums ir tikai apmēram sešus tūkstošus gadus vecs.22

Atspēkojot visbiežākos iebildumus par sešām burtiskām dienām

Pirmais iebildums

„Zinātne” ir pierādījusi, ka Zeme un Visums ir miljardiem gadus vecs, tādēļ radīšanas „dienām” ir jābūt ilgiem (vai nenoteiktiem) laika periodiem.

Atbilde

  1. Zemes vecums, noteikts ar cilvēka pielietotām kļūdainām metodēm, ir balstīts uz nepierādītiem pieņēmumiem, tāpēc nav pierādīts, ka Zeme ir miljardiem gadus veca.23
  2. Šis nepierādītais vecums ir bijis lietots, lai izdarītu spiedienu uz Bībeles valodas interpretāciju. Tādā veidā cilvēka kļūdainās teorijas ir atļautas, lai interpretētu Bībeli. Tas galu galā iedragā valodas, ar kuru savstarpēji sazināties, lietojumu.
  3. Evolūcijas zinātnieki uzstāj, ka fosilie slāņi pa visu Zemes virsmu datē vecumu, kas mērāms simtiem miljonu gadu. Tiklīdz kāds pieļauj miljoniem gadu fosilajiem slāņiem, tā viņš akceptē nāvi, asinsizliešanu, slimības, ērkšķus un ciešanas pirms Ādama grēka.

Bībele skaidri pasaka24, ka nāve, asinsizliešana, slimības, ciešanas un bēdas ir grēka sekas25. 1. Mozus 1:29-30 Dievs deva Ādamam, Ievai un dzīvniekiem augus par barību (tas ir 1. Mozus grāmatas lasījums pēc tā nomināla, kā burtisku vēsturi, gluži kā to darīja Jēzus Mateja 19:3-6). Patiesībā, starp dzīvniekiem un augiem ir teoloģiska atšķirība. Cilvēciskām būtnēm un augstākiem dzīvniekiem ir nephesh (ebreju valodā – dzīvība jeb dvēsele) jeb dzīvības princips, kā tas ir aprakstīts 1. Mozus grāmatā. (Tā tas noteikti ir vismaz sauszemes mugurkaulnieku dzīvniekiem, tāpat kā putniem un zivīm: 1. Mozus 1:20, 24). Augiem nav šī nephesh – tie nav „dzīvi” tādā pašā nozīmē kā dzīvnieki. Tie tika doti par barību.

Cilvēkam bija atļauts ēst gaļu tikai pēc Plūdiem (1. Mozus 9:3). Kļūst acīmredzami, ka 1. Mozus 1:29-30 teiktais bija domāts, lai informētu mūs, ka cilvēks un dzīvnieki sākumā bija veģetārieši. Arī 1. Mozus 9:2 mums tiek teikts par pārmaiņām, ko Dievs acīmredzami veica – noteica kā dzīvniekiem reaģēt uz cilvēku.

Dievs brīdināja Ādamu 1. Mozus 2:17, ka – ja viņš ēdīs no „laba un ļauna atzīšanas koka”, viņš „mirs”. Ebreju gramatikā tas patiesībā nozīmē „mirdams tu mirsi”. Citiem vārdiem, tas būs fiziskās miršanas procesa sākums (skatīt 1. Mozus 3:19). Tas noteikti iekļāva arī garīgo nāvi (nošķirtību no Dieva).

Pēc tam, kad Ādams nepaklausīja Dievu, Tas Kungs apģērba Ādamu un Ievu ar „drānām no ādām” (1. Mozus 3:21). 26 Lai to izdarītu, Viņam bija jānogalina un jāizlej asinis vismaz no viena dzīvnieka. Raksta vietu Ebrejiem 9:22 ir apkopojums tam, ko var izmantot kā iemeslu:

„Un gandrīz viss tiek šķīstīts asinīs saskaņā ar bauslību, un bez asins izliešanas nav piedošanas.”

Dievs pieprasa asins izliešanu grēku piedošanai. Tas, kas notika dārzā, bija attēlojums tam, kādēļ bija jānāk Jēzum Kristum, kurš izlēja Viņa asinis uz Krusta kā Dieva Jērs, kurš paņēma prom pasaules grēku (Jāņa 1:29).

Tātad, ja Ēdenes Dārzs atradās uz mirušo fosilām liecībām, kas tur krājās miljoniem gadu garumā, tad asinis tika izlietas pirms grēka. Tas iznīcinātu Izlīdzināšanas pamatu. Bībelē ir skaidri teikts: Ādama grēks ienesa pasaulē nāvi un ciešanas. Kā Romiešiem 8:19-22 mums saka, visa radība „nopūšas” dēļ Ādama krišanas sekām un radība tiks atbrīvota „no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību.” (Romiešiem 8:21). Paturiet prātā arī, ka ērkšķi parādījās tikai pēc Lāsta. Tāpēc, ka fosilajās liecībās ir arī ērkšķi, tiem bija jāveidojas pēc tam, kad Ādams un Ieva grēkoja.

Nāves sprieduma pasludināšana Ādamam bija gan lāsts, gan svētība. Lāsts, jo nāve ir briesmīga un pastāvīgi atgādina mums grēka riebīgumu; svētība, jo tas nozīmēja, ka grēka sekām – atšķirtībai no sadraudzības ar Dievu – nevajadzēs būt mūžīgām. Nāve apturēja Ādamu un viņa pēcnācējus no dzīvošanas grēka valstībā (ar visām sekām) mūžīgi. Un tāpēc, ka nāve bija taisnīgs sods par grēku, Jēzus Kristus izcieta fizisku nāvi, izlejot Viņa asinis, lai atbrīvotu Ādama pēcnācējus no grēka sekām. Apustulis Pāvils to apraksta vairāk Romiešiem (5. nodaļā) un 1. Korintiešiem 15 (nodaļā).

Atklāsmes 21.-22. nodaļa pasaka skaidri, ka kādu dienu būs „jaunas debesis un jauna zeme”, kur „nebūs nāve” un „nebūs lāsta” – tā kā tas bija – pirms grēks visu mainīja. Ja dzīvnieki būs kā daļa no jaunās pasaules, skaidrs, ka viņi nemirs vai neēdīs viens otru, un neēdīs atpestītos cilvēkus!

Taču pieliekot Rakstiem pieņemtus miljons gadus, tiek iznīcināts Krusta vēsts pamati.

Otrais iebildums

1. Mozus grāmatas 1. nodaļā ir redzams, ka saule netika radīta līdz ceturtajai dienai. Kā gan bez saules varēja būt diena un nakts (parastas dienas) pirmās trīs dienas?

Atbilde

  1. Jau atkal ir jāsaka, ka ļoti svarīgi ir ļaut Dieva Vārda valodai runāt uz mums. Ja mēs lasām 1. Mozus grāmatas 1. nodaļu bez ārējās ietekmes, kā jau iepriekš bija rakstīts, katra no sešām radīšanas dienām tika apzīmēta ar ebreju vārdu yom, ar piešķirtu skaitli un frāzi „vakars un rīts”. Pirmās trīs dienas ir uzrakstītas tāpat kā nākamās trīs. Tātad, ja mēs ļaujam valodai runāt uz mums, visas sešas dienas bija parastas Zemes diennaktis.
  2. Saule nav vajadzīga, lai būtu diena un nakts. Tas, kas ir vajadzīgs – gaisma un rotējoša Zeme. Pirmajā radīšanas dienā Dievs radīja gaismu (1. Mozus 1:3). Frāze „vakars un rīts” noteikti ietver sevī rotējošu Zemi. Tātad, ja mums ir gaisma no vienas puses un zeme, kas griežas, mēs varam iegūt dienu un nakti.

No kurienes nāca gaisma? Mums tas nav pateikts27, bet 1. Mozus 1:3 noteikti norāda, ka tā bija radīta gaisma, lai nodrošinātu dienu un nakti līdz Dievs radīja sauli ceturtajā dienā, kas valdītu pār dienu. Atklāsmes 21:23 saka mums, ka kādu dienu saule nebūs vajadzīga, jo Dieva spožums apspīdēs debesu pilsētu.

Iespējams, ka viens no iemesliem, kādēļ Dievs šādi darīja, bija – parādīt, ka radīšanā Saulei nebija prioritāra nozīme, kādu cilvēki cenšās tai piedēvēt. Saule neradīja Zemi, kā to postulē evolūcijas teorijas; Saule bija Dieva radīts instruments, kas valdītu pār dienu, ko Dievs radīja (1. Mozus 1:16).

Gadsimtiem ilgi ir bijuši cilvēki (piemēram, ēģiptieši), kuri ir pielūguši Sauli. Dievs brīdināja Israēlu (5. Mozus 4:19) nepielūgt Sauli, kā to darīja pagānu kultūra, kuras dzīvoja viņiem blakus. Viņiem tika pavēlēts pielūgt Dievu, kurš radīja Sauli – nevis pielūgt Sauli, ko Dievs radīja.

Evolūcijas teorijas (piemēram, „Lielā Sprādziena” hipotēzes) saka, ka Saule bija pirms Zemes un ka Saules enerģija uz Zemes eventuāli veidoja dzīvību. Gluži kā pagānu ticībās, Saulei zināmā mērā ir piešķirts radīšanas brīnums.

Ir interesanti pretnostatīt modernās kosmoloģijas spekulācijas ar agrīnā baznīctēva Teofila (Theophilus) rakstiem:

„Ceturtajā dienā sāka eksistēt gaismekļi. Tā kā Dievam bija priekšnojauta, Viņš saprata muļķīgo filozofu aplamību, kuri teiks, ka lietas, kas veidojas jeb vairojas uz Zemes, atnāca no zvaigznēm, lai tādējādi viņi varētu nolikt Dievu sāņus. Tādēļ, lai varētu parādīt patiesību, augi un sēklas sāka eksistēt pirms zvaigznēm. Tas, kas sāk eksistēt vēlāk, nevar būt avots tam, kas nāk pirms tā.” 28

Trešais iebildums

2. Pētera 3:8 ir rakstīts „ka viena diena Tam Kungam ir kā tūkstoš gadi un tūkstoš gadi kā viena diena”, tādēļ radīšanas dienas var būt gari laika periodi.

Atbilde

  1. Šai rakstu vietais nav radīšanas konteksta – tā neatsaucas uz 1. Mozus grāmatu vai radīšanas sešām dienām.
  2. Šajā pantā ir tas, ko sauc par „salīdzināmo saikli” – „kā” – kurš nav atrodams 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā. Citiem vārdiem, pants nesaka, ka diena ir tūkstoš gadu; pantā tiek salīdzināta īsta, burtiski viena diena ar īstiem, burtiski tūkstošiem gadu. Šīs rakstu vietas konteksts ir Otrā Kristus Atnākšana. Tas saka, ka Dievam diena ir  tūkstoš gadu, jo Dievs ir ārpus laika. Dievu neierobežo dabiskie procesi un laiks, kā tie ietekmē cilvēku. Kas mums varētu šķist kā ilgs laiks (piemēram, gaidot Otro Atnākšanu) vai neilgs laiks, abos gadījumos Dievam tas nav nekas.
  3. Otrā panta daļa ir „tūkstoš gadi kā viena diena”, kas būtībā atceļ pirmo panta daļu tiem, kuri vēlas vienādot vienu dienu ar tūkstoš gadiem. Tādēļ nevar teikt, ka diena ir tūkstoš gadi vai otrādi.
  4. Psalmi 90:4 ir raksīts: „Jo tūkstoš gadi Tavā priekšā ir kā vakardiena, kad tā pagājusi, kā vienas nakts sardze.” Šeit tūkstoš gadi ir salīdzināti ar „nakts sardzi” (četrām stundām29). Jo frāze „viena nakts sardze” ir apvienota īpašā veidā ar „vakardiena”, pants saka, ka tūkstoš gadi tiek salīdzināti ar īsu laika periodu – nevis vienkārši ar dienu.
  5. Ja šo pantu lieto, lai uzstātu, ka „diena” Bībelē nozīmē tūkstoš gadus, tad, lai būtu konsekventi, ir jāsaka, ka Jona bija zivs vēderā trīs tūkstoš gadus vai ka Jēzus vēl nav augšāmcēlies no mirušajiem, jo atrodas kapā tikai divus tūkstošus gadu.

Ceturtais iebildums

Uztādījums par radīšanu sešās diennaktīs ierobežo Dievu, turpretim pieļaujot miljardiem gadu Dievs netiek ierobežots.

Atbilde

Patiesībā uzstādījums uz sešām parastām radīšanas diennaktīm neierobežo Dievu, bet ierobežo mūs ticībā, ka Dievs patiesībā izdarīja to, ko Viņš saka mums Savā Vārdā. Pie tam, ja Dievs radīja visu sešās dienās, kā to saka Bībele, tad tas noteikti pamatīgi atklāj Dieva spēku un gudrību – Visvarenajam Dievam nevajadzēja milzīgi ilgu laiku.

Lai nu kā, „miljardiem gadu” scenāriji samazina Dievu ierosinot, ka tikai nejaušība radīja lietas vai ka Dievam vajadzēja milzīgus laika daudzumus, lai radītu lietas – šī būtu Dieva spēka ierobežošana samazinot to līdz dabiskiem izskaidrojumiem.

Piektais iebildums

Ādams nevarētu paveikt visu to, ko Bībele saka vienā dienā (sestā diena). Viņš nevarēja nosaukt visus dzīvniekus vārdā, piemēram; nebija pietiekami daudz laika.

Atbilde

Ādamam nevajadzēja nosaukt vārdā visus dzīvniekus – tikai tos, ko Dievs atveda pie viņa. Piemēram, Ādamam tika pavēlēts nosaukt „ikvienu lauka zvēru” (1. Mozus 2:20), nevis „zemes zvērus” (1. Mozus 1:25). Frāze „lauka zvēri” visticamāk ir apakškopa lielākai grupai „zemes zvēri”. Viņam nebija jānosauc vārdā „zemes rāpuļus” (1. Mozus 1:25) vai ikvienu no jūras radības. Pie tam, „kārtu” skaits būtu daudz mazāks, nekā sugas pēc mūsdienu klasifikācijas.

Kad kritiķi saka, ka Ādams nevarēja nosaukt dzīvniekus nepilnā dienā, patiesībā viņi nesaprot, kā viņi paši to varētu izdarīt, līdz ar to arī Ādams to nevarēja. Lai nu kā, mūsu smadzenes 6000 gadu laikā ir cietušas no Lāsta – Atkrišana uz tām ir atstājusi milzīgu ietekmi. Ādamam pirms grēka smadzenes bija pilnīgas.

Kad Dievs radīja Ādamu, Viņam bija jāieprogrammē viņš ar pilnīgu valodu. Mēs šodien programmējam datorus „runāt” un „atcerēties”. Cik gan daudz labāku mūsu Radītājs Dievs radīja Ādamu kā nobriedušu cilvēku (viņš nepiedzima kā mazulis, kuram bija jāmācās runāt), ieliekot viņa atmiņā pilnīgu valodu ar pilnīgu katra vārda izpratni. (Tādēļ Ādams saprata, ko Dievs domāja, kad Viņš teica, ka viņš „miršot”, ja nepaklausīs, par spīti tam, ka viņš neredzēja nāvi). Ādamam varēja būt arī „perfekta” atmiņa (iespējams, kaut kas līdzīgs fotogrāfiskajai atmiņai).

Šim pirmajam cilvēkam nebūtu problēma izdomāt vārdus un nosaukt vārdā dzīvniekus, ko Dievs atveda viņam, un atcerēties vārdus – pēc skaita daudz mazāk nekā to ir šodien.30

Sestais iebildums

1. Mozus grāmatas 2. nodaļā ir citāda radīšana, ar citādu kārtību, tad kā var pirmo nodaļu pieņemt kā mācību par sešām diennaktīm? 

Atbilde

Patiesībā 1. Mozus grāmatas 2. nodaļa nav citāda radīšana. Tas ir daudz detalizētāks sestās dienas radīšanas apraksts. Pirmā nodaļa ir visas radīšanas pārskats; otrā nodaļa dod tās nianses, kas ir saistītas ar dārza radīšanu, pirmo cilvēku un viņa aktivitātēm sestajā dienā.31

Starp Ādama radīšanu un Ievas radīšanu „King James” Bībeles tulkojums saka: „Dievs Tas Kungs veidoja no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā” (1. Mozus 2:19). Šķiet, ka šeit ir runa par to, ka sauszemes zvēri un putni tika radīti starp Ādama un Ievas radīšanu. Lai nu kā, ebreju zinātnieki nepamanīja nevienu pretrunu ar radīšanu 1. nodaļā, kur Ādams un Ieva abi bija radīti pēc zvēriem un putniem (1. Mozus 1:23-25). Šeit nav pretrunu, jo ebreju valodā precīzu darbības vārda laiku nosaka konteksts. No pirmās nodaļas ir skaidri redzams, ka zvēri un putni tika radīti pirms Ādama, tādēļ ebreju zinātnieki būtu sapratuši, ka darbības vārds „veidoja” nozīmēja „bija izveidojis” vai „izveidojušies” 1. Mozus 2:19. Ja mēs pārtulkojam 19. pantu „Dievs Tas Kungs bija izveidojis no zemes ikvienu lauka zvēru un ikvienu putnu gaisā” acīmredzamā nesaskaņa ar 1. Mozus 1. nodaļu pazūd pilnībā.

Saistībā ar augiem un zāli 1. Mozus 2:5 un kokiem 1. Mozus 2:9 (salīdziniet ar 1. Mozus 1:12), augi un zāle ir aprakstīti kā „lauka” un tiem bija vajadzīgs cilvēks, kas tos kopj. Šie noteikti ir kultivētie augi, nevis tikai augi vispār (1. Mozus grāmata 1:1). Arī koki (1. Mozus 2:9) ir tikai dārzā iestādītie koki, nevis koki vispār.

Mateja 19:3-6 Jēzus Kristus citē gan no 1. Mozus 1:27, gan no 1. Mozus 2:24, kad Viņš atsaucas uz to pašu cilvēku un sievieti mācībā par laulības doktrīnu. Jēzus noteikti šos pantus redzēja kā papildinošusnotikumus, nevis pretrunīgus.

Septītais iebildums

Radīšanas Nedēļas septitajā dienā nav pieminēts „vakars un rīts” (1. Mozus 2:2). Tādējādi mums joprojām ir jābūt „septītajā dienā”, tāpēc neviena no dienām nevar būt parasta diena.

Atbilde

Pārlasi vēlreiz apakšnodaļu „Kādēļ sešas dienas?” (skatīt augstāk). 2. Mozus 20:11 skaidri norāda uz septiņām diennaktīm – sešas darbam un viena atpūtai.

Pie tam Dievs teica, ka Viņš „atdusējās” no Viņa radīšanas darbiem (nevis, ka Viņš joprojām atpūšas). Fakts, ka Viņš atpūtās no Sava radīšanas darba neliedz Viņa tiesības turpināt atpūsties no šīs aktivitātes. Dieva darbs pašlaik ir citāds – cilvēka grēka radīto seku novēršana – radības uzturēšana, izlīdzināšana un izpirkšana.

Vārds yom tiek kvalificēts ar skaitli (1. Mozus 2:2-3), tādēļ konteksts joprojām nosaka, ka tā ir parasta diennakts. Dievs svētīja septīto dienu un padarīja to svētu. 1. Mozus 3:17-19 mēs lasām par Lāstu uz zemes dēļ grēka. Pāvils norāda uz to Romiešiem 8:22. Nav jēgas, ka Dievs šo dienu sauktu par svētu un svētītu, ja Viņš nolādēja zemi šajā „dienā”. Mēs dzīvoja grēka nolādētā pasaulē – mēs neesam septītajā, svetītajā dienā!

Ievērojiet interesantu lietu, ka argumentējot, ka septītā diena nav parasta diena, jo tā nav kopā ar frāzi „vakars un rīts”, proponenti takstiski piekrīt, ka pārējās sešas dienas ir parastas dienas, jo tās ir definētas kopā ar vakaru un rītu.

Daži ir argumentējuši, ka Ebrejiem 4:3-4 sevī ietver, ka septītā diena turpinās šodien:

„Jo mēs, kas esam ticējuši, ieejam atdusā, kā Viņš ir teicis: kā esmu zvērējis Savās dusmās, tiem nebūs ieiet Manā atdusā, – lai gan darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti. Jo par septīto dienu Viņš kaut kur tā ir teicis: un Dievs septītajā dienā atdusējās no visiem Saviem darbiem.”

Lai nu kā, 4. pants vairākas reizes atkārto, ka Dievs atdusējās (pagātne) septītajā dienā. Ja kāds pirmdienā saka, ka viņš atpūtās piektdien un joprojām atpūšas, tas nenozīmē, ka piektdiena turpinājās līdz pirmdienai! Pie tam, tikai tie, kuri ir ticējuši Kristum, iekļūs šajā atpūtā, parādot, ka tā ir garīgā atpūta, kas ir salīdzināta ar Dieva atpūtu no Radīšanas Nedēļas. Tas nav kaut kāda veida septītās dienas turpinājums (citādi visi būtu šajā atpūtā „iekšā”). 32

Ebreji nesaka, ka Radīšanas Nedēļas septītā diena turpinās arī šodien, bet tikai, ka atpūta, ko Viņš ieviesa, turpinās.

Astotais iebildums

1. Mozus 2:4 (King James Bībele) saka: „Dienā, kad Kungs Dievs veidoja zemi un debesis.” Tā kā tas atsaucas uz visām radīšanas dienām, tas pierāda, ka vārds „diena” nenozīmē parastu dienu.

Atbilde

Ebreju valodā vārds yom šeit netiek kvalificēts ar numuru un frāzi „vakars un diena”, vai gaisma un tumsa. Šajā kontekstā, pants patiešām nozīmē „laikā, kad Dievs radīja” (atsaucoties uz Radīšanas Nedēļu) vai „kad Dievs radīja.”

 

 

Citas problēmas ar garām dienām un līdzīgām interpretācijām

  • Ja augi, kas radīti trešajā dienā, bija nošķirti miljoniem gadu no putniem un augļu sikspārņiem (radīts piektajā dienā) un insektiem (radīti sestajā diena), kas nepieciešami šo augu apputeksnēšanai, tad šie augi nevarētu izdzīvot. Šī problēma būtu īpaši akūta sugām ar kompleksām simbiozes attiecībām (kur katrs ir atkarīgs no otra, piemēram, juka augs un kode33).
  • Ādams tika radīts sestajā dienā, dzīvoja visu septīto dienu un tad nomira, kad viņš bija 930 gadus vecs (1. Mozus 5:5). Ja katra diena bija tūkstoš gadi vai miljoniem gadi, tad Ādama vecumam nomirstot nebūtu nekādas jēgas.
  • Daži ir uzstājuši, ka vārds „veidot” (asah) 2. Mozus 20:11 patiesībā nozīmē „parādīt”. Viņi piedāvā, ka Dievs parādīja vai atklāja Mozum informāciju par radīšanu sešu dienu periodā. Tādējādi tas atļauj radīšanai pašai parādīties miljons gadu garumā. Lai nu kā, „parādīja” nav derīgs tulkojums vārdam asah. Tā nozīme sevī ietver „veidot, ražot, padarīt” un tā tālāk, bet nevis „parādīt” ar nozīmi atklāt.34 Kur asah ir tulkots kā „rādīt” – piemēram „parādīt žēlastību” (1. Mozus 24:12) – tas ir ar nozīmi „darīt” vai „dot” žēlastību.
  • Dažiem ir uzstādījums – tāpēc, ka vārds asah tiek lietots saules, mēness un zvaigžņu radīšanai ceturtajā dienā, nevis vārds bara, kas tiek lietots 1. Mozus 1:1 „radīt”, tas nozīmē, ka Dievs šajā stadijā tikai atklāja sauli, mēnesi un zvaigznes. Viņi uzstāj, ka vārdam asah ir nozīmē „atklāt”. Citiem vārdiem, gaismekļi (domājams) jau eksistēja un tika atklāti tikai šajā posmā. Lai nu kā, bara un asah Rakstos tiek lietoti, lai aprakstītu to pašu notikumu. Piemēram, asah ir lietots 2. Mozus 20:11, lai norādītu uz zemes un debešu radīšanu, bet bara ir lietots, lai norādītu uz zemes un debešu radīšanu 1. Mozus 1:1. Vārds asah ir lietots par pirmo cilvēku radīšanu 1. Mozus 1:26 – iepriekš viņi neeksistēja. Un tad vēlāk tiek teikts, ka viņi ir radīti (bara) 1. Mozus 1:27. Ir ļoti daudz līdzīgu piemēru. Asah ir ļoti plašs nozīmju spektrs iekļaujot „darīt” vai „veidot”, kas sevī iekļauj bara radīšanu.
  • Daži pieņem, ka radīšanas dienas ir parastas dienas tiktāl, ciktāl ir saistība ar 1. Mozus grāmatas valodu, bet ne burtiskas vēstures dienas ciktāl tas ir saistībā ar cilvēku. Tas pamatā ir uzskats, kas tiek saukts par „karkasa hipotēzi” (framework hypothesis). 35 Šis ir ļoti komplekss un nepārdomāts uzskats, kuru pilnībā ir atspēkojuši zinātnieki.36

Karkasa hipotēzes patieso būtību var ieraudzīt zemāk esošajā citātā, kas ņemts no kāda proponenta raksta:

„Šī raksta galvenā rūpe ir atspēkot Jaunas-Zemes teorijas piekritēju proponēto 1. Mozus grāmatas radīšanas nedēļas burtisko interpretāciju.” 37

  • Daži cilvēki vēlas, lai radīšanas dienas būtu ilgi laika periodi, tādējādi mēģinot harmonizēt evolūciju vai miljardiem gadu ar Bībelē rakstīto par visa izcelsmi. Lai nu kā, notikumu secība ilgu laikmetu piekritējiem nesaskan ar 1. Mozus grāmatā rakstīto secību. Aplūkojiet šo tabulu:

Pretrunas starp Bībeles radīšanas kārtību un evolūcijas/ilgu laika periodu kārtību

Bībelē aprakstītā radīšana | Evolūcijas/ilgu laiku periodu spekulācijas

Zeme pirms saules un zvaigznēm | Saule un zvaigznes pirms Zemes

Sākotnēji Zeme apklāta ar ūdeni | Sākotnēji Zeme kā izkausēta lode

Vispirms okeāni, tad sauszeme| Sauszeme, tad okeāni

Dzīvība vispirms tiek radīta uz sauszemes| Dzīvība sākās okeānos

Augi radīti pirms saules | Augi radās ilgi pēc Saules

Sauszemes dzīvnieki radīti pēc putniem | Sauszemes dzīvnieki eksistēja pirms putniem

Vaļi pirms sauszemes dzīvniekiem | Sauszemes dzīvnieki pirms vaļiem

Skaidrs, ka tie, kuri nepieņem burtiski sešu dienu radīšanu, ir tie, kuri lasa rakstu vietā savas iepriekš pieņemtās idejas.

Ilgu laika periodu kompromisi

Papildus „Plaisas teorijai” (ticība, ka starp pirmo un otro pantu 1. Mozus grāmatas 1. nodaļā ir nenoteikts laika periods) ir arī kompromisa pozīcijas, kas cenšas harmonizēt ilgus laika periodus un/vai evolūciju ar 1. Mozus grāmatu, un šīs pozīcijas iedala divās kategorijās:

  1. Teiskā evolūcija (Theistic evolution), kurā Dievs iedomātā veidā virzīja evolūcijas procesus miljoniem gadu garumā, vai pat vienkārši uzstādīja un ļāva procesam ritēt savu gaitu; un
  2. Progresīvā radīšana (Progressive creation), kurā Dievs iedomātā veidā iejaucās nāves un cīņas procesos, lai radītu miljoniem sugu dažādos laikos miljoniem gadu laikā.

Visi ilgu laika periodu kompromisi noliedz Noa Plūdus kā globālus plūdus – tas varēja būt tikai lokāls notikums, jo fosilie slāņi tiek pieņemti kā pierādījums miljoniem gadu. Globāli Plūdi būtu iznīcinājis šos pierādījumus un veidotu citus. Tādēļ šīs pozīcijas nevar pieļaut katastrofālus globālus Plūdus, kuri varētu veidot fosilo liecību akmeņu slāņus pa visu Zemi. Tas, protams, ir pretrunā ar Rakstiem, kuri acīmredzami māca par globāliem Plūdiem (1. Mozus grāmatas 6.-9. nodaļai).38 Skumji, jo vairums teologu pirms kāda laika vienkārši mēģināja pievienot šo ticību Bībelei, nevis saprata, ka šie slāņi veidojās dēļ Noa Plūdiem.

Vai tam tiešām ir nozīme?

Jā, tam ir nozīme, kam kristietis, saistībā ar 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas radīšanas dienām, tic. Vissvarīgāk – visas shēmas, kuras iestarpina laika zonas pašā radīšanā vai pirms tās, iedragā evaņģēliju noliekot nāvi, asinsizliešanu, slimības, ērkšķus un ciešanas pirms grēka un Krišanas, kā par to bija rakstīts iepriekš (skatīt atbildi uz Pirmo iebildumu). Ir vēl divi iemesli:

  1. Ir ļoti būtiski, kāds ir tavs principālais piegājiens Bībelei. Ja mēs neatļaujam valodai uz mums runāt ņemot vērā kontekstu, bet mēģinām tekstā ievietot idejas, kas atrodas ārpus Rakstiem, tad gala rezultātā jebkura vārda nozīme jebkurā Bībeles daļā ir atkarīga no cilvēka interpretācijas, kas var mainīties atkarībā no tā, kādas ārpusē esošas idejas ir modē.
  2. Ja kāds atļauj zinātnei (kas nepareizi ir kļuvusi par sinonīmu evolūcijai un materiālismam) noteikt mūsu izpratni par Rakstiem, tad tas var novest līdz neticības (pārējiem Rakstiem) slidenajai nogāzei. Piemēram, zinātne paziņotu, ka persona nevar piecelties no miroņiem. Vai tas nozīmē, ka mums būtu jāinterpretē Kristus Augšāmcelšanās tā, lai atbilstu zinātnei? Skumji, jo daži tā arī dara sakot – Augšāmcelšanās vienkārši nozīmē, ka Jēzus mācības dzīvo Viņu sekotājos.

Ja cilvēki pēc nominālvērtības pieņem, ka 1. Mozus grāmata māca un apstiprina dienas kā parastas dienas, viņiem nebūs problēmu pieņemt un izprast pārējo Bībeli.

Mārtiņš Luters reiz teica:

„Es bieži esmu teicis, lai arī kurš studētu Svētos Rakstus, lai gādā par to, ka viņš cik ilgi iespējams paliek pie vienkāršiem vārdiem un nekādā gadījumā neatkāpjas no tiem, ja vien dziļāka ticība nepiespiež viņu saprast šos vārdus citādi. Par šo mums ir jābūt pārliecinātiem: uz Zemes nav tīrāka runa bijusi dzirdēta par to, ko Dievs ir runājis.” 39

Tīri vārdi

Dieva ļaudīm ir nepieciešams apzināties, ka Dieva Vārds ir kaut kas ļoti īpašs. Tie nav tikai cilvēku teiktie vārdi. Kā Pāvils 1. Tesaloniķiešiem 2:13 teica: „[..] tos esat uzņēmuši nevis kā cilvēku, bet kā Dieva vārdus [..]”

Sālamana pam. 30:5-6 saka: „Visi Dieva vārdi ir šķīstuma caurstrāvoti [..].Nepievieno neko Viņa vārdiem, lai Viņš tevi nesodītu un neatzītu tevi par melīgu!” Pret Bībeli nevar izturēties kā pret kādu lielisku literāru darbu. Mums ir „jābīstas Viņa vārdu” (Jesajas 66:5) un nedrīkstam aizmirst:

„Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16-17)

Sākotnējos manuskriptos katrs Bībeles vārds un burts ir tur, jo Dievs tos tur ir ielicis. Klausīsimies Dievu runājam uz mums caur Viņa Vārdu un nevis iedomīgi domāsim, ka mēs varam Dievam teikt, ko Viņš patiesībā domāja!

Palīdziet šiem ikdienas tematiem parādīties. Atbalstiet AiG (tālākā lapa angļu valodā).

Zemsvītru piezīmes

  1. M. Van Bebber and P. Taylor, Creation and Time: A Report on the Progressive Creationist Book by Hugh Ross, Films for Christ, Mesa, Arizona, 1994.
  2. G. Hasel, The “days” of creation in Genesis 1: literal “days” or figurative “periods/epochs” of time? Origins 21(1):5–38, 1994.
  3. Martin Luther as cited in E. Plass, What Martin Luther Says: A Practical In-Home Anthology for the Active Christian, Concordia Publishing House, St. Louis, Missouri, 1991, 1523.
  4. G. Archer, A Survey of Old Testament Introduction, Moody Press, Chicago, 1994, 196–197.
  5. J. Boice, Genesis: An Expositional Commentary, Vol. 1, Genesis 1:1–11, Zondervan Publishing House, Grand Rapids, 1982, 68.
  6. C.H. Spurgeon, The Sword and the Trowel, 1877, 197.
  7. L. Berkhof, Introductory volume to Systematic Theology, Wm. B. Eerdmans, Grand Rapids, Michigan, 1946, 60, 96.
  8. F. Brown, S. Driver, and C. Briggs, A Hebrew and English Lexicon of the Old Testament, Clarendon Press, Oxford, 1951, 398.
  9. Daži saka, ka Hozejas 6:2 šim gadījumam ir izņēmums dēļ grafiskās valodas. Lai nu kā, lietotais ebreju valodas dialekta izteikums „Pēc divām dienām … trešajā dienā” nozīmei „neilgi” ir jēga tikai tad, ja „diena” ir saprasta tās normālā nozīmē.

10.  J. Stambaugh, The days of creation: a semantic approach, TJ 5(1):70–78, April 1991. Available online at www.answersingenesis.org/go/days.

11.  Ebreji sāka viņu dienu ar vakaru (saulrietam seko nakts), nepārprotami balstīts uz faktu, ka 1. Mozus grāmata dienu sāk ar „vakaru”.

12.  Stambaugh, The days of creation: a semantic approach, 75.

13.  Stambaugh, The days of creation: a semantic approach, 72.

14.  Stambaugh, The days of creation: a semantic approach, 72–73.

15.  Stambaugh, The days of creation: a semantic approach, 73–74; R. Grigg, How long were the days of Genesis 1? Creation 19(1):23–25, 1996. Available online atwww.answersingenesis.org/creation/v19/i1/days.asp.

16.  J. Barr, personal letter to David Watson, April 23, 1984.

17.  M. Dods, Expositor’s Bible, T & T Clark, Edinburgh, 1888, 4, as cited by D. Kelly, Creation and Change, Christian Focus Publications, Fearn, Scotland, 1997, 112.

18.  Plass, What Martin Luther Says: A Practical In-Home Anthology for the Active Christian, 1523.

19.  J. McNeil, Ed., Calvin: Institutes of the Christian Religion 1, Westminster Press, Louisville, Kentucky, 1960, 160–161, 182.

20.  G. Hasel, The “days” of creation in Genesis 1: literal “days” or figurative “periods/epochs” of time? Origins 21(1):29, 1994.

21.  J. Whitcomb and H. Morris, The Genesis Flood, Presbyterian and Reformed Publ., Phillipsburg, New Jersey, 1961, 481–483, Appendix II. Plaisu iespējamība ģeneoloģijā ir iespējama, jo vārds „dzemdināja” var izlaist paaudzes. Lai nu kā, viņi atzīmē – pat pieļaujot plaisas, maksimālais vecums būtu apmēram 10000 gadu

22.  L. Pierce, The forgotten archbishop, Creation 20(2):42–43, 1998. Arhibīskaps Džeims A[s]šers (James Ussher, 1581-1656) veica ļoti zinātnisku darbu Rakstos pievienojot visus gadus, lai iegūtu radīšanas datumu – 4004. gads pirms Kristus dzimšanas. Ašeru izsmēja par viņa uzstādījumu, ka radīšana tika uzsākta 23. oktobrī – viņš skaitot atpakaļ ieguva šo datumu lietojot ebreju civilo gadu un uzskaiti par to, kā gads un mēnesis veidojās šo gadu laikā. Tādā veidā viņš nevis ieguva skaitli no zila gaisa, bet piešķīra tam zinātniski matemātisku bāzi. Tas nenozīmē, ka šis ir korekts datums, jo aprēķinā ir iekļauti pieņēmumi, bet šī visa būtība ir tajā, ka par viņa darbu nevar ņirgāties. Ašers nenorādaradīšanas dienas stundu, kā to aizstāv daži skeptiķi.

Grāmata „Young’s Analytical Concordance” zem „radīšana” (creation) ierindo daudzas citas autoritātes, ieskaitot ekstrabibliskās, kuras visas dod datumu radīšanai mazāk par 10000 gadiem.

23.  Apskaties 7. un 9. nodaļu par šīm datēšanas metodēm, lai redzētu iesaistītos pieņēmumus. Apskatiet arī H. Morris un J. Morris grāmatu „Science, Scripture, and the Young Earth” Institute for Creation Research, El Cajon, California, 1989, 39–44; J. Morris, The Young Earth, Master Books, Green Forest, Arkansas, 1996, 51–67; S. Austin, Grand Canyon: Monument to Catastrophe, Institute for Creation Research, El Cajon, California, pp. 1994, 111–131; L. Vardiman, ed.,Radio Isotopes and the Age of the Earth, Vol. 2, Master Books, Green Forest, Arkansas, 2005.

24.  K. Ham, The Lie: Evolution, Master Books, Green Forest, Arkansas, Introduction, 1987, xiii–xiv; K. Ham, The necessity for believing in six literal days, Creation 18(1):38–41, 1996; K. Ham, The wrong way round! Creation 18(3):38–41, 1996; K. Ham, Fathers, promises and vegemite, Creation 19(1):14–17, 1997; K. Ham, The narrow road, Creation 19(2):47–49, 1997; K. Ham, Millions of years and the “doctrine of Balaam,” Creation 19(3):15–17, 1997.

25.  J. Gill, A Body of Doctrinal and Practical Divinity, 1760. Republished by Primitive Baptist Library, Carthage, Illinois, 1980, 191. Šī nav tikai jauna mūsdienu zinātnieku ideja. 1760. gadā Džons Gils (John Gill) savos komentāros uzstāja, ka nebija nāves, asinsizliešanas, slimības un ciešanas pirms grēka.

26.  Visi Ievas pēcnācēji (izņemot Dieva Cilvēks Jēzus Kristus) piedzima ar sākotnējo grēku (Romiešiem 5:12, 18-19), tādēļ Ieva nevarēja palikt stāvoklī, kamēr viņa nebija grēkojusi. Tādēļ Krišanai bija jānotiek visai ātri, pirms Ieva palika stāvoklī (viņiem tika pavēlēts – augļojieties un vairojieties).

27.  Daži cilvēki jautā, kādēļ Dievs mums neatklāja šīs gaismas avotu. Lai nu kā, ja Dievs pateiktu mums visu, mums būtu tik daudz grāmatu, ka nepietiktu laika izlasīt tās. Dievs mums ir devis tik daudz informācijas, cik mums nepieciešams, lai nonāktu pie pareiziem secinājumiem par tām lietām, kurām patiešām ir nozīme.

28.  L. Lavallee, The early church defended creation science, Impact, No. 160, p. ii, 1986. Quotation from Theophilus “To Autolycus,” 2.8, Oxford Early Christian Texts.

29.  Ebrejiem bija trīs sardzes nakts laikā (no saulrieta līdz 22:00, 22:00 līdz 02:00, 02:00 līdz saullēktam), bet romiešiem bija četras sardzes sākot no 18:00.

30.  R. Grigg, Naming the animals: all in a day’s work for Adam, Creation 18(4):46–49, 1996.

31.  D. Batten, Genesis contradictions? Creation 18(4):44–45, 1996; M. Kruger, An understanding of Genesis 2:5, CEN Technical Journal 11(1):106–110, 1997.

32.  Anon., Is the Seventh Day an eternal day? Creation 21(3):44–45, 1999.

33.  F. Meldau, Why We Believe in Creation Not in Evolution, Christian Victory Publ., Denver, Colorado, 1972, 114–116.

34.  Nekas Geseniusa Leksikonā neatbalsta vārda asah interpretāciju kā „parādīt”; Apskatiet Charles Taylor rakstu “Days of Revelation or creation?” (1997), ko varat atrast http://www.answersingenesis.org/docs/188.asp.

35.  M. Kline, Because it had not rained, Westminster Theological Journal 20:146–157, 1957– 1958.

36.  Kruger, An understanding of Genesis 2:5, 106–110; J. Pipa, From chaos to cosmos: a critique of the framework hypothesis, presented at the Far-Western Regional Annual Meeting of the Evangelical Theological Society, USA, April 26, 1996; Wayne Grudem’s Systematic Theology, InterVarsity Press, Downers Grove, Illinois, 1994, 302–305, summarizes the framework hypothesis and its problems and inconsistencies.

37.  M. Kline, Space and time in the Genesis cosmology, Perspectives on Science & Christian Faith 48(1), 1996.

38.  M. Van Bebber and P. Taylor, Creation and Time: A Report on the Progressive Creationist Book by Hugh Ross, 55–59; Whitcomb and Morris, The Genesis Flood, 212–330.

39.  Plass, What Martin Luther Says: A Practical In-Home Anthology for the Active Christian, 93.

1. Mozus grāmatas pirmās 12 nodaļas – patiesas vai nepatiesas?

1. Mozus grāmatas pirmās 12 nodaļas – patiesas vai nepatiesas?

 

Autors: Michael Ford

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Originally published in English: THE FIRST 12 CHAPTERS OF GENESIS—TRUE OR FALSE? by Michael Ford

http://www.drdino.com/the-first-12-chapters-of-genesis%E2%80%94true-or-false/  

 

Tas varētu būt vissvarīgākais „patiess-nepatiess” pārbaudījums, kāds jebkad ir bijis. Kādēļ gan ir tik daudz uzbrukumu 1. Mozus grāmatai, it īpaši pirmajām 12 nodaļām? Tie, kuri nevēlas iesaistīties šajā diskusijā, bieži saka: „Kāda tam nozīme, vai stāsti par Radīšanu, Ādamu un Ievu, vispasaules Plūdiem, Ābrahāmu vai citi stāsti ir patiesi?” Vienkārša atbilde ir: ikviena Bībeles Lielā Doktrīna sākas 1. Mozus grāmatas pirmajās 12 nodaļās – Dieva rakstītajās liecībās. Ja šos ziņojumus varētu pierādīt kā nepatiesus, tad viss, kas teiks Bībelē, kļūst aizdomīgs. Galu galā, kādēļ ticēt Bībelei, ja tā ir balstīta uz mītiem un pasaciņām pirmajās 12 nodaļās? Tieši tāpēc Bībeles apstrīdētāji centīgi ignorē pretējās puses lielo pierādījumu daudzumu.

Bībele pirmajās 12 nodaļās ir ne tikai akurāta savos ierakstos, bet tā arī pilnīgi sader ar pārējiem Rakstiem, atklājot pašu mūsu Kunga Jēzus Kristus Personu. Piemēram, apskatiet, kas tai ir sakāms par Radīšanu. Tā ne tikai saka „Dievs radīja”, bet tā saka mums, kā Viņš to izdarīja – „īstenoja to izsakot”. 1. Mozus grāmatas pirmajās divās nodaļās vārdi „Dievs teica” ir atkārtoti 11 reizes. Tas ir ļoti būtiski, jo vēlāk apustulis Jānis atklāj: „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Tas bija iesākumā pie Dieva. Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Jāņa 1:1-3). Pavirši skatoties mēs redzam kā Dievs īsteno lietas izsakot tās, taču tur ir kas vairāk. Radīšana pati par sevi ir nesaraujami saistīta ar Personu, ko sauc par Vārdu, kas ir Pats Dievs.

Jānis mūs neatstāja neziņā par Tā identitāti, ko sauca par Vārdu, bet viņš vispirms mūs tur neziņā ar šiem vārdiem: „Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu radusies, bet pasaule Viņu nepazina.” (Jāņa 1:10). Tad Jānis atklāj pilnu identitāti: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jāņa 1:14). Tādēļ ikviens, kas zina šos uzstādījumus (par tā Kunga Jēzus Kristus identitāti), pēkšņi ir aci pret aci ar paziņojumu, ka Viņš bija dievišķa Persona, kura radīja debesis un zemi. Bet tā var būt patiesība tikai tad, ja vārdi 1. Mozus grāmatā ir fakts! Redziet, ir ļoti liela nozīme un atšķirība tam, vai 1. Mozus ir patiesa, vai nav.