Jautājums & Atbilde

Autors: Sye Ten Bruggencate

Tulkoja: Mārcis Rožkalns

Originally published in English: Question & Answer, by Sye Ten Bruggencate

http://proofthatgodexists.org/main.php 

 

Kādas ir Dieva īpašības?

Dievs ir personiska esība (nevis bezpersonisks spēks). Dievs ir nemateriāls, visuresošs (jebkurā vietā), viszinošs (zina visu), visu varošs (visspēcīgs), neierobežots labestībā (viss labais), nemainīgs, suverēns (pārākā autoritāte), brīvs, pilnīgs un mūžīgs (bez sākuma un beigām). Ir saprotams, ka dažas Dieva (kā Visuma radītāja un nostiprinātāja) īpašības atrodas ārpus mūsu izpratnes spējām. Piemēram, Dievs ir viena dievišķa esība trīs nošķirtās personās: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Katrs ir līdzvērtīgs un bezgalīgs viens patiesais Dievs.

Dievs mums atklāj Savas īpašības ar „galveno” jeb „dabisko” atklāsmi un ar „īpašu atklāsmi”. Dieva galvenā atklāsme ietver sevī to, ko Viņš mums ir atklājis ar Viņa radību dabā un mūsu (Dieva dotajā) sirdsapziņā. Īpašā atklāsme, no otras puses, ir tas, ko Dievs mums ir atklājis ar pārdabiskām rīcībām, tai skaitā Viņa Dēlu Jēzus Kristu, Viņa Garu un Viņa Vārdu – Bībeli.

 

Vai Dievs varēja lietot nepilnīgus cilvēkus, lai sarakstītu nekļūdīgu grāmatu?

Protams, jo galu galā Viņš taču ir Dievs.

 

Kā mēs varam zināt, ka Bībele ir patiesa?

Nav šaubu, ka esi dzirdējis daudz pierādījumu par Bībeles teksta atbilstību. Sākot ar tās unikalitāti vēsturē, kas apstiprina personiskā Dieva nekļūdīgo vārdu, līdz pat agrīniem manuskriptiem; Sākot ar Rakstu kopētāju precizitāti, līdz pat savstarpējai atbilstībai starp tik dažādiem autoriem ļoti ilgā laika posmā. Taču kā tu, iespējams, es secinājis, lai arī cik brīnišķīgi būtu fiziskie pierādījumi, šī lapa nav par šādiem pierādījumiem. (Tālāk šajā J&A sadaļā šis jautājums tiks iztirzāts detalizētāki). Saprotiet, ja kāds uztver Bībeli ar domu, ka tā nevar būt patiesa, pierādījums ātri tiks nonivelēts līdz pierādījumam, kas pamato pasakas patiesību. Izvērtējot pierādījumu bez Dieva, kā nepieciešamo pamatu saprātīgai spriešanai, ar kuru tu izdari spriedumus, tavai spriešanas spējai tiek piešķirta augstāka autoritāte nekā Dievam. Dievs ir Kungs pār mūsu spriešanas spēju, nevis tas, kurš iztop tai.

Fiziska pierādījuma lietošana, lai pierādītu, ka Bībele visticamāk ir patiesa, nav labāka par intelektuālu un loģisku pierādījumu, kas pierāda, ka Bībelei ir jābūt patiesai. Mēs varam zināt, ka Bībele ir patiesa, jo tā apstiprina savu patiesību un pierāda to ar pretējā neiespējamību! Mums ir pamatojums vispārējiem, nemateriāliem un nemainīgiem likumiem tikai tāpēc, ka Bībele ir patiesa. Tikai Dieva atklāsme (par Viņu pašu) mums caur Viņa Vārdu ir mūsu pamats racionālai domāšanai. Mēs lietojam racionālu domāšanu, tādēļ mēs varam zināt, ka Bībele ir patiesa. Mēģinājums lietot loģiku, lai mēģinātu atspēkot vienīgo iespējamo loģikas avotu, būtu sevis paša atspēkošana.

 

Kādas autoritātes vadīti kristieši apgalvo, ka Bībele ir viņu galīgā autoritāte?

Jebkurš galējās autoritātes uzstādījums ir pašautorizācija. Ja mēs lietojam jebkuru citu autoritāti, ar kuru piešķirt autoritāti Bībelei, tad ŠĪ autoritāte kļūst par mūsu galējo autoritāti. Piemēram, ja mēs sakām, ka mēs pieņemsim Bībeli kā mūsu galējo autoritāti tikai tad, ja pilnīgi visi literārie zinātnieki teiks, ka tā ir patiesa, tad šie zinātnieki (nevis Bībele) kļūst par mūsu autoritāti. Tādēļ kristieši nostāda Bībeli kā galējo autoritāti, jo, kā Dieva Vārds, tā pati par sevi ir autoritāte. Esmu pārliecināts, ka daudzi cilvēki teiks: „Bet tā ir riņķveida loģika!” (lietot to, kas ir jāpierāda pierādījumā). Ir jāapzinās, ka ikviens autoritātes pieprasījums veidojas no riņķveida loģikas, bet ne visi var būt derīgi (lasīt – tikai viens ir derīgs).

Ja tu neesi kristietis, es jautāju: „Kas ir tava galējā autoritāte?” Vairums „neticīgo” šo jautājumu nekad nav nopietni apsvēruši, bet bieži skan atbilde: „Mans cilvēka saprāts.” Pēc tam es jautāju: „Ar kā autoritāti tu lieto cilvēka saprātu kā galējo autoritāti?” „Umm..ar manu cilvēka saprātu?” Šī loģika ir riņķveida visu laiku!

Lai galējā autoritāte būtu derīga, tai, pirmkārt, ir jāpieprasa galējās autoritātes statuss un tad iekšēji jāpierāda pašai sevi. Pretnostatīsim „neticīgā” un kristieša uzskatus.

„Neticīgā” uzskata pirmā liktenīgā kļūda – tā ir pilnīgi patvaļīga (pilnīgi atkarīga no indivīda), tādēļ šis uzskats nav kā nemainīgs likums un zaudē jebkuru nepieciešamības pakāpi. Ja šis būtu tas gadījums, neviena galējā autoritāte nevarētu būt „pareiza” jeb „patiesa” un nevienu nevarētu vainot par viņu paša galējās autoritātes uzspiešanu.

Otrā liktenīgā kļūda ir attieksmes neatbilstība šādam uzskatam. „Neticīgie” varētu uzstāt, ka viņi paši sev ir galējā autoritāte, bet diezgan bieži (un labi, ka tā) nedzīvo pēc šāda principa, bet pakļaujas augstākai autoritātei.

Un tas mūs aizved līdz „neticīgā” uzskata trešajai liktenīgajai kļūdai par galējo autoritāti – šāda uzskata sekām. Ja cilvēki darītu to, ko viņi bieži vēlētos darīt (un nepakļautos augstākai autoritātei), būtu anarhija. Ja, piemēram, kāds ar savu saprātu un autoritāti izlemtu veikt ļaunu darbību, nebūtu nekāda iemesla viņu apturēt, jo pēc definīcijas būtu pareizi un taisnīgi viņiem tā rīkoties.

Pretnostatiet šos trīs punktus (kļūdas) kristieša ticībai – Bībele ir Dieva Vārds un tādēļ ir mūsu galējā autoritāte. Pirmkārt, Bībele kā galējā autoritāte nav patvaļīga. Tas ir pierakstīts Vārds, kas ir pilnīgi noteikts un likums pēc būtības. Otrkārt, kristieši dažreiz ir nekonsekventi savā pakļāvībā Bībelei (kā galējai autoritātei), taču šī nepakļāvība ir savienojama ar Bībeles aprakstu par samaitāto cilvēka dabu. Un treškārt, ja vispārēji realizētu tādus nepārprotamus likumus, kā „mīlēt ienaidnieku”, „pagriezt otru vaigu” vai „dari citiem to, ko vēlies, lai dara tev”, tie nebeigtos ar anarhiju, bet nodrošinātu mieru.

Papildinot iepriekšējos punktus – Bībele māca, ka patiesības (par Dievu un Viņa Vārdu) noliegšana noved pie „muļķības” un „tukšas prātošanas”. Es ceru, ka apskatot citus pasaules uzskatus, tev šis apgalvojums kļūs arvien saprotamāks.

Bībele apgalvo, ka ir mūsu galējā autoritāte un ka ir vienīgā grāmata, kas piešķir racionalitātei un cilvēka pieredzei jēgu, un pie tam saka, ka patiesības (par Dievu) noliegšana noved pie muļķības. Līdz ar to Bībele ir uzskatāma par Dieva Vārdu (mūsu galējo autoritāti) un pierāda to.

 

Kādēļ Dievam, kas pierādīts šajā lapā, ir jābūt kristietības Dievam?

Dievam, kurš ir pierādīts šajā lapā, ir jābūt kristietības Dievam, jo Viņš ir vienīgais Dievs, kas šeit ir pierādīts un vienīgais, kas pastāv. Neviena cita versija par Dievu nav loģiski attaisnojama. Kristietības Dievs ir vienīgais Dievs, kurš piešķir jēgu cilvēka pieredzei.

Kopā ar Bībeles patiesību un autoritāti, labākais pierādījums kristietības patiesībai ir to cilvēku novešana līdz absurdam, kas noliedz tās patiesumu. Ja tu par to gribi pārliecināties pats, tikai pajautā „neticīgajam”, no kurienes radās Visums – no kurienes radās vispārējie, nemateriālie un nemainīgie likumi. Tām atbildēm, kuras es esmu dzirdējis, ir nepieciešama daudz lielāka ticība par manējo.

Meklēt citu Dievu ir tas pats, kas uz jautājumu „cik ir 2+2” meklēt citādāku atbildi nevis „4”? Protams, ir daudz citu atbilžu šim matemātiskajam jautājumam, bet neviens man nav jautājis: „Kā būtu ar 5, 9 vai 3286428?” Daudzi cilvēki – vai nu izvairoties no atbildības vai viņiem ir citi iemesli – mēģina veidot citus „dievus”, bet kad ir zināma pareizā atbilde, tālāk meklēt nav nepieciešams.

Tiem, kuriem joprojām ir jautājumi par citiem pasaules uzskatiem, lūdzu, izlasiet CITI PASAULES UZSKATI (tulkotāja piezīme: raksti angļu valodā adresē http://proofthatgodexists.org/other-worldviews.php). Saraksts ir tapšanas stadijā, bet ņemot vērā šīs lapas apmeklētību, es ceru, ka tā kļūs piesātināta.

 

Vai tad nav daudzi ceļi pie Dieva?

Ir neskaitāmi daudz veidu, lai izveidotu „dievus”, bet ir tikai viens veids kā nonākt pie patiesā, dzīvā kristietības Dieva.

Jēzus teica: „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.“ (Jāņa 14:6)

 

Vai uzstāt, ka kristietība ir ekskluzīva patiesība, nav augstprātība un iemesls, kādēļ tiek uzsākti kari?

Pirmā lieta, kas mums ir jāņem vērā diskutējot par šo tēmu, ir, ka tikai tādēļ, ka kristietība ir patiesa, mums ir absolūtās morāles avots, ar kuru mēs varam tiesāt darbības, ko veic cilvēki, kuri uzsāk netaisnus karus un atņem nevainīgas dzīvības. Bez absolūtajiem morāles likumiem un Dieva, kurš padara tos iespējamus, ir pilnīgi nenozīmīgi, ko viens „matērijas maiss” nodara citam „matērijas maisam”.

Nākamā vērā ņemamā lieta – tas, kurš Jēzus vārdā uzsāk netaisnu karu, to darītu pavisam pretēji tām mācībām, par kurām viņš it kā cīnās. Jēzus mums mācīja „mīli savus ienaidniekus un mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, tādēļ nosodīt kristietību dēļ tiem, kuri darbojas pretēji Kristus mācībām, nebūtu nekādas jēgas. Kristieši un tā sauktie kristieši ir izdarījuši briesmīgas lietas, bet tās nevajadzētu attiecināt uz to ticību, pēc kuras viņi nedzīvo. Iedomājieties gadījumu, ka tu esi atklājis, ka persona, kura mācīja tev algebru, izrādās ir pedofils – vai tas algebru padarītu mazāk patiesu?

Mans draugs, kura nav kristiete un, kā izrādās, ir veģetāriete, pateica man, ka viņa nevarētu kļūt par kristieti dēļ visām tām šausmīgajām lietām, kuras ir izdarījuši tā sauktie kristieši. Es jautāju viņai, ja viņa ietu uz veģetāriešu sanāksmi un redzētu, ka ikviens cilvēks nočieptu kādu gaļas gabalu, ko vēlāk apēst, vai tad viņa pārstātu būt par veģetārieti? Protams, ka viņa teica, ka viņa nepadotos un nepārtrauktu būt par veģetārieti, jo viņas veģetārismam nav nekāda sakara ar citu cilvēku uzvedību. Ir neloģiski atteikties no filozofijas, ja tā tiek sagrozīta.

Lai gan patiesība pati par sevi nav augstprātīga, tie, kuri uzstāj, ka zina to, noteikti var kļūt augstprātīgi. Patiesība pēc pašas būtības ir ekskluzīva. Ja kaut kas ir patiess, tad visam pārējam (pretējam) ir jābūt nepareizam. Varētu būt tādi cilvēki, kuri uzstāj, ka patiesība nav ekskluzīva, bet kā mēs redzējām šīs mājas lapas pirmajā lapā, arī šāds uzstādījums ir ekskluzīvs patiesības uzstādījums. Ja patiesība būtu augstprātīga, vai tad cilvēki, kuri uzstāj, ka „Absolūtā patiesība neeksistē” vai „Kristietība ir nepareiza”, arī nevar būt uzskatāmi par augstprātīgiem? Gandrīz visas lielākās reliģijas vismaz kaut kādā pakāpē uzstāj ekskluzivitāti, un pat tām reliģijām, kas apgalvo, ka visas reliģijas ir patiesas, būtu jāizslēdz ekskluzīvās reliģijas, kas apgalvo, ka pirmās ir nepareizas. Ja cita reliģija neuzstāj savu patiesīgumu, kādēļ lai kāds tai ticētu?

Šķiet, ka ekskluzīvā patiesība netraucē cilvēkiem, kad viņi norēķinās ar viņu bankas kasieriem, bet bieži tie paši cilvēki sajūt riebumu dzirdot patiesību, ka viņi ir grēcinieki un cietīs no Dieva dusmām, ja vien viņi nenožēlos grēkus. Patiesības izdalīšana nemīlošā veidā ir grēks un pretēji Kristus mācībai. Izdalot patiesību, ka mēs esam grēcinieki un ka Kristus ir vienīgais ceļš pie Dieva, tas būtu jādara tā, ka šis veids slavina pašu mīlestības avotu.

 

Ja Dievs ir visspēcīgs un labs, kādēļ šajā pasaulē ir ļaunums un ciešanas?

Bībele māca, ka Dievs IR visspēcīgs un labs. Šajā pasaulē ir ļaunums. Vienīgā atbilde uz jautājumu, kādēļ šajā pasaulē ir ļaunums un ciešanas, skan: „Tā iemesla dēļ, ar kuru Dievam pilnīgi pietiek.”

 

Bet es pašlaik ciešu. Kādēļ Dievs to nepārtrauc?

Es nezinu, kādēļ. Dievs to varētu apturēt, Viņš arī varētu to nedarīt. Bet es zinu šo:

Romiešiem 8:28: “Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti.”

Ne tikai dažas lietas, ne tikai labās lietas, kas notiek ar mums, bet VISAS lietas, pat mūsu šausminošākie piedzīvojumi, pat mūsu ļaunākās bēdas. Šo visu ļoti labi apkopo viens no maniem mīļākajiem citātiem:

Lai arī kas būtu labs Dieva bērniem, viņi to iegūs, un viss, kas viņiem ir, tuvina viņus debesīm; tādēļ, ja nabadzība būtu laba, viņi to iegūs; ja pazemošana būtu laba, viņi to iegūs; ja pārbaudījumi būtu labi, viņi tos iegūs; ja bēdas būtu labas, viņi tās iegūs; tas viss, kas mums ir, kalpo mūsu vislielākajam labumam. (Richard Sibbes)

Citāts, kas piedēvēts Mātei Terēzei, arī noved pie kāda skatījuma:

Visļaunākās ciešanas uz zemes un dzīve, kas ir pilna ar visnežēlīgākajām spīdzināšanām uz zemes, debess gaismā netiks uztverta nopietnāk par vienu nakts pārlaišanu neērtā viesnīcā.

Kamēr dažiem mūsu esošo ciešanu samazināšana pretnostatot šīs ciešanas mūžībai ar Dievu varētu būt atvieglojums, citi joprojām mēģina izdomāt – kā Dievs lieto mūsu ciešanas Viņa brīnišķīgajam nodomam. Dažas lietas kristietībā ir dievišķs noslēpums, iespējams tādēļ, ka mums nav lemts saprast šīs lietas vai arī mūsu ierobežotie prāti nekad nesapratīs tās.

Jesajas 55:8-9: „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs. „Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām.”

Ciešanas dažus noved līdz sarūgtinājumam, dusmām un vēlāk līdz Dieva noliegšanai, bet ciešanas var dot arī pretēju efektu, kā to māca Bībele:

Romiešiem 5:3-5 „(..) ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”

Dievs zina par mūsu ciešanām. Paša Dieva Dēls – Jēzus Kristus – pacieta vissmagākās ciešanas uzņemoties visas pasaules grēkus, kad Viņš nomira pie krusta. Tā kā ļaunākās ciešanas var nest labāko rezultātu, protams, mēs varam ticēt Dievam, ka – ja mēs mīlam Viņu, mūsu ciešanas būs mūsu galīgā labuma dēļ. Labāk aicini Viņu būt klāt tavās sāpēs nekā lūdz Dievam atbrīvot tevi no ciešanām. Ja tu mīli Dievu, Viņš iestrādās Savu gribu tevī, lai tev būtu mūžīga labklājība. Vai tas jau nav pietiekami, lai mīlētu Dievu?

 

Kas ir grēks un kāpēc es esmu grēcinieks?

Bībele māca, ka mēs esam radīti pēc Dieva līdzības. Dievam ir daudzas īpašības, kuras nav mums. Piemēram, mēs neesam tikai labi, visvareni un viszinoši. Kā tad mēs esam radīti Dieva līdzībā? Mēs esam radīti Dieva morāles līdzībā. Dieva likums nav noteikumu komplekts, kurus Dievs patvaļīgi uzliek cilvēcei. Dieva likums ir Dieva morālā rakstura atspoguļojums. Likums ir „kas Dievs ir”. Dievs ir pilnīgs, tādēļ Viņa likums arī ir pilnīgs. Tā kā mēs esam radīti Dieva morālajā līdzībā, Viņa likuma prasības ir „ierakstītas mūsu sirdīs”. Tādēļ mēs zinām atšķirt labo no ļaunā un darām lietas pareizi, lai atspoguļotu Dieva raksturu. Mums nevajadzētu zagt, piemēram, ne jau tāpēc, ka zagšana ir slikta (kas tāda ir), bet tāpēc, ka Dievs nav zaglis un mēs esam radīti Viņa līdzībā.

Tādējādi grēks ir atkrišana no tā, kādus Dievs mūs ir radījis, un Viņa apmelošana ar to, kā mēs dzīvojam. Mēs visi esam grēcinieki, jo, pirmkārt, mēs mantojam Ādama grēku un, otrkārt, mēs visi atkrītam no Dieva prasības ievērot Viņa likumu.

Daži cilvēki saka, ka visi grēki ir vienādi slikti. Vai tas ir saprātīgi, ka slepkavība var būt tajā pašā līmenī, kurā atrodas „baltie meli”? Protams, šie grēki krasi atšķiras pēc to smaguma pakāpes, bet tie abi rada mūsu nepaklausību Dieva žēlastībai, jo abas darbības ir melošana par Dievu.

Tā vietā, lai kritizētu vienīgo iespējamo taisnīguma avotu par Viņa taisnīguma izpratnes trūkumu, mums būtu jāapsver, cik patiesībā šausmīgai ir jābūt melošanai par Dievu, lai garantētu mūžību Ellē neatkarīgi no mūsu izdarītā grēka.

 

Kādēļ man ir jānožēlo?

Mums visiem ir jānožēlo, jo mēs esam grēcinieki un sods par grēku ir nāve un mūžīga izraidīšana Ellē. Mums ir jānožēlo, lai saņemtu dzīvību un mūžību ar Dievu. Bībele māca, ka „(..)jūs nepiederat sev pašiem (..) Jo jūs esat dārgi atpirkti.” (1. Korintiešiem 6:19-20). Mēs esam apvainojuši mūsu Veidotāju ar mūsu dzīves veidu un mums ir jānožēlo, lai būtu taisni ar Dievu. Dzīvošana Dieva dusmās un pastāvīgi meklēt ceļus, lai izbēgtu no Viņa, nav veids kā dzīvot.

Daži cilvēki domā, ka vienīgais nožēlošanas iemesls ir tikšana uz debesīm. Lai gan šis ir patiešām labs iemesls nožēlošanai, tas tomēr būtu tas pats, kas zvanīšana auto evakuatoram, lai aizvilktu auto uz jūsu garāžu, kad tā ir salūzusi. Mums ir jānožēlo, lai „salabotu mašīnu”. Cilvēka „mašīna” bija domāta, lai brauktu ar Dieva enerģiju, un viss cits, ar ko mēs cenšamies braukt, uz brīdi iedarbinās motoru, bet galu galā iznīcinās auto.

Vārds „nožēlot” nozīmē domāšanas maiņu. Mums ir jāmaina veids, kā mēs domājam un pakļaujamies tam, ko mums atklāj Dievs, lai izprastu jebkādas zināšanas vai pieredzi. Mums ir jāmaina mūsu domas par mūsu dzīves veidu un mums vajadzētu dzīvot Dievam nevis pašiem sev. Tas nav tā, ka mums visiem ir jākļūst par baznīcas kalpiem, bet mums būtu jābūt sētniekiem, medmāsām vai picas piegādātājiem, kuri ir dzīvi Kristū, nevis kuri ir miruši savā grēkā. Jēzus nenāca, lai sliktus cilvēkus padarītu par labiem, bet padarīt cilvēkus, kuri miruši savos grēkos, dzīvus.

 

Kādēļ man būtu jākļūst par kristieti?

Tev būtu jākļūst par kristieti, jo kristietība ir patiesa.

Savas mājas lapas ievadlapā es minēju, ka šī lapa nav par to, vai esi apmierināts, laimīgs, mierīgs, esi pats sev apnicis vai domā, ka esi kļūda. Protams, kristietība piedāvā vienīgo drošo cerību šajā un nākamajā dzīvē, taču mums vajadzētu kļūt par kristiešiem, jo kristietība ir patiesa un Jēzus Kristus ir patiesība.

Būt kristietim nav tas pats, kas lūgt Dievam dot spēku dzīves grūtību pārvarēšanai. Būt kristietim ir lūgt Kristu, lai Viņš dzīvotu tevī un BŪTU tavs spēks. Kad tu dodies uz lidostu, tu nelūdz biļešu aģentam dot tev spēju ar paša spēkiem aizlidot līdz tavam galamērķim. Tu lūdz, lai tevi ar lidmašīnu aizved. Neviens nav spējīgs dzīvot taisnīgu dzīvi ar paša spēkiem. Kļūt par kristieti nozīmē uzticēties Kristum – lai Viņš ved tevi cauri dzīvei pilnībā paļaujoties uz Viņu. Salamana pamācības 3:5-6 „Paļaujies uz To Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz sava prāta gudrību, bet domā uz To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas.”

 

Kā man kļūt par kristieti?

Romiešiem 10:9 „Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.” TAS ir kā tu kļūsti par kristieti.

Tikai Dievs zina, ka tu patiesi esi veicis šo apņemšanos, jo Dievs pats ir tas, kurš šādu apņemšanos padara iespējamu.

Romiešiem 3:10-11 „(..) nav neviena taisna, it neviena. Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu.” Ja tu esi nonācis līdz saprašanai un ticībai, tas nav tādēļ, ka esi kaut ko izdarījis vai sapratis. Ja esi gatavs ticēt un būt izglābts, tad tas ir tikai tāpēc, ka Dievs tevi sauc; sauc tevi vārdā. Tā ir vienīgi Dieva žēlastība, ja kāds kļūst par kristieti.

Efeziešiem 2:8 „Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana. Ne ar darbiem, lai neviens nelielītos.”

Ievērojiet, ka šis pants saka, ka tā ir Dieva dāvana, nevis dāvana no Dieva. Tu vari būt izglābts, jo Kristus tevis dēļ un tevī ir veicis nāves un augšāmcelšanās glābšanas darbu.

Kristietība atšķiras no visām citām pasaules reliģijām ar to, ka visās citās reliģijās tev ir kaut kas JĀDARA, lai izpelnītu labvēlību no šiem fiktīvajiem Dieviem. Kristietībā tas ir tas, kas ir IZDARĪTS tevī un tevis dēļ, kas ļauj tev stāvēt bez vainas Dieva priekšā. Ja tu esi pamudināts izvērtēt savas darbības, kuru dēļ tu esi glābts, nevis to, ko Kristus uz krusta ir izdarījis tev, tad tu meklē nepareizā vietā.

Tā ir mana cerība un lūgšana, lai Dievs būtu padarījis iespējamu tev atzīt Jēzu Kristu kā tavu Kungu (Tas, kurš tev ir galējā autoritāte) un Glābēju (Tas, kurš izglābj tevi no likteņa, kuru esi pelnījis), lai tu vari nožēlot savus grēkus un izbaudīt mūžīgas attiecības ar Viņu.

 

Labi, esmu kristietis, ko tagad?

Vispirms apzinies, ka Jēzus Kristus Lūkas 15:7 teica, ka prieks ir debesīs, kad grēcinieks nožēlo grēkus.

Kristietība ir attiecības ar tavu Veidotāju. Tagad tev vajadzētu mācīties, cik daudz vien vari, par To, ar kuru tu esi attiecībās, lasot Viņa vārdu. Es ieteiktu sākt ar Jaunās Derības Evaņģēlijiem. Šajā Vārdā tu vari mācīties par Dievu un ko Viņš no tevis, kā Kristus sekotāja, prasa. Tā kā tu esi attiecībās ar Dievu, tev ir jāsazinās ar Viņu caur lūgšanām un jāmeklē Viņa vadība savai dzīvei caur Viņa vārdu.

2. Korintiešiem 10:5 māca mums, lai „uzvaram visus prātus, lai tie ir Kristum paklausīgi”.

Ebrejiem 10:25 „neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.”

Tas nozīmē, ka tev vajadzētu atrast baznīcu, lai dotu un saņemtu iedrošinājumu savās gaitās un slavētu Dievu. Ir ļoti svarīgi atrast baznīcu, kura tikai Bībeli tur kā galējo autoritāti pār cilvēci. Ja tu ej uz baznīcu un tu nejūties laipni aicināts vai viņi dara dīvainas lietas, ka viņi nevar attaisnot Dieva vārdu, meklē citu baznīcu. 1. Tesaloniķiešiem 5:51-52 saka: „pārbaudait visu; kas labs, to paturiet!Atraujaties no visa, kas ļauns.”

Kā kristietis tu vari neuztraukties un būt pārliecināts, ka tavi grēki ir izpirkti un ka tu pavadīsi mūžību ar Dievu pat tad, ja tu to neesi pelnījis. Lūk, tās ir Labās Ziņas. Es ceru, ka tev ir brīnišķīgs garīgais ceļojums un ar nepacietību vēlos to dzirdēt no tevis. Es beigšu atbildēt uz šo jautājumu ar vārdiem no Filipiešiem 4:4-9:

„Priecājieties iekš Tā Kunga vienumēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties! Jūsu lēnība lai kļūst zināma visiem cilvēkiem; Tas Kungs ir tuvu. Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā. Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū. Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Un, ko jūs esat mācījušies un saņēmuši un dzirdējuši un redzējuši pie manis, to darait. Un miera Dievs būs ar jums.”

 

Kādas ir debesis?

Es nezinu, kādas ir debesis, bet es zinu šo:

„ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis,

to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” 1. Korintiešiem 2:9 

 

Vai Dievs izvēlas mūs vai mēs izvēlamies Viņu?

Esmu pārliecināts, ka no iepriekšējām atbildēm, tu esi secinājis, ka patiesībā Dievs ir tas, kurš izvēlas mūs, nevis mēs izvēlamies Dievu. Es vēlos mazliet vairāk iedziļināties šajā jautājumā, ka patiesību kā tādu varētu būt grūti saprast. Ir kāda analoģija, kura pēc manām domām varētu palīdzēt. Vīrs vārdā Cornelius Van Til stāstīja studentiem šo stāstu savās lekcijās. Stāsts bija apmēram šāds:

Bija kāds vīrs, kurš savā pagrabā strādāja pie tāda seruma izstrādes, kas atgriezīs mirušos pie dzīvajiem. Pēc daudziem gadiem viņš visbeidzot nonāca pie formulas, kas, pēc viņa domām, sasniegs šo mērķi. Sajūsmināts viņš sadalīja šo jauno serumu daudzās dozās, sakārtoja savu aprīkojumu, novietoja to savas mašīnas kravas telpā un aizbrauca uz vietējo kapsētu. Pie kapsētas viņš uzstādīja savus galdus, izklāja serumus un pilnā balsī kliedza: „NĀCIET UN SAŅEMIET!!!”

Saprotiet, lai mēs vispār varētu kaut vai dzirdēt Jēzus Kristus Labās Ziņas, vispirms Dievam ir „jāatgriež mūs atpakaļ dzīvē”.

Ir kristieši, kuri maldīgi uzskata, ka vislabāko un vienīgo dāvanu, ko mēs varam dot Dievam, ir izvēlēties Viņu. Neapšaubāmi mums ir jāizvēlas Viņš, bet tas ir Dievs, kas šādu izvēli padara iespējamu. To var ļoti skaidri ieraudzīt tad, kad kristieši lūdz par citu cilvēku izglābšanu (esmu pārliecināts, ka visi kristieši ir to darījuši). Kas ir tas, ko mēs lūdzam izdarīt Dievam, kad mēs lūdzam citu cilvēku izglābšanu? Protams, mēs nelūdzam Dievam, lai Viņš liek cilvēkiem pašiem izvēlēties Viņu, jo – vai tad arī tā nebūtu Dieva darbība?

Grūtības, kuras ir daudziem cilvēkiem ar šo konceptu, ir mēģinājums saskaņot Dieva suverenitāti ar mūsu brīvo gribu. Bībele māca, ka Dievs ir suverēns pār VISU. Bībele māca, ka mums ar savu gribu ir jāizvēlas Dievs. Tad rodas jautājums, kā Dievs ieplāno mūsu brīvās izvēles, lai tās būtu pilnīgi saskaņā ar Viņa plānu un tajā pašā laikā mēs izvēli izdarītu brīvi. Atbilde: es nezinu. Dievs ieplāno (tulkotāja piezīme: ņemot vērā visas iespējas), ko mēs izvēlamies, un mēs esam pilnībā atbildīgi par mūsu izvēlēm.

Mums ir „jāļauj Dievam būt Dievam”. Būs lietas, kuras mēs nevaram izprast, bet mums ir jāatceras, ka „Dieva domas nav mūsu domas un Viņa ceļi nav mūsu ceļi”, kā tas ir teikts Jesajas grāmatā 55:8. Par Dieva ceļiem ir ļoti daudzas mums nesaprotamas lietas. Šeit mums ir jāuzticas Viņam.

 

Ja kristiešu ticība nav „akls lēciens”, kas tad tas ir?

Daži cilvēki uzskata, ka ticība ieņem to vietu, kuru atstāj saprāts. Ar kristieša ticību tas tā nav. Saprāts pieprasa pamatu, kuru var nodrošināt tikai Bībele. Ir tikai divas iespējas, vai nu mēs mēģinām izprast mūsu ceļu UZ Bībeles patiesību, vai arī mēs domājam izejot NO Bībeles patiesības. Pirmā izvēle mēģina nonākt pie ticības bez pamatojuma attiecībā uz saprāta instrumentiem, otrā izvēle noliek Bībeli kā pamatu patiesībai un pamatojumu visam saprātam.

Ticība nav bez saprāta. Ticība nav pāri saprātam vai pretēja saprātam. Patiesībā saprātam ir nepieciešama ticība. Ikviens sāk no ticības, bet ne visi to atdzīst. Tie, kuri sevi sauc par neticīgajiem, saka, ka viņi kā sākuma punktu izmanto saprātu nevis ticību. Tad mums ir jājautā, kas ir viņu iemesls, lai uzticētos saprātam? Lieta tāda, ka viņiem nav iemesla, lai uzticētos saprātam, viņu saprātā ir „akla ticība”.

Ikviens sāk no ticības. Jautājums nav par to, vai mēs sākam no ticības, bet gan par to, vai mēs ticību ieliksim Dievā vai cilvēkā.

„Neticīgo” ticība nevar iedot iemeslu saprātam. Kristiešu ticība no otras puses ir pamats visām zināšanām. Bībele māca, ka „(..)Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.”(Kolosiešiem 2:2-3) un ka „Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums.” (Salamana pamācības 1:7)

Kristiešu ticība nav akla, drīzāk ir priekšnosacījums racionālai domāšanai.

 

Kā kristieši izskaidro vispārējos, nemateriālos un nemainīgos likumus?

Kristieši izskaidro vispārējos, nemateriālos un nemainīgos likumus tā, kā tie atspoguļojas pašā Dieva būtībā.

Bībele skaidro nemateriālā būtību Jāņa 4:24, kurā teikts: „Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.”

Maleahijas 3:6 Dievs saka: „Jo Es esmu Tas Kungs, un Es nepārveidojos,(..)” skaidrojot Viņa nemainīgo būtību.

Psalmi 90:2 saka: „(..) Pirms kalni radušies, pirms zeme un pasaule radīta, Tu esi no mūžības uz mūžību, ak, Dievs!”, un Psalmi 139:7-10 saka: „Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur. Ja man būtu rītausmas spārni un es nolaistos jūras malā, tad arī tur mani vadītu Tava roka un Tava labā roka mani turētu.”, skaidrojot Dieva vispārīgumu.

Loģikas, matemātikas, zinātnes un morāles likumi atspoguļo Dieva domāšanu un raksturu un to, ko Viņš ir radījis, lai sasniegtu Viņa nolūkus.

Jeremijas 33:25 Dievs runā, kā Viņš „nostiprināja debess un zemes likumus”. Šie vispārējie, nemateriālie un nemainīgie likumi ir pamats visām zināšanām un ir iesakņotas Dieva vārdā. Apustulis Pāvils savā vēstulē Kolosiešiem (2:2-3) teica: „Viņu sirdīm jātop stiprinātām ar mīlestības pilnu pamācību, lai viņi bagātīgi iegūtu atziņas pilnību un izprastu Dieva noslēpumu, proti, Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības.”

Protams, ka ikviens lieto vispārējos, nemateriālos un nemainīgos likumus, bet daudzi tā dara, lai noliegtu vienīgo iespējamo avotu šiem likumiem. Kristietība sludina to avotu, kuru varētu apkopot Kristus teiktajā: „(..) jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5).

 

Kādēļ gan tu nelieto „tradicionālos” argumentus par Dieva eksistenci, piemēram, „kosmoloģijas” argumentu?

Lielāka problēma ar „pierādījuma” tipa argumentiem ir, ka tie nostāda cilvēku kā tiesnesi pār Dievu, tā vietā, lai Dievu noliktu kā tiesnesi pār cilvēku. Saprotiet, pat ja ar pierādījuma tipa argumentu kāds ir pārliecināts, tās personas galējā autoritāte ļoti viegli varētu arī palikt par viņa paša spējas izprast, nevis pāriet Dievam.

Bieži sastopams ir nepareizs uzskats, ka kristietis un „neticīgais” atrodas uz kopēja filozofiska pamata, bet kristietis vienkārši tic dažām papildus lietām, kurām „neticīgie” netic. Ja tā būtu, tad būtu ideāls iemesls mēģināt domāt ar „neticīgo” un parādīt pierādījumus, lai viņi arī varētu lietot savu patstāvīgo saprātu un nonāktu pie šīs papildus ticības. Problēma ir tajā, ka, tajā brīdī, kad tu lieto tradicionālos argumentus, tu apstiprini, ka neticīgais var lietot loģiku un saprātu, lai novērtētu viņus. Tu aizdod uzticību pasaules uzskatam, kas neatbalsta loģiku vai saprātu.

Nepārprotiet mani, es uzskatu, ka pierādījuma argumenti ir brīnišķīgi – kristiešiem, bet šo argumentu lietošana apoloģētikā (ticības aizstāvēšana), man liekas, ir pretrunā ar to, ko māca Bībele. Bībele māca, ka ikviens zina Dievu, bet tie, kuri noliedz Viņu, „savā netaisnībā apslāpē patiesību”. Apoloģētika nav par pierādījumu došanu nezinošam, bet izgaismo patiesības apspiešanas muļķību. „Pierādījuma” argumenti galu galā pierāda, ka Dievs „ļoti iespējams” vai „visticamāk” pastāv, bet tie neatbilst bībeliskai mācībai, ka Dieva esamība ir neizbēgama.

Sākumā, kad es plānoju šo mājas lapu, es pētīju, kurš no visiem būtu, manuprāt, vislabākais arguments par Dieva eksistenci. Es (kā kristietis) patiešām izbaudīju šo argumentu (vienu no viņiem es iekļaušu šīs atbildes beigās) patiesību un spēku. Lai nu kā, esmu atklājis, ka šo „pierādījumu” argumenti neatstāj nekādu īpašu iespaidu uz tiem, kas netic, ka eksistē Dievs. Protams, Dievs var lietot šos argumentus (esmu pārliecināts, ka ir lietojis), lai vestu cilvēkus pie Sevis, bet man liekas, ka šis nav tas veids, ko Dievs mums ir devis, lai aizstāvētu savu ticību. Paldies Dievam, man tika parādīts „sākotnējā pieņēmuma” jeb (atļaušos apgalvot) bībeliskais piegājiens.

Kristiešiem vajag izaicināt citu pasaules uzskatu „sākotnējos pieņēmumus” un, cik vien mīlošā veidā iespējams, novest tos līdz absurdam. Kristieši jau iepriekš pieņem (ņem par pamatu), ka Dievs pastāv un tādēļ mums ir pamats vispārējiem, nemateriālajiem un nemainīgajiem likumiem. Mums vajag pajautāt materiālistam, piemēram, kā viņi var izskaidrot, pamatojoties uz viņu sākotnējo pieņēmumu, šādus likumus, ja visums ir veidots pilnībā no matērijas.

Esmu ar pierādījumiem mēģinājis „neticīgajiem” (kuri saka, ka nav iespējams nevainojamam Dievam pastāvēt tādā visumā) izskaidrot, kas ir mūsu visumā esošā ļaunuma un ciešanu iemesli. Tagad es izaicinu to cilvēku sākotnējos pieņēmumus, kuri noliedz Dieva eksistenci. Kā gan, saskaņā ar viņu pasaules skatījumu, viņi var taisnīgi nošķirt labo no ļaunā? Viņi to var izdarīt tikai tad, ja viņi nonāk pretrunā ar viņu ticības pamatiem. Viņiem ir jāaizņemas idejas par pareizo un nepareizo no kristiešu pasaules uzskata pat tad, kad viņi izsaka savus iebildumus.

Neskatoties uz to, kristiešiem pierādījuma argumenti brīnišķīgi var kalpot kā uzticības aizdošana tam, kam viņi jau tic. Mans mīļākais pierādījuma arguments ir „Kosmoloģiskais” jeb „pirmā cēloņa” arguments. Vienkārši sakot „visam, kas sāk pastāvēt, ir jābūt cēlonim”. Argumentējot, ka visumam bija jāsāk eksistēt, man patīk absolūti bezgalīgas pagātnes neiespējamības arguments. Ja visumam būtu bezgalīga pagātne, mēs nekad nevarētu nokļūt līdz „tagad”. Es lietoju „mūžīgas, kosmiskas video kameras” ilustrāciju:

„Ja vēlaties, iedomājieties, ka viss, kas vispār ir noticis visumā, ir ticis ierakstīts tādā kā mūžīgajā, kosmiskajā video iekārtā un tu vēlētos noskatīties kaseti no sākuma, lai redzētu, kā tas viss ir noticis un tā rezultātā tu sēdi sava datora priekšā. Diemžēl tādēļ, ka šī kasete ir par bezgalīgu pagātni bez sākuma, nospiežot atpakaļ attīšanas pogu, iekārta nekad neapstātos. Tu neko neredzētu, jo bezgalīgajai pagātnei nebūtu nākotnes. Vienīgā piemērotā uzkoda pie šādas filmas, manuprāt, būtu bļoda ar tikko eksistencē uzceptu popkornu.”

Visuma radīšanu ir veikusi kāda esība, kura atrodas ārpus laika jeb ir mūžīga. Tieši tā, kā Bībele raksturo Dievu. Lielisks arguments kristiešiem, bet ne apoloģētikai.

 

Kādēļ izjūk tik daudz laulību?

Pirmkārt, nevienam nav vajadzīga ironija no cilvēka, kurš nekad nav bijis laulībā un kurš stāsta citiem, kādēļ gan izjūk tik daudz laulību. Es apzinos, ka šis jautājums neiederas šīs lapas kontekstā, taču es nesen dzirdēju kristieša laulību konsultanta runu un man likās, ka tā informācija bija pietiekami svarīga, lai ar to dalītos.

Iemesls, kādēļ izjūk laulības, ir, ka tās ir uzceltas uz nepareiziem pamatiem. Tās ir uzceltas un „iemīlēšanās” pamata. Tas varētu pārsteigt kādu, taču ļaujiet man paskaidrot. Bībeliskā mīlestības definīcija vislabāk ir apkopota zināmajā rakstu vietā no 1. Korintiešiem 13:4-8

Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies.

Šajā mīlestības definīcijā mēs varam redzēt, ka cilvēki „neiemīlas” jeb „nesāk izjust mīlestību”. Vai cilvēki „sāk izjust labsirdību”? Vai cilvēki var sākt „priecāties ļaunumā”, „aizsargāt” vai „uzticēties”? Cilvēki sāk izjust uzbudinājumu, viņi IZVĒLAS mīlēt.

Bībele nemāca, ka cilvēkiem vajadzētu būt „iemīlējušies” ar viņu laulāto, bet tā pavēl mīlēt viņu.

Kristieša laulība ir laulība, kur vīrietis un sieviete dod derību Dieva priekšā mīlēt vienam otru, nevis izrāda, ka viņi ir iemīlējušies. Protams, būtu brīnišķīgi būt „iemīlējušies”, patiesībā es nespēju iztēloties salaulāties ar kādu, ar kuru es neesmu „iemīlējies”, taču tā nav kristieša laulības būtība.

Ja cilvēki salaulājas tāpēc, ka viņi „iemīlas”, tas dod iemeslu izbeigt šo laulību, ja viņi vairs nav „iemīlējušies”.

Kristiešu laulībā, iemesls ir būt uzticīgam un palikt laulībā nevis tāpēc, ka laulātais ir brīnišķīgs vai mīlestības vērts, bet tāpēc, ka esi pagātnē devis Visvarenajam Dievam zvērestu mīlēt šo personu.

Tiem, kas vēl nav salaulājušies, neizlemiet, ja esi iemīlējies ar jūsu izvēlēto partneri, bet izlemiet, ja vēlaties izvēlēties mīlēt šo personu līdz jūsu atlikušā mūža beigām un ja vēlaties izteikt šo apņemšanos Dieva priekšā.

Domā par iemeslu, kādēļ Dievs tevi mīl. Vai kāds būs tik ļoti maldināts, lai teiktu, ka Dievs mīl viņu, jo ir mīlestības cienīgs? Protams, nē! Dievs mūs mīl, jo Viņš izvēlas mūs mīlēt. Mūsu laulībām arī vajadzētu būt būvētām uz „izvēlēties mīlēt” pamata.