Kā palikt Kristū?

Autors: Paul Washer
Avots: video (angļu valodā; 1st., 44min, 18sek) http://www.youtube.com/watch?v=-K44Zbqr7f8

Vispirms lasīsim rakstvietu Jāņa evaņģēlijā 15. nodaļā:

1 “ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.
2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.
3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.
4 Palieciet Manī un Es – jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.
5 ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.
6 Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.
7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.
8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.
9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!
10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.
11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.
12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.
13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.
14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.

Lūgsim. Tēvs, Tava Dēla vārdā mēs nākam Tavā priekšā šajā pēdējā tikšanās reizē (konferences pēdējā tēma – tulkotāja piezīme). Kungs, mums ir vajadzīga Tava palīdzība, lai Tava patiesība var izplatīties un lai tavi ļaudis mācītos. Kungs, vadi visu šajā pēdējā tikšanās reizē, vadi mūsu domas un vārdus, Kungs. Vadi mūs tā, kā Tu vēlies, lai mēs ejam. Lai beigās mēs ne tikai saprastu šo rakstvietu, bet tā piemērošana būtu reāla mūsu dzīvē kā vētraina realitāte. Kungs, mēs zinām tik daudz lietu, taču tik maz tās esam piemērojuši savās dzīvēs. Palīdzi mums nebūt tikai Vārda klausītājiem, bet arī Vārda darītājiem, lai būtu patiesi svētīti. Kungs, pat tie, kuri ir šeit, bet nepazīst Tevi, lai arī viņi šajā rakstvietā ieraudzītu vajadzību pēc Tavas glābšanas. Kungs, to visu es lūdzu Jēzus vārdā, āmen.

Iepriekš mēs runājām par kristieša dzīves neiespējamību. Tā nav klišeja, tā tiešām ir neiespējama, ja tā ir nodalīta no palikšanas Kristū, veidojot garīgu dzīvi un saņemot garīgu spēku no Viņa. Kristieša dzīvē Kristus nav viens no elementiem, Kristus ir vienīgais Elements. Kristus ir viss. Kristietības doktrīna paredz, ka pareizi pasludinot evaņģēliju (kā tam arī būtu jābūt), cilvēki  to noraida, un tad ir jāsaprot, ka viņi nenoraida reliģiju vai kādus noteiktus principus, bet viņi noraida Personu.

Ja tu šodien esi šeit un tu pret kristietību esi vienaldzīgs, taču esi šeit, jo tevi atvilināja, uzpirka, piemānīja; varbūt, ka tā arī vajag, jo galu galā vecākiem pār jums vēl ir kāda teikšana un autoritāte. Tu pakļaujies šiem vecāku noteikumiem, bet tava sirds nu galīgi neatrodas šeit. Tad zini vienu – tu nenoraidi reliģiju, tu nenoraidi noteiktus principus, kas arī pats par sevi ir ļoti bīstami, jo atliekot Dieva baušļus, Mozus bauslību, tu arī tiksi atlikts malā. Bet es vēlos, lai tu zini, ko tu dari. Tu esi vienaldzīgs pret Personu – kuru Dievs mīl visvairāk par visu, pat visu radību kopā – Viņa Dēlu. Kad tu noraidi kristietību, apzinies, ka tu noraidi To, kura dēļ visa pasaule tika radīta. Vēl tev jāapzinās, ka Dievs pret tevi būs skarbs tavas augstprātības dēļ pret Viņa Dēlu. Varbūt savā humānismā, jaunībā, muļķībā tu nocietini savu sirdi pret Dievu un nekas no tā, ko es saku, neliek tev kļūt pazemīgam. Reiz kāds jauneklis teica: „Man nav bail stāvēt Dieva priekšā! Es stāšos viņa priekšā ar savu ticību!” Un vecs garīdznieks atbildēja uz to: „Jaunais cilvēks, tu izkusīsi Dieva priekšā kā maza vaska figūriņa iepretim liesmām.” Tavs spēcīgais lepnums parāda neko citu kā tavu muļķību, visa radība liecina pret tevi. Un tu pats zini, ka Dievs, kuru tu noraidi, ir tas pats, kura priekšā tu stāsies. Es vēlos, lai jūs zinātu, ka (secinot no šīs rakstvietas) šajā auditorijā ir divu veidu cilvēki. Šeit ir cilvēki, kuri mīl Kristu, un viņu lielākās rūpes ir patikt Viņam un pieaugt svētumā. Un šeit ir citi cilvēki, kuriem svētums nerūp, un viņiem svētums nerūp, jo arī Kristus viņiem ir vienaldzīgs. Atrašanās šādā pozīcijā ir ļoti, ļoti bīstama.

Iepriekšējās tikšanās reizēs mēs esam runājuši par dažādām tēmām, taču šodien es vēlos jums līdzdalīt ko ļoti, ļoti svarīgu. Lasot šo rakstvietu, mēs redzam, ka daudzviet šajā īsajā tekstā tiek pieminēts vārds – palikt. Esmu daudzkārt teicis, ka kristietis var būt auglīgs savā kristīgajā dzīvē tikai tad, ja viņš paliek Kristū. Ja esmu jums to pateicis, ir ļoti svarīgi pateikt, ko tas nozīmē. Ir populāri, ka mācītāji sludina, kas ir jādara, bet nesaka, kā to izdarīt. Es atceros, ka reiz kā jauns kristietis es klausījos sprediķi kādas pusotras stundas garumā par staigāšanu Garā. Tas bija ļoti labs sprediķis, un es savā jaunajā kristieša sirdī sapratu, ka man ir jāstaigā Garā, tikai vienīgā problēma bija, ka tā arī sludinātājs nepateica, ko tas nozīmē. Pēc dievkalpojuma, es piegāju pie viņa priecīgs par to, ko dzirdēju un man likās, ka esmu ļoti negarīgs kristietis, jo man nebija ne mazākās nojausmas par to, ko nozīmē staigāt Garā. Es piegāju pie viņa un teicu: „Oho, tas bija brīnišķīgs sprediķis, es arī Rakstos redzu to, man ir jāstaigā Garā! Taču, kungs, es nesaprotu, ko tas nozīmē.” Šis vīrs kļuva ļoti tramīgs un viņš sāka man stāstīt visu ko, taču nepateica, kā to darīt. Tad man bija jāsaka, ka šis vīrs mums mācīja darīt to, ko viņš pats nesaprata, kā darīt; kas nozīmē, ka viņš mums mācīja to, ko pats nepraktizē. Tādēļ mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo, (ja mēs kaut ko stāstām cilvēkiem) mums stāstot kaut ko cilvēkiem, ir jābūt gataviem paskaidrot, ko tas nozīmē.

Ko tad nozīmē – palikt Kristū? Vārds „palikt” grieķu valodā nav tik sarežģīts; tas nozīmē palikt uzticīgam, uzturēties. Metaforā par zaru redzam, ka zaram ir jābūt savienotam pilnībā ar vīna koku, lai tas paliktu dzīvs un nestu augļus. Tātad man un tev ir jābūt kaut kādā veidā pilnībā savienotiem ar Kristu. Šeit ir monētas divas puses (kā tas bieži ir saistīts ar kristietību – lietām ir divas puses). Viena puse ir pozicionāla, otra – mūsu faktiskā pieredze. Vispirms es vēlējos izcelt pozicionālo pusi, jo kā jau iepriekšējā sesijā es teicu – ja tu esi patiess kristietis… Es to saku ļoti nopietni, jo lielākā daļa amerikāņu, kuri sauc sevi par kristiešiem, nav kristieši; un arī kādi no jums, kuri saucat sevi par kristiešiem, iespējams, tādi neesat. Varbūt pateikšu citādi – ja tu sevi sauc par miesīgu kristieti, tu esi pazudis. Vai kristieši grēko? Jā. Vai kristieši var iekrist grēka ielejā? Noteikti. Vai kristieši var pastāvīgi dzīvot miesīgu dzīvi nenesot augļus? Noteikti nē. Tātad, ja tu esi patiess ticīgais, tu esi pilnībā savienots ar Kristu – Viņš ir vīnakoks, tu esi zars, Viņš ir galva, tu esi ķermenis. Daudzas šādas metaforas norāda unikālo pozīciju, kas mums ir ar Kristu. Bībele runā arī par atrašanos kādā sfērā, piemēram, Ādamā, Kristū, nosodīšanā, attaisnošanā, miesā, garā. Tātad, ja tu esi patiess kristietis, tu esi zars pilnībā piestiprināts vīna kokam.

Mums ir jāsaprot viens – mūsu esošā pozīcija Jaunās Derības kontekstā nav pasīva pozīcija, tā vienmēr rada dedzīgu patiesības piemērošanu. Vēlme, lai šī patiesība būtu dzīva un manifestējoša mūsu dzīvē. Es pat teiktu – piedzīvota (no šī vārda cilvēki parasti baidās), esoša realitāte. Cilvēks, kuram ir bijusi un ir visbūtiskākā loma manā māceklības dzīvē, vienmēr lieto šo vārdu (kas aizved mani atpakaļ pie galvenā) – Jā, Paul, bet vai tā ir realitāte tavā dzīvē? Kad viņš klausās sprediķi, viņš saka – tur bija realitāte. Un par to jau ir runa, nevis tikai teoloģiskā, aizvietojošā vai prepozicionālā patiesība, bet vai tā ir pieaugoša realitāte, vai tā ir tavas dzīves pieredze? Vai tu izdzīvo augļu nešanu? Vai tu izdzīvo vienotību ar Kristu? Es varu citēt visus savus mīļākos kredo, bet tā nav garantija, ka tu izdzīvo to patiesību, kas tur ir minēta.

Kā kristieši, mēs esam vienoti Kristū, taču svēttapšana kristieša dzīvē ir progresīva, pieņemu, ka visi tam piekrītat. Ļaujiet man izskaidrot, ko tas nozīmē. Kad tu domā par progresīvu svēttapšanu, tu apsver domu, ka kļūsti arvien svētāks un svētāks (tā tas ir), taču ir vēl lietas, kuras mēs no šīs formulas izslēdzam, piemēram, grēka nožēla. Vai zinājāt, ka grēka nožēla ir daļa no svēttapšanas? Ir grēks, kuru es nožēloju glābšanas brīdī, taču es pieaugu grēka nožēlā. Vai to jūs zinājāt? Es pieaugu glābjošā grēku nožēlā, es tagad grēku nožēloju vairāk, es grēku redzu daudz vairāk. Es pieaugu ticībā, kas ir svēttapšanas sastāvdaļa. Bija laiks, kad es paļāvos uz pestīšanu, taču pēdējo trīsdesmit gadu laikā šī ticība ir kļuvusi par daļu no manas svēttapšanas un tā ir kļuvusi daudz dziļāka un stiprāka. Jauns ticīgais uzreiz sāk nest augļus. Tā tas ir, un pirmajos ticības mēnešos mēs redzam kaudzi ar augļiem mūsu dzīvē, tomēr mums būtu jāpieaug augļu nešanā. Brīdī, kad ticīgais sāk ticēt, ieiet Kristus kopienā un izdzīvo to – Dieva mīlestība tiek izlieta viņa sirdī. Pieaugot Kristū, sākotnējai Dieva mīlestības pieredzei, būšanai Garā būtu jāpieaug, būtu jākļūst nobriedušākai. Tas nenozīmē, ka būtu jāiet no pieredzes uz pieredzi – no lielākas manifestācijas līdz vēl lielākai manifestācijai – bet tai ir jāsasaucas ar realitāti. Visas šīs lietām, ko piedzīvojam glābšanas laikā, kļūst par dziļāku realitāti. Un šīs lietas mūsu dzīvēs manifestē arvien vairāk.

Es jums nolasīšu D.A.Carson definīciju (šo autoru citēšu arī vēlāk savā uzrunā). Šī autora darbi ir apbrīnojami, viņš ir labi zināms Jaunās Derības pētnieks, un viņa darbi ir bijuši lieliski palīgi tiem kalpotājiem, kuriem rūp Dieva Vārds. Viņš palikšanu definē šādi: „vīna koka ilustrācija tiek mazliet izstiepta tad, kad zari ir izpildījuši savu pienākumu palikt vīna kokā.” Ievērojiet, Viņš teica – Es esmu vīna koks, jūs zari – un tad pēc šīs metaforas Viņš mums pasaka kādas lietas, kuras mums ir jādara, lai turpinātu palikt Viņā. Zari tā kā ieguļas kokā, vai ne? Taču mums ir arī kaut kas jādara – pamatā mums ir jāveicina šīs attiecības. Autors turpina: „Ir skaidrs, nepārtraukta atkarība no vīna koka, pastāvīga uzticēšanās Viņam, ilgstoša garīgā uzsūkšanās (ko nozīmē uzsūkšanās? Tas nozīmē dzert, absorbēt). Nepārtraukta, pastāvīga, ilgstoša un garīga uzsūkšanās ar Viņa dzīvi. Šīs darbības, nosacījumi un garīgās dzīves sastāvdaļas ir nepieciešamas un būtiskas auglībai.” Vai sapratāt, ko es līdz šim brīdim centos izdarīt? Es centos jums parādīt, ka tu neko nevari izdarīt, ja esi ārpus Kristus dzīves un spēka.

Esmu arī daudz runājis par Dieva providenci (gādību), kā Dievs savā gādībā sūta mums pārbaudījumus, sarežģījumus, lietas, kuras mēs nevaram pārvarēt, apstākļus, ko mēs paši nevaram ietekmēt. Kādēļ Viņš to dara, vai Viņš mūs ienīst? Pilnīgi un noteikti nē, šīs visas smagās uzvaras ir veidotas tā, lai pārliecinātu tevi un mani, ka mēs vienkārši to nespējam. Kristiešu manifestā, kas, protams, ir ņemts no kalna svētrunas, pirmā dotā vērtība ir – svētīgi garā nabagi jeb svētīgi tie, kuri dzīvo pilnīgā atkarībā no Dieva. Kas ir tas, ko varam darīt, lai visvairāk pagodinātu Dievu? Dzīvot pilnīgā atkarībā no Dieva. Kas ir tas, ko varam darīt, lai nepagodinātu Dievu (ko faktiski Israēls visu laiku darīja)? Neatkarība, vai tad nē? Visnepagodinošākā lieta, ko Israēls īstenoja Vecajā Derībā, bija neatkarība – „Mums Tu neesi vajadzīgs, mēs varam to paši!” Vai zināt, ka gandrīz neviena Dieva glābšanas aktivitāte nesākas pirms Dievs iztukšo cilvēku, atņem cerību viņam izglābties ar paša spēkiem? Vai nu tas ir Israēls Ēģiptē, vai Jāzeps cietumā. Ko Viņš dara? Viņš pastāvīgi iztukšo mūs no mums pašiem, no mūsu pašpārliecinātības, pašpaļāvības. Bet kādēļ? Lai mēs dzīvotu pilnīgā atkarībā no Viņa. Vai saprotat, cik tas ir būtiski? Varbūt kāds no jums nodomā: „Labi, Paul, ej uz nākamo tēmu, es sapratu!” Nē, es nevaru. Līdzīgi kā es teicu pirms divām dienām – bija nepieciešams, ka vispirms Pēterim vajadzēja krist. Kādēļ? Tāpēc, ka viņš bija pašpaļāvīgs, neatkarīgs cilvēka tips, paziņodams Pashā vakariņu laikā, ka visi nodos Jēzu, bet tikai ne viņš. Pēterim vajadzēja krist, tas bija nepieciešams, ka sātans kārdināja viņu un viņš krita. Kāpēc? Lai atbrīvotu viņu no tā. „Es Tevi nenoliegšu!”, apskatieties tikai – varenais Pēteris – klints noliedz Kristu kalpones priekšā. Kāds mācītājs ir teicis, ka Jēzus trīs gadus strādāja ar mācekļiem iztukšojot viņus, lai acumirklī viņus piepildītu Vasarsvētkos. Dievs var piepildīt jūs vienā acumirklī, taču iztukšošanas sadaļa ir problemātiska. Viņš pastāvīgi sūta mūsu ceļā pārbaudījumus, lai iztukšotu mūs. Taču tas liek mums tuvoties Viņam.

Atceraties, ka mums ir jātuvojas Kristum, mums ir jānoliek malā pašpaļāvība, neatkarība un jātuvojas Kristum. Ja domājat līdzi, teiksiet: „Labi! Bet kā es to varu izdarīt?” Palikšanai ir trīs aspekti. Es ņemšu daļu no D.A.Carson definīcijas un lietošu to visos šajos trīs aspektos.

Pirmkārt, palikšana Kristū notiek caur nepārtrauktu atkarību no Viņa Vārda, pastāvīgu pakļaušanos Viņa Vārdam, ilgstošu garīgu uzsūkšanos ar Viņa Vārdu. Apskatiet Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 7.pantu: „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos (..)”; 10. pantu: „Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.” Vai zināt to veco dziesmu „Tici un paklausi, jo nav citu ceļu būt laimīgam Jēzū, kā vien ticēt un paklausīt”? Tas varētu izklausīties prasti, bet es vēlos teikt, ka tici un paklausi, jo nav cita ceļa būt laimīgam Jēzū. Jūs dzīvojat kultūrā, kur varat ieiet jebkurā kristīgā grāmatnīcā un nopirkt tūkstoš grāmatu par tēmu „Desmit soļi, lai kaut ko izdarītu”. Piedodiet, bet ātra pielabošana šur un tur, mikroviļņu krāsns kristietība – tūlītēja visa kā iegūšana u.t.t. Nē, mans draugs, tev ir iedota Grāmata, kuru (es uzdrošinos tā teikt) vairums no mums nicina. Teiksiet, ka nenicināt? Jautāšu tev – vai esat bijis ielu sludinātājs? Ir kas vēl briesmīgāks par cilvēka pūli, kurš ir kļuvis nikns uz tevi – vēl briesmīgāk ir, ja viņi visi tevi neievēro. Tu tur stāvi un stundām ilgi sludini, bet visi iet garām, it kā tu nemaz tur nebūtu. Manā dzīvē bija posms, kad es domāju, ka esmu neredzams. Vissliktākais, ko tu vari izdarīt man, lai nicinātu mani, ir ignorēt mani – es pat neesmu tā vērts, lai strīdētos ar mani. Vai nu saprotat, kas ir Dieva Vārda ignorēšana?

Mēs bieži brīnāmies – kur palicis spēks? Tu redzi kādu vīru vai sievu, kura ir spēka un dedzības pilna, nes augļus, un tu vēlies noskaidrot viņu noslēpumu. Noslēpuma nav, viņi tev atbildēs, bet tev šī atbilde nepatiks. Kāda ir atbilde? Man nav nekādas gudrības vai sapratnes par mani pašu, es nezinu kā aiziet no guļamistabas līdz vannas istabai bez Dieva Vārda. Šī pasaule ir mīnu lauks, pilna bīstamību un man nav telepātisku spēju noteikt, kur ir paslēptas mīnas. Taču man ir karte. Es nezinu, kā saskatīt Dieva lietas, taču man ir dota patiesība Rakstos. Piedod, draugs, ja vēlējies uzzināt ko pilnīgi jaunu par to, ko nozīmē palikt Kristū, bet šis ir vispirms – Viņš tev ir devis Savu Vārdu. Kāds vīrs ir teicis: „Ja pārgriezīsiet manas vēnas, no tām iztecēs Bībele.” Sens stāsts, ko stāsta dažādi, ir par akmens seju, par iedomātu vīru, kurš viesosies pilsētā un būs tai par svētību. Šī vīra seja būs tāda, kādu to daba ir iegrebusi akmenī. Visi gaidīja šo cilvēku. Tad piedzima kāds mazs puika un viņš klausījās šo stāstu, ka kādu dienu viņu pilsētā viesosies cilvēks, kurš izglābs pilsētu. Viņš turpināja skatīties uz akmeni, to darīja atkal un atkal līdz dzīves beigās viņš saprata, ka viņš ir kļuvis par šo seju un palīdzējis pilsētai. Tāpat ir ar mums – mēs ieejam dziļāk Vārdā, ejam un ejam, pat negaidot, ka Vārds mūs pārveidos, bet apzinoties Vārda svarīgumu un dzīvojot Vārdā. Un visbeidzot, mums neapzinoties, mēs sākam uzņemt Viņa raksturu. Vai jūs to saprotat?

Došu banālu piemēru. Tu atnāc pie manis un tev uz pieres ir asins pleķis. Un tu man saki: „Paul, esmu bijis pie visiem zināmiem ārstiem un neviens man nevar pateikt, kādēļ man ir tāds pleķis uz pieres. Vai tu lūgsi Kungu, lai dotu tev gudrību pateikt, kādēļ man ir tāds pleķis uz pieres.” „Labi, es neesmu dakteris, bet es par to lūgšu.” Taču kādā brīdī esmu izlēmis būt praktiskāks un sekot tev 24 stundas diennaktī. Un es pamanītu, ka vienos naktī iezvanās pulkstenis, tu piecelies no gultas, vienu reizi iesit ar pieri pa ķieģeļa sienu un tad liecies atpakaļ gulēt. Un tad ir pulksten divi, tu piecelies precīzi divos, iesit divreiz ar pieri ķieģeļa sienā un liecies atpakaļ gulēt. Un tā pavadot dienu tu ik pa stundai iesit ar pieri pa sienu. Pēc 24 stundām es pienāku pie tevis un saku: „Klau, es neesmu ārsts, bet es šķiet izdomāju, kas ir tava problēma. Ja beigsi sist pieri pret ķieģeļa sienu ikreiz, kad pulkstenis „nosit stundu”, man šķiet, tava piere sadzīs.” Tu teiksi, ka tas ir absurds, bet, piedod, tur jau ir tā tava problēma – tu nicini Rakstus.

Vai zināt, kas ar evaņģelizāciju ir noticis Amerikā? Tā ir pārveidojusies tā, lai atbilstu tavai miesai. Esmu tūkstošiem reižu dzirdējis, ka kristīgie skolotāji, mācītāji un pašpasludinātie kristīgās izglītības darbinieki saka: „Mēs dzīvojam kultūrā, kur cilvēki vairs nespēj koncentrēties ilgāk par piecām minūtēm, tādēļ mums viņiem par kristietību ir jārāda mazi fragmenti.” Vai saprotat, ko esam izdarījuši? Mēs esam pirmā kristiešu grupa, kuri tic Bībelei, bet vairs (pirmo reizi vēsturē) netic, ka mūsu kultūrai ir jāpārveidojas pēc Bībeles. Tagad mēs cenšamies kristietību pārveidot, lai tā atbilstu kultūrai. Es teiktu – ja mūsu kultūra ir kļuvusi tik stulba, ka nespēj lasīt pusotru stundu, tad mums – kā baznīcai – nevajadzētu tam pakļauties, bet mums būtu jāmāca cilvēkiem kā vispār domāt, lasīt, pārdomāt, izslēgt televizoru, pārtraukt tukšas sarunas un pievērsties Bībelei.

Ļaujiet man ko teikt par rietumu kultūru. Es centīšos būt piesardzīgs, bet es vēlos līdzdalīt kādus novērojumus, kas jums var noderēt, lai jūs saprastu sevi. Ziniet, daudzreiz tiek teikts – rietumu kultūra šāda un tāda – taču mums nevajadzētu piemērot to kādai citai kultūrai. Ja mēs runājam par rietumu kultūru, tad tas nozīmē Ameriku un Rietumeiropu. Pirms kristietības uzplaukuma, rietumu kultūra nozīmēja, ka bijām bariņš ieziemiešu Ziemeļeiropā, kuri skraida apkārt pliki nokrāsojušies zilā krāsā un ēdām viens otru. Tā ir rietumu kultūra, bet kas tad izmainīja to? Kristietības uzplaukums? Jā! Dēļ kristietības mēs pārstājām pielūgt puļķus, cirvjus un ragus. Mēs sākām izprast dzīvo Dievu, Viņa radību un radīto dzīvību, un kultūra sāka izmainīties. Literatūras, mākslas un mūzikas sasniegumi tiek saistīti ar kristietības uzplaukumu, kas ir ienākusi kultūrā, kurā ir bariņš zili nokrāsojušies barbari. To izdarīja kristietība. Taču tagad, kad esam noraidījuši kristietību un kristietības Dievu, mēs jau atkal kļūstam par barbariskiem kanibāliem. O, jā – mēs varam izdarīt daudz dažādu lietu ar datoriem un tehnoloģijām, mēs esam spīdoši informācijas tehnoloģijās, bet mēs kļūstam par amorāliem zvēriem. Es cenšos pateikt, ka tu vēlies kādu ātru korekciju, taču ātra korekcija ir – pavadi dzīvi atjaunojot savu prātu Dieva Vārdā. Tiecies pēc Dieva Vārda tā, it kā tava dzīvība būtu no tā atkarīga, jo varu tev to apliecināt – tava dzīvība ir no tā atkarīga.

D.A.Carson raksta: „‘Ja jūs paliekat manī’ ir ekvivalents visu Jēzus pavēļu pildīšanai. Tādiem vārdiem, kas ir Kristus mācība, būtu tā (un man patīk tālākais) jāiesakņojas mācekļu prātos un sirdīs, ka saskaņa ar Kristu un paklausība Kristum ir visdabiskākā lieta uz pasaules.” Redzi, tu nevari tur nokļūt bez Vārda. Bet kā tas notiek. Atgriezīsimies pie tā, kas man tik ļoti patīk – Dieva mīlestība, Gudrības grāmatas (tulkotāja piezīme – Ījaba, Psalmi, Sālamana pamācības, Sālamana Augstā dziesma, Sālamans Mācītājs, Ecehiēla). Un ko mēs atkal un atkal redzam? Kas ir jādara ķēniņam? Viņam būtu jāizraksta visi šīs bauslības vārdi. Kāpēc? -lai trenētos glītrakstīšanā? Nē, šiem vārdiem bija jābūt stingri iesakņojušiem viņa sirdī un prātā. Interesanti ir lasīt Bībeli un pētīt šīs lietas. Kā studēt Bībeli saskaņā ar Bībeli? Vai zinājāt, ka varēsiet atrast tikai dažas rakstu vietas, kur teikts par studēšanu. Un vai zināt, kas ir teikts daudz vairāk – iegaumēšana un pārdomāšana, kas ir Dieva Vārda ielikšana tavā sirdī. Reiz kāds man ļoti mīļš sludinātājs teica: „Ļaudis, šī nav raķešu ķirurģija!” Šis jēdziens ir izveidots no divām daļām – raķešu zinātne un smadzeņu ķirurģija – lai situāciju apzīmētu kā īpaši sarežģītu. Un viņš turpināja: „Tas ir vienkārši, tu ņem Dieva Vārdu un lasi, lasi, lasi un lasi, pēti. Un ja tu kaut ko nesaproti, tad nebēdā, bet turpini strādāt pie tā un pētīt to, jo tava dzīvība ir atkarīga no tā!” Esmu jau teicis iepriekš tiem, kuri saka par sevi, ka nav nekādi lasītāji – ja firma piedāvātu tev darbu, kurš būtu divtik vai trīs reizes vairāk apmaksāts par tavu esošo, taču tev būtu jāiemācas 600 lapu instrukcija, es garantēju, ka tu paliktu nomodā dienu un nakti, lai tikai to iemācītos. Tava sieva būtu tev līdzās, taisītu kafiju un iedrošinātu tevi, jo viņa vēlas jaunu guļamistabas iekārtojumu. Tavi bērni lēkātu un priecātos iedrošinot tevi – uz priekšu, tēti, urā! Un mēs to darītu par ko tik nožēlojamu kā nauda, lai nopirktu muļķīgas drēbes ar svarīgu dizaineru vārdiem. Cik nožēlojami cilvēki! Un joprojām mēs ļaujam mūžībai izslīdēt caur mūsu rokām, un mēs pat pirkstu nepakustinām lietas labā.

Kā tas izskatās? Es lasīšu jums kādus rakstus, kas man ir palīdzējuši. Taču es vēlos, lai jūs klausītos šajos tekstos it kā jūs to klausītos pirmo reizi. Tas bieži vien ir ļoti noderīgi. Es zinu kādu mācītāju, kurš savu Bībeli maina ik pēc trim gadiem. Šo trīs gadu laikā viņš lasa visu Bībeli un turpat pieraksta piezīmi pēc piezīmes. Pēc tam viņš šo Bībeli ieliek plauktā un nopērk sev jaunu Bībeli, jo viņš vēlas lasīt Dieva Vārdu no jauna – kā kaut ko svaigu, bez viņa piezīmēm. Tātad, klausieties tajos it kā nebūtu tos dzirdējuši, jo, visticamāk, tu pret šiem tekstiem izturies kā pret klišejām – bezjēdzīgu Jaunās Derības literatūras darbu. Lūk, ko Dievs miesā – Jēzus Kristus – saka: „Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.” Es domāju, ka šajā pantā ir doma, kurai jūs ticat, un kurai – nē. Viņš saka, ka ikviens tavas dzīves aspekts tiek regulēts, uzpildīts, saskaņots un spēcināts ar Dieva Vārdu. Uzdošu jautājumu tiem, kuri ir precējušies – cik daudz laika esat pavadījuši pētot Rakstus par laulības dzīvi? Galu galā, tās ir vissvarīgākās attiecības, kas jums ir uz šīs zemes. Vai jūs darāt to, kas šeit ir teikts – vai jūs meklējat, kā lai jūsu laulība būtu saskaņā ar Vārdu, kas nāk no Dieva mutes? Laulība jau tāpat ir grūta padarīšana, ja zināt, ko Dieva Vārds par to saka. Cik gan tā ir sarežģīta, ja tu nezini, ko par to saka Dieva Vārds? Dažreiz es, apmeklējot baznīcas ar plašu mūzikas programmu, jautāju mūzikas režisoriem: „Vai esat pielūgsmes vadītājs?” „Jā!” „Vai esat studējis pielūgsmi sākot no 1.Mozus grāmatas līdz pat Jāņa Atklāsmes grāmatai?” „Nē!” „Tad kā tu vari zināt, ka tas ko dari, ir tīkams Dievam?” Skumjākais ir tas, ka nu jau viņi saka, ka tam nav īsti nekādas nozīmes, jo pamatā visu nosaka, kādas ir iekšējās sajūtas par šo jautājumu. Nē, tā tas nenotiek. Pat tas, kā tu ģērbies. Jā, es zinu, ka nu es izklausos kā piecdesmito gadu fundamentāls sludinātājs, bet ļauj man ko vaicāt – Vai esi studējis Bībeli par to, kā tev vajadzētu ģērbties? Kas man būtu jādara? Veids, kā tu runā, veido attiecības. Kur tu piedalies un kur nebūtu jāpiedalās. Viss! Nu klausieties, ko Viņš šeit saka – jūs nedzīvojat no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes. Es nepiekrītu visam, ko puritāņi māca, jo viņi ir cilvēki, bet vai zināt, kur slēpās puritāņu ģenialitāte? Viņi patiesi vēlējās saskaņot ikvienu viņu dzīves aspektu ar Dieva Vārdu. Kā jebkurš cilvēks, viņi izgāzās kādās jomās, aizgāja par tālu, un kaut kur netika pietiekami tālu, taču viņi bija tikai daži cilvēki uz šīs planētas, kuri teica, ka ikviens dzīves aspekts ir jāsaskaņo ar rakstīto Dieva Vārdu. Taču mēs tam neticam! Patiesībā mēs dzīvojam kultūrā, kurā ir kaut kas no ticības, nenoteikts Jēzus un darām jebko, kas ir pareizs pašu acīs. Nē, draugs, klausies! Tevī nav bijības, un tu uzticies tikai sev, un to tu pierādi katru dienu darot to, kas, tavuprāt, ir pareizi. Nedari to! Palikšana Kristū nozīmē teikt: „Kungs, esmu kritušā pasaulē, esmu pārveidots, taču manī vēl ir kas no vecās miesas un arī prāta. Esmu aiz ienaidnieka frontes, gudrība nav dzimusi kopā ar mani un nemirs kopā ar mani, man ir jālasa šī Grāmata!”

Klausieties arī šo rakstvietu: „Esi stiprs un drošsirdīgs, ka tu turi un dari visu bauslību, ko Mozus, Mans kalps, tev ir pavēlējis; nenovērsies no tās ne pa labi, ne pa kreisi, (..)” Vai zinājāt, ka vidējais evaņģēlists nezina pietiekami bauslību, lai vispār zinātu, no kā nenovērsties pa labi vai kreisi? Mēs runājām par paklausību, bet pirms paklausības ir zināšanas. Un mēs pat tik ļoti nicinām Dieva Vārdu, ka nezinām – kad mēs staigājam nepaklausībā. Tādēļ mēs varam izdarīt šausmīgas lietas tā saucamās vietējās draudzes kontekstā un neapzināties vainu, jo mēs pat nezinām, kāda ir Dieva griba.

„(..) ka tev labi izdodas visur, kur vien tu iesi.” un „visu bauslību” – uz brīdi pieņemsim šo burtiski, nevis „absurdiski”. „Pārdomā dienu un nakti,” uzdošu jautājumu – vai tavs 10 minūšu klusais laiks izpilda šo pavēli? Cilvēki paaugstinās sakot: „Man ir mans klusais laiks.” „Pastāsti, kā tas tev izpaužas?” „Nu, 15 minūtes lasot Vārdu, 15 minūtes lūgšana.” Es aplaudēšu tev par centieniem kaut ko darīt, bet necenties „sevi ielikt somā”. Jozuas 1:8 „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies.” Šī rakstvieta nav jāinterpretē kontekstā ar tele- sludinātājiem. Te nav teikts, ka tev izdosies finansiāli, te ir teikts, ka tev izdosies saskaņā ar Dieva gribu, tu būsi noderīgs kalpotājs Viņam – to arī nozīmē auglīgs. Palikt Kristū nozīmē pieņemt Viņa mācības dāvanu un mācīties sekot tai.

Jāņa evaņģēlija 15. nodaļas 12.pantā lasām: „Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.” Es jums pateikšu dažas lietas, vēlos, lai būtu līdzsvars; nevēlos „iemest mazuli ūdenī”, bet izskaidrot. Beigās viss, kam ir saistība ar Dieva pavēlēm, summējas šajā – mīli Savu Dievu ar visu savu dvēseli, sirdi, prātu un spēku, kā arī mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kā es teicu iepriekš, kristietība primāri nav ētiska un morāla reliģija, mums nav tikai jāievēro likumi, bet tā ir intīmas attiecības ar dzīvo Dievu, mīlot Viņu no visas savas sirds, un veidot intīmas attiecības ar cilvēkiem un mīlēt viņus ar visu savu sirdi izrādot to žēlastību, ko Dievs mums ir izrādījis. Un tā ir bauslības piepildīšana. Un tomēr mēs esam cilvēki ļoti izkropļotā kultūrā. Gudrība nav radusies ar tevi dabiskajā piedzimšanā  un es pat teiktu, ka arī ne ar tavu garīgo piedzimšanu. Gudrība ir kaut kas, kas ir apgūstams. Kad esat kļuvis par kristieti, tev ir dotas spējas apgūt gudrību. Gudrība ir nepieciešama. Pēdējos gados, kad es uzstājoties runāju par Dieva mīlestību un bauslību, katru reizi kāds izmaina sejas izteiksmi un kļūst ļoti dusmīgs sakot: „Mēs esam brīvi no bauslības!” Taču, vai kāds vispār zina, ko tas nozīmē? „Mēs esam brīvi no bauslības! Mums ar bauslību nav nekāda sakara, absolūti nekāda. Mēs esam brīvi!” Brīvi no kā? „Mēs varam darīt visu, ko gribam. Mēs dzīvojam Jēzū, varam darīt ko gribam!” Uzgaidi! Pirmkārt, cilvēks, kurš ir nepārveidots (un daudzi šādi cilvēki sauc sevi par kristiešiem) ar mācību – es esmu brīvs, lai darītu, ko vēlos – viņu sirdis nav izmainītas, un viņu sirdis ir pilnas ar pasaulīgu miesas iekāri. Viņi dodas katru svētdienu uz baznīcu un pielūdz Dievu, apmeklē lūgšanu kalpošanu, bet pēc tam pārējā nedēļa dzīvo vienkārši pretīgi.

Tad, kad saka – brīvs no bauslības – kā tu domā, ko tas nozīmē? Vai to, ka mums vairs nav jāpaklausa Dievam? Vai arī tas nozīmē, ka mums tikai jāmīl vienam otru? Šeit parādās liela problēma, jo cilvēkiem bieži vien ir izkropļota izpratne par mīlestību. Par ko mēs šeit runājam? Ja mēs sakām, ka mums vairs nav vajadzīga bauslība, par to vairs nav jādomā, jālasa vai tamlīdzīgi, tad ziniet, kas mums ir jādara – mums burtiski ir jāizgriež Psalmi no Bībeles. Nu padomājiet, Psalmos ir teksti „Par Taviem likumiem man ir prieks, es neaizmirsīšu Tavu vārdu.” (119:16), „Tādēļ es turu visas Tavas pavēles par taisnām, es ienīstu ikvienu viltus ceļu.” (119:128). Ko mēs ar šo darīsim? Kāds cilvēks reiz kādā manis organizētā tikšanās reizē, kad runāju par bauslību, teica: „Mēs esam brīvi no likuma! Tu mūs centies palikt zem vergošanas bauslībai, un tas mūs apspiež.” Es teicu: „Oho, ļauj man tev ko jautāt. Ja tu saki, ka bauslība tevi apspiež, ierobežo un paverdzina tevi. Labi, bet iziesim cauri dažiem likumiem un tu man pateiksi, kurš no tiem ierobežo tevi tajā, ko tu vēlies darīt. Tev nebūs turēt citus dievus Manā priekšā – vai tu esi dusmīgs par to? Vai tas tevi ierobežo pielūgt citus dievus? Pamēģināsim vēl vienu – neiekāro sava tuvākā sievu – vai tas tev ir nomācoši? Tev nebūs melot. Es pateicu visus likumus, ko atceros, un beigās es tur tā sēžu un vīrs lēnām sāka ieslīdēt savā krēslā, jo viņš zināja, kas notiek. Es teicu – ja šie brīnišķīgie likumi tev ir nomācoši un attur tevi no tā, ko tu vēlies darīt – kas gan tu esi par ļaunu cilvēku!? Saprotat? Viņa teikums par bauslības verdzību patiesībā nozīmē – visi tie detalizētie likumi par upurēšanu ir piepildīti Kristū. Lielākā daļa likumu saka – dari tā un dzīvo. Es gribētu teikt, ka tas nav slikti, šāds apgalvojums nav grēkpilns. Mēs esam verdzībā, jo mēs nevaram darīt šīs lietas. Tādēļ mēs nevaram dzīvot un tādēļ mums būtu jāmirst, jo esam pārkāpuši visu bauslību. Mēs esam brīvi no šī bauslības lāsta ne jau tāpēc, ka likums ir slikts, bet mēs bijām slikti. Mēs esam brīvi tādēļ, ka Kristus piepildīja bauslību un nomira mūsu vietā. Tātad mēs neesam attaisnoti ar bauslību, tādēļ mums nevajadzētu būt legālistiskiem cilvēkiem, kuri cenšas nogalināt citus cilvēkus ar saviem noteikumiem. Faktiski pēc būtības es esmu iepriecināts bauslībā, es mīlu Salamana pamācības, es pat esmu sajūsmā par Vecās Derības likumu, kas nosaka, ka tev ir jāuzceļ žogs ap savas mājas jumtu. Kāds reiz man jautāja – vai tev ir žogs ap tavas mājas jumtu? Nē! Vai tu nepaklausi šim bauslim? Nē, ir jāsaprot, kas tur ir rakstīts – žogs ap jumtu tiek būvēts, jo šie cilvēki tolaik dzīvoja (īpaši vasarā) uz savas mājas jumta. Un viņi cēla žogu ap mājas jumtu, jo tu mīli savu kaimiņu un nevēlies nokrist no sava jumta. Turklāt, daži šīs valsts likumi par īpašumu un citu labklājība ir balstīta uz šo likumu. Es bauslībā neatrodu neko tādu, kas būtu nepatīkams, es varu tajā priecāties. Gudrība, kas atrodama Salamana pamācībās, un bauslība pati par sevi pasargā manu laulību, parāda kā audzināt savus bērnus. Ja sakāt man – Vašer, nepaliec mani zem bauslības verdzības!; tad man ir jautājums – ko tieši tu vēlies darīt?

Tad kā mēs paliekam Kristū? Palikšana Kristū nav izpildīta, ja tikai paklausam Dieva Vārdam. Jo mūsu attiecības ir kas vairāk par to. Taču palikšana Kristū nav atdalāma no Viņa Vārda, pavēlēm un paklausības Viņam. Par ko tiek teikts Romiešiem 12:2 – atjaunojieties savā prātā ar Dieva Vārdu. Vai nav pārsteidzoši, kādi no jums ieradās šonedēļ un, iespējams, nebijāt bijuši šajā baznīcā un nodomājāt – nu gan, viņi savos dievkalpojumos par daudz lasa Bībeli; tik garlaicīgi sēdēt un klausīties kā tiek lasīta visa nodaļa. Ko šāds teikums pasaka par tevi? Ko tas pasaka par mūsdienu kristietību – kad Raksti netiek lasīti tā, kā teikts 1. vēstulē Timotejam – publiski. Iemesls, kādēļ mēs šodien kristietībā esam tik vāji, ir Dieva Vārda atstāšana novārtā.

Psalmi 1:2-3 „2 bet kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem un kas dienām un naktīm domā par Viņa bauslību. 3 Tāds ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens upēm, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.”

Augļus nesošs, vai pamanījāt? Ieklausieties – kad Jēzus māca (tas nav plaģiātisms, jo Viņš uzrakstīja Veco Derību), vairums viņa evaņģēlija mācības nāk tieši no Vecās Derības. Viņš par augļu nešanu runā jau ilgu laiku. Katru reizi, kad Viņš runā, tam ir kāda saistība ar Viņa Vārdu – Dieva Vārdu. Jaunie cilvēki, jūs nākat pie manis un sakāt, ka klausāties manu sludināšanu un vēlaties mācīties, pieaugt Dievā Vārdā jautājot: „Kas man jādara?” Es vienmēr saku: „Robert Mary McChain.” Viņi ir neizpratnē un jautā – kas ir šis cilvēks? Jauns cilvēks, kurš nomira 28 gadu vecumā un, iespējams, sasniedzis lielāko progresu svētumā starp šī vecuma cilvēkiem. Viņam bija lasīšanas plāns – viņš izlasīja Jauno Derību divreiz gada laikā un Veco Derību – vienu reizi gada laikā. Dari tu arī tā, izveido lasīšanas plānu un pārlasi rakstus atkal un atkal. Un, ja tu esi pilnīgi jauns ticīgais, es neteikšu, ka tev jālasa tikai mazliet. Ja esi jauns ticīgais, tad ļoti iespējams iededzies – lasi Bībeli stundām ilgi, uzņem to. Tu vēlies, lai Dievs tevi lieto? Pierādi to! Vēlies būt auglīgs? Pierādi! Mans dārgais draugs, mana nožēla par pēdējiem trim gadiem nav tā, ka esmu studējis Bībeli par daudz, bet, ka esmu sevi mīlējis tā, ka esmu aizgājis par tālu no tās.

Palikšana Kristū ir palikšana Viņa Vārdā, savas dzīves piepildīšana ar Viņa Vārdu un meklēt kā paklausīt Viņam. Tā esam nonākuši līdz otrajam aspektam – palikšana Kristū ir nepārtraukta atkarība no lūgšanas, konstanta paļaušanās uz lūgšanu, pastāvīga garīga barošanās no Jēzus Kristus dzīves un spēka caur lūgšanu. Citēšu spēcīgu D.A.Carson teikto – teksts norāda, ka auglis vīnakoka līdzībā reprezentē visu, kas ir produkts efektīvai lūgšanai Jēzus Kristus Vārdā. Apskatīsim vēl septīto pantu – „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.” Un vēl 16.pantu – „Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.”

Aplūkosim šo tekstu, jo tas ir ļoti svarīgi. Šeit ir daudz noslēpumu, ko es jums nevaru izskaidrot, to neviens nevar. Patiesībā, ja kāds jums saka, ka to prot, tad bēdziet no viņa, jo viņš ir ķeceris. Šajā rakstvietā ir noslēpums, šis ir viens no tiem tekstiem, kur jums vienkārši jāpieņem Dieva Vārds. Ja mēģināsiet to kaut kā ielikt kādā domāšanas sistēmā, jūs nekorekti izskaidrosiet rakstvietu un jūs to nevēlaties. Vai nav apbrīnojami, ka abās rakstvietās Viņš runā par lūgšanu augļu nešanas kontekstā? Lai būtu auglīgs kristietis, lūgšana ir absolūti nepieciešama – lūgšana Jēzus vārdā. Lūgšana ticot, ka Dievs to izdarīs. Taču es arī vēlos, lai jūs ko pamanāt – septītajā pantā Viņš saka: „Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, [..].” Ko mēs šeit redzam? Mēs šeit neredzam personu, kura atstāj novārtā Dieva Vārdu, kura prāts it nemaz nav atjaunots un katrā ziņā šeit nav runa par personu, kurai nav Kristus prāts. Šeit nav runa par personu, kas atstāj novārtā Dieva Vārdu un pēc tam prasa Dievam daudz visādu lietu, jo vairumā gadījumu viņi prasa lietas, kas ir miesīgas un nesakritīgas ar Dieva gribu. Mēs šeit runājam par personu, kura paliek Kristū un paliek Kristus Vārdā un Kristus Vārds paliek viņā. Runa ir par personu, kura – caur pastāvīgu palikšanu Dieva Vārdā, Dieva Vārda uzņemšanu un prāta atjaunošanu ar Dieva Vārdu, – sāk sevī attīstīt Kristus prātu. Kā teikts Romiešiem 12:1-2, viņi zina, kas ir Dieva griba – „[..]atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba [..]”.

Kas ir lūgšana? John Piper to sauc par kara rāciju, un es viņam piekrītu. Man, patiesībā, lūgšanu ir grūti skatīt kā kaut ko atrautu no mūsu vietas Debesu Valstībā. Vairums cilvēku lūgšanu izprot pilnīgi nepareizi. Vai tu redzi lūgšanu kā – „man šķiet, ka man ir vajadzība un lūdzu Dievam to piepildīt.” Tas nav lūgšanas konteksts. Kur mums ir parādīts lūgšanu konteksts? Mateja evaņģēlija 6. nodaļā, kur Jēzus māca – lūdziet šādi! Ieklausieties ļoti uzmanīgi, nepadariet to par klišeju!

Aplūkosim to pa daļām:
„Mūsu Tēvs debesīs”: runājot par pilnīgu lūgšanas psiholoģiju, skatieties kā Viņš sauc Dievu – mūsu Tēvs! Oho! Vai tas neparāda intimitāti? Bet tad turpinot, Viņš saka – „debesīs”. Tā nu ir, ka tavs Tēvs ir visuma Dievs, tev vajadzētu pret Viņu tā arī attiekties. Vairums no jums, jaunieši, tikāt audzināti bez jebkāda respekta pret vecumu, autoritāti vai ko citu. Es biju ļoti slavena sludinātāja John McArthur skolā, es pasniedzu lekcijas maģistrantiem šajā koledžā divas dienas un staigājot apkārt es sajūsminājos – oho, šeit ir John McArthur, nez vai man izdosies viņu satikt. Viņam ir 50 gadu, kāda tā būtu privilēģija. Un man garām gāja kāds 17 gadus jauns students un teica: „Ei, Paul, vecīt! Vai esi saticis John?” Es atjautāju: „Ko?” „Nu, John!” „Kādu John?” „John McArthur”. Es uz šo puiku paskatījos un nodomāju: „Es esmu 50 gadus vecs, es caur viņu esmu nācis pie Kristus, esmu cietis Kristus krusta dēļ, no cīņām man ir palikušas tik daudz brūču, es nekad viņu nesaukšu vārdā bez uzvārda.” Nekādas vairs izpratnes par godāšanu, un tad mēs ejam pie Dieva sakot „Aba, Tēvs” ar nozīmi „Tētuks”. Esiet uzmanīgi, šī interpretācija nav gluži pareiza. Vārdi parāda intimitāti, bet ne jau nu – tētuks. Tā nav, piedodiet, ar valodu tā nesanāk, iespējams, ka tā der kādai mūsdienu kristiešu dziesmai, bet tā tas nenotiek un nav bibliski, jo šī interpretācija neatbilst otrajam šī jēdziena aspektam – godbijība, cieņas izrādīšana. Tātad, „mūsu Tēvs debesīs” – šeit ir perfekts līdzsvars starp intimitāti un bijību.

Tālāk viņš saka to, kas ir visas lūgšanas konteksts – „svētīts lai top Tavs Vārds”. Tas ko Viņš šeit saka – lai Tavs Vārds kļūst īpašs, unikāls; pamatā, kā to tas Kungs saka Malehijas grāmatā (1:11) „Bet no saules lēkta līdz saules rietam Mans Vārds būs augsts un varens tautu starpā, [..]”. Te nu tas atkal parādās – Jēzus atsaucas uz Veco Derību, bet tas nekas, jo Viņš jau to sarakstīja. Tā galvenā doma ir, ka visa mana lūgšana, mana lūgšanas dzīve un viss, ko es Tev lūgšu, būs kontekstā ar to, ka mana lielākā vēlme ir, lai Tavs Vārds tiktu celts augstāk par citām lietām – „Lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs tā arī uz zemes”. Tas ir visas lūgšanas konteksts. Ja tev nav šī konteksta, tu vienkārši nelūdz. Jūs jau zināt, ka gadiem ejot, man ir samainīti gurni, locītava ir veidota no metāla, esmu dzīvojis lielās sāpēs un ir bijis arī vēl daudz kas, bet es vēlos būt ar jums atklāts – es esmu lūdzis Dievam, lai Viņš mani dziedina. Kaut kādā līmenī Viņš to arī ir darījis, Viņš man ir palīdzējis pēdējo trīs gadu laikā. Bet es vēlos, lai jūs pamanāt, ka šīs lūgšanas – Dievs, palīdzi man, jo man tik ļoti sāp – konteksts bija: „Ja caur manu dziedināšanu Tavs Vārds tiks celts augstu un Tava Valstība kļūs lielāka, un ja Tavs Dieva prāts tiks īstenots, tad dziedini manu ķermeni. Bet ja nē, tad ļauj man nomirt šajās sāpēs, kamēr vien Tava Valstība turpina nākt.” Visai mūsu prasīšanai Dievam ir jābūt kontekstā ar mūsu lielāko vēlmi – Viņa slavai un Viņa Valstības labad. Tagad tu lūdz! Tas nav tikai: „Man ir kas, man ir vajadzība, man ir vēlēšanās.” Bet – kas vien Tev darīs slavu. Un mēs sākam lūgt šajā kontekstā, ar Kristus prātu. Ko jūs lūdzat ar lūgšanu „lūdziet Manā Vārdā”? Jūs lūdzat nest augļus, jūs lūdzat pēc lietām, kas ir patiesi augļi. Un kas tad notiek? Tu pats, tavs ego sāk izzust no tavas lūgšanas būtības – Dievs, es esmu instruments, tas nav par mani, bet par Tevi. „Kungs, ja caur šo pārbaudījumu Tava Valstība izpletīsies, atļauj man būt šajā pārbaudījumā. Paņem to nost tikai tad, kad darbs būs pabeigts. Kungs, viss manā dzīvē ir tikai par vienu – Tavas Valstības pieaugšana.” Šādā kontekstā mēs lūdzam. Esmu apmeklējis lūgšanu vakarus baznīcās un būšu atklāts – tas ir pietiekami, lai salauztu sirdi. Tur burtiski skan kā mediķu konvencijā. Es zinu, ka mums ir jālūdz par slimajiem, es to zinu, bet esmu sēdējis Amerikas draudzēs un skatījies, kā notiek lūgšanu vakars, kur 45 minūtes cilvēki pat nelūdza, bet cilvēks pēc cilvēka cēlās kājās un stāstīja citiem par cilvēkiem, kuri ir slimi. Un lielākā daļa bija tikai pļāpas, cilvēki vienkārši par to gribēja parunāt. Un tad es tā domāju – 4 miljardu cilvēku nav dzirdējuši tīru evaņģēliju, mēs esam ticīgie, ko masveidā iznīcina Irānā, visas šīs lietas notiek Valstības labā, taču viss, par ko varam lūgt ir mūsu vajadzības. Kaut kas ir šausmīgi nepareizi. Un tad mēs brīnāmies, kādēļ Dievs mūs neapciemo lūgšanu sanāksmēs. Tu taču nelūdz Valstības dēļ! Ja tu meklēsi Valstību, Viņš parūpēsies par visiem tiem sīkumiem, ar kuriem tu esi tik ļoti pārņemts. Ja tu taisies būt auglīgs, tev ir jālūdz. Tev ir jālasa Vārds un jālūdz – „Dievs, padari mani auglīgu.” Un dari to līdz sapratīsi Dieva gribu. Piemēram, Dieva griba ir, ka ikviena radība zem debess dzird Dieva Vārdu jeb dzird evaņģēliju, tad nu lūdz un gavē līdz vienu dienu tev piezvanīs un uzzināsi, ka vesela valsts ir atvērta tev, lai tu atbalstītu viņu misionārus. Lūk, tā ir lūgšana! Tu lūdz un gavē par savu ģimeni, kura ir nocietinājusies pret evaņģēliju, līdz vienu dienu tev, saskaņā ar Kolosiešiem 4:1-4, tev tiks atvērtas lieliskas durvis. Draudzei ir vajadzība, tā nespēj virzīties uz priekšu, ir kāda problēma – meties zemē un izkliedz to Dievam un gaidi, kad tev atvērsies lieliskas durvis. Tev dzīvē ir grēks, tas ir iegūlies tevī; un tu no tā netiec vaļā – tu uzbrūc tam ar lūgšanu, gavēšanu un Vārda lasīšanu, un tu redzi, ka nāk uzvara! Šāda izskatās lūgšana, mēs par šādu lūgšanu runājam. Nekad nenoniecini vajadzības, taču kad ieklausies, par ko šodien cilvēki lūdz, tad dzirdi lūgšanas tikai par viņiem pašiem, par viņu pašu vajadzībām. Bravenhill reiz izteicās: „Mēs pavadām vairāk laika izlūdzot svētos no debesīm, nekā grēciniekus uz debesīm.”

Es teicu, ka Dievs atbild uz mūsu lūgšanām, ja mēs lūdzam Valstības kontekstā, un ka mūsu prāts tiek atjaunots, lai mēs zinātu, kas ir Dieva griba.  Taču es vēlos būt piesardzīgs, jo jūs varat mani pārprast. Pamatā ir tāda ideja (vairāk gan starp reformistiem) – Dievs atbild uz katru lūgšanu saskaņā ar Savu gribu, bet Dieva griba nav kaut ko darīt. Viņi tā nesaka, taču tāda pamatā ir viņu prakse. Viss tiek norakstīts uz Dieva providenci – Dieva providence šeit, Dieva providence tur. „Ak, tā valsts ir bezvērtīga! Tā ir Dieva providence. Ja Dievs kaut ko gribētu, tad Viņš to izdarītu.” Taču tā nav Jaunās Derības valoda. Tā varētu būt kādas precīzas kampaņas vai teoloģijas sistēmas valoda, taču tā nav jaunās Derības valoda un tā arī nav bijusi valoda mūsu senčiem, uz kuriem mēs tik ļoti atsaucamies. Tā nav Edward, Spergeon, William Carry, puritāņu valoda. Vēlos jums ko teikt – lūgšanā ir kāds noslēpums un, to pasakot, man nav bail, ka šī būs pēdējā reformu sapulce manā mūžā, jo, ja jūs tam nepiekrītat, jūs neesat reformēti, bet deformēti. Šis noslēpums ir – Dievs ir visu pasludinājis vēl pirms zemes pamatu likšanas, Viņš zina visu notikumu beigas nevis tāpēc, ka Viņš ir ieskatījies laika koridoros, lai saprastu kā tas viss izvērtīsies. Es pat nezinu, kurš ko tādu izdomāja, bet es labprāt redzētu šos laika koridorus, jo tādu Bībelē nav. Dievs zina visu notikumu beigas – tieši kā viss beigsies, ne jau dēļ laika koridoriem, bet tādēļ, ka Viņš ir vēstures Autors. Viss beigsies tieši tā, kā Viņš to ir paziņojis. Teiksiet, ka tas ir spēcīgs paziņojums? Jā, tā tas ir un es ticu, ka tas ir biblisks. Bet es tāpat ticu, ka tas ko Jēkabs ir teicis (Jēkaba 4:2), ir taisnība – jums nav, jo nelūdzat. Šis ķēniņš iedeva bultu maksti, lai triektu pret grīdu un Pēteris trieca tās pret grīdu, lai izrādītu dedzību pret Jahvi. Būtu noticis kas labāks, bet kas tad notika? Es šīs lietas nespēju savā galvā salikt kopā, bet tas nav ne mans uzdevums un arī ne tavs. Esmu aicināts dzīvot pēc tās patiesības, kāda man ir dota apzinoties, ka – ja tur ārā ir Dievs (un Viņš ir), Viņš ir pār mani bezgalīgi pārāks, arī domāšanā (un Viņš ir), tad kas es tāds esmu, lai izdomātu visu, ko Viņš man ir pateicis? Es zinu šo – Viņš ir suverēns pāri visām lietām un mums nav, jo neesam prasījuši. Es varu jums atklāti un pie pilnas apziņas pateikt, ka lielu daļu laika, ko pavadu kādā valstī vai cilvēku grupā, kuriem nav zināms evaņģēlijs, es kliedzu uz Dievu: „Ko Tu vēlies, lai es daru? Ko lai es daru? Ko Tu vēlies, lai es daru? Es darīšu jebko, tikai pasaki man, ko man darīt.” Tas, kas manu sirdi ir visvairāk pārsteidzis, it īpaši man kļūstot vecākam – prasot Dievam, ko Tu vēlies, lai es daru, man arvien stiprāk rodas pārliecība, ka Dievs jautā man: „Kam tu esi spējīgs noticēt, ko varu darīt? Ko tu vēlies darīt? Cik tālu tu vēlies iet šajā lietā?” Es jau teicu, ka esmu traks vīrs, it kā Dievs man reiz būtu jautājis, vai vēlos darīt neprātīgas lietas. „Ja vēlies to nest tiktāl, ciktāl tas var notikt, Es esmu ar tevi.” Man liekas, ka daudzi reformētie cilvēki domā, ka Dievs nevēlas, lai viņi kaut ko darītu un ja viņi vēlas kaut ko darīt, tad viņiem liekas, ka tajā visā ir jāievelk Dievs. Es tev ko teikšu draugs – Dievs skrien daudz ātrāk par draudzi. Ne jau Viņam tevi ir jānoķer, bet tev ir jānoķer Viņš. Redziet, šeit ir ticības jēga, kas rodas lasot Rakstus, mācoties no veciem vīriem un viņu gaitām. Es atceros, ka reiz biju jauns misionārs, biju atgriezies no kalpošanas un ļoti noguris, mani ielūdza uz vienu draudzi, kur man bijā jārunā; man uzdeva jautājumus no vairākiem mikrofoniem, kas bija dažādās baznīcas ailēs. Un bija kāds sarkanmatains zēns, kuru es nekad neaizmirsīšu. Viņam bija kādi desmit vai divpadsmit gadi, precīzi nezinu, viņš pienāca pie mikrofona, kur bija nogaidījis visu vakaru, un jautāja: „Vašera kungs, ko Jūs darīsiet, kad Peru būsiet visus pievedis Jēzum?” Visi, izņemot zēnu un mani, smējās. „Nu, dēls, tad man būs jādodas uz citu valsti.” Es nekur Bībelē neredzu, ka nevar būt globāla atmoda. Es nekur Bībelē neatrodu, ka vesela cilvēku grupa nevar nākt pie Jēzus. Es nekur neredzu Bībelē, ka man būtu jāmirst nepasakot evaņģēliju tā, lai katrs to dzirdētu vismaz vienu reizi. Aiz visa, ko es esmu ieplānojis, es zinu, ka atrodas Dieva suverenitāte. Dievs neko, ko es reiz biju ieplānojis un par ko lūdzis, nav noracis, jo tas ir bijis par vērienīgu. Jūs varat Viņam ticēt visā, kad attiecīgajā kontekstā tu lūkojies uz Valstības pieaugšanu. Kad atjaunojat savu prātu, jūs varat ticēt visam.

Došu jums piemēru. Organizācija „HeartCry”. Cilvēki man lūdz prezentēt HeartCry darbu. Es vēlos savu darbu šajā organizācijā darīt pa īstam, un tas, ko teikšu, nav vecmodīga instrukcija par to, kā to darīja senāk. Es pat nezinu pateikt, cik reizes Dievs mūs ir vadījis. HeartCry finanšu principi ir balstīti uz George Miller dibinātās bāreņu patversmes principiem – mēs nepiesaistām līdzekļus, mēs nelūdzam naudu, mēs savas vajadzības nedarām zināmas. Ja draudze vēlas, lai mēs ierastos un pastāstītu, ko mēs darām misijas darbā, mēs ieradīsimies un pastāstīsim, ko mēs tieši pašlaik darām, nevis ko mēs darītu, ja mums būtu vairāk naudas. Iepriekšējā pēc-Ziemassvētku laikā, tieši 31. decembrī neviens (izņemot mani, finanšu cilvēku un vienu valdes locekli) nezināja, ka mums bija 150 tūkstoš dolāru iztrūkums; tas nenozīmēja, ka mēs kādam bijām parādā 150 tūkstošus, mēs vienkārši iztērējām par šādu summu vairāk nekā bija paredzēts budžetā, un mums faktiski gandrīz nebija vairs nekā. Neviens nezināja šo faktu. Dievs mums pirms vairākām nedēļām teica, ka mums Āzijā ir jāizdara, kas neprātīgs un mēs to izdarījām – mēs paņēmām papildus ap 45 misionāriem, zinot, ka būs šāds finanšu iznākums. Taču Dievs vēlas aizsniegt Āziju, Viņš vēlas, lai visi Āzijā dzird evaņģēliju. Tas ir bibliski, šie vīri ir piemēroti, un mēs izlēmām to darīt. Neviens nezināja. Kad šajā 31. decembra, kas ir pēdējā gada diena, rītā pulksten 10:00 lasīju Dieva Vārdu un sāku lūgšanā izteikt Dievam savas rūpes par šo situāciju, manā kabinetā ienāk Kevins, kurš atbild par finansēm, un viņam bija asaras acīs. Es viņam jautāju, kas noticis. Es nezinu, kurš to ir darījis, bet kāds mums ir atsūtījis čeku par 60 tūkstošiem dolāru. Tad mēs nometāmies uz ceļiem un pateicāmies Dievam un devāmies darīt katrs savas lietas: es – lasīt Bībeli, viņš- pie datora. Es precīzi ciparus neatceros, taču tie bija milzīgi. Pulksten 12:00 viņš ienāk, acīs atkal asaras. „Kevin, kas ir noticis?” es jautāju. „Kāds tikko atsūtīja 100 tūkstošus dolāru.” „Tu laikam joko.” „Nē, es nejokoju!” „Labi, tad mums ir 60 un 40 tūkstoši?” „Nē, mums ir 60 un 100 tūkstoši, un es nezinu, kurš tos ir atsūtījis.” Pulksten divos viņš ienāk atkal un nu jau pavisam viņš jocīgi izskatās, un es jautāju: „Kevin, kas ir noticis?” „Nu mums ir čeks par 60 tūkstošiem.” „Nu jā, es zinu.” „Nē, nē! Mums ir vēl viens čeks par 60 tūkstošiem dolāru.” Dienas beigās mums ienāca 326 tūkstoši dolāru un nevienam nebija ne mazākās nojausmas, kas notika. Es to varu stāstīt atkal un atkal. Šogad šī situācija notika atkal, tikai tas nenotika vienā dienā, bet vienā mēnesī. Es gribu uzsvērt, ka Dievs izvēlējās pēdējo gada dienu. Kādēļ? Lai parādītu ikvienam, ka Viņam nav vajadzīgas 365 dienas vai pat 24 stundas, lai to izdarītu. Jo vairāk jūs sevi nodalāt no miesas, jo vairāk jūs vēlaties Valstības pieaugumu. Jo vairāk tu dzīvo atkarībā no Viņa, lūdzot Viņu, jūs redzēsiet vairāk brīnumu nekā spējat iztēloties. Šeit ir tik daudz iespēju, izvēlies vienu un ej pēc tās. Nograuj sienu, uzkāp kalnā, taču nedari to miesīgi. Jo vairāk jūs sevi no tā nodalīsiet – no cilvēku palīdzības, jo vairāk jūs saņemsiet palīdzību no Dieva. Jo vairāk jūs izteiksiet cilvēkiem aicinājumus, un viņi apkopos spēkus, lai palīdzētu tev, jo mazāk tu redzēsi Dievu. Nav nekādas galējās robežas, ko Dievs nevarētu pārvarēt. Kāds man tuvs cilvēks teica: „Dievs ir iepriecināts, ieraugot Savu bērnu paļāvību.” Lūgšana, lūgšana ne tikai par kalpošanu, bet arī par savu personīgo dzīvi. Tev ir kāds grēks, no kura tu netiec vaļā, tu cīnies ar to, lūdz padomu no citiem, bet vai tu ej pie Viņa? Vai tu esi pavadījis izmisīgā lūgšanā visu nakti, saucis uz Viņu, gavējis un pieķēries „altāra ragiem” sakot – es Tevi nelaidīšu vaļā, līdz tu mani nesvētīsi. Cik daudzi no jums? Es vienmēr esmu teicis cilvēkiem, ka Jēkabs bija labāks cīnītājs par mani. Kādēļ? Tādēļ, ka viņu satvēra pie viena gurna, man ir nomainīti abi gurni. Es neesmu mācīts cilvēks, kurš stāsta lietas, kuras ir izlasītas grāmatā. Meties ceļos Dieva priekšā tā, it kā metra attālumā tev būtu mežonīgs tornādo. Tas manī ir atstājis pēdas. Cīnies ar Nacarieti un uzzini, cik šī galdnieka roka ir stipra. Kad Viņš sagrābs un noguldīs tevi zemē, tad tu apzināsies Viņa spēku, taču Viņa svētībā Viņš pagriež roku otrādi un cīnās par tevi. Tad tu zināsi Viņa spēku augstākā mērā. To tev labāk ir pieredzēt, nevis tikai izlasīt puritāņu rakstīto, sekojot viņu dzīvēm.

Mums ir jālūdz un mums ir atkal un atkal jālūdz. Kā tas izskatās. 1.Tesaloniķiešiem (5:17) – lūdziet bez mitēšanās; Efeziešiem 6:18 – ar visām lūgšanām un lūgumiem lūdziet Dievu Garā ik brīdi (šeit nav norāde uz mēlēm, šeit tiek runāts par Dieva Gara doto spēku lūgšanai), tai pašā nolūkā esiet nomodā un pastāviet savās aizlūgšanās par visiem svētajiem; Psalmi 105:4 – Meklējiet To Kungu un Viņa spēku, vienmēr meklējiet Viņa vaigu!

Kad satieku cilvēkus un jautāju, vai viņi lūdz, un man parasti atbild: „Es lūdzu ejot.” Es saku: „Tad tu nelūdz viss.” Tu mācies lūgt pastāvīgi tikai lūdzot Dievu vienatnē. Dieva klātnības praktizēšana nav vienkārši staigāt apkārt domājot par Viņu. Esmu atklājis, ka vīri un sievas, kas var visvairāk pavadīt laiku lūdzot Dievu dienas laikā neatkarīgi no aizņemtības, ir cilvēki, kas lielu laiku pavada lūgšanās savā lūgšanu kambarī. No turienes tu sāc attīstīt Dieva klātnības izjūtu. Kad esi beidzis sludināt un dodies uz izeju, tu ieraugi seju, kura uz tevi lūkojas tā, ka tu saproti, ka šim cilvēkam ir nepieciešams padoms; tu nekavējoties lūdz Dievu, lūdzot pēc bibliska padoma, ko uzreiz varēsi šim cilvēkam dot. Tu pamosties no rīta, un tu zini, ka tava sieva ir kā prātu zaudējusi, tu lūdz Dievu, kā rīkoties šādā situācijā kā vīram vai arī sievai. Pastāvīgi sauc pēc Viņa, meklē kopību. Frank Lumbak – vai ziniet, par ko es runāju? Vai esat kādreiz dzirdējuši teicienu – viņš ir tik garīgs, ka nav derīgs zemes dzīvei. Nu daudzi cilvēki ir tik garīgi, ka viņi neder debesīm. Frank Lumbak ir ļoti unikāls cilvēks. Vai zinājāt, kāds bija viņa mērķis? Viņa mērķis bija pavadīt veselu vienu dienu savā mūžā nepārtraukti domājot tikai par Kristu. Tāds bija viņa dzīves lielais mērķis. Droši vien teiksiet – viens no tiem garīgajiem, trakajiem, kuri ir tik garīgi, ka neder zemes dzīvei. Frank Lumbak iemācīja visiem Filipīnas iedzīvotājiem lasīt, lai viņi varētu lasīt Bībeli. Varat doties uz Filipīnām un jautāt cilvēkiem par Frank Lumbak, un viņi atbildēs, ka zina, jo par viņu ir mācījušies vēsturē. Tad nu sanāk, ka viņš ir tik garīgs, ka tomēr der zemes dzīvei, vai ne? Viņš iemācīja visai salai lasīt, lai gan viņa mērķis bija nepārtraukta domāšana, sadraudzība ar Kristu.

Mēs neesam meditējoši vai apcerīgi cilvēki, mēs neesam klusi, sēdoši cilvēki, bet esam trokšņa cilvēki, jo ik pēc 20 minūtēm ir jābūt reklāmai skatoties kaut vai TV pārraidi. Taču Kristū mēs varam atgūt pazaudēto. Es zinu, ka tas skanēs mazliet smieklīgi, taču reiz kāds profesors man teica: „Vašera kungs, es Jūs vēlos aizvest uz vietu, kas ir pa vidu 100 akru platībai un kur Dieva priekšā ir tik kluss, ka dzirdēsiet tārpu lienam pa lapu.” Es zinu, ka tas jums var izklausīties mazliet mistiski, taču, cik daudzi no jums sēž Dieva priekšā klusumā? Vienkārši klusējot. Tu vari dzirdēt jebkuru skaņu no Dieva – vai tu klausies? Tu taču nevari prezidenta priekšā vienkārši runāt, tu klusēsi līdz viņš atļaus tev runāt. Kad vērsies pie Dieva, pirms esi vēl nokritis uz ceļiem, tu jau viņam daudz ko stāsti. Vai esi padomājis par klausīšanos? Pārdomājot Dieva Vārdu klausoties? Jau pirms ļoti ilga laika es dzirdēju ilustrāciju. Kāds vīrs strādāja lielā un ļoti trokšņainā fabrikā, kur dažādi mehānismi griezās, berzās. Šajā rūpnīcā strādājot, kādu dienu viņam pazuda pulkstenis, kas viņam bija ļoti nozīmīgs, jo to dāvāja viņa tēvs. Kā gan šādu lietu var tur atrast, jo rūpnīcā ir daudz cilvēku, mehānismu, trokšņu, dūmu? Nav iespējams atrast šo pulksteni tur. Taču nākamajā dienā viņš kolēģiem parādīja pazaudēto pulksteni. Un viņi brīnīdamies jautāja – kā gan tu atradi pulksteni? „Es gaidīju līdz rūpnīcu slēdz, kad visi mehānismi apstājās un visi cilvēki bija prom. Es nogūlos uz grīdas un klausījos. Tik, tik, tik.. un es atradu savu pulksteni.” Padomājiet par to. Mēs neesam tādi cilvēki. Ja tu ienāktu baznīcā, kur visi 5 minūtes sēdētu klusumā, iespējams, tu domātu, ka tas ir kāds kults. Tu ieej baznīcā, tevi apžilbina mediji, bildes ekrānos, cilvēki runā, viss notiek.. padomājiet par to.

Neesmu pārliecināts, vai atceros precīzi, bet bija dzejolis – atgriezies vājš pēc ceļojuma, kas vilkās dienām ilgi, Viņš bija izsalcis pēc pielūgsmes un vēlējās kopā slavēt, Kristus nāk no tuksneša un ieiet Viņš templī. Taču, cerot sastapt tur klusumu, Viņa šoks sastapās ar dusmām, kas iedegās Viņa sejā, kad iegāja atkritumu pilnā un neauglīgā zemē. Šķiet, templis bija kļuvis par vēl tuksnešaināku vietu nekā pats tuksnesis. Tur tiek teikts, kā Viņš izgatavo virvi, pātagu un cilvēki bēg no sāpēm, ko rada galdnieka stiprā roka. Visbeidzot troksnis un apjukums izlauza ceļu Viņa Vārdam, lai beidzot klusumā Dievs būtu dzirdams. Vai jūs zināt kaut ko par naktssargu? Vai esat bijis nomodā naktī, lai tikai lūgtu un sēdētu vienatnē ar Dievu – naktī, tumsā. Mēs neesam visai garīgi cilvēki, vai ne? Mums ir jālūdz.

Pēdējā lieta, ko vēlos pateikt, un tad mēs beigsim – mums ir jābūt Viņa Vārdā, jābūt lūgšanā un ir vēl viena lieta, kas man ir pati skaistākā, proti, palikšana Kristū ir sinonīms palikšanai Kristus mīlestībā. D.A.Carson raksta: „Nu līdzība ir mainīta, jo lauksaimniecības metaforai ir savas robežas, tajā netiek runāts par mīlestību, kas noliek Viņa mācekļus jaunā intimitātē.” Tev ir jāmīt Kristus mīlestībā. Attiecībā uz šo tēmu, es vēlos uz to paskatīties no pozicionālā un no aktivitātes aspekta. Valodas pielietojums šeit ir ļoti svarīgs. Jāņa 15:9-10 „Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis [..].” Grieķu mācību skolotāji uzsver, ka šeit vārdu lietojums norāda uz pilnību jeb perfekciju. Tas, ko Kristus saka – tā kā Tēvs mani pilnībā ir mīlējis, arī Es pilnībā mīlu jūs.

Nolasīšu vēlreiz iepriekš citēto: „Šī ir monētas viena puse jeb pamats visam – lai būtu auglīgi, mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem par Kristus mīlestību pret mums, un tad mums ir jādzīvo pastāvīgā atkarībā no Kristus mīlestības, pastāvīgā paļāvībā uz Kristus mīlestību un pastāvīgi uzsūcot Kristus mīlestību.” Ko es ar to visu vēlos pateikt? Jūda (Jūdas vēstule 21) teica sekojošo: „Un pasargājiet sevi Dieva mīlestībā [..]” Pāvils teica, ka viņš ir sagūstīts Kristus mīlestībā. Daudziem cilvēkiem ir maldīgs priekšstats par šo aspektu, domājot, ka Pāvils šo saka ar domu, ka viņš ir ļoti sagūstīts mīlestībā, kas viņam ir pret Kristu. Ir arī daudzas dziesmas, kur tiek dziedāts „o, kā es mīlu Jēzu”. Es mazliet samainīšu vārdus – „o, kā Jēzus mīl mani!” Ja es paskatos uz savu mīlestību pret Kristu, es neredzu nekā vērtīga, par ko dziedāt „kā es mīlu Jēzu”; taču es apskatos uz Kristus mīlestību pret mani un redzu daudz vairāk par ko dziedāt. Tikai nedomājiet teikt, ka nav bibliski dziedāt „kā es mīlu Jēzu”, jo psalmists (Psalmi 116:1) ir rakstījis „es mīlu to Kungu!” un mums vajadzētu mīlēt Kungu. Tā doma, ko vēlos jums izskaidrot, ir – Paula Vašera dzīves spēks nav tajā, cik ļoti viņš mīl Jēzu, bet cik daudz Jēzus mīl viņu. Šī mazā izmaiņa mainīs visu.

Pastāstīšu kādu atgadījumu. Kā jau šorīt jums teicu, mans tēvs bija ļoti prasīgs, ja ieguvu 98 punktus, tad man prasīja, kādēļ nav 100; ja ieguvu 20 punktus spēlē, viņš prasīja 30 utt. Es nekad tā īsti nebiju pietiekami labs. Es nebiju viens no topa čaļiem. Kad es tiku izglābts, man likās, ka šī man ir viena iespēja. Es vēlējos būt pietiekami labs Dievam. Es vēlējos, lai Dievs mani mīl tā, kā Viņš mīl kādu no saviem īpaši izredzētajiem. Es zinu, ka tas ir nepareizi, bet tāda bija mana mentalitāte, kas bija pilna ar miesīgumu un lepnumu, taču es jums stāstu faktus. Un es izdomāju, ka šī nu ir tā vieta, kur tu vari izpausties pilnībā, pat ja tu neesi gudrākais, skaistākais un ja tev nav lieli muskuļi; respektīvi, tevi nekas nekavē no šiem aspektiem, ja tev ir dedzība. Nu apmēram – ja tu vēlies būt viens no top čaļiem šajā jomā un patiesi Dieva mīlēts un novērtēts, tad nu šeit tas ir – viss, kas tev ir vajadzīgs, tā ir dedzība. Un dedzība man nudien bija. Es devos uz Peru, strādāju 18 stundas dienā, dzīvoju no nekā, nu vienvārdsakot – neprātīgi. Katru dienu mēs tikām arvien vairāk izsūkti, katru dienu es redzēju, ka pieļaujam arvien vairāk kļūdas. Un tā vairākus gadus, līdz vienu dienu es kā jauns cilvēks pilsētā Miaflores, trešajā stāvā ēkai, kuru īrējām kara laikā baznīcas vajadzībām un palīdzot ielu bērniem, es gulēju satriekts, pilnībā izsūkts gadiem ilgi pilnīgi bezprātīgi un ar pilnu atdevi kalpojot Kristum. Un es tiku satriekts ar visām savām kļūdām, es nokritu tajā vietā un ilgi raudāju sakot Dievam: „Es negribu iet uz elli, jo esmu redzējis mazliet no tā, kā tur varētu būt! Bet es negribu doties arī uz debesīm, jo man ir tik liels kauns par savu veikumu. Es neko no tā visa neesmu spējis izdarīt pareizi. Es zinu, ka Tev ir Tavi kalpotāji, Spourgeon tipa cilvēki un Tev viņi ir tīkami; taču Tu skaties uz manu dzīvi un domā, ka tam ir jābūt kādam jokam. Es vienkārši vēlos kaut kur nolīst, kur varu nomirt, lai man nav jācieš un jālūkojas uz Tevi. Tu esi tik neapmierināts un es nevēlos šo neapmierinātību ieraudzīt.” Es zinu, ka tas ir neprāts, ka teoloģiski tas ir nepareizi, bet tur nu es biju. Un tur nu tas bija, vienā brīdī grēks un pārējās neprātīgās lietas tika darītas man zināmas. Domājat, ka tas man lika vēl vairāk izsīkt? Nē, Dievam vajadzēja mani notriekt zemē par šādu attieksmi. Bet tur nu tas bija – tukšums, tukšums no izpatikšanas Dievam. Es izgāzos ne tikai tajā, ko es grasījos darīt, bet tas, ko es centos darīt, bija ļaunums. Taču vienā brīdī es sāku saprast – es esmu mīlēts. Man nav jāpakustas kaut mazliet uz šo vai to pusi, man nav jāatbilst kādam standartam, jo es esmu mīlēts Kristū. Brīdī, kad Dievam mani visvairāk vajadzēja tiesāt, Viņš parādīja Savu mīlestību. Kas par Dievu! Brāļi, jūs tik ļoti kļūdāties tajā, ko jūs domājat par Dieva cilvēkiem. Cerams, viņi ir patiesi, un pat ja viņi lūdz un vēlas ļoti cieši sekot Kristum, viņi pat savos labākajos brīžos ir pelnījuši elli. Tas, kas jums ir jāsaprot – tas, kas jūs patiešām padarīs stiprus, nav saskatāms jūsu dzīvē un lietās, ko esat darījuši pareizi, bet– jums jābeidz skatīties savā dzīvē meklējot kaut ko, ko darāt pareizi, domādami, ka esat mīlestības vērti. Lūkojieties uz Kristus pabeigto darbu, lūkojieties tikai uz Kristu un visu, ko Viņš ir izdarījis un jūs sapratīsiet, ka Viņš mīl jūs un jums nav kas jāizdara, un nē – tu neesi izglābts, lai kalpotu. Tu pat netiki izglābts, lai mīlētu Dievu; Dievs izglāba tevi, lai Viņš varētu mīlēt tevi. Un tad no šīs lielās mīlestības pret tevi  un Viņa spēcinošo Garu, tu būsi spējīgs dot daļu atdeves no tā. Tu esi mīlēts, tas ir lieliski, jo vai spēj iedomāties, ko tu varētu paveikt nebaidoties no kļūdām, vairs nebaidoties no vilšanās? Pēc sarunas, es tik daudziem ticīgajiem saku: „Es redzu tavu problēmu. Vai tiešām tu domā, ka pirmo reizi paskatoties Kristus sejā, tu redzēsi vilšanos?” Padomājiet par to? Jā, es ticu, ka būs tiesas diena ticīgajiem, un visas šīs doktrīnas; nedomājiet, ka es to nezinu. Bet es tev, dārgais ticīgais, teikšu, Viņš neizlēja Savas asinis uz krusta, lai pirmajā reizē, kad Viņš redzēs tevi, parādītu Savu vilšanos. Tā ir mīlestība no Dieva, ko Dievs caur Kristu mūsu dēļ izdarīja. Tas padara mūs brīvus un dod mums spēku, zinot, ka esam mīlēti un tu esi mīlēts.

Atceros, ka mans dēls Ījans, kurš ir ļoti pašpārliecināts cilvēks, kad vēl bija pavisam mazs un gulēja gultā, es klusi ienācu un viņš man ienākot piecēlās un smaidot uzreiz izpleta rokas. Un viņam nebija ne mazāko šaubu par to, kas notiks tālāk. Viņš ir mīlēts, un viņa tētis pienāks un sniegs vislabāko apskāvienu pasaulē. Kas par prieku ir zināt, ka esi mīlēts! Tu teiksi, ka esi kļūdījies un izgāzies, bet kā gan tev liekas – kādēļ Viņš nomira? Par ko tad ir šī nāve? Vai Viņš izglāba tevi, piedeva tev lai pēc tam pastāvīgi rādītu, kādēļ Viņam to nevajadzēja darīt? Viņš izglāba tevi, lai to visu paņemtu prom, lai viņam būtu brāļi un nebūtu jākaunas stādīt viņus priekšā draudzei. Tu esi mīlēts neskatoties uz to, cik liela tava kalpošana ir vai nav, tas ko tu dari vai nedari; tu esi mīlēts, ja tu esi Kristū. Tad nu to dzird nepārveidots draudzes loceklis un saka – ok, tad es turpināšu grēkot. Nav jau svarīgi, ko es daru, es turpināšu grēkot. Taču cilvēks, kurš patiesi ir pārveidots ar Dieva Garu, dzirdot, cik ļoti viņš ir mīlēts, vēlas, kaut viņš kļūtu vēl svētāks. Viena no visnožēlojamākajām lietām, kas sludinātājam būtu jādara, būtu teikt ticīgajiem par mīlestību no Dieva. Jo nav iespējams izstāstīt Viņa mīlestības varenību pret Viņa ļaudīm. Kad es biju mācītājs, dažas reizes devos uz kādu draudzi, lai pārņemtu tās vadību uz dažiem mēnešiem nolūkā palīdzēt tām, jo tām negāja visai labi. Visi dzird manu sludināšanu Youtube, no kurienes mani uzskata par visļaunāko cilvēku uz zemes; tad nu visi šie cilvēki atnāk uz vietu, kur esmu aizbraucis palīdzēt kādai draudzei. Ieradās arī kādi jaunieši uz šo draudzi, kas, starp citu, bija galīgi greiza draudze ar ļoti daudz problēmām, grēkiem. Tā nu šie jaunieši regulāri nāca, un pēc vairākām nedēļām klausoties regulāri mani sludinām, piegāja pie viena no maniem draugiem un jautāja: „Mums ir jautājums. Mēs ļoti cienām brāli Paulu, bet vai viņš ir izgājis uz kompromisu?” Mans draugs jautāja: „Ko jūs ar to domājat?” „Nu, daudzi zina, ka šai draudzei ir ļoti daudz problēmu. Un visu, ko viņš ir darījis nedēļām ilgi, ir runājis par Dieva mīlestību. Mēs tā kā gaidījām kaut ko no Youtube materiāla, nu ziniet – sprediķu esence, sprediķi ar dūmiem no viņa ausīm sludinot smagas lietas.”

Jums ir kas jāsaprot. Ja kāds ir patiesi pārveidots, tev nav nepieciešams manipulēt ar viņa bailēm, nav viņi jānolād. Ja viņi ar Svēto Garu ir patiesi pārveidoti, jo vairāk viņi izprot Dieva godību un Kristus tēlu, jo vairāk viņi izprot Dieva mīlestību no viņu puses, viņi tiks vesti arvien tuvāk svētumam. Taču, ja viņi nav pārveidoti, tad viņi nav avis, bet gan āži. Jā, dažreiz kristieši ir jāpamodina un jābaksta, taču, kad es vēršos pie kristiešiem, mana lielākā vēlme ir izskaidrot, cik ļoti viņi ir Dieva mīlēti caur Kristu. Esmu atklājis, ka patiesi pārveidoti kristieši uzzinot, cik ļoti viņi ir mīlēti, šķiet, ka viņi uzzied. Kā Jūda ir teicis, turiet sevi Dieva mīlestībā. Tas nenozīmē, ka tev jādzīvo noteiktā veidā, lai Dievs tevi mīlētu, bet gan gozējies Viņa mīlestībā.

Ja tu mani uzaicini pie sevis mājās, jo vēlies saprast, kādēļ viens no taviem augiem neaug, tas vīst un lēnām mirst. Tu jautāsi, kādēļ tā notiek, Paul? „Parādi, kur tas atrodas.” Tu aizved mani līdz skapim, kurā tu šo augu sešus mēnešus esi turējis. „Es gan neesmu eksperts augkopībā, taču, ja tu šo augu noliksi saulē, tas varētu atkopties. Velns pastāvīgi cenšas pārliecināt ticīgo, ka Dieva mīlestība nav tāda, kādu to raksturo Bībele, un, ja mēs tam sākam ticēt, tad mēs vīstam un mirstam. Turi sevi ticībā par patiesu Dieva mīlestību un tas liks tev uzplaukt, augt un nest augļus, jo Dieva mīlestības gaišums spīdēs uz tevi.

Vakar vakarā pie manis pienāca kāds jaunietis un teica: „Dažreiz es jūtos ļoti slikti, taču Jūs man liekaties tik dedzīgs, jo redzēju, kā Jūs runājāt par Kristu. Taču dažreiz mana sirds ir mirusi.” Es atbildēju: „Jaunais cilvēk, arī mana sirds dažreiz ir mirusi. Dažreiz mana dedzība ir nekāda. Pat vakar tās asaras, kas man lija, nebija no tā, cik ļoti es mīlu Jēzu, bet es nevarēju saprast, kā Dievs var mani mīlēt par spīti tam, ka man ir tik auksta sirds.” Redziet, runa nav par mūsu mīlestību pret Dievu, kas notur mūs līdzsvarā, bet gan Dieva pastāvīga mīlestība pret mums.

Reiz pie manis pienāca jaunietis, kurš bija ļoti dievbijīgs vīrs, kurš dzinās pēc Kristus. Viņš man atsūtīja e-pastu, kurā rakstīja: „Brāli, Paul! Es esmu tik netaisns un bezdievīgs, tik ļoti neņemu vērā Dievu.” Es viņam aizrakstīju atpakaļ: „Dārgo, brāli! Tu esi vēl daudz netaisnāks, bezdievīgāks un vēl vairāk ignorē Dievu, nekā tu tagad apzinies.” (Man ir iedrošināšanas dāvana). Pēc tam viņš man piezvanīja un teica: „Paldies! Bet kādēļ tu tā rakstīji?” Atbildēju: „Es vēlējos tev ko parādīt, dēls. Esmu vērojis tavu dzīvi, tu cītīgi seko Kristum. Kad lūkojos uz tevi, daudzējādā nozīmē es atcerējos, kā es pazaudēju pirmo mīlestību. Man šķiet, ka tu seko daudz cītīgāk Kristum, nekā to daru es, taču izskatās, ka esmu daudz laimīgāks par tevi.” Viņš jautāja: „Kā tas var būt?” „Es esmu pārstājis censties nopelnīt savu palikšanu Debesu Valstībā. Kad tu piecelies no rīta, un tev ir tava piecu stundu rīta lūgšana, lasi Vārdu 25 stundas tajā pašā rītā, tu izej laukā un liecini visiem pēc kārtas, tu esi jauks pat pret kaķiem, tu liecini par Kristu, tu vienkārši staigā Garā – kā tu jūties pēc tam vakarā, kad esi pārnācis pēc šādas dienas?” „Nu es jūtos ļoti labi.” „Nu un kā ar nākamo rītu, kad tu piecelies, esi aizgulējies un nokavējis laiku ar Kungu, esi iespēris kaķim, tev ir bijusi iespēja liecināt, bet neesi to darījis un tā tālāk. Kā tu pēc tam jūties?” „Briesmīgi!” Vēlos būt ļoti uzmanīgs izskaidrojot šo stātu, lai pēc sprediķa mani nesaplosītu gabalos. Kaut kādā ziņā šeit ir grēks, lai mani nepārprastu, šajā stāstā bija grēks, taču es šim jauneklim pārmetu par elkdievību. Viņš jautāja: „Kāpēc elkdievība?” „Tavs veikums ir avots tavam priekam. Dēls, ja tu būtu piecēlies un tev būtu bijis 25 stundu klusais laiks un būtu izdarījis vēl visu ko, vienalga tu būtu nopelnījis tik daudz, kā atrast vēsāko vietu ellē. Cilvēks visā savā labākajā sniegumā nav nopelnījis Dieva mīlestību. Tavs prieks mājo tavā paša veikumā, bet mans prieks veikumā, ko paveicis Kristus. Un tā ir atšķirība starp mani un tevi.”

Kāda tad izskatās ir kristieša dzīve? Tā sākas ar atklāsmi, sabrukumu un prieku. Ko es ar to domāju? Cilvēks dzīvo un nepazīst Kristu, viņš ir nepārveidots; kādā dienā viņš dzird sludinām evaņģēliju un Dieva Gars atjauno viņa sirdi. Šī ir pirmā reize dzīvē, kad viņš pavisam nedaudz ierauga kāds Dievs patiesībā ir. Un to redzot, viņš ierauga mazliet no sevis, sava grēka – kāds viņš pats ir. Tas salauž viņu, un viņš nožēlo, taču viņš netiek atstāts vājumā, jo šajā atklāsmē viņš redz arī Dieva godību un Kristus tēlu, un tiek piepildīts ar prieku ticībā. Tad viņš pieceļas nākamajā dienā un kāda tad izskatās viņa kristieša dzīve? Viņš turpina dzīvot un ierauga vēl lielāku atklāsmi par to, kāds ir Dievs un kāds ir Dieva svētums. Tas savukārt salauž viņu vēl vairāk nekā iepriekšējā dienā, viņa nožēla arī paliek dziļāka, jo viņš sevi ierauga vēl lielākā gaismā, saredzot nepieciešamību salūšanai un nožēlai. Taču viņš nav atstāts vājumā, jo lūkojoties uz Dieva godību un Kristus tēlu, viņa prieks ir lielāks nekā iepriekšējā dienā. Un tā tu staigā visu savu kristieša dzīvi līdz tu sasniedz 90 gadu vecumu, un savos 90 gados tu redzi Dieva godību un savas dvēseles tumsību kā vēl nekad agrāk esi spējis to iztēloties. Tu esi vēl vairāk salauzts nekā esi jebkad spējis iedomāties, bet par spīti tam, tavs prieks ir daudz lielāks nekā jebkad esi spējis iztēloties. Ir notikusi pārveidošanās svētumā. Sākumā tavs prieks nāca no tā, kas tu esi un ko tu vari izdarīt, bet savos deviņdesmit no tā vairs nav palicis pāri nekas un prieks nāk vienīgi no Kristus. Un tādā veidā tam vajadzētu būt, ka visa mūsu cerība, prieks un viss pārējais ir Kristū. Esi svētīts tajā, ko Dievs Kristū ir izdarījis tevis dēļ, priecājies! Lūkojies pēc Viņa, uz Viņu! Skats uz sevi ir nepieciešams, taču cieša skatīšanās tikai uz sevi, ved nāvē. Lūkojies uz Kristu! Jo Viņš ir daudz lielāks par ikvienu tavu kļūdu, vājumu un grēku. „Es dziedu, jo esmu laimīgs. Es dziedu, jo esmu brīvs!” Viss tika pabeigts Golgātā, viss tika tur pabeigts. Lūgsim!

Dievs, paldies par Tavu Vārdu. Un es lūdzu, ka ar visu šo teikto Taviem ļaudīm būs palīdzēts. Jēzus vārdā, āmen!

Tulkoja: Mārcis Rožkalns